Vēsturiska uzziņa piemiņas zīmei “Svešo varai spītējot”

Pretošanās okupācijas varām Latvijā izpaudās dažādās formās – gan bruņotā cīņā, gan nelegālu organizāciju veidošanā, gan pilsoniskās nepakļaušanās piemēros, gan dažādās protesta akcijās. Latvijas karoga uzvilkšana publiskās vietās bija viena no metodēm, kas pretošanās ideju no pagrīdes iznesa publiskajā telpā. Sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana bija atgādinājums par zaudēto Latvijas neatkarību un aicinājums cīnīties par iespēju dzīvot brīvākā pasaulē. No padomju varas viedokļa tas bija noziegums, kas sodāms ar 5 līdz 7 gadus ilgu ieslodzījumu. 

Pretošanās kustība padomju okupācijas varai sākās 1940. gada rudenī, veidojoties pagrīdes organizācijām. Tajās iesaistījās galvenokārt jaunatne un zemāko pakāpju virsnieki nolūkā gatavoties bruņotai cīņai. Šīs grupas izplatīja uzsaukumus un organizēja protesta akcijas. Jau drīz pēc okupācija sākuma sarkanbaltsarkanais karogs ieguva gan protesta, gan mobilizējoša simbola nozīmi. 
Bruņota pretošanās padomju varai sākās līdz ar Vācijas-PSRS karu 1941. gada jūnija beigās. Pēc Latvijas reokupācijas 1944.-45. gadā tā turpinājās kā nacionālo partizānu karš, iesaistoties apmēram 12000-13000 aktīvo cīnītāju un vismaz 50000 atbalstītāju. Partizānu kustību iedragāja gan PSRS drošības dienestu operācijas, gan 1949. gada deportācija. Partizānu karš beidzās 1957. gadā, kad legalizējās pēdējā cīnītāju grupa.
Bruņotā pretošanās padomju okupācijas varai vienmēr bija saistīta ar pagrīdes organizāciju darbību, dažādiem protestiem un uzsaukumu izplatīšanu. Sarkanbaltsarkanais karogs bija vienojošs motīvs visām pretošanās izpausmēm. Tas saglabāja mobilizējošu nozīmi arī pēc masveida represiju beigām. 

1956. gadā sākās ieslodzīto un izsūtīto cilvēku atbrīvošana. Piespriestos sodus turpināja izciest vismaz 1000 padomju okupācijas režīma pretinieku, ne visi atbrīvotie drīkstēja atgriezties Latvijā. PSRS vadoņa Hruščova īstenotā režīma liberalizācija radīja ilūziju par tālāku pārmaiņu iespējamību un dzīves atgriešanos puslīdz normālās sliedēs.

Tādos apstākļos veidojās jaunas pagrīdes grupas, kas pauda cerību uz sacelšanos pret padomju okupācijas varu. 1960.-1962. gadā par pretpadomju darbību apcietināja t.s. Baltijas federācijas grupas dalībniekus. Gunāram Rodem, Viktoram Kalniņam un vēl 5 cilvēkiem piesprieda 5-15 gadus ieslodzījumā. Par sakariem ar šo grupu 7 gadus ieslodzījumā pavadīja Knuts Skujenieks. 1961. gadā atsevišķā prāvā uz 15 gadiem cietumā par padomju “dzimtenes nodevību” tika notiesāts arī Gunārs Astra. 

Neraugoties uz bargajiem sodiem, Latvijā turpinājās jauniešu pretošanās grupu veidošanās. Valsts drošības komiteja katru gadu atklāja 5 līdz 12 šādas organizācijas. Skolēnu un studentu noskaņojums izpaudās spontānos protestos - skrejlapu izplatīšanā, padomju karogu un simbolu bojāšanā vai uzrakstos sabiedriskās vietās. Raksturīga publiska protesta forma bija Latvijas valsts karoga uzvilkšana. Lai gan konstatēts liels skaits šādu akciju, visplašāk zināmais gadījums saistīts ar 1963. gada 5. decembri. 

