Pēc četrām desmitgadēm atrasti dārgumi

Šī gada jūlijā Latvijas Okupācijas muzeja darbinieki bija pārsteigti un iepriecināti saņemt ziņu no Rožkalnu ģimenes ar vēsti, ka Muzejam tiks uzticēts kāds īpašs atradums, kas slēpts no nezinātāju acīm ilgāk nekā 40 gadus.

Jānis un Gunta Rožkalni zināmi kā īsteni Latvijas patrioti, kas jau 70./80. gadu mijā nebaidījušies atgādināt līdzcilvēkiem tolaik okupētajā valstī un ļaudīm visā pasaulē par to, ka latvieši savā dzimtenē ir pakļauti svešai, postošai varai, kas veselas paaudzes ilgumā smacē jebkādus neatkarīgas valsts atjaunošanas idejas centienus.
Jānis Rožkalns darbojies un vēlāk pārņēmis vadību pagrīdes organizācijā – Latvijas Neatkarības kustībā –, kas sevī apvienoja aktīvus, patriotiski noskaņotus cilvēkus. Jānis kopā ar biedriem izdevis Latvijas Neatkarības Kustības Biļetenu, izplatījis skrejlapas, ceļu krustojumos vilcis sarkanbaltsarkanos karogus, kā arī aktīvi atbalstījis kristīgās dzīves aktivitātes.
1983. gada sākumā Valsts drošības komiteja (VDK) uzsāka masveidīgu padomju varai nepakļāvīgo un citādi domājošo cilvēku vajāšanas kampaņu Latvijas PSR. Jāņa dzīvoklī veica kratīšanu (turklāt – ne pirmo reizi), viņš tika aizturēts, īslaicīgi palaists brīvībā, bet pēc dažiem mēnešiem apcietināts. 1983. gada decembrī Jāni Rožkalnu, līdzīgi kā Lidiju Lasmani, Gunāru Astru un citus, par dažādiem “noziegumiem” tiesāja Latvijas PSR Augstākajā tiesā un ieslodzīja Permas apgabala (šobrīd Krievijas vidienē) darba nometnē uz četriem gadiem (sākotnēji piespriesti 5 gadi ieslodzījumā un papildu 3 gadi nometinājumā).*
Pēc atbrīvošanas un atgriešanās Rīgā 1987. gadā Jānis iesaistījās cilvēktiesību grupas “Helsinki 86” darbībā, bijis spiests izceļot uz Vāciju, bet pirms 25 gadiem ar ģimeni atgriezies jau neatkarīgajā Latvijā.

Muzejam 22. jūlijā uzticētais materiāls ir saistīts ar VDK veikto kratīšanu Jāņa dzīvoklī 1983. gada 6. janvārī – tas ir drošības komitejas darbinieku kratīšanā neuziets neliels mantu slēpnis ēkas pagrabā. Atvedot priekšmetus uz Muzeju, Rožkalnu pāris pie kafijas tases arī laipni dalījās interesantajā stāstā par aizmirstās slēpšanas vietas atklāšanu no jauna.
Apzinoties pastāvīgās briesmas, ka jebkuru brīdi var tikt veikta pārbaude, Jānis savā dzīvesvietā Rīgā – Ļeņina ielā (tagad tā ir Brīvības iela) – bija izveidojis pavisam trīs slēptuves pa pastu sūtāmu uzsaukumu un skrejlapu izgatavošanai nepieciešamo rīku un brīvās Latvijas simbolu, sarkanbaltsarkano karogu, uzglabāšanai. Viens šāds slēpnis atradies istabas nodalošo durvju karkasā (kas atverams, ar magnētu paceļot meistarīgi uzliktu augšējo līsti no metāla), cits – speciāli izveidotā nodalījumā zem drēbju skapja, bet trešais – jau minētajā vietā – pagrabā, kur aiz Jānim Rožkalnam vien zināma ķieģeļa tika izkalta iedobe galvenajai slēpšanas vietai. Priekšmeti slēpnim uz pagrabstāvu tika nonesti, maskējoties ar vajadzību uz to nonest ikdienišķas lietas, jo pastāvēja aizdomas (visticamāk – ļoti pamatotas), ka kaimiņi no blakus dzīvokļa skatās, vai netiek darīts kas aizdomīgs. “Jāuzmanās bija katrā solī, jo mēs taču desmit gadus strādājām pret pasaules spēcīgāko specdienestu,” šodien atzīst Jānis. Neviens no slēpņiem 6. janvāra kratīšanā atrasts netika.

