Māris Ķirsons (1940–2025)

1980. gada 11. novembrī Spānijas galvaspilsētā Madridē norisinājās Eiropas Drošības un sadarbības konference. Pie ēkas, kurā tā notika, interesenti pulcējās arī cita iemesla dēļ. Kāds mācītājs, stāvot uz sarkanā Padomju Savienības karoga, izplestām rokām tecināja uz tā no vēnām asinis, atgādinot pasaulei par okupētajām Baltijas valstīm. Ziņa par mācītāja protestu pāršalca visu pasauli. Šis mācītājs bija Māris Ķirsons.

? Kas bija Eiropas Drošības un sadarbības konference Madridē 1980. gada novembrī? Tā bija Eiropas Drošības un sadarbības konferences Nobeiguma akta (1975) pārskata konferences daļa, kas ar pārtraukumiem notika no 1980. gada 11. novembra līdz 1983. gada septembrim. Tās mērķis bija izvērtēt, kā valstis pilda Helsinku vienošanās saistības, īpaši fokusējoties uz cilvēktiesībām, iedzīvotāju pamatbrīvībām un, kā norāda konferences nosaukums, drošību un sadarbību Eiropā. Konferencē piedalījās gan Rietumeiropas valstis, ASV un Kanāda, gan PSRS un Varšavas pakta valstis, tāpat arī dažas Aukstajā karā neitralitāti ieturošas valstis, piemēram – Somija. Eiropas Drošības un sadarbības konference bija viens no faktoriem, kas ilgtermiņā veicināja Aukstā kara beigas.

Aicināts rīkot protestu Madridē, Māris Ķirsons iedvesmojās no iepriekš notikušas katoļu priesteru akcijas pret ASV iesaistīšanos Vjetnamas karā, kurā tie bija lējuši dzīvnieku asinis. Mārim gan lietas bija jādara “pa īstam” – ar savām asinīm. Mācītājs Māris tad kalpoja savā draudzē ASV. Pēc novadīta dievkalpojuma viņš tikās ar ārstu virtuvē, lai pamēģinātu kontrolēti, izmantojot atbilstošus medicīnas rīkus, tecināt asinis no rokām. Izdevās. Nu bija jādodas uz Spāniju ar padomju karogu un asins tecināšanai nepieciešamo aparatūru, lai 11. novembrī protesta akcija varētu sasniegt pasaules mediju uzmanību. Sasniedza. Daudzu valstu vadošie laikraksti tuvākajās dienās pieminēja prātā paliekošo viena cilvēka “šovu”.

Prominentajā ASV žurnālā “Time” pie raksta par konferenci Madridē pievienota fotogrāfija ar Māri uz karoga, savukārt mācītāja vadītās draudzes pilsētas – Filadelfijas – izdevuma “The Philadelphia Inquirer” 12. novembra numurā var lasīt: “[Māris Ķirsons] uzrunāja pie konferenču zāles sanākušos: “Šīs latvieša asinis Madridē uz komunistu karoga līst protestējot pret padomju veikto genocīdu Latvijā un pārējās Baltijas valstīs.”” Tālāk: “Tecinot pats savas asinis, mācītājs no Filadelfijas Māris Ķirsons stāv uz mājas apstākļos tapuša padomju karoga. Ķirsona kungs bija starp vairākiem desmitiem, kas tika arestēti internacionālā konferencē starptautiskās spriedzes mazināšanai.” Māris Ķirsons tika arestēts. Pārvarot valodu barjeru, viņam vietējai policijai nācās ieskaidrot, ka protests nav pret Spāniju, bet gan pret Krieviju – pret Padomju Savienību. Pret to drošībniekiem nebija iebildumu un Māris tika atbrīvots. Netika izvirzītas nekādas apsūdzības.

Šī demonstrācija gan nebija vienīgā. Māra Ķirsona “portfolio” jau bija protesti starptautiskas sabiedrības uzmanības piesaistīšanā cilvēktiesību pārkāpumiem “padomijā”. 

1976. gada 1. maijā Rīgā bada streiku pieteica Brūveru ģimene. Tas tika darīts, jo vietējās varas iestādes spieda ar dažādiem vietēja mēroga pretpadomju protestiem saistītās ģimenes locekļus atstāt Latviju, bet vienlaicīgi lika šķēršļus izbraukšanas uz Rietumiem dokumentu nokārtošanai. 
Diemžēl bada streiks Rīgā un ar to saistītie Minsteres latviešu ģimnāzijas aktīvistu protesti Ķelnē palika bez plašākas ievērības, bet latvieši pasaulē gan padoties netaisījās.
Par paštaisīta Padomju Savienības karoga dedzināšanu padomju misijas neatļautā tuvumā (tuvāk par 500 pēdām) demonstrācijā Brūveru ģimenes aizstāvībai 1976. gadā Vašingtonā uz apsūdzēto sola nonāca Māris Ķirsons, Pēteris Graube, Modris Mednis, Davids Graube, Laila Medne un Juris Bīlmanis. Latviešu laikraksts ASV un Kanādā “Laiks” 1976. gada 9. jūnijā raksta: “Pēc tiesas sēdes Dāvids un Pēteris Grauba apmeklēja senatoru R.P. Grifinu no Mičigenas un Tautas vietnieku nama Grand Rapidu sava iecirkņa deputātu R.F. Vander Vīnu (Vander Veen), informējot viņus par Brūveru bada streiku un arī par demonstrāciju Vašingtonā pie padomju konsulāta ēkas un septiņu latviešu apcietināšanu un nodošanu tiesai. Tiklab senātors Grifins, kā deputāts Vander Vīns apsolīja par Brūveru jautājumu sazināties ar ASV ārlietu ministriju, lai apsvērtu, kādus soļus spert, lai panāktu Brūveru izlaišanu uz brīvo pasauli.” Lai gan noteikti konkrētais protests Vašingtonā nebija vienīgais stimuls Padomju Savienībai risināt radušos starptautisko situāciju, process bija iekustējies. Kā raksta Pāvils Brūvers savā atmiņu grāmatā “Visaugstākā patvērumā”: “Acīmredzot no Maskavas bija pienākusi pavēle izbeigt lielo skandālu, kas bija izvērties jau pa puspasauli. Mums tika paziņots, ka jautājums par mūsu izbraukšanu esot tuvu atrisinājumam un lai mēs izbeidzot kūdīt savus Rietumu draugus ar visādām naidīgām pretpadomju provokācijām. Teicu, ka mums nav nekādas ietekmes uz to, kas notiek Rietumos. Man šķita, ka čekisti grib mūs vienīgi apklusināt – panākt, lai protesti Rietumos beidzas, un tad šā vai tā mūs nekur nelaist un vēlāk izrēķināties. Tomēr izrādījās, ka patiesi viņi bija nolēmuši šo problēmu atrisināt ar mūsu izlaišanu uz Rietumiem. Nedaudz vēlāk saņēmām ārzemju pases un 29. septembrī ar lidojumu Maskava – Frankfurte ieradāmies Vācijā un tālāk Kļaviņu ģimenes mājā Bonnā.”

