Paula Gobla runa Molotova - Ribentropa pakta 75. gadadienai veltītajā konferencē Rīgā

BEZ GALĪGĀM UZVARĀM, BEZ GALĪGIEM ZAUDĒJUMIEM: LATVIJA MOLOTOVA–RIBENTROPA PAKTA SEPTIŅDESMITPIECGADĒ

Es ļoti nožēloju, ka veselības problēmas man neļauj būt jūsu vidū šodien. Latvija un Baltijas valstis kopumā bijušas manas dzīves centrā daudzus gadu desmitus, un es ļoti vēlējos būt Rīgā, lai atzīmētu šo gadadienu. Pauls Gobls.

Molotova –Ribentropa paktu, ko šai dienā pirms 75 gadiem noslēdza Hitlers un Staļins, visnotaļ atzīst par Latvijas divdesmitā gadsimta lielāko traģēdiju. Nešaubīgi – pakts bija traģēdija Latvijai; taču tas tai pašā laikā iesēja sēklu lielākajam Maskavas zaudējumam tai pašā gadsimtā. Tas noveda pie Padomju Savienības bojāejas un iezīmē ceļu uz draudošo Krievijas Federācijas sabrukumu.

Tas notika tādēļ, ka Staļins sagrāba par daudz, nelegāli okupējot Latviju, tās divas kaimiņvalstis, Rietumukrainu, Rietumbaltkrieviju un Moldovu. Rezultātā Padomju Savienība kļuva nepārvaldāma, Baltijas valstīm atvērās ceļš uz NATO un Eiropas Savienību un bija radīti priekšnoteikumi Ukrainas revolūcijai. Tā ir notikumu sērija, kas patlaban Latviju nostāda labākā pozīcijā, nekā tā bijusi pēdējos simts gadus, bet tai pašā laikā atgādina, ka Latvijai, tāpat kā citām valstīm, nav galīgu zaudējumu, tāpat kā – galīgu uzvaru.

Šodien es vēlos koncentrēties uz šo dualitāti ne tikai sakarā ar Molotova–Ribentropa paktu kā tādu, bet arī attiecībā uz Latvijas tagadējo situāciju attiecībā uz draudiem un iespējām, kas tai stāv priekšā, un Latvijas nākotni, ievērojot, cik radikāli mainās pasaule, kurā Latvija atradīsies nākamajos gadu desmitos.

Pārprastais Molotova–Ribentropa pakts

Pēc tam, kad tik daudz ir rakstīts un teikts par Molotova–Ribentropa paktu, it sevišķi tā slepenajiem protokoliem, ar kuru palīdzību Hitlers un Staļins sadalīja Austrumeiropu un uzsāka Otro pasaules karu, ir pārsteidzoši, ka nav ievērotas trīs visintriģējošākās un, iespējams, vissvarīgākās šās vienošanās sekas.

Pirmkārt, vissvarīgākais šī pakta rezultāts bija nevis Eiropā, bet Japānā. Jūtoties, ka ar paktu Hitlers nodevis Japānu, krita Japānas valdība. To aizvietoja valdība, kas neuzbruka Padomju Savienībai Tālajos Austrumos 1940. gadā, bet Amerikas Savienotajām Valstīm 1941. gadā. Tokijaslēmumsnozīmēja, ka Staļinam nebija jākaro divās frontēs, kad Hitlers viņu nodeva, tādejādi, visticamāk, ļaujot Padomju Savienībai izdzīvot. Tas arī nozīmēja, ka ASV karoja divās frontēs un pusi gadsimta kļuva par pasaules lielvaru un Rietumu bastionu pret Padomju Savienību un komunisma pasauli. Ja jebviena no šīm situācijām būtu bijusi citāda, pasaule, kurā mēs tagad dzīvojam, būtu pavisam citāda.

Otrkārt, pakts vedināja Staļinu okupēt Baltijas valstis, Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju, neskatoties uz padomju diktatora paša agrākajai izpratnei, ka šāda rīcība būtu riskanta Padomju Savienībai. 1920. gadu sākumā savā tēžu uzmetumā otrajam Komunistiskās internacionāles kongresam par nacionālo un koloniālo jautājumu, Ļeņins ieteica, ka revolūcijas gaitā Maskavai jauniegūtās teritorijas būtu jāanektē kā Padomju Savienības republikas. Nav zināms, kā uz šo ideju atsaucās biedru vairākums, bet telegrammā Padomju Savienības vadītājam Staļins šo ideju nosodīja kā absurdi bīstamu. Šī telegrammu padomju laikā parādījās tikai vienreiz: to publicēja cilvēks, kurš tādēļ nemira savā gultā.

Staļins argumentēja, ka nācijas, kuras bija bijušas neatkarīgas valstis, nekad nepieņemtu Padomju Savienības republiku statusu Maskavas pakļautībā. Ar to tiktu aizskarta viņu pašcieņa, un tās kļūtu par bumbu ar laika degli zem padomju sistēmas. Tā vietā, viņš argumentēja, revolūcijai izplatoties, Maskavai būtu jāizveido starptautisko attiecību sistēma komunistisko valstu vidū. Tāpēc Staļins neiekļāva Mongoliju un Tuvu 1920. gados, un kāpēc viņš neanektēja Austrumeiropu 1940. gados.

