Mūsu latviešu valoda, mūsu dzejnieki, rudenīgs parks mūsu Rīgā

"Atvaļinājuma laikā kārtojot žurnālu un avīžu kastes istabaugšā lauku mājās, ar šodienas acīm ielasījos 80. gadu – sava skolas laika – žurnālos.

Atvēru 1982. gada septembra “Liesmu”* lappusē, kurā uz mani skatās Rainis** un dzeja.

Jā, septembrī vienmēr Dzejas dienās pie Raiņa toreizējā Komunāru laukumā – tuvu no Rīgas 2. vidusskolas, kurā talaik mācījos, ātrā gaitā aiz mūsu enerģiskās, latviešu valodas un literatūras patriotes, skolotājas Māras Dzērves visi devāmies klausīties dzejniekus. 

Nav viegli aprakstīt tā laika sajūtas un Dzejas dienu pasākuma nozīmi. Svarīgs bija absolūti viss – mūsu Rainis, mūsu latviešu valoda, mūsu dzejnieki, rudenīgs parks mūsu Rīgā, pasākuma publika, un, protams, lasītā dzeja. Tā bija uzruna saturā, valodā, simbolikā, kuru ikdienā nelietoja, bet kuru drīkstēja lietot Dzejas dienās.

Negribētu arī pārspīlēt un teikt, ka katrs Dzejas dienu pasākums būtu pretošanās akcija un katrs dzejas lasījums būtu vērtējams kā pretpadomju manifests, bet noteikti tā bija iespēja saklausīt to, kas nebija pieejams un atļauts – vispirms individuāla cilvēka vērtības, emocijas, vēlmes, vajadzības un pavisam necilas, ikdienišķas lietas, par ko publiski nerunāja. Tā bija iespēja arī sadzirdēt, paņemt savā lietojumā bīstamos vārdus – “Latvija”, “mana zeme”, “brīvība”, kuri realitātē pastāvēja noklusēti. 

Tas bija atsevišķs emocionāls burbulis, kuram bija noteikts atļautais laiks un vieta, kuru lai īsu brīdi izdzīvotu."

Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība. 
2024. gada 5. septembrī.

* Padomju okupācijas laikā komjaunatnes sabiedriski politisks un māksliniecisks žurnāls.

** Vitolda Kucina zīmējums “Rudens”.

Dzejnieces Maijas Briedes rindas no “Liesmas” 1982. gada septembra numura:

“Es šo pasauli saprast nāku –
Birst zelta buramvārdu smilts.
Šajā pasaulē ieaugt mācos
Vienkārši, brīvi un silti.”