Arī pēc asins tecināšanas uz padomju sarkanā karoga Madridē 1980. gadā, Māra Ķirsona vārds ne vienu reizi vien parādījās presē saistībā ar cīņu pret okupācijas varas visatļautību dzimtenē. 1985. gadā mācītājs bija uz Baltijas brīvības un miera kuģa, kas, izmetis plašu loku gar Baltijas valstu krastiem, ieradās Helsinkos, lai uz tā klāja esošie trīs simts trimdas baltieši vienotos pretpadomju gājienā pilsētas ielās, pārsteidzot vietējos somus un iegūstot viņu simpātijas. 

Savukārt kādā zīmīgā jauniešu protestā pretī padomju vēstniecībai Otavā 1986. gadā mācītājs Māris palīdzēja nokārtot nesaskaņotu tolaik populārā latviešu protesta simbola – Jura Bļodnieka slavenās Valiant automašīnas – parādīšanos uz ceļa pie diplomātiskās ēkas. Pirms Valiant piebraukšanas protesta tuvumā Māris piegāja pie viena no vēstniecību sargājošajiem policistiem un lūdza dažas minūtes kam īpašam. Policists nav vēlējies atteikt mācītājam un piekritis. Pēc brīža demonstrantu priekšā nobremzēja divi transportlīdzekļi.
Par šo akciju režisores Māras Pelēces 2021. gada dokumentālajā filmā “Valiant! Brauciens uz brīvu Latviju” stāsta pats Māris: “Un tad pēkšņi kaut kas tur iekšā laužas ārā.” No Valiant trosē vilktas automašīnas, no iekšpuses izdauzot priekšējo stiklu, laukā izlēca bariņš jauniešu. Rīcība simboliski atainoja baltiešu vēlmi izlauzties ārā no svešās varas jūga. Iepriekš sanākušie un tikko pievienojušies protestētāji emociju uzplūdā skaļi skandināja “Nyet, Nyet Soviet!” Māris: “Pēc kāda laika tas policists pienāca un pateica: “Mācītāj, man šķiet, ka tev ir bijis gana laika šim.” Es teicu: “Labi.” Un mums bija slotas un šaupelītes – viss  līdzi, un mēs smuki saslaucījām visus tos saplīsušos stiklus. Aizvilka to mašīnu projām, un tā bija tā reize…”

Māra Ķirsona bezbailīgums un “ārpus kastes” domāšana apvienojumā ar spēcīgu mīlestību pret savu dzimteni – Latviju – noteikti panāca vērā redzamus rezultātus starptautiskās intereses veicināšanā par latviešiem. Arī pašu latviešu cīņasspara pēc neatkarības veidošanā.
Visu mūžu Māris sekoja līdzi notikumiem Latvijā. Atgriezies šeit uz palikšanu 2013. gadā, viņš bija sabiedriski aktīvs – klātesošs latviešu karavīru piemiņas pasākumos un citos patriotismu cildinošos notikumos. Ja tas bija nepieciešams, nebaidījās izteikt savu tiešo, kritisko viedokli par valsts virzības tendencēm un latviešu mentalitāti gan intervijās, gan sprediķos.
Tas gan tika darīts, lai klausītājiem liktu apdomāties un rīkoties par labu savai un sabiedrības nākotnei. 

Lai gan, iespējams, zīmīgākā protesta akcija par Baltijas brīvību, ar kuru Māris Ķirsons ieguva atpazīstamību pasaulē, ir protests ar asiņu tecināšanu uz Padomju Savienības karoga Madridē 1980. gadā, tā ne tuvu nav pēdējā aktivitāte savas dzimtenes neatkarības veicināšanai, kurā mācītājs tika piedalījies. Dažus gadus vēlāk pasaule iepazina Baltijas brīvības un miera kuģi, uz kura, protams, atradās arī Māris.

? Kāda bija pasaule 1985. gadā?
Martā pie varas Padomju Savienībā nāca Mihails Gorbačovs, kurš uzsāka lielās valsts vadīšanu pretī iekšējām reformām un plašākai komunikācijai ar ārpasauli. Saistībā ar jaunā līdera parādīšanos, Rietumi kļuva atvērtāki domai par dialoga veidošanu ar savu ideoloģisko pretinieku. Tiesa, ASV un tās sabiedrotie saglabāja militāro spiedienu uz Afganistānas karā iestigušo Padomju Savienību. Īpaši šis spiediens iezīmējās kodolieroču jomā, jo abās pusēs turpinājās masu iznīcināšanas ieroču ražošanas un uzglabāšanas sacensība. Tostarp par militāro cietoksni ar tajā izvietotiem kodolieročiem bija padarīta okupētā Latvija. Tomēr savstarpējā gaisotne starp Rietumiem un Austrumiem kļuva mierīgāka, salīdzinot ar laiku 80. gadu pašā sākumā. 

? Kas bija Baltijas brīvības un miera kuģis?
Tā bija baltiešu trimdas protesta akcija, kas norisinājās 1985. gada vasarā. Tās nolūks bija pasaules mediju un sabiedrības uzmanības pievēršana nelikumīgajai Baltijas valstu okupācijai. Tā iesākās 25. jūlijā Kopenhāgenā (Dānijā) ar atbalstu Pasaules Baltiešu apvienības rīkotajam Baltijas tribunālam pret Padomju Savienību, no kurienes dalībnieki ar vilcienu devās uz Zviedrijas galvaspilsētu Stokholmu. No turienes kruīza kuģī “Baltic Star” gar Gotlandi un tālāk – gar okupēto Baltijas valstu krastiem neitrālajos ūdeņos līdz Helsinkiem Somijā devās ap 300 trimdas baltiešu un ap 50 žurnālistu. Helsinkos kuģa dalībnieki sarīkoja pretpadomju protesta gājienu, ko pavadīja ap pieciem tūkstošiem vietējo somu, kas atbalstīja akciju ar uzmundrinājumiem un aplausiem. Akcijas noslēgums bija 29. jūlijā. Padomju vara asi kritizēja Brīvības kuģi un tā organizatorus, bet akcija ieguva plašu rezonansi starptautiskajos medijos (vairāk nekā 2000 raksti dažādu valstu presē), tādējādi sasniedzot savu mērķi. Par to zināja arī okupēto Baltijas valstu iedzīvotāji, jo Somijas mediju pārraides, kurās skanēja ziņas par notikumu, bija uztveramas arī Igaunijā.

Baltijas brīvības un miera kuģa akcija sākās Kopenhāgenā ar gājienu, pēc kura dalībnieki ar vilcienu devās uz Stokholmu, kur sēdās uz “Baltic Star” klāja, lai gar Gotlandi tuvotos okupētajām Baltijas valstīm – “padomijas” pašā degungalā. Eiropa un pasaule vēroja Padomju Savienības reakciju uz miermīlīgo protestu. 
Padomju varas iestādes brīdināja netuvoties jūras kabeļu likšanai pie Lietuvas, tādēļ kuģis pie Pāvilostas mainīja virzienu uz ziemeļiem – pretī Somijai. Naktī pirms “Baltic Star” ierašanās Somijā 28. jūlijā pie Igaunijas krastiem padomju patruļlaiva veica iebiedēšanu, uzsākot taranēšanas manevru. Tas tika novērsts, bet citu konfrontāciju pret “Baltic Star” veikt PSRS neuzdrošinājās.

