“Pats lielākais panākums ir, ka mēs burtiski nolīdzinājām ceļu Igaunijai, Lietuvai un Latvijai tikt Apvienotajās Nācijās […]”

Pēc Latvijas faktiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gada 21. augustā, bija svarīgi panākt Latvijas uzņemšanu dažādās starptautiskajās organizācijās. Viens no svarīgākajiem Latvijas diplomātijas uzdevumiem bija panākt Latvijas uzņemšanu Apvienoto Nāciju Organizācijā jeb ANO. 

1945. gada 24. oktobrī dibinātā organizācija tika izveidota, lai galvenokārt  uzturētu starptautisko mieru un kārtību, taču tā nodarbojās arī ar cilvēktiesību un citiem jautājumiem. ANO uzskatāma par Tautu Savienības pēcteci. Jāpiemin, ka arī Latvija 1921. gadā tika uzņemta Tautu Savienībā, kas Otrā Pasules kara rezultātā praktiski izjuka. Par vienu no ANO dibinātājām kļuva arī Padomju Savienība, kas bija okupējusi Baltijas valstis. Latvija tika uzņemta ANO tikai pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gada 17. septembrī, bet 2026. gadā Latvija ir ANO Drošības padomes nepastāvīgā locekle.

Lai arī okupētās Baltijas valstis nevarēja iesaistīties ANO dibināšanā un tās darbībā, pēc Otrā pasaules kara trimdā bija devušies tūkstošiem baltiešu, kuri vēlējās aktualizēt jautājumus, kas bija saistīti ar Baltijas okupāciju. Jau 1946. gada novembrī Latvijas Centrālā Padome un Latviešu Centrālā komiteja kopīgi sagatavoja iesniegumu ANO, kuru iesniedza Latvijas diplomātam, Latvijas sūtnim ASV Alfrēdam Bīlmanim. 1947. gadā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvji tikās ar ANO Ģenerālās asamblejas otrās sesijas prezidentu Osvaldo Araņu, un iesniedza viņam sūdzību par Padomju Savienības agresiju pret  Baltijas valstīm. Sapulcē Latviju pārstāvēja Jāzeps Rancāns, Ādolfs Bļodnieks, Voldemārs Bastjānis, Ādolfs Klīve un Bernhards Krūka. Arī turpmāk baltieši turpināja runāt gan ar ANO, gan ar  Rietumvalstu politiķiem, un citām organizācijām, cenšoties aktualizēt Baltijas valstu iedzīvotāju stāvokli Padomju Savienībā. 1951. gadā Ņujorkā tika nodibināta Baltijas valstu brīvības komiteja, kas 1953. gada 17. novembrī ANO ģenerālsekretāram iesniedza memorandu, kurā lūdza pasaules palīdzību. Memorandā tika lūgts, lai “Baltijas tautu piederīgos atbrīvo no vergu darba nometnēm, lai pārtrauc deportācijas un politiskās apcietināšanas, prasot iesākt izmeklēšanu par padomju varas noziegumiem pret cilvēcību.”

Viena no trimdas baltiešu organizācijām, kas izveidojās tieši sadarbībai ar ANO, bija Baltiešu aicinājums Apvienotajām Nācijām, jeb BATUN (Baltic Appeal to United Nations). Šī sabiedriskā organizācija izveidojās pēc 1965. gada 12. novembra baltiešu demonstrācijas Ņujorkā, kurā pulcējās 15 000 cilvēku.  Pasākumu organizēja īpaši izveidotā Lietuviešu atbrīvošanas komiteja, kurai pievienojās arī Latvijas un Igaunijas pārstāvji. Demonstranti vēlējās pievērst uzmanību Baltijas valstu stāvoklim.  Mītiņā tika pieņemta deklarācija “Baltiešu aicinājums Apvienotajām Nācijām”, kurā tika noformulēti topošās organizācijas mērķi. 1966. gada 12. un 13. februārī baltiešu aktīvisti tikās Ņujorkā, kur oficiāli tika dibināta BATUN . Par organizācijas mērķi tika izvirzīta patstāvīga sakaru uzturēšana ar ANO un tās misijām, kā arī ārvalstu pārstāvju informēšana par notikumiem Latvijā.