Dienu pirms VDK darbinieku “apciemojuma”, tas ir – 1983. gada 5. janvārī, Gunta Rožkalne tika nogādāta slimnīcā. Nākamajā dienā aizturētā Jāņa atbildi uz jautājumu par sievas atrašanās vietu saņēmuši, drošības komitejas darbinieki bijuši pārsteigti, jo, neskatoties uz pastāvīgo Rožkalnu pāra uzraudzīšanu, bija pamanījušies palaist garām faktu, ka kundze ir bērniņu – dvīņu – gaidībās. Topošais tēvs tika aizvests uz VDK ēku Rīgā – tā saukto “Stūra māju”, kur, gaitenī stundu sēdēdams, bijis par liecinieku asām drošības komitejas augsta ranga darbinieku diskusijām durvju otrā pusē par to, vai lai viņš (Jānis) tiekot apcietināts uzreiz, vai, bailēs par iespējamo rezonansi ārzemēs, lai tiekot atlaists vaļā, dodot iespēju satikt sievu. Aizturētajam Jānim bija lemts tikt brīvībā un pārim pat tika ļauts sastapties (saruna notika caur logu, jo pašā slimnīcā Jānim ieiet neļāva). Būšana uz brīvām kājām deva iespēju atbrīvoties no kompromātiem slēptuvēs dzīvoklī, bet uz slēpni pagrabā doties Jānis nav riskējis. Pēc dažiem mēnešiem sekojošais arests, soda izciešana Permas apgabalā un paša dzīvokļa atņemšana Rožkalnu ģimenei likusi aizmirst par slepus veidoto iedobi aiz ķieģeļa pagrabstāvā. 

Tagad pēc vairāk nekā 40 gadiem, reiz noslēptie dārgumi atkal ir izcelti dienas gaismā. Par to eksistenci Jānim atgādinājis telefona zvans no meitas Ritas šī gada pavasara–vasaras mijā. Rita pavēstījusi, ka ar viņu sazinājušies jaunie dzīvokļa īpašnieki, kuru rokās, krāmējot lietas dzīvoklī pirms plānotā remonta, nonācis neliela izmēra fotonegatīvs ar norādi “Rožkalnam”. Jaunie mitekļa saimnieki – Kristīne un Toms –, apzinoties, ka tādu Rožkalnu personiski nepazīst, bet azartiski vēloties atrasto foto uzņēmumu atgriezt īpašniekam, uzmeklējuši Ritu Rožkalni sociālajos tīklos. Radās iespēja sazināties. Izveidojoties draudzīgam kontaktam starp pašreizējiem dzīvokļa iemītniekiem un “atrastajiem” iepriekšējiem iedzīvotājiem, cita starpā Jānis atklājis, ka reiz pagrabiņā esot atstātas slēptas mantas. Lai gan pagraba atslēgu trūkuma dēļ iespēja tūlītēji pārbaudīt slēpni nav bijusi, šis šķērslis ir ticis atrisināts pāris dienu laikā, un Toms ar Kristīni uzgājuši aiz ķieģeļa mantu glabātuvi, ko dokumentējuši arī video, kas skatāms facebook tīklā ŠEIT (saite pārbaudīta 23.08.2025.).