Uz kuģa notika dažādas uzrunas un paneļdiskusijas, kas tika atspoguļotas medijos. Braucot blakus Gotlandes krastam, mācītājs Māris uz kuģa augšējā klāja novadīja svētbrīdi, pieminot bojā gājušos Otrā pasaules kara laivu bēgļus no Baltijas.

Kuģa ceļa mērķis bija sasniegt Helsinkus uz tā sauktās “Helsinku vienošanās” desmitgadi. Šī vienošanās bija 1975. gadā 35 valstu parakstīts dokuments par drošību un sadarbību Eiropā, bet tajā tika akcentētas arī cilvēktiesības un pamatbrīvības. Dokuments tika parakstīts pēc Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes. To parakstīja gan Rietumu valstis, gan Padomju Savienība. Brīvības kuģa protestētāji atgādināja par nepieciešamību Padomju Savienībā ievērot cilvēktiesības, aicināja atbrīvot Baltijas jūras reģionu no kodolieročiem un uzsvēra Helsinku dokumentā norādītos punktus par “robežu negrozāmību” un “iespēju mainīt robežas miera ceļā” un ASV ar NATO valstu vienoto politiku neatzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā. 

“Baltic Star” Helsinkos nebija ļauts piestāt pasažieru ostā, tas tika novirzīts uz preču termināli, bet ziņas par pienākušo kuģi pilsētā izplatījās lielā ātrumā. Protesta gājienam dodoties cauru pilsētai, to ar interesi un sajūsmu sagaidīja somi, jo demonstrācijas pret padomju varu viņu valstī nebija notikušas ap 20 gadu. Protestētāji nesa rokās neatkarīgo Baltijas valstu karogus un izsauca saukli “Nyet, nyet Soviet!” (“Nē, nē padomju varai!”). Šie vārdi arī tika skandināti pretī Padomju Savienības vēstniecībai, pie kuras gājiens uz brīdi bija apstājies. Daļa no protestā Helsinkos dalību ņēmušajem latviešiem, kas gāja gājiena priekšgalā Māra Ķirsona vadībā, bija tērpušies svītrainos cietumnieku kreklos - uz katra no tiem gadaskaitlis, kas apzīmē vienu no padomju okupācijas gadiem. Viņi nesa rokās milzīgu ķēdi, kamēr Māris aicinājis dalībniekus nesteigties ar savu soli, lai vietējie un starptautiskie mediji paspētu ierasties un godam iemūžināt notikumu. Akcija tika starptautiski ievērota. Tā bija izdevusies – pasaule atcerējās par okupēto Igauniju, Latviju un Lietuvu. Okupētās Baltijas iedzīvotāji uzzināja, ka pasaulē nav vieni – tautieši ārzemēs nav par viņiem aizmirsuši.

Latviešu laikraksts ASV un Kanādā “Laiks” 1985. gada 17. augustā raksta: “Piedalīšanās Brīvības un miera kuģa braucienā bija liels nacionāls pārdzīvojums visiem tās dalībniekiem. Tā deva arī gluži praktiskus sasniegumus baltiešu nacionālpolītiskajā darbā. Par brauciena polītisko nozīmi tika runāts preses konferencēs un uzrunās…” Igauņu grupas vadītājs, rakstnieks Andres Kings pēc pasākuma atzina: “Tā bija intensīva, aizkustinoša pieredze, kas mūs, baltiešus, saveda ciešāk kopā.” Māra raksturs un personība šo kopā savešanas pieredzi veicināja gan demonstrācijās, gan aktivitātēs uz kuģa klāja. 

Baltijas brīvības un miera kuģa akcija deva iespēju mācītājam Ķirsonam atrasties tuvāk savas dzimtenes krastiem. Līdz šim Māris savās aktivitātēs un sprediķos trimdā bija cīnījies par Latviju, kuru pats no savas bērnības neatcerējās, jo to atstāt nācās aptuveni četru gadu vecumā, bet karstu mīlestību pret savu tēvzemi savā sirdī viņš nepārprotami bija glabājis visu mūžu.  

Zīmīgi, ka mācītāja Māra Ķirsona saistība ar kuģi “Baltic Star” nebeidzās līdz ar Baltijas brīvības un miera kuģa akcijas noslēgumu. Ar šo pašu kruīza kuģi no Stokholmas kopā ar teju 400 trimdiniekiem, kuru vidū bija deviņi garīdznieki, no dažādām pasaules valstīm 1990. gada jūlijā Māris ieradās uz pirmajām Evaņģēliski luteriskajām latviešu Draudžu dienām Rīgā un citās tikko neatkarību atguvušās Latvijas pilsētās. Viņš piedalījās brauciena organizēšanā uz tā sauktā "Bībeļu un banānu kuģa", jo uz tā klāja Latvijā tika ievestas Bībeles un vairāk nekā 500 kg liels daudzums dažādu augļu, galvenokārt - banānu. Tiesa, Māris bija tālredzīgi ņēmis līdzi arī alkohola un cigarešu krājumu, kas jau drīz bija jāliek lietā tam paredzētajam mērķim - priekš abām pusēm izdevīgas vienošanās ar atbildīgajām padomju amatpersonām, jo "Baltic Star" Rīgas ostā "pēkšņi bija radušies sarežģījumi ar vīzu" un tika uzstāts, lai kuģis pamet pilsētu. Importa preču parādīšanās uz sarunu galda šo pārpratumu gana ātri atrisināja.

No Rīgas ostas notika svinīgs gājiens līdz Domam, kurā svinīgu dievkalpojumu vadīja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Kārlis Gailītis. Mācītājs Ķirsons gājiena rindas priekšā nesa ceremoniālo krustu.
Draudžu dienas notika no 1. līdz 10. jūlijam. Katru rītu notika lūgšanas, viesi apmeklēja XX Vispārējo latviešu Dziesmu un X Deju svētku pasākumus un dažādus koncertus. Notika jauniešu nometne. Daļa no atbaukušajiem trimdas latviešiem savu senču dzimtenē bija pirmo reizi.

Līdztekus filozofijai un vēsturei iegūstot teoloģisko izglītību Amerikā, Māris sekoja sava tēva – mācītāja Pāvila Ķirsona – pēdās un atsaucās aicinājumam kļūt par garīdznieku. Par mācītāju Māris Ķirsons kalpoja ASV draudzēs Čikāgā, Filadelfijā un Kanādas draudzēs Toronto, Otavā, Monreālā un Kalgari. 
Dzīvojot otrpus okeānam, viņš aktīvi informēja Rietumu sabiedrību par latviešu kultūru un atgādināja, ka Baltijas valstis ir nelikumīgi okupētas. Māris sekoja līdzi politiskajām un kultūras aktualitātēm dzimtenē un šejienes baznīcas dzīvei. Kad tas kļuva iespējams, izveidoja kontaktus ar garīdzniekiem dzimtenē.
Dažus gadus pēc atgriešanās Latvijā uz pastāvīgu dzīvi Māris Ķirsons kļuva par faktisko mācītāja amata pildītāju nelielajā Mērsraga draudzē.