Taču viņš pieļāva fatālu kļūdu: viņš okupēja Latviju, Lietuvu un Igauniju, un viņš anektēja Rietumukrainu, Rietumbaltkrieviju un Moldovu. Ja viņš to nebūtu izdarījis, 1989. gada revolūcijas nebūtu tik ātri izplatījušās Padomju Savienībā, Padomju Savienība nebūtu sabrukusi, kad tas notika, Baltijas valstis nebūtu atguvušas neatkarību pirmās un citādā veidā nekā citas PSRS republikas, un tās tagad nebūtu EU un NATO dalībvalstis. Izsakoties īsi: traģēdija beigās noveda pie triumfa.

Treškārt, Latvijas un tās kaimiņvalstu okupācija mudināja ASV proklamēt savu neatzīšanas politiku. Šī politika balstījās Stimsona doktrīnā, ka ASV nekad neatzīs teritoriālas maiņas panāktas tikai ar militāru varu. Vairāk nekā 50 gadus šī doktrīna sniedza palīdzīgu roku latviešiem, lietuviešiem un igauņiem un tai pašā laikā atgādināja, ka Savienoto Valstu acīs Padomju Savienība pamatā bija nelikumīga, jo tā bija impērija, kas balstījās varā un nevis demokrātiskā leģitimitātē. Tas ne tikai noveda pie PSRS sabrukuma, Latvijas un viņas kaimiņvalstu de facto neatkarības atgūšanas, bet tas it sevišķi nostiprināja principu, ko Vladimirs Putins pārkāpa Krimā.

Latvija tagad un Putina izaicinājums starptautiskās sistēmas pamatprincipiem

Tas mani noved pie otra punkta. Šajā atceres dienā Latvijai ir iemesls par daudz ko būt lepnai, bet tai arī ir no daudz kā jābaidās. Molotova–Ribentropa pakta 75. gadskārtā pasaule ir daudz bīstamāka vieta, nekā tā bija vēl tikai pirms pāris gadiem. Ar savu rīcību Ukrainā Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir izaicinājis trīs pamatprincipus. Ja viņu neapturēs, man nav ne mazāko šaubu, ka starp viņa nākošajiem mērķiem būs Latvija un līdz ar to – Rietumu alianses iznīcināšana, kurai tā pieder.

Krimā Putins nav tikai anektējis Ukrainas teritoriju. Viņš ir pārkāpis 1991., 1945. un 1918. gada vienošanās un tādejādi būtiski un bīstami izaicinājis Krievijas kaimiņus un starptautisko sistēmu.

Pirmkārt, Putins ir izaicinājis 1991. gada nolīgumu, kas balstījās principā, ka robežas, kas pastāvēja Padomju Savienībā, kļūs par robežām valstīm, kas izveidosies no tās, vai arī – tās netiks mainītas ar varu. Krievijas valdība atkārtoti apstiprināja šo ideju, pamatoti bažījoties, ka tās robežas ir visneleģitīmākās.

Otrkārt – un tas jau ir daudz nopietnāk – Putins ir izaicinājis 1945. gada vienošanos un principu, ka pilsonība ir svarīgāka par etnisko izcelsmi. Hitlers pārkāpa šo principu; tagad Putins dara to pašu. Viņš uzstāj, ka "krievu pasaulei," kas sastāv dažādi no etniskiem krieviem, krievvalodīgajiem un tiem, kas identificējas ar krievu kultūru, ir primāts pār pilsonību. Tas riska priekšā nostāda visas valstis Krievijas perifērijā, jo tajās visās dzīvo cilvēki, kurus Putins uzskata par piederīgiem Krievijai. Latvieši noteikti zina, ka Latvija ir viena šāda valsts.

Treškārt, un potenciāli visnopietnāk, Putins ir izaicinājis 1918. gada vienošanos: principu, ka nacionālas valstis un nevis impērijas ir pareizais pamats, uz kā veidot starptautiskās attiecības. Sekojot šim mērķim, Putins nostāda riska priekšā ne tikai nacionālās pašnoteikšanās principu, bet arī valstis, kuras ieguvušas neatkarību, balstoties uz šo principu.

No tā izriet secinājums: ja Putinu neaptur Krimā un Ukrainā – un pastāv cerības, ka Ukrainas tauta to spēs veikt, neskatoties uz starptautiskās sabiedrības acīmredzami lēno izpratni par riska būtību – viņš noteikti turpinās rīkoties arī citur. Man ir lielas bažas, ka viņš par nākošo mērķi izvēlēsies Latviju, ne tikai un ne tik ļoti tāpēc, ka Latvijas robežās dzīvo etniskie krievu nepilsoņi, bet drīzāk tāpēc, ka laužot Latviju, viņš salauztu NATO un saskaldītu Atlantisko aliansi, tādejādi ļaujot viņam īstenot drausmīgo sapni, ko sapņoja viņa padomju priekšteči – Maskavas dominētu Eiropu.

