Vēsturniece Dreimane: deportāciju organizēja čekisti, nevis vietējie “sarkanie aktīvisti”

Šī gada 14. jūnijā aprit pirmās Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas 77. gadskārta. No Latvijas tika izvesti 15 424 cilvēki. No tiem 5263 tika arestēti un ieslodzīti nometnēs, bet pārējie - nometināti Krasnojarskas, Tomskas, kā arī citos Krievijas ziemeļu apgabalos. Muzeja vēsturniece Inese Dreimane vēlas atgādināt, ka atbildīga par deportāciju cēloņiem un norisi ir PSRS komunistiskā partija un represīvās iestādes, nevis vietējie “sarkanie aktīvisti”, kā tas pēdējā laikā dažreiz tiek iztēlots.  

“Deportāciju cēloņi un norise ir pētīta, par to ir publicēti zinātniski darbi, izsūtīto personu rādītājs, veidotas izstādes un notikušas konferences. Diemžēl sabiedrībā joprojām ir sastopami nepatiesi priekšstati, ka izsūtīšanas sarakstus rakstīja vietējās amatpersonas, ka jebkuram nelabvēlim atlika tikai nosaukt kaimiņu par "buržuju", lai viņš nonāktu izsūtāmo kategorijā. Tāpat cilvēki tic, ka pastāvēja "no augšas" noteikts izvedamo skaits, un tā sasniegšanai tika "ņemti ciet visi pēc kārtas".

Visus ar deportāciju sagatavošanu un norisi saistītos lēmumus pieņēma PSRS valsts drošības iestāde (Iekšlietu tautas komisariāts/Valsts drošības tautas komisariāts). To īstenošana bija uzticēta Latvijas PSR drošības iestādes darbiniekiem, proti - čekistiem. Tieši čekisti, piepalīdzot Baltijas Īpašā kara apgabala darbiniekiem, laikā no 1941. gada jūnija sākuma, sastādīja deportēšanai paredzēto personu sarakstus. To tapšanā tika izmantots plašs dokumentu un informācijas klāsts, ieskaitot arī aģentu ziņojumus. Tomēr aģenta ziņojums automātiski nekļuva par pamatu deportācijai. Pēdējais vārds piederēja čekistiem, nevis anonīmam "labvēlim" vai "biedru grupai". Izsūtāmo skaits radās sarakstu tapšanas gaitā, to veidoja konkrētas, deportēšanai nolemtas personas.

Čekas darbinieku skaits nebija pietiekošs un praktiskajā norisē tika iesaistīti arī Latvijas komunistiskās partijas biedri, komjaunieši, milicijas darbinieki un tā dēvētie "padomju aktīvisti". Tādēļ, brīdī, kad mājā nakts vidu ielauzās bruņotas personas, cilvēkiem prātā biežāk palika pagasta “partorgs” - komunistiskās partijas pirmorganizācijas vadītājs vai "sarkanā stūrīša" vadītājs, nevis krieviski runājošs svešinieks formas tērpā. Daudziem varēja veidoties pārliecība, ka izvešanā iesaistītie ir bijuši arī lēmumu pieņēmēji. Taču tā nav patiesība.

Nobeigumā atgādināšu, ka šis faktu atgādinājums nenoliedz deportācijas vai mazina izsūtīto cilvēku traģēdiju. Taču mīti un nepatiesi apgalvojumi banalizē komunistiskā režīma represīvo iestāžu lomu.  Vienlaikus tie rada nevajadzīgus un nācijas pašapziņu graujošus mītus par "sliktajiem kaimiņiem" vai "pašu bāleliņu nelietībām".

Inese Dreimane, Mg.hist.