? Kas ir Mērsraga luterāņu baznīca?
Kurzemē, Talsu rajonā, netālu no jūras, pakalna galā starp kapu kopiņām un pieminekļiem stāv neliela, bet pievilcīga koka baznīca. Tās divas priekšteces šajā vietā arī no koka tika celtas 16. gs. beigās un 17./18. gs. mijā, bet pašreizējo dievnamu uzcēla meistara Krišjāņa Krauzes vadībā 1809. gadā. To paplašināja ar ietilpību līdz 400 sēdvietām 1893. gadā. Cietusi Pirmajā pasaules karā, baznīca tika pakāpeniski atjaunota līdz 1938. gadam. Šim nolūkam Valsts prezidents Kārlis Ulmanis ziedojis vienu tūkstoti latu. 
Dievnama Altārglezna “Laidiet tos bērniņus pie manis” ir vācbaltieša Jākoba F. Sartori 1793. gadā gleznota, bet pie vienas no sienām novietota 1939. gadā J. Pipara glezna “Kristus un sv. Pēteris uz jūras”.
Nelielajā draudzē, kas līdz Latvijas neatkarības iegūšanas laikam darbojusies kā Engures draudzes filiāle, bet arī kā patstāvīga draudze dalījusi mācītājus ar Enguri, citu starpā kalpojuši garīdznieki Kārlis Tempels, Mārtiņš Kārtiņš palīgmācītājs Raitis Evamois.
Baznīca nepārtrauca savu darbību padomju laikos. Pašreiz Mērsraga draudzē kalpo LELB Kandavas iecirkņa prāvests Mārcis Zeiferts. Regulārie dievkalpojumi notiek mēneša pirmajā un trešajā svētdienā plkst. 14.00.

Māra Ķirsona tēvs – Jaunauces mācītājs Pāvils Ķirsons – pēc tam, kad kopā ar ģimeni 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, ar dievkalpošanu kalpoja, apbraukādams vairākas bēgļu nometnes. Kad pēc pieciem gadiem radās iespēja, Ķirsonu ģimene pievienojās bēgļu grupai un devās uz ASV, Misisipi štatu, kur mācītājs Pāvils kalpoja jaunizveidotajā latviešu draudzē, noturēdams dievkalpojumus vietējo draudžu dievnamos un pat zem klajas debess. Vēlāk ģimene devās tālāk – uz Čikāgu, kur Pāvils Ķirsons dibināja Čikāgas sv. Pāvila luterāņu draudzi. 
Māris, visticamāk, guva piemēru no tēva, kuru viņš ļoti cienīja, lai būtu gatavs savam aicinājumam kļūt par garīdznieku. Māris vadīja vairākas draudzes ASV un Kanādā; darbojās Latviešu Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas Amerikā Pārvaldē, un ar laiku tika ievēlēts par tās priekšnieku. 

Lai gan pirmo reizi pēc došanās trimdā ar ģimeni 1944. gadā Māris uz dzimtenes zemes savus soļus spēra jau 1989. gadā, tobrīd atgriezties uz palikšanu vēl nav bijusi iespēja dažādo pienākumu dēļ. Kā pats teicis, viņš nevēlējies pamest savus mācītāja pienākumus Otavas draudzē un baznīcas priekšnieka amatu Kalgarī. 

2015. gada beigās Mērsraga draudzei bija nepieciešamība pēc sava garīdznieka. 
“Ar Māri Ķirsonu biju uzņēmis kontaktus un zināju, ka viņš dzīvo Latvijā,” stāsta prāvests Mārcis Zeiferts, “Man viņš šķita kā tāda vesela apkārt staigājoša bagātība. Tu jūti, ka viņam ir ko dot un ka viņš arī gribētu kaut ko dot. Toreiz es viņu piesaistīju kalpošanai vairākkārt. Uz Tukumu viņš brauca man palīdzēt atvaļinājuma un citās reizēs. Tad Māris sāka braukt uz baznīcas konventiem, uz kuriem viņu aicināju. Arī uz kādu iecirkņa sapulci, kurā, ja atceros pareizi, toreizējā Mērsraga draudzes vadītāja viņam piegāja klāt un uzrunāja. Pēc tam Māris vienkārši ieradās un faktiski sāka kalpot. Es vēl pabrīnījos, ka viņš sācis šeit regulāri braukāt, jo tāda īsta norīkojuma no mūsu Baznīcas viņam nevarēja būt. Es biju priecīgs un pateicīgs, ka šāda iespēja kalpot tiek izmantota.” Māris esot solījis, ka būšot un kalpošot kā mācītājs, un saprata, ka tas ir nopietni – solījums ir jāpilda.  

Tomēr pēc Mērsraga draudzes locekļa Jāņa Ņikītova teiktā iepazīšanās draudzei ar savu jauno mācītāju iesākusies šādi: “Es redzu tāds vecāks kungs nāk, bet es jau nezinu, kas tāds. Viņš pienāk. "Labdien," es saku, "mums vajag mācītāju." Viņš atbild: "Mani atsūtīja." Es viņam saku: "Uz vienu dienu mums nevajag, bet gan pastāvīgo mācītāju." Viņš atbild: "Nu, ja jūs mūs izturēsiet, tad es būšu." Mēs jau viņu izturēsim, bet vai viņš mūs varēs izturēt.”
Sākušās tieši un godīgi, savstarpējās attiecības starp draudzes ganu un viņa pulku izvētās dziļi sirsnīgas un gaišas, kas tādas palika līdz pat mācītāja aiziešanai no šīs dzīves.

Māris Ķirsons, par spīti lielajam attālumam starp viņa dzīvesvietu Rīgā un baznīcu Mērsragā, ieradies uz dievkalpojumiem savlaicīgi. Turklāt, ja šobrīd tie sākas divos dienā, mācītāja Ķirsona laikā svētbrīdis sācies jau vienpadsmitos rītā. Agrākā Mērsraga draudzes priekšniece Inese Fonzova atceras, ka pēc mācītāja apsēšanās savā solā varēja regulēt pulksteņus: “Viņš nekad nekavēja. Nekad nenokavēja, bet arī par ātru nebija.” Inese zina stāstīt, ka mācītājs Ķirsons pirms katra dievkalpojuma pārlaidis skatu pār sanākušo rindām – viņš atcerējies katra draudzes locekļa ierasto sēdvietu un ar smaidu komentējis katras izmaiņas no ierastā. Draudzes locekle Lilita Aveniņa, kas kopā savu kungu Ringoldu – Mērsraga draudzes priekšnieku – dzīvo Jelgavā, atzīst: “Kādreiz likās – nu, varbūt pagulēt. Tad mums kā piemērs bija mūsu mācītājs, jo viņš taču no Rīgas jebkādos laika apstākļos brauca tieši tos pašus 100 kilometrus. Tad mums likās – nu, ja viņš var – vai tad mēs nevaram? Līdz ar to tas ir iegājies, ka arī tagad, kad mācītāja vairs nav, braucam uz savu draudzi. Un, protams, mēs ar prieku vēl pa ceļam kādu paņemam līdzi.”