Kā savā videoliecībā Latvijas Okupācijas muzejam atminas viens no BATUN aktīvistiem Ints Rupners, Baltijas pārstāvjiem sākumā traucēja diplomātiskās pieredzes trūkums, tomēr diezgan ātri viņi ieguva nepieciešamās prasmes. “Neviens nebija profesionāls diplomāts, mēs neviens neko nesapratām, bet mēs ļoti ātri iemācījāmies Apvienoto Nāciju valodu, Apvienotajās Nācijās tāpat kā visos pasākumos, ir savs žargons. Kas ir jālieto, lai cilvēki saprastos. Tā kā psihologiem ir savs, santehniķiem ir savs, arī Apvienotajām Nācijām ir savs. Diplomātiskā valoda,” savā videoliecībā norāda Rupners.  

Savas darbības laikā BATUN komunicēja ar dažādu valstu pārstāvjiem ANO, atgādinot par situāciju Baltijā. BATUN aktivitātes ANO gaiteņos tika pamanītas. 1966. gada 22. oktobrī ANO pieņēma rezolūciju Baltijas valstu atbalstam. Neraugoties uz atsevišķām epizodēm, stingrs starptautisks atbalsts BATUN aktivitātēm nebija novērojams, jo ANO nevēlējās konfrontāciju ar PSRS.

BATUN aktivitātes sākotnēji bija vairāk diplomātiskas, un organizācija atturējās no plašāku demonstrāciju organizēšanas, kas bija saistīts ar bažām par ASV sabiedrības reakciju uz tām. 1970. gados BATUN organizācija sāka vairāk pievērsties cilvēktiesību jautājumiem. Lai labāk uzrunātu ANO pārstāvjus, BATUN sāka savus delegātus sūtīt uz ANO mītni Ženēvā, kur darbojās ANO Cilvēktiesību komisija. 1979. gadā BATUN organizēja vēstuļu rakstīšanas kampaņu, kuras ietvaros tika nosūtītas vēstules aptuveni 100 baltiešu politieslodzītajiem Padomju Savienībā.  Dažādiem cilvēktiesību jautājumiem BATUN pievērsās arī turpmāk.

Laikā, kad Baltijā sākās atmodas procesi, BATUN palīdzēja informēt trimdas baltiešus par notikumiem Baltijā. Tieši BATUN pārstāvji iepazīstināja ANO pārstāvjus ar cilvēktiesību grupas “Helsinki -86” sagatavoto vēstuli šai organizācijai. 1989. gadā BATUN pārstāvis, līdztekus citām trimdas latviešu organizācijām, piedalījās arī Latvijas Tautas frontes 2. kongresā, kur tika uzņemts ar ovācijām. Arī pēc Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 4.maijā, BATUN pārstāvji turpināja savu darbību ANO struktūrās.

Latvija oficiāli tika uzņemta ANO 1991. gada 17. septembrī, nepilnu mēnesi pēc 1991. gada 21. augusta, kad Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, Latvija, Lietuva un Igaunija tika uzņemtas Apvienoto Nāciju Organizācijā. Komentējot BATUN lomu Baltijas valstu uzņemšanā organizācijā, Ints Rupners norāda : “Pats lielākais panākums ir, ka mēs burtiski nolīdzinājām ceļu Igaunijai, Lietuvai un Latvijai tikt Apvienotajās Nācijās bez lielām kasīšanām, bez lieliem strīdiem, bez lielas kaut kādas sijāšanas, vai kaut kas cits, viss bija sagatavots, viņiem bija tikai jāattaisa savas atvilktnes un tur viss parādījās. Tur parādījās vēsture, tur parādījās pretestība, tur parādījās viss, kas ir noticis. Arī BATUN cilvēki bija pirmie Apvienoto, Baltijas valstu Apvienoto nāciju misiju diplomāti. Vai ne. Viena daļa, tikko tas notika, pārgāja jauno Ārlietu ministriju dienestā. Tātad viņi varēja kontinuitāti, tādu nepārtrauktību garantēt un tajā brīdī iemācīt, kā tur jārunā, kā tur jāuzvedas, kā tur jāraksta, kā var formulēt jautājumu, kā nevar, tātad es domāju, tā bija ļoti vērtīga palīdzība, jaunajām Ārlietu ministrijām.”

Izmantotā literatūra un avoti:

Latviešu Ziņas: Latvian News, Nr.91 (29.11.1947)

Latvju Vārds, Nr.46 (03.12.1953)

Latvija, Nr.39 (22.10.1966)

Latvju Vārds, Nr.90 (23.11.1946)

Kristīne Beķere. Apvienotais Baltiešu aicinājums, Nacionālā Enciklopēdija.2023.

Nyet, nyet, Soviet! Rīga: Latvieši pasaulē, 2018.