Sašķeltā Berlīne, Vācija un Eiropa

Beidzoties Otrajam pasaules karam, sagrautā Eiropa tika politiski sadalīta. Austrumeiropas valstīs izveidojās komunistiskie režīmi, savukārt Rietumeiropas valstīs nostiprinājās demokrātija un brīvā tirgus ekonomika. 1946. gada 5. martā,  britu valstsvīrs Vinstons Čērčils, uzrunājot  Vestminsteras koledžas studentus ASV pilsētā Fultonā, raksturojot ģeopolitisko situāciju, paziņoja ka pāri Eiropai ir nolaidies “dzelzs priekškars.”

Jaunās pasaules kārtības spilgtākais piemērs bija Otrā pasaules karā zaudējusī Vācija, kas bija sadalīta četrās okupācijas zonās, kuras kontrolēja Sabiedroto valstis – ASV, Lielbritānija, PSRS un Francija. Īpaša situācija izveidojās Berlīnē, kas ģeogrāfiski atradās PSRS kontrolētajā Vācijas daļā, bet tajā bija izveidojusies 487 kvadrātkilometru liela ASV, Lielbritānijas un Francijas okupācijas zona.  Josifs Staļins vēlējās panākt pilnīgu kontroli pār Berlīni. Lai to panāktu, 1948. gada 24. jūnijā PSRS uzsāka Rietumu sabiedroto Berlīnes daļas sauszemes un upju transporta blokādi. Lai izvairītos no humānās katastrofas, Rietumu sabiedrotie uzsāka Rietumberlīnes apgādi, izmantojot Tempelhofas lidostu. Diennaktī lidmašīnas piegādāja izolētajai Berlīnes daļai vairākus tūkstošus tonnu nepieciešamo produktu un preču, un tās lidostā nolaidās ar vienas līdz divu minūšu intervālu. PSRS blokādi atcēla 1949. gada 12. maijā, bet aviotransports turpinājās līdz 30. septembrim. Pēc blokādes beigām Vācijas teritorijā oficiāli izveidojās divas jaunas valstis. Rietumvācijā tā bija Vācijas Federatīvā Republika, bet austrumos Vācijas Demokrātiskā Republika.

Arī pēc blokādes attiecības starp abām Vācijas daļām bija saspringtas. 1952. gadā tika slēgta lielākā daļa robežas šķērsošanas punktu starp abām Berlīnes daļām, un Austrumberlīnē sākas īpašas pierobežas zonas izveide, kā arī tika likvidētas telefona līnijas starp abām pilsētas daļām. Pierobežas josla piecu metru platumā tika attīrīta, uzarta un noecēta, lai pamanītu robežas šķērsotājus, savukārt visas robežas garumā tika izveidota piecus kilometrus plata drošības josla, kurā uzturēties drīkstēja tikai ar īpašām atļaujām. Lai gan liela daļa robežas bija slēgta, atsevišķās vietās iedzīvotājiem bija iespēja robežu šķērsot. 

Abu valstu ekonomiskā situācija bija ļoti atšķirīga. Izmantojot Māršala plāna sniegtās priekšrocības, Rietumvācija spēja daudz ātrāk atjaunot savu ekonomiku un sasniegt augstāku dzīves līmeni nekā komunistu kontrolētā Austrumvācija. Labākas dzīves meklējumos Austrumberlīnes iedzīvotāji pārcēlās uz Rietumu pusi, un līdz 1961. gadam no Vācijas Demokrātiskā Republikas bija aizbraukuši vismaz 2,6 miljoni cilvēku, starp kuriem bija liels daudzums kvalitatīvu strādnieku un nozaru speciālistu. Šāda iedzīvotāju aizplūšana ietekmēja valsts ekonomisko attīstību, un pat tās pastāvēšanu, tādēļ pie varas esošā Vācijas Sociālistiskā vienības partija pieņēma lēmumu par pilnīgu robežas slēgšanu. 

Robežas slēgšana notika naktī uz 1961. gada 13. augustu. Nākamajā dienā pēc robežas pilnīgas slēgšanas darbā Rietumberlīnē neieradās aptuveni 60 000 cilvēku. Jau 15. augustā visa Austrumberlīne tika apjozta ar dzeloņstiepļu žogu, bet visas robežas garumā sākās Berlīnes mūra betona konstrukciju izbūve. Līdz 1975. gadam Austrumberlīnes robeža tika papildināta ar dažādiem elementiem, kas bija paredzēti, lai nepieļautu cilvēku bēgšanu uz Rietumiem. Kopējais mūra garums bija 155 km, un tā Austrumu pusē tika izvietoti sargposteņi, robežsargi ar suņiem, un izveidota stingri apsargāta zona, kur bija vēl vairākas žogu līnijas, tostarp arī dzeloņdrāšu žogs. Robežas pilnīgas slēgšanas rezultātā darbību pārtrauca tramvaju satiksme starp abām pilsētas daļām, tika slēgtas ielas un veikti citi drošības pasākumi. Pēc mūra uzcelšanas tika izveidoti septiņi robežpunkti, caur kuriem cilvēki varēja no vienas Berlīnes daļas nokļūt otrā, tomēr robežu drīkstēja šķērsot tikai ārzemnieki, un VFR pilsoņi, kamēr VDR pilsoņiem robežas šķērsošana bija liegta. Sociālistisko valstu laikrakstos mūra uzcelšana tika raksturota kā “antifašistiskais aizsardzības valnis”.