Līdzās citiem priekšmetiem slēpnī atradās vairākās polietilēna plēves paketēs ietīti neliela izmēra neatkarīgās Latvijas karogi. Šos un vēl citus karogus rokām šuvušas trīs šuvējas, ieskaitot arī Guntu Rožkalni, spītējot iespējamām represijām, kas notiktu, ja tā laika varas pārstāvji pieķertu viņas šajā pretpadomju nodarbē. Audums ticis krāsots tumši sarkans mājas apstākļos, turklāt “pa blatu” iegādājot ražotnē neapstrādātu baltu audumu, jo tajā laikā šāds balts materiāls ražošanas procesa beigās ir bijis pakļauts ķīmiskai apstrādei, pēc kuras tas ir bijis krāsu nepieņemošs.
Vēl no slēptuves tika izceltas vairākas stikla plates, uz kurām bijušas uzlīmētas 9x12 cm fotofilmas, kas izmantotas uzsaukumu pavairošanai, Latvijas Neatkarības kustības (LNK) zīmogs uzsaukumu apzīmogošanai, papīra lapas vākos ar tekstiem (vienā no tām noteikts Jāņa Rožkalna rokraksts) un trīs piecu latu sudraba monētas, kas Jānim ir kalpojušas kā  viens no atgādinājumiem par neatkarīgo Latviju, kuru par katru cenu jācenšas atjaunot padomju okupācijas laikā.

Šobrīd vairums šo artefaktu – Latvijas atdzimšanas vēstures liecinieku – ir nodots Latvijas Okupācijas muzejam. Daži no priekšmetiem gan nav pašā labākajā stāvoklī – viens no diviem Muzejam iesniegtajiem karogiem ir ļoti cietis no laika zoba, teksts uz fotoplatēm diemžēl ir salasāms tikai fragmentāri, ļoti slikti saglabājušies ir teksti uz trauslajām papīra lapām, kuras pārskatīt bez speciālista piesaistes pat netiek mēģināts, bet pats apstāklis, ka priekšmeti ir salīdzinoši labi saglabājušies ilgāk par 40 gadiem mitruma un mainīgas temperatūras ietekmē, ir patiess iemesls priecāties.

Latvijas Okupācijas muzejs pateicas Jānim un Guntai Rožkalniem par uzticētajiem dārgumiem. Pašreiz tie gaida restaurācijas speciālistu apciemojumu. Paldies arī Kristīnei un Tomam, Jāņa Rožkalna agrākā dzīvokļa jaunajiem saimniekiem, par to, ka atrastais fotonegatīvs netika nolikts malā vai vienkārši izmests, bet tā īpašnieka meklējumi veda līdz aizmirstas vēstures liecības atrašanai.

Slēpņa stāstu varat lasīt un fotoattēlos skatīt arī Ilzes Grīnumas rakstā Ilustrētās Pasaules Vēstures žurnāla šī gada septembra (Septembris 2025 (212)) numurā.

* No Jāņa Rožkalna atmiņām “Mani piedzīvojumi padomju cietumos”. “Manā nometnē bija apmēram 80 ieslodzīto. Ar lielāko daļu no viņiem iepazinos. Lai salauztu, lai piespiestu atteikties no saviem uzskatiem, no savas ticības, tur bija īpaša mājiņa – karceris. Tā bija celta no baļķiem un mazliet atgādināja latviešu pirtiņu. Tur bija vairākas kameras – mazas, cauras, ar daudzām šķirbām. Ārā ir līdz mīnus 40 grādu temperatūra, un pastāvīgi liels vējš. (..) Katru mēnesi nogrieza līdz ādai matus. Ēst tur deva tikai katru otro dienu – speciālu pārtiku, kur nav nekādas taukvielas, ūdenī peld makaroni vai putraimi. Gulēšanai pa nakti nolaida ar īpašu mechanismu lāvu uz diviem metalla bluķiem, kuŗi ir kamerā. Lāva ir no dēļiem, bet tā ir pārsista ar platām metalla stīpām, un stīpas ir tik aukstas kā ledus (..). Vajadzēja vai nu staigāt, vai vingrot, lai nenosaltu. Dienā, kad ir mazliet siltāks, mācās miegs virsū, bet gulēt pa dienu ir (..) noliegts. Ja kādreiz atrada, ka galva ir atbalstīta uz rokas, tūliņ pielika desmit dienas klāt. Lai saglabātu dzīvību, bija jācīnās ar badu, ar aukstumu un ar miegu. Ja es tagad esmu šeit jūsu vidū, tad tikai pateicoties Dieva brīnumam.” Garīgs apskats IV, Toronto: Apgāds Rīga, 1989, 29. lpp.