Okupācijas muzejā var iegādāties filmas par 1949. gada 25. marta deportāciju

Muzeja grāmatnīca papildināta ar jaunu piedāvājumu -  trīs Okupācijas muzeja veidoto dokumentālo filmu par 1949.gada 25.marta deportāciju komplektu. 

Komplektā ietilpst filmas “Prom no mājām”, “Nometinājumā” un “Mājupceļš”, kā arī Okupācijas muzeja speciālistu un vēsturnieces Ivetas Šķiņkes stāstījums par deportācijas dokumentiem un lietiskajiem pierādījumiem. Filmas ir USB formātā ar subtitriem angļu valodā. Komplekta cena 25,00 EUR. Visas trīs filmas var iegādāties arī atsevišķi DVD formātā. 

Pirmā filma “Prom no mājām” (2009.)

Šķiršanās sāpes, bezspēcība pārspēka priekšā, šoks, neaizsargātība, neizpratne, bailes – Latvijas iedzīvotāju masveida izsūtīšana 1949. gada 25. martā saistīta ar spilgtām emocijām. Iespējams, tieši spēcīgā pārdzīvojuma dēļ 25. marts kļuvis par vienu no latviešu vēsturiskās apziņas stūrakmeņiem.
1949. gada marta nogalē no Latvijas izsūtīja 13 248 ģimenes, pavisam 42 125 cilvēkus. Šī ir lielākā iedzīvotāju deportācija Latvijas vēsturē; tieši tā skāra 2,2% iedzīvotāju, netieši – vēl daudz vairāk.
Laikabiedru atmiņas liecina, ka par spēcīgu pārdzīvojumu izsūtīšana kļuva visiem: gan izsūtītajiem, gan tiem, kas skolas solos piedzīvoja klasesbiedru izvešanu, gan tiem, kas paši piedalījās deportāciju īstenošanā. Šī filma atklāj izsūtīto pieredzi un sajūtas, iepazīstina ar priekšmetiem – izsūtījuma lieciniekiem, kā arī stāsta par deportācijas plānošanu un norisi. Filmas pamatā ir liecības no Okupācijas muzeja Audiovizuālā krājuma.
Dokumentālās liecības filmā sakārtoja Andris Feldmanis
Filmas garums – 50 min.
Filma latviešu valodā ar angļu valodas subtitriem

Otrā filma “NOMETINĀJUMĀ” (2010.) 

Pēdējais ešelons 1949. gada 25. marta deportācijā no Latvijas ceļā devās 30. martā. Kopskaitā 33 ešeloni ar 42 125 cilvēkiem piestāja lielākās vai mazākās stacijās Omskas, Tomskas un Amūras apgabalos. Ceļā piedzima 19 bērni un nomira 229 dažāda vecuma cilvēki. Izsēdināti ar savu trūcīgo līdzpaņemto iedzīvi un pārtiku viņi turpināja ceļu buļļu, traktoru un auto vezumos. Viņi tika aizvesti un nometināti trūcīgos kolhozos un sovhozos. Par nometinājuma vietām šodien lasot, pavēlēs rakstītais liek šajos kolhozos izremontēt un pielāgot vai arī no jauna uzcelt pajumti atbraukušajiem. Taču realitātē tas nenotika. Piešķirtie līdzekļi kolhozos, iespējams, bija nepietiekamā daudzumā, izsaimniekoti vai nozagti, jo atbraucējus ar vietējās varas pavēlēm izmitināja pie jau tā trūcīgajiem vietējiem iedzīvotājiem.
Tūkstošiem nepamatoti aizvestie sāka dramatisku cīņu par izdzīvošanu. Sekoja smags darbs bez atlīdzības, daudzviet bads, slimības, tuvinieku nāves, padomju varas funkcionāru nelabvēlīgā attieksme un pazemojumi.
Neskatoties uz visiem pazemojumiem, Latvijas pilsoņi arī šajos apstākļos nepadevās. Savstarpēji centās uzturēt savu tautību un ticību, mēģināja iegūt izglītību. Staļina nāvi 1953. gadā latvieši nometinājumā uzņem ar lielu prieku un cerībām. Pēc tās Padomju Savienībā mainījās komunistiskās ideoloģijas interpretācija un mazinājās represiju apjomi. Deportēto centīgais un godīgais darbs padomju varas kalpībā mainīja vietējo iedzīvotāju un varas pārstāvju attieksmi. Tas bija neticams cieņas apliecinājums, kas arī pamatoti viesa cerības uz atgriešanos.
Dokumentālās liecības filmā sakārtoja Andris Feldmanis
Filmas garums – 56 min.
Filma latviešu valodā ar angļu valodas subtitriem

Trešā filma “MĀJUPCEĻŠ” (2011.)

Līdz ar Staļina nāvi 1953. gada martā mainījās komunistiskā ideoloģijas interpretācija vairākās PSRS dzīves sfērās, arī jautājumā par politiski represētajiem.
Sākās politiski tiesāto cilvēku lietu pārskatīšana un ātrāka atbrīvošana. Vīriem, tēviem, kuri sodu izcieta GULAG nometnēs un izdzīvoja, bija iespēja braukt pie ģimenes izsūtījumā.
Jau 1954. gadā atļauju atgriezties Latvijā ieguva deportēto bērni vecumā līdz 16 gadiem, bet tikai 1956. un 1957. gadā sākās pārējo specnometināto atbrīvošana. Tā bija atļauja pašam lemt savu tālāko likteni – kad, kā un kur atgriezties, par kādiem līdzekļiem dzīvot tālāk. Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem kopumā no 44 271 izsūtītā (1949. g. un 1951./52. g. deportētajiem ļaudīm) 38 902 tika atbrīvoti. Izsūtījumā miruši 5231, par 138 nav ziņu.
Ne visi atbrīvotie cilvēki atgriezās, un ne visi drīkstēja dzīvot Latvijā. Lielai daļai cietušo represijas turpinājās arī Padomju Latvijā. Dzimtajās mājās bija sarežģīti atgriezties, retajam izdevās. Daudzus dzīvesvietā nepierakstīja, jo nebija darbavietas, bet darbā nevarēja pieņemt, jo nebija pastāvīgas dzīvesvietas pieraksta. Ar prātu neizskaidrojama dzimtenes mīlestība ļāva pārvarēt šķēršļus un palikt šeit.
Tikai līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu 1991. gadā, agrāk deportētajiem cilvēkiem bija iespēja brīvi stāstīt pārdzīvoto, atgūt līdzvērtīga cilvēka statusu sabiedrībā un zaudētos īpašumus. Tikmēr jau bija uzaugusi paaudze, kura par deportācijām praktiski nekā nezināja.
Deportēto cilvēku stāsti atklāj unikālu mūsu tautas pieredzi, ar kuru varam lepoties. Cauri smagiem dzīves pārdzīvojumiem saglabāta cilvēcība, labsirdība un mīlestība. Mūsu atbildība ir deportāciju piemiņu saglabāt turpmāk tautas atmiņā.
Dokumentālās liecības filmā sakārtoja Lelde Neimane
Filmas garums – 59 min.
Filma latviešu valodā ar angļu valodas subtitriem