Pēc tā uzcelšanas mūris kļuva par simbolu sašķeltajai Eiropai. Ja Austrumberlīnē mūris un tā apkārtne tika stingri apsargāta, tad Rietumberlīnē iedzīvotāji varēja brīvi uzturēties pie mūra sienām, kas gadu gaitā pārvērtās par savdabīgu mākslas galeriju. Uz mūra sienām bija redzami arī aicinājumi izbeigt Baltijas valstu okupāciju. 

Interesanta situācija izveidojās ar 1902. gadā izveidoto Berlīnes metro sistēmu. Metro stacijas atradās abās Berlīnes pusēs, bet pēc robežas slēgšanas, VDR teritorijā metro vairs nepiestāja, bet lai samazinātu bēgšanas riskus, ieejas metro stacijās tika stingri apsargātas.

Neskatoties uz stingro apsardzi, arī pēc mūra uzcelšanas tika fiksēti vairāki bēgšanas mēģinājumi no Austrumvācijas. Bēgļus neapturēja arī tas, ka Austrumvācijas robežsargiem bija pavēle šaut uz ikvienu, kas centās robežu nelikumīgi šķērsot. Berlīnes mūra pastāvēšanas laikā tika nogalināti vismaz 140 robežsķērsotāji. Neskatoties uz drošības pasākumiem, aptuveni 5000 cilvēkiem izdevās šķērsot robežu.

Sākoties demokratizācijas procesiem Austrumeiropā, aktualizējās jautājums par Berlīnes mūra eksistenci. Pēc Mihaila Gorbačova kļūšanas par PSKP ģenerālsekretāru, PSRS un citās Austrumbloka valstīs sākās demokratizācijas procesi, kuri VDR vadītājam Ēriham Honekeram nebija pieņemami. Viņš kritizēja Padomju Savienību par tajā notiekošajiem “pārbūves” procesiem, un pat aizliedza atsevišķu PSRS izdevumu importu VDR. 1987. gadā ASV prezidents Ronalds Reigans aicināja Gorbačovu nojaukt Berlīnes mūri, tomēr Honekers šo ideju kategoriski noraidīja. Ņemot vērā VDR līdera stingro pozīciju, Vācijas Demokrātiskā Republika nonāca aizvien lielākā politiskajā izolācijā. Neskatoties uz Honekera centieniem saglabāt status quo, pieaugošais starptautiskais spiediens un valsts iedzīvotāju neapmierinātības rezultātā 1989. gada 9. novembrī par preses informēšanu atbildīgais politbiroja loceklis Ginters Šabovskis paziņoja, ka Austrumvācijas iedzīvotājiem ir atļauts brīvi pārvietoties starp abām Berlīnes daļām. Lai arī VDR plānos bija saglabāt, piemēram, pasu kontroli, Šabovskis to savā paziņojumā neminēja, un abu Berlīnes daļu iedzīvotāji šo paziņojumu uztvēra kā pilnīgu robežu atvēršanu, un devās uz robežas šķērsošanas punktiem, sākot svinēt mūra krišanu. Ņemot vērā izveidojušos situāciju, VDR plānotās pasu pārbaudes nenotika, un cilvēki varēja brīvi pārvietoties starp abām Berlīnes daļām. Vienpadsmit mēnešus pēc robežas atvēršanas, 1990. gada 3. oktobrī, tika pabeigta Vācijas atkalapvienošanās. Par valsts galvaspilsētu kļuva Berlīne, bet līdz 1999. gadam, atsevišķas valdības institūcijas turpināja darbu bijušajā Vācijas Federatīvās Republikas galvaspilsētā Bonnā.

Berlīnes mūris bija viens no spilgtākajiem Aukstā kara saspīlējuma piemēriem, un tā krišana bija simbols politiskajām izmaiņām. Pēc nojaukšanas Berlīnes mūris tika sadalīts. Daļa mūra bloku tika izvesti uz ārvalstīm, kur tika eksponēti. Mūsdienās Berlīnes mūra fragmenti apskatāmi vismaz 57 valstīs ārpus Vācijas, tostarp arī Latvijā. Mazāki Berlīnes mūra fragmenti līdz pat mūsdienām tiek pārdoti kā suvenīri.

Latvijas Okupācijas muzeja krājumā glabājas gan fotogrāfijas ar Berlīnes mūri un tā elementiem, gan arī divi Berlīnes mūra fragmenti. Viens no fragmentiem ir bez īpaša noformējuma, savukārt otrs ir daļa no 1989. gadā izgatavota suvenīra, kurā iekļauts arī mūra fragmenta autentifikācijas sertifikāts, kā arī neliels apraksts par pašu mūri. Mūsdienās Berlīnes mūra fragmenti joprojām ir apskatāmi dažādās vietās Berlīnē, kā arī nopērkami Berlīnes 
suvenīru veikalos. Īpaši jāizceļ 1990. gadā izveidotā “East Side Gallery” jeb Austrumu puses 
galerija, kur 1,3 kilometru garumā apskatāms apgleznots Berlīne mūra posms.

Izmantotā literatūra:

Cerūzis,R. Berlīnes mūris. Nacionālā Enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/159605-Berl%C4%ABnes-m%C5%ABris

Taurēns, J. Pirmā Berlīnes krīze. Nacionālā Enciklopēdija. Pieejams:https://enciklopedija.lv/skirklis/269287-Pirm%C4%81-Berl%C4%ABnes-kr%C4%ABze

Roberts Putnis. Mūra abas malas. Providus https://providus.lv/raksti/mura-abas-malas/

What was the Berlin Wall and how did it fall?  Imperial War Museums. Pieejams: https://www.iwm.org.uk/history/cold-war/germany/berlin-wall

The Rise and Fall of the Berlin Wall. National Museum of American Diplomacy

https://diplomacy.state.gov/berlin-wall/