Agri no rīta 22 gadus vecais students Bruno Javoišs uzvilka paša šūtu Latvijas karogu 76 metrus augstajā Rīgas radio tornī blakus pilsētas milicijas pārvaldei. Karogs tornī plīvoja gandrīz visu dienu. Varas iestādes sevišķi saniknoja tas, ka 5. decembris bija oficiāli PSRS svētki – Konstitūcijas diena. Sakarā ar to tornī bija uzvilkts Latvijas PSRS karogs, ko Bruno Javoišs nomainīja ar neatkarīgās Latvijas simbolu. 
Tauta izmantoja arī citas iespējas demonstrēt savu attieksmi pret valdošo režīmu. Piemēram, 1968. gada novembrī padomju okupācijas varai ideoloģiski svešajā Mirušo piemiņas dienā Rīgas Meža kapos ieradās tūkstošiem cilvēku, tika iedegtas svecītes un nolikti sarkanbaltsarkani ziedu pušķi pie Latvijas valstsvīru pieminekļiem.

1970. gados turpinājās dažādas neapmierinātības izpausmes, protesti un pretošanās grupu veidošanās. 1974. gadā radās pagrīdes organizācija Latvijas neatkarības kustība, ko izveidoja Olafs Brūvers un Pāvils Brūvers. Tās darbu turpināja Jānis Rožkalns, Edmunds Cirvelis un Jānis Vēvers. Grupā darbojās apmēram 20 cilvēki.  

Plašumā gāja sadarbība ar disidentiem okupētajās Baltijas valstīs un PSRS republikās. To iedvesmoja Helsinku procesa ietvaros panāktā starptautiskā vienošanās par garantijām cilvēktiesību ievērošanai un brīvu informācijas apmaiņu. Zināmu impulsu norisēm Baltijā deva Čehoslovākijas intelektuāļu manifests Harta 77, kā arī cilvēktiesību aizsardzības grupu veidošanās Krievijā, Ukrainā, Lietuvā, Gruzijā un Armēnijā. 1979. gadā 45 Baltijas disidenti parakstīja “Baltijas hartu” ar savām prasībām, dokumentu atbalstīja 5 latvieši – Uldis Ofkants, Ints Cālītis, Juris Ziemelis, Felikss Nikmanis un Ivars Žukovskis. Memorandu latviski tulkoja Gunārs Astra. 

1983. gadā sākās jauns represiju vilnis. Kratīšanas notika vismaz 50 dažādu cilvēku dzīves vietās, Alfrēds Lēvalds tās laikā mira. Vairākus simtus pratināja. Politisku prāvu, rezultātā 9 cilvēki nonāca ieslodzījumā – Gunārs Astra, Jānis Barkāns, Ints Cālītis, Lidija Doroņina – Lasmane, Gunārs Freimanis, Boriss Grezins,  Jānis Rožkalns, Jānis Vēveris un Ģederts Melngailis. Apsūdzību un sodu pamatā bija nelegālas literatūras izplatīšana, kas tika kvalificēta kā pretpadomju aģitācija un propaganda. 

No 1959. līdz 1986. gadam Latvijā par dažādiem politiskiem noziegumiem okupācijas vara ierosināja lietas pret 216 cilvēkiem. Nodarījumu spektrs bija ļoti plašs – no padomju režīma kritikas līdz aktīvu pretošanās aktu gatavošanai. Vēl lielāks skaits cilvēku savu uzskatu dēļ sadūrās ar cita veida sankcijām – krimināla rakstura apsūdzībām, piespiedu ārstēšanu psihiatriskās slimnīcās, aizturēšanu, pratināšanu, atlaišanu no darba, izslēgšanu no mācību iestādēm, izsekošanu un iebaidīšanu. 
Padomju varas oponenti saskārās ar sistemātisku diskrimināciju. Tika liegtas iespējas mācīties, strādāt savā profesijā vai ieņemt augstākus amatus, piedalīties sabiedriskā dzīvē, publicēt vai izstādīt savus darbus un ceļot. Iemesls ne vienmēr bija aktīva pretošanās. Jebkura brīva doma un rīcība, aizdomīga izcelsme vai politiski nekorekts viedoklis bija sodāms nodarījums. Šādām represijām pakļautu cilvēku bija daudzi tūkstoši, precīzu skaitli aprēķināt šodien nav iespējams.

Latvijas sabiedrībā joprojām nav panākta pilnīga vienprātība par pretošanās kustības jēdziena saturu. Pretošanās plašā nozīmē ietvēra gan bruņotu cīņu, gan dažādus nevardarbīgus protestus un idejisku opozīciju konkrētām okupācijas režīma izpausmēm. Šīm aktivitātēm ne vienmēr bija skaidrs politisks mērķis un rīcības plāns.

