Pieminam 1941. gada 14. jūnija deportāciju upurus

14. jūnijā fonds „Sibīrijas bērni” 1941. gada 14. jūnija deportāciju upuru piemiņai organizēja ikgadējo  konferenci. Konferencē valsts prezidents Andris Bērziņš, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa uzsvēra mūsu kopīgās vēstures lomu Latvijas nākotnes attīstībā. Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete skaidroja, ka maziem soļiem arī Rietumeiropa pieņem informāciju par komunistiskā režīma noziegumiem. Fonda „Sibīrijas bērni” vadītāja un politiski represētie cilvēki atzīmēja, ka represēto dzīves pieredze ir ļoti svarīga mūsu sabiedrībā. Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijas kurators Ritvars Jansons savā runā izklāstīja 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanas vēsturiskos apstākļus un mācības šodienai.

Ritvara Jansona uzruna konferencē 

1941. gada jūnijā tika aizvesti bērni. 1949. gadā arī. Traģiski un dramatisma pilni ir izdzīvojošo atmiņu stāsti. Arī manā dzimtā. 1941. gadā badā un izmisumā nonākusi māte ar trīs maziem bērniem grib izdarīt kolektīvu pašnāvību. Aptur tikai bērnu stiprā dzīvotgriba. 1949. gadā cita latviešu māte gaida atbraucam izvedējus un mazgā veļu, jo bērniem jādod līdzi tas labākais. Arī tīra, balta veļa.

1941. un 1949. gada deportācijas nebija speciālas akcijas pret bērniem. Taču šie noziegumi pret cilvēci skāra arī bērnus. Bērni mira jau vagonos, bērni mira izsūtījumā. Minētajos noziegumos saskatāma arī genocīda pazīme – apstākļu radīšana, lai novērstu bērnu dzimšanu kādai grupai.

Kādēļ tieši masveida deportācijas Latvijā sākās 1941.gada 14. jūnijā? 1939. gadā, sadalot Eiropu ietekmes sfērās un sākoties Otrā pasaules kara darbībai, karā iesaistīties gatavojās arī Padomju Savienība. Tikai pēc daudziem gadiem, kad būs pieejami visi attiecīgie arhīvu dokumenti Krievijā, mēs uzzināsim kam PSRS gatavojās. Aizsardzībai, vai tieši pretēji – uzbrukumam. Gan vienā, gan otrā gadījumā Baltija Maskavai bija vājā vieta. Baltijas valstis tikai 1940. gadā varmācīgi pievienoja Padomju Savienībai, komunistiskais režīms valdīja īsu laiku, un Baltija ar savu viengabalaino nacionālo sastāvu nedz bija pietiekoši sovjetizēta, nedz tās iedzīvotāji padarīti par padomju cilvēkiem. Baltieši saglabāja uzticību savām neatkarīgajām valstīm, okupācijas režīmam nebija lojāli. Drosmīgākie tam pretojās.

Lai veiksmīgi veiktu sovjetizāciju un kara gadījumā nodrošinātu drošu teritoriju PSRS rietumu robežu aizmugurē, komunisti 1941. gadā uzsāka masveida deportāciju. Lai gan Maskavā akceptētie lēmumi runāja par spiegu, pretpadomju, kriminālo un sociāli bīstamo elementu izsūtīšanu, patiesais iemesls bija Baltiju attīrīt no sociāli un politiski aktīviem cilvēkiem. Cilvēkiem, kuri neatzina okupāciju un vajadzības gadījumā būtu spējīgi varai pretoties. Vara nesaudzēja šo cilvēku ģimenes locekļus. Arī bērnus. Deportācijas statistika liecina par ievērojamu - līdz 10 gadiem vecu izsūtīto bērnu un 10 - 20 gadus vecu bērnu un jauniešu skaitu. Nepilngadīgi bērni nevarēja apdraudēt komunistiskās diktatūras drošību. Taču totalitārajā režīmā cilvēku dzīvībai nozīme nebija.

Par šiem noziegumiem ir jārunā arī šodien, lai vēsture netiktu banalizēta - netiktu kultivēts mīts par labajiem padomju gadiem, pastrādātie noziegumi netiktu mīkstināti, un līdz ar to tie nevarētu atkārtoties. 2012. gadā Latvijas Universitātes pētnieciskajā projektā „Latvijas sociālās atmiņas monitorings” tika veikta socioloģiskā aptauja. Aptaujas rezultāti it kā iepriecina - tikai 2% aptaujāto uzskata, ka 1940. gadu izsūtīšanas no Latvijas daudzos gadījumos bija attaisnojamas. Taču satraucoša aina atklājās, aptaujājot 18 līdz 24. gadus vecus jauniešus, kuri par savu dzimto valodu uzskata krievu valodu. 27% no viņiem daļēji attaisno deportācijas. Un tieši jaunieši, salīdzinot ar citām krievu valodā runājošām vecumgrupām, ir vairāk tendēti attaisnot deportācijas. Tas liecina par to, ka Latvijas vēstures mācīšana lielākajā skaitā mazākumtautību skolu ir katastrofāla. Lai mūsu sabiedrība būtu stabila un nākotnē nebūtu etniski sašķelta, minētā situācija ir krasi jāmaina. Noziedzīgais režīms Baigajā gadā represēja Latvijas Republikas pilsoņus, viņu tautības nešķirojot. Latvijas Republikas šodienas pilsoņiem kopīgi jāapzinās, ka upuru piemiņa ir svēta un šādi noziegumi atkārtoties nevar.