Lai gan pats nebijis liels dziedātājs, mācītājam Mārim patikusi mūzika. Mērsraga draudze var lepoties ar divām ērģelniecēm, kas pēc dievkalpojuma beigām labprāt nospēlējušas vēl pa kādam skaņdarbam. Mācītājs parasti ir ļoti priecājies par šo mūziku un gaidījis, lai spēlē vēl un vēl. Tad arī draudze aizturētu elpu savā starpā prātojusi, cik skaņdarbus šoreiz mācītājs ar savu ciešo skatienu uz ērģelnieci izlūgsies. Parasti esot bijuši trīs. Lilita: “Nu mēs uzzinājām, ka baznīcā drīkst arī aplaudēt, jo mācītājs pat kādreiz uz to uzvedināja: “Vai jums nepatīk tas, ko spēlē?” – ”Mums ļoti patīk!” – “Kāpēc tad jūs neaplaudēt? Kāpēc jūs māksliniekam neparādāt, ka patīk, lai viņš spēlētu vēl?”” Tāpat – ja kādu dziesmu dievkalpojumā draudze nevarēja nodziedāt, visi jau zināja, ka tā obligāti būs arī nākamajā dievkalpojumā, kamēr draudze būs to iemācījusies.

Mācītājs mācēja arī neuzbāzīgi motivēt draudzi iesaistīties dievnama uzkopšanā. Kopā ar savu līdzgaitnieci Irēnu Pujāti piedalījās baznīcas ārsienu krāsošanā pirms dievnama jubilejas, nebaidoties kāpt arī pacēlājā, lai tiktu pie grūtāk aizsniedzamām vietām. Jubilejas dievkalpojumā, uz kuru viesos bija saaicināti citu konfesiju garīdznieki, tika apbalvoti labākie pindzelētāji. Mācītājs ņēma dalību arī Glika ozola stādīšanas talkā. Kā redzams, Mārim Ķirsonam patika iesaistīties dažādās aktivitātēs. Kad mērsragnieki 2024. gadā vēlējušies ar vērienu piedalīties ikgadējā garīgās kultūras notikumā “Baznīcu nakts un Atvērto baznīcu diena”, dievnamā tika rīkoti koncerti, viesiem kārtots cienastu galds, un pats Māris uzstājies ar lekciju par Latvijas ceļu pretī neatkarībai. Lilita atceras, ka bijusi karsta diena: “Viņš pats vienkārši šortos krekliņā sēž pie sakristejas durvīm, kūpina savu cigāru, un ar visiem apmeklētājiem, kas nāk, turpat arī sasveicinās. Viņš saka: “Ja jūs gribat pīrādziņu, tad jūs ejiet te – pa tām mazajām durtiņām. Nu, ja jūs negribat pīrādziņu, nu, tad ejiet pa parādes durvīm, un tur jums pateiks, kur tālāk jūs varat sēsties un kas tur notiksies!” Un tad bija interesanti, kad tur vairāki cilvēki, kas pirmo reizi mūsu baznīcā nonākuši, tagad savā starpā runā. Viņi saka, ka šinī baznīcā, taču ir tas slavenais Ķirsons. “Vai viņš arī šodien būs, un, ja būs, kāds tad viņš īsti dzīvē izskatās?”  Mēs tiem cilvēkiem sakām: “Ziniet, jūs viņu jau redzējāt. Viņš jūs uzrunāja un pīrādziņus piedāvāja, bet jūs atteicāties iet pa mazajām sakristejas durtiņām.” Kādas dāmas apjautājušās, vai tiešām tas sirmais kungs tajos šortos. Mēs sakām: “Ziniet, jā, jo vispār ir ļoti karsts šodien ārā.” Un viņas bijušas šokā, ka tas lielais, zināmais cilvēks – Māris Ķirsons – var būt tik vienkāršs un tā saplūst ar parastajiem ļaudīm. Tāds, nu, mums viņš bija. Mēs pie viņa jau bijām pieraduši.”

Par spīti tam, ka mācītājs pats bija no Rīgas, saviem draudzes locekļiem viņš vienmēr ir bijis sasniedzams un rūpējies par garīgo izglītošanu draudzē. Sprediķus teicis no pults, jo izvēlējās sev vietu, no kuras nav jāskatās uz citiem no augšas. Tiesa, mūža nogalē, kad pasliktinājusies veselība, pārvietošanās pa kāpnēm uz kanceli būtu arī sagādājusi nevajadzīgas grūtības. Vienmēr kalpošanā tērpies baltā albā ar sev raksturīgo stolu (gara auduma ceremoniālā lente, ko apliek virs liturģiskā tērpa) ar kristīgiem simboliem košās krāsās. Savā Mērsraga baznīcā ieviesa tradīciju pēc dievkalpojuma baznīcēniem paspiest roku, ko iepriekšējie mācītāji netika praktizējuši. Ar daļu no draudzes bija ierasts kādās svētdienās pēc svētbrīža neformāli doties uz tuvumā esošo bāku jūras malā, pie kuras ir ierīkoti galdiņi atpūtniekiem, un iegrimt sarunās un saules staru rotaļu uz ūdens virsmas vērošanā. Protams, ar neiztrūkstošo cigāru zobos, kuru pats smaidot esot salīdzinājis ar vīraku. 

Jūtot izaicinājumus savā veselības stāvoklī, kas tika pasliktinājies dažus gadus iepriekš, 2024. gada Ziemsvētkos Māris Ķirsons kalpoja kopā ar palīgmācītāju, ļaujot viņam veikt vairumu no liturģiskās kārtības pienākumiem. Diemžēl dievkalpojuma beigās Māris pavisam zaudējis spēkus. Viņu līdz automašīnas pasažieru sēdekļa durvīm nācās nest baznīcas krēslā. 
Nākamā gada 19. janvārī mācītājs aizvēra savas acis šai dzīvei.
Draudze skumst pēc sava neierastā rakstura, tiešās sarunas un mīlestības pilnā garīgā vadītāja, padomdevēja un drauga.  Daudzi no viņiem atzīst, ka Kunga mīlestību atklājuši tieši caur Māri. Fiziski mācītāja Ķirsona vairs nav viņu vidū, bet Māris dzīvo draudzes locekļu sirdīs.

Pēc Māra Ķirsona iemigšanas šai pasaulei LELB Mērsraga baznīcā kalpo prāvests Zeiferts, kurš šos gadus ar prieku raudzījies draudzes svētdzīvē. Lai gan prāvests apzinās, ka otra Māra nevar būt, viņš veic savus pienākumus Mērsragā ar patiesu mīlestību un rūpēm, uz ko ar līdzīgām jūtām viņam atbild arī pati draudze.

Visi ir laipni aicināti apmeklēt dievkalpojumus baznīcā jūras malā, pie kuras sakristejas durvīm ar cigāru zobos reiz sēdējis mācītājs no Amerikas. 

Dr. hist. eccl. Andris Priede, Lutera Akadēmijā vadot topošajiem garīdzniekiem homilētikas studiju kursu, kādā no kursa pirmajām lekcijām dzirdēja savus studentus atstāstām leģendu, ka mācītājs Māris Ķirsons reiz lidojis pāri pusei no Amerikas, lai apciemotās draudzes sprediķī, kuru bija uzaicināts runāt no šīs draudzes garīdznieku puses, pateiktu tikai vienu teikumu. Pasniedzējs Priede savā tālrunī uzmeklējis Māra telefona numuru, lai piezvanītu un noskaidrotu patiesību. Bet kāpēc tikai piezvanīt, ja var lūgt ierasties un izstāstīt notikumu studentiem klātienē? Tā mācītājs Māris pievienojās pasniedzējam Priedem homilētikas lekciju vadīšanā studentiem neaizmirstama viena mācību kursa ilgumā.