Konkrētu saturu pretošanās kustības jēdzienam ir devis 1996. gadā pieņemtais likums “Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu”. Saskaņā ar 2021. gadā veiktajiem labojumiem par kustības dalībnieku var atzīt cilvēkus, kas laikā no 1940. līdz 1960. gadam piedalījās bruņotā pagrīdes pretošanās cīņā vai sniedza palīdzību cīnītājiem, izplatīja nelegālo presi vai uzsaukumus un atklāti vērsās pret okupācijas režīmu. Tāpat šī atzinība pienākas cilvēkiem, kas laikā no 1961. līdz 1990. gadam par savu politisko darbību un pārliecību tika notiesāti vai piespiedu kārtā nepamatoti ievietoti ārstniecības iestādēs.

Kustības dalībnieka statusu saņēmusi tikai maza daļa pretošanās cīnītāju un atbalstītāju. Vairums krita cīņā, gāja bojā ieslodzījumā vai mira okupācijas apstākļos pēc atbrīvošanas. Daudzu citu cilvēku pretošanās okupācijas varai palikusi bez oficiālas atzinības, jo nekad nav dokumentēta.

Visos okupācijas posmos pretošanās simbols bija sarkanbaltsarkanais karogs. Publiskajā telpā karogs atgriezās 1988. gada 14. jūnijā, kad grupas “Helsinki-86” pārstāvis Konstantīns Pupurs to pacēla pie Brīvības pieminekļa un iznesa cauri Rīgai uz Brāļu kapiem. No šī brīža sākās jauna atbrīvošanās kustība, kas dažu gadu laikā pārliecināja sabiedrības vairākumu par neatkarības atjaunošanas nepieciešamību un mobilizēja cilvēkus šī mērķa sasniegšanai. 

Publiskajā telpā Rīgā jau pastāv dažādas piemiņas zīmes padomju okupācijas perioda norisēm. Nacionālajiem partizāniem un bruņotās pretošanās cīnītājiem veltītas piemiņas zīmes Matīsa kapos, Amatu ielā 4 un Matīsa ielā 65. Gunāram Astram veltītas plāksnes Brīvības bulvārī 34, Lucavsalas ielā 30 un piemineklis Nebaidies! Baumaņa skvērā Rīgā. Latviešu strēlnieku laukumā atrodas padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls Vēstures taktīla. 

Pie Torņakalna stacijas novietots piemiņas akmens 1940. gada 14. jūnijā izsūtītajiem cilvēkiem un vēsturisks deportāciju vagons (Latvijas Okupācijas muzeja iniciatīva). Pie bijušās VDK ēkas Brīvības un Stabu ielas stūrī - Latvijas Okupācijas muzeja rosinātā piemiņas zīme padomju valsts drošības iestāžu upuriem Melnais slieksnis. Tomēr Rīgā joprojām trūkst piemiņas zīmes tiem, kas uzdrošinājās paust protestu un dažādos veidos aicināja tautu nesamierināties ar okupācijas režīmu.    
    
Objekts Svešo varai spītējot iecerēts kā piemiņas zīme visiem, kas protestēja pret padomju okupācijas varu un nesa brīvības ideju, veidojot tiltu starp pēckara bruņoto pretošanos un nacionālo atbrīvošanās kustību, kas ieguvusi Trešās atmodas vārdu. 

Piemiņas vieta simbolizē individuālas un kolektīvas protesta formas padomju okupācijas periodā (Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga pacelšana publiskās vietās, Latvijas svētku un piemiņas dienu atcere, simbolisko, sarkanbaltsarkano, latviešu nāciju un valsti apliecinošo krāsu lietojums dažādās akcijās, pagrīdes grupu veidošana, atklāta PSRS politikas kritika, pretpadomju uzsaukumu un skrejlapu izgatavošana, nelegālas literatūras izplatīšana, padomju varas simbolu iznīcināšana, apelēšanu pie ārvalstu valdībām un sabiedriskās domas, okupācijas režīma nodarītā kaitējuma, represiju un cilvēktiesību pārkāpumu dokumentēšana utt.) un godina visu Latvijas cilvēkus, kas uzdrīkstējās nepakļauties padomju varai.

Vizualizācijas autors publikācijā: Arhis Arhitekti.