Šajā gadadienā es ietu vēl tālāk: Eiropas un pasaules nākotne varētu izšķirties Latvijā. Tas Latvijas tautai un Latvijas valstij uzliek milzīgo atbildību integrēt visus iedzīvotājus, lai tiem, kas grib izaicināt divdesmitā gadsimta trīs vienošanās, tas neizdotos divdesmit pirmajā gadsimtā. Latvija jau paveikusi daudz šai ziņā, un latvieši drīkst ar to lepoties. Bet kā ikviens šai telpā zina, te ir vēl daudz darāma.

Latvija Padomju–Nacistu alianses simtajā gadadienā

Pēc būtības gadadienām ir divas Janusa sejas. Tās dod iespēju atskatīties uz pieminamo notikumu un ieskatīties nākotnē. Daudzi patlaban atskatās, kā to es nupat darīju, bet mums jāpaskatās arī uz priekšu. Kāda būs Latvija 25 gadus nākotnē, Molotova–Ribentropa pakta simtgadē?

Man šķiet, ka ir trīs iespējamības, kas katra, tāpat kā pagātnē, nozīmē, ka nav ne galīgu uzvaru, ne galīgu zaudējumu. Vispirms pastāv briesmas, ka Latviju sevī ieraus jaunā Krievijas imperiālisma vilnis. Tas gan ir mazāk ticams, nekā daudzi Maskavā domā, jo tie paši spēki, ko Kremlis ir izraisījis Ukrainā, tagad vēršas pret pašu Krieviju. Es esmu dziļumos pārliecināts, ka Krievijas Federācija 2039. gadā vairs nepastāvēs, bet Latvija gan. Taču iespējai, ka mana pārliecība varētu nebūt pareiza, būtu jākalpo kā atgādinājumam, ka latvieši nedrīkst atdusēties uz lauriem. Piederība NATO un ES nedrīkst kļūt par vēstures gala notikumu. Šīs ir svarīgas organizācijas, un Latvija ir cienījama to locekle. Bet vēsture māca, ka šādas organizācijas kā visas cilvēciskas lietas attīstās un pat mirst. Latvijai jāpalīdz gādāt, lai tas nenotiktu.

Otrkārt, pastāv risks, ka Latvija izdzīvos, bet subvertētā veidā kā valsts, kas nenosaka savu likteni, bet kā valsts, kas gan ir gan nomināli neatkarīga, bet ko traģiskos veidos ietekmē tās mirstošais austrumu kaimiņš. Putins ir izvēlējies subversijas stratēģiju Ukrainā, un šī stratēģija ir sasniegusi vairāk, nekā tai vajadzētu sasniegt: viņš ir anektējis Krimu, un tikai nedaudzas rietumu valstis liekas gatavas stāties viņam ceļā. Kāpēc gan viņam pieņemt, ka viņš ko līdzīgu nevar izmēģināt citur? Varbūt Latvijā, kur Kremļa valdnieks var izmantot etniskās problēmas? Šī otra iespēja ir pietiekami reāla, lai tā noteiktu latviešu darba kārtību nākamajās desmitgadēs – darba kārtību, kurai jāiekļauj visu iedzīvotāju integrācija Latvijas pilsoniskajā nācijā, korupcijas izskaušana, ko ārējie spēki var izmantot savā labā, un tādas sabiedrības veidošana, kas pie sevis paturēs jaunus cilvēkus un dos tiem paļāvību laist pasaulē nākamās paaudzes.

Un treškārt, pastāv iespēja – gan tikai iespēja – ka Latvija to visu var paveikt un būt plaukstoša un vitāla nācija Eiropas nomalē. Tas ir mans vēlējums Latvijai un latviešiem. Bet es vēlos beigt ar brīdinājumu: pat ja latvieši visu izdarīs pareizi, viņi dzīvo bīstamā apkārtnē, un tāpēc nav galīgu uzvaru. Bet tāpat nav galīgu zaudējumu, kā to rāda Hitlera–Molotova pakta liktenis. Un tam jābūt pašam labākajam dzinulim tādu Latviju sasniegt nākamajā gadsimta ceturtdaļā.

Valtera Nollendorfa tulkojums

***

Pauls Gobls ir amerikāņu analītiķis, rakstnieks un žurnālists, Pasaules politikas institūta Vašingtonā profesors, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības Goda biedrs.

Gobla pētniecības lauks saistīts ar Padomju un post-Padomju telpas izpēti. Viņš ir rediģējis vairākas grāmatas par etniskajiem jautājumiem bijušajās Padomju Savienības valstīs, publicējis vairāk nekā 150 rakstu par etniskiem un pilsonības jautājumiem.

Par savu darbību, veicinot Baltijas valstu neatkarību, Pauls Gobls ieguvis vairākus apbalvojumus, tostarp Triju zvaigžņu ordeni.