Okupācijas muzejā - piemiņas sarīkojums 25. martā izsūtītajiem

25. martā Latvijas Okupācijas muzejā Raiņa bulvārī 7 notika 1949. gada 25. martā deportētajiem cilvēkiem veltīts piemiņas pasākums.  Irēnas Dančauskas, Elvīras Sebres, Mirdzas Ābeles un vēl citu deportācijas upuru  atmiņu fragmentus lasīja muzeja gide Anna Pētersone. Ar muzikālu priekšnesumu lasījumu papildināja  Liene Grosa. 

Rita Papiņa kopā ar māsu un māti tika izsūtīta un nometināta Omskā, kur pavadīja 9 savas dzīves gadus un atgriezās Latvijā tikai 1958. gadā. Viņa atceras: „Doma par atgriešanos Dzimtenē nekad neizgāja no galvas. Klusībā lūdzām Dievu, lai piepildītos mūsu cerības. Gan padziedājām, gan paraudājām, bet ar to nekas ikdienā nemainījās... Katru mēnesi mūs pārbaudīja no rajona atbraukušais komandants. Vajadzēja parakstīties speciālā grāmatā, ka neviens nav izbēdzis. Teica, ka esam izsūtīti uz 20 gadiem, cits sacīja, ka uz mūžu.” Lasījumam sagatavotās atmiņas ņemtas no staļinisma upuru liecību publikāciju sērijas „Via dolorosa”, kā arī no Okupācijas muzeja krājuma.

Līdztekus sarīkojumam muzejā tika atklāts esošās ekspozīcijas papildinājums “Desmitgades portrets 1940-1950” ēkas pagrabā. Izstādē ir mēģināts radīt priekšstatu par dzīves izjūtu dramatiskākajā 20. gadsimta dekādē, Latvijai zaudējot valstisko neatkarību un otrreiz nonākot PSRS okupācijas karaspēka rokās. Apmeklētāji, ejot caur vagonu, ar kuru cilvēki tika aizrauti izsūtījumā, nonāk telpā, kurā attēlota Rīgas ikdiena: pilsētas ielās valda sadzīviska rosība, bet tur pat aiz kādas mājas sienas ir pilnīgi cita pasaule — pratināšana, ieslodzījums, bailes un salauzti likteņi.