? Kas ir homilētika?
Tā ir mācība, kā pareizi sprediķot. Vārda izcelsme rodama koinē grieķu valodas vārdā “homilia”, kas sevī ietver divus vārdus – “kopā” un “pūlis” (vai “draudzīga tikšanās/saruna”). Homīlijas sākotnējā nozīme ir sprediķis, tā šo vārdu lietoja Baznīcas sentēvi. Sprediķa uzdevums ir pasludināt Labo vēsti – Kristus Evaņģēliju.

? Kas ir Lutera Akademija?
Tā ir Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīcas (LELB) dibināta un valsts akreditēta mācību iestāde – augstskola, kurā kalpošanai tiek sagatavoti garīdznieki un laji kalpošanai garīgās aprūpes un izglītības jomā LELB draudzēs un valsts, pašvaldību un nevalstiskajās institūcijās. 
Akadēmija ir atvērta 1997. gadā; tās tradīcijas ir balstītas kristīgajā ticībā un luteriskajā tradīcijā. Iestādes moto: “Ticībā Kristus ir klātesošs”.
Mācību iestāde lepojas ar augsti kvalificētu pastāvīgo docētaju un viesdocētāju saimi; tajā tiek pasniegti tādi studiju kursi kā dogmatika, Latvijas Baznīcas vēsture, draudžu dibināšana un administrācija, Bībeles pārskats, liturģika, homilētika un komunikācija, pastorālā aprūpe, publiskā runa, Bībeles grieķu valodas pamati u.c. studiju kursi. Lutera Akadēmijas rektors ir LELB arhibīskaps emeritus Jānis Vanags, rektora vietnieks – LELB arhibīskaps Rinalds Grants, studiju prorektore – Mg. paed. Helēna Andersone, rektora padomniece zinātnes jautājumos, zinātņu prorektora p.i., Erasmus koordinatore – Dr. philol. Ineta Kristovska.
Lutera Akadēmija atrodas Rīgā, Alksnāja ielā, – blakus Rīgas Reformātu baznīcai. Daļa no Akadēmijas atrodas telpās, kurās padomju gados dzīvoja ievērojamais luterāņu mācītājs Roberts Feldmanis.

Lai gan mācītājs Māris Ķirsons apstiprināja notikumu ar vienu teikumu “garo” sprediķi par patiesu esam, viņš nevarēja atminēties, kāds tieši šis teikums ir bijis. Tas sākotnēji izklausās pēc ne pārāk svētbrīdim piedienīgas rīcības. Bet Māra apmeklētajai draudzei nāca par labu, jo šis gadījums piesaistīja preses uzmanību, plašākai sabiedrībai atklājot par trimdas draudzes eksistenci, kas kādam tautietim (un ne tikai tautietim), iespējams, nu kļuva par atgriešanās ceļa pirmo posmu. Ja šis izklausās pēc mārketinga trika, tad jāatgādina, ka Māris Ķirsons patiešām ir lieliski mācējis piesaistīt sabiedrības un mediju uzmanību pat starptautiskā līmenī. Viņš pasaulei atgādinājis par padomju okupēto Baltiju, piedaloties vairākās spilgtās protestu akcijās. Būdams pasaulē zināms trimdas mācītājs, Māris Ķirsons no sirds mīlēja savus tautiešus Latvijā, vēlējās viņiem kalpot. “Māris bija bez kompleksiem un neuztraucās, vai viņu uzskatīs par liberālu vai konservatīvu,” raksturojot savu draugu Māri, saka pasniedzējs Priede. “Arī par Māra darbu ar atkarīgajiem – viņi tieši tāpat ir Dieva meklētāji, un viņiem ir vajadzīgs tāds garīdznieks, kas ar viņiem prot sarunāties tādā valodā, kādu viņi saprot. Ja mums konkrētā brīdī nav nekā trāpīga, ko teikt, mēs mēdzam homilētikā izmantot kādas dežūrfrāzes. Bet Mārim šādu dežūrfrāžu nebija.” Mācītājs meklējis veidus, lai katra uzruna sasniegtu klausītāju ausis un sirdis. Iespējams, ka, garīgai izaugsmei veidojoties ārpus Padomju Savienības komunistiskā ateisma važām, Māra Ķirsona sprediķu tradīcija bija atšķirīga no Latvijas Baznīcā ierastās.

Mācītāja sprediķi neatstāja vienaldzīgus arī Mērsraga draudzes locekļus, kam Māris kalpoja pēc atgriešanās uz dzīvi Latvijā sava mūža nogalē. “Mūsu uzmanību mācītājs tiešām spēja noturēt, jo bija arī pedagogs ar lielo burtu. Ik pa laikam sprediķos viņš uzdeva kādu āķīgu jautājumu,” atceras draudzes locekle Lilita Aveniņa. “Cits veids, kādā viņš pievērsa klausītāju uzmanību, bija, viņam runājot par slaveniem rakstniekiem un pasaules dižgariem – māksliniekiem, komponistiem un citiem, tos visus saukt par latviešiem. Viņš kādu citēja un atsaucās uz, piemēram, slaveno rakstnieku – “latvju dēlu” Hemingveju vai citā reizē – uz slaveno “komponistu no Latvijas” – Mocartu.” 
Sprediķi esot bijuši īsi. Ap desmit minūšu garumā. Draudzes locekļu minētie āķīgie jautājumi, kas uzdoti sprediķa laikā, likuši draudzei tos apdomāt visu nākamo nedēļu. Pārsvarā tie bijuši teoloģiski dziļi un klausītāju konfrontējoši, lai gan to nozīme sākotnēji ne vienmēr ir bijusi skaidra. Kādos no Ziemsvētkiem mācītājs Māris no pults uzdevis draudzei jautājumu: “Kas man šobrīd ir tāds, kas nav nevienam citam šajā dievkalpojumā?” Klāt sanākušie savos prātos pārcilājuši sprediķī apskatītās Rakstu vietas un pieminētās dzīves pieredzes, bet, veroties viens uz otru, atzinuši, ka, protams, nezina pareizo atbildi uz jautājumu. Tad Māris visiem par pārsteigumu smaidot atbildējis, ka viņam vienīgajam šobrīd ir kājās kovboja zābaki un parādījis zem albas uzvilktos paša iecienītos apavus, šādi, visticamāk, norādot, ka par spīti ārējām atšķirībām savā būtībā visi esam vienādi. Citā dievkalpojumā – Lieldienu gavēņa laikā – mācītājs jautājis: “Kā jums šķiet, vai Dievam tuvāki ir tie, kuri gavēņa laikā ēd gaļu, vai tie, kuri to neēd?” Pēc īsas diskusijas draudzes locekļu starpā Māris pasmaidījis, iesmējies sev raksturīgajos smieklos un teicis: “Ziniet, Dievam ir pilnīgi vienalga, ko jūs ēdat vai neēdat. Viņam visi jūs mīļi un vienlīdz tuvi. Un vispār – gavēnis jau nav diēta.” Lai gan Mērsraga draudzes locekļi, kad mācītājs tikko sācis savu kalpošanu draudzē, bijuši izbrīnīti par sprediķiem, kuros Dievs tiešā veidā salīdzinoši reti tika pieminēts, viņi ar laiku sāka novērtēt Rakstu vietu skaidrojumu metaforās un līdzībās, kas ļāvis Vārdu piedzīvot dziļāk un personiskāk.

Ar šādu nedaudz savdabīgāku pieeju homilētikai Māris Ķirsons tad arī iepazīstināja topošos garīdzniekus augstskolā. Lutera Akadēmijā viņš bija ne tikai klāt esoša leģenda studentiem, bet arī svētība saviem kolēģiem.

Savās atmiņās dalās Lutera Akadēmijas prorektore Helēna Andersone.
“Katra satikšanās reize ar Māri Ķirsonu bija nozīmīga, un atstāja paliekošas atmiņas. Kad Māris vēl nebija pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, ik reizi, ierodoties Latvijā, Māris centās satikties ar visiem saviem draugiem un visiem, ar ko bija sarunātas tikšanās. Visiecienītākā tikšanās vieta bija V.Ķuzes kafejnīca. Māris bija uzmanīgs klausītājs. Sarunā viņu interesēja gan personiski notikumi, gan tas, kā cilvēkiem klājas Baznīcā un Latvijā. It īpaši viņu saistīja kultūras dzīves notikumi. Viņš aizraujoši runāja par klasisko mūziku un operu. Māra spēcīgo personību raksturo skaidra, pārliecināta viedokļa, uzskatu formulēšana un gaumes izsmalcinātība. Viņam bija arī jūtīga un līdzjūtīga sirds. Ja sarunā Māris dzirdēja stāstu, kur nepieciešama palīdzība, tad viņš uzreiz to neapsolīja, bet pēc kāda laika jau bija gatavs palīdzības piedāvājums. Māris bija ļoti patiess, necieta liekulību starp cilvēkiem, runāja tieši - skaidri un arī skaudri, ja vajadzēja. Un viņa tuvumā arī pārējie nevarēja savādāk. 
Māra lēmums pārcelties dzīves pēdējā posmā no Kanādas uz Latviju bija apliecinājums viņa patriotismam un mīlestībai uz Latviju. Viņam bija grūti runāt par tām nejēdzībām, ko viņš redzēja Latvijas politikā. 
Daudzreiz es biju Māra šoferis un ceļabiedrs, kad Mārim bija jādodas [kalpot] uz AA (anonīmo alkoholiķu) sapulcēm, un kad Māris vēlējās aizbraukt uz dzimto pusi – Jaunauci. Lai baudītu kādu Māra iecienītu ēdienu, devāmies vakariņās no Rīgas uz Talsiem, lai restorānā Martinelli apēstu garšīgāko bukstiņbiezputru vai uz Straupes krogu – jēra gaļas tomātu zupu. Neatņemams Māra tēlam bija cigārs. Zināmiem cilvēkiem cigārs bija ikreizēja dāvana, kaut arī šie cilvēki to nelietoja, bet ar prieku pieņēma tos savai kolekcijai.“

Aicinām ieskatīties dažās no mācītāja Māra Ķirsona atstātajām rakstiskajām liecībām.
“Turi drošu prātu:
Stāsta, ka vienreiz velns esot nodomājis izbeigt aktīvu darbību un iet pensijā. Esot sarīkots goda mielasts velna sumināšanai. Vairāki runātāji esot pakavējušies pie velna panākumiem un sasniegumiem, iesākot ar nezin cik gadiem atpakaļ un nobeidzot ar pašiem pēdējiem. Kad visi esot beiguši, velns pēc parastām pateicībām esot paziņojis, ka pēc dažām dienām tikšot rīkota visu velna darba rīku izpārdošana. Absolūti visi būšot pērkami un tūlīt pēc samaksāšanas jaunie īpašnieki varēšot tos lietot. Velns gan esot piekodinājis, ka attiecīgi uz noliktām cenām nekādas atlaides nebūšot; tā tad lai uz tādām necerot un pēc tādām neprasot. Noliktā cena būšot jāmaksā un tas būšot viss.
Pienāca izpārdošanas diena un pircēji un parastie ziņkārīgie kas parādās tādās reizēs bija sabraukuši no malu malām. Lielā velnišķīgo darba rīku izvēle pircējiem gandrīz aizrāva elpu. “Tik daudz un katris tik pievilcīgi izstādīts.” “Un cenas arī nav pārmērīgas.” Skaudība un nenovīdība maksāja tikai dažus dolārus. Iedomība, uzpūtība, un untumība maksāja tikai drusku vairāk. Klačošana un neslavas celšana bija dabūjamas par smiekla naudu. Neticība un meli bija tik pat dārgi kā šaubas, neiecietība un aizspriedumi. Spītība un stūrgalvība bija gandrīz par velti. Savtība un alkatība bija krietni dārgākas.
Vienā stūrī, pavisam nepievilcīgi izstādīts, bija viens paliels, bet no lielas lietošanas krietni nolietots, ķīlis. Tam cena bija neiedomājami augsta; bija dārgāks nekā visi citi darba rīki salikti kopā. Cena jau pati par sevi iespējamos pircējus atbaidīja, un vēl vairāk, tas ķīlis izskatījās tik nekaitīgs, par to ka viņš bija nepievilcīgs nemaz nerunājot. Velnam tika prasīts, kāpēc tas esot tik dārgs un kas tas īsti esot. “Tas ir viss dārgākais, jo tas visus šos neskaitāmos gadus esot bijis viss efektīgākais.  Tad, kad man nav izdevies cilvēkā ielīst un vairāk un vairāk sākt valdīt ar nevienu no maniem citiem darba rīkiem, tad es izmantoju šo ķīli. Tas ir drosmes saplakums. Es sāku pamazām, cilvēkiem pašiem bieži pat nemanot un ja arī viņi pamana ka es to lietoju, tad viņiem patīk pašiem sev iestāstīt ka tas jau neesot nekas un ka viņi esot pietiekoši gudri, lai tam pretotos. Bet viss augstākiem ideāliem un viss lielākai degsmei nav spēka pretoties, jo tam visam nav izturības. Tik līdz, ka sāk saplakt drosme, tad viss ir pagalam un es atkal esmu ceļā uz uzvaru.” Cena tam it kā nekaitīgajam ķīlim bija tik augsta, ka neviens neuzdrošinājās to pirkt un velnam atkal spilgti tika parādīta viņa viss mīļākā darba rīka vērtība. Pensijas plāni tika atcelti un aktīva darbošanās turpināta.
Mājās ejot viens velnam pienāca un prasīja, “Vai tad nav neviena pretieroča tam ķīlim?” Velns atbildēja, “Skaidrs ka ir!” “Kas tad tas tāds ir?” “Tā ir ticība Dievam, Viņa gādībai un mīlestībai ko Viņš ir demonstrējis Jēzū Kristū. Bet paldies Dievam, ka cilvēki ir tik iedomīgi, ka viņi reti to izmanto.”
Vai tas attiecas arī uz tevi?
Mācītājs Māris Ķirsons”
Mašīnrakstā, no Māra Ķirsona privātā arhīva, bez datējuma.

“Par ozoliem; un ne tikai – 
Nekad līdz tam nebiju to darījis.
“Ko?”
“Stādījis ozolus.”
“Nestāda jau ozolus, bet zīles.”
“Un no kā tad izaug ozoli?!”
Tā nu es vienu rītu šopavasar atrodu,
Ka visas zīles ir labi pārziemojušas.
Divdesmit četras.
Ņemu lāpstu un sāku rakt.
Vienu pēc otras iestādu.
Pēc kāda laika skatos:
viena zīle tieši zem elektrības vada
un tuvu pie staba.
Vads jau paaugstu ir.
Bet?
Ozols taču ir liels!
Varens! Dižens! Nekādā gadījumā sīks.
Un tā nu es vēl skatos uz manu stādīšanu,
kas acīmredzot bijusi
bez pietiekošas plānošanas!
Viens pie otra par daudz tuvu
utt., utt.
Ozoli taču neaug kā kārkli vai apses.
(Un es ļoti atvainojos visiem Kārkliem un Apsēm!)
Ir jādomā, jāredz gadu simteni uz priekšu!
Padomā!
Tam, ko es te šodien darīšu,
būs rezultāts pēc gadu simteņa!
Ja tam, ko es šodien daru,
nebūs rezultāts pēc gadu simteņa,
varbūt tad tas nemaz TIK svarīgi nav?
Un varbūt, ka daudz kam, kas svarīgs neliekas,
tomēr būs rezultāts pēc gadu simteņa!
Wow!”
Pārdomas publicētas Otavas latviešu Ev.-luteriskās Miera draudzes periodiskajā izdevumā “Miera draudzes vēstis” 2007. gada jūlija/augusta numurā.

Pats reiz bijis nokļuvis atkarību izraisošo vielu lamatās, mācītājs Māris Ķirsons, apmeklējot Latviju vēl pagājušā gadsimta 80. gadu pašās beigās, ievēroja šeit lietoto atkarības ārstēšanas metožu ne-efektivitāti. Māris ieteica ieviest Latvijā Minesotas 12 soļu programmu un vēlāk, jau atgriežoties uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, pats aktīvi iesaistījās darbā ar atkarīgajiem Akrona 12 klīnikā.

❓ Kas ir Minesota 12 soļu programma?
Pasaulē zināma efektīva perspektīvās palīdzības programma atkarībās nonākušajiem. Tajā, ietekmējot cilvēka garīgās, fiziskās, psiholoģiskās un sociālās funkcijas, tiek mācīts brīvprātīgi izvēlēties atturību.
Balstoties kristīgās filozofijas pamatos, 12 soļu programmas izveidotāji Roberts Smits (Robert Smith) un Bils Vilsons (Bill Wilson) atklāja pirmās Anonīmo alkoholiķu grupas pagājušā gadsimta 30. gados ASV. 
Lai gan pati programma nav obligāti kristīga, tajā tiek ieteikts lūkoties pēc palīdzības ārpus savu pašu spēju robežām.
Šobrīd 12 soļu programma ir pielāgota cīņai arī pret citām atkarībām – narkotikām, azartspēlēm utt. Programma ir sertificēta arī Latvijā.

❓ Kas ir Akrona 12?
Tā ir 1996. gadā izveidota privāta klīnika Rīgā, kurā ārstē no alkohola, narkotikām un azartspēlēm atkarīgos ar Minesotas 12 soļu programmu. Iestādē ir iespējams ārstēties 28 vai 30 dienu stacionārā režīmā. Pieejamas arī individuālas vai pāru konsultācijas pie dažādiem speciālistiem. Pēc šīs metodes apgūšanas ASV, divi no klīnikā šobrīd strādājošajiem ārstiem 12 soļu programmu ieviesa Latvijā 1990. gadā. 

Par spīti savam gudrajam prātam un lēmumam kalpot Dievam, Māris Ķirsons ar alkoholu sācis aizrauties jau jaunībā, vēl Amerikas Savienotajās Valstīs. Kā jau to darījis savā maksimālista raksturā – kad lietojis grādīgos, tad lietojis bez robežām. Atkarība manāmi slikti ietekmējusi gan veselību, gan dzīves uzdevumu veikšanu. Māris jau bija kļuvis par mācītāju. Viņš neveiksmīgi mēģinājis ārstēt alkoholisma slimību, ko arī pats Māris atzina par fizisku, garīgu un mentālu kaiti, ar psihologu un meditāciju palīdzību līdz 37 gadu vecumā kādā svētdienas rītā attapās slimnīcā. Tur pēc pamošanās klātesošā medmāsa, atstājot palātu, pagriezusies un teikusi: “Starp citu, tu vakarnakt nomiri.” Reāla sastapšanās ar savu mirstīgumu mācītājam Mārim kļuva par spēcīgu signālu steidzamām izmaiņām dzīvē un lika nopietni pievērsties Minesotas 12 soļu programmas pildīšanai (šis stāsts dzirdams arī raidījuma “Cilvēkjauda” intervijā ar Māri Ķirsonu – īssaite komentārā). Atzinis savu nespēcību atkarību ietekmēt pats, savas jaunās, alkohola nepiesārņotās dzīves rītus viņš sāka ar sarunu ar Dievu, lūdzot spēku nevis nedzert pavisam, bet neiedzert pirmo glāzīti. Tā arī mācītājs netika šo “pirmo glāzīti” iedzēris ilgāk nekā 45 gadus – līdz pat savu mūža beigām. Saņemot palīdzību pats sev, viņš varēja droši ieteikt šo ceļu arī citiem.

Zināms, ka mācītājs Māris Ķirsons, dzīvojot un kalpojot ASV, interesējās par tolaik vēl okupētajā Latvijā notiekošo. Viņš lokāli un starptautiski atgādināja par pakļautās Baltijas stāvokli, pat piedaloties protesta akcijās ārpus Amerikas robežām. 1988. gadā uz neilgu laiku ieradies Latvijā, Māris Ķirsons pievērsa vietējo speciālistu uzmanību Rietumu pasaulē veiksmīgi izmantotajai Minesotas 12 soļu programmai, jo šeit tolaik lietotās metodes viņš atzina par neefektīvām. Pēc pāris gadiem Latvijā ieradās Amerikas ārstu delegācija un vadīja šeit dažas nedēļas ilgu semināru par atkarību tēmu, pēc kura tika izvēlēti trīs vietējie speciālisti apmācībai ASV. Šie ārsti, kuru vidū ir arī Akrona 12 vadītāji – Māris Preinbergs un Viktors Jaksons, atgriezās tādā Latvijā, kas jau bija lēmusi iet pa valstiskās neatkarības atjaunošanas ceļu, un 1990. gada nogalē atvēra 12 soļu programmu dzimtenē. Savos vēlākajos braucienos uz Latviju Māris Ķirsons parasti izvēlējās apciemot šos speciālistus, dalīties savā pieredzē un materiālos, jūtami atbalstot programmas darbību. Dzima doma, ka kādreiz mācītājs varētu atgriezties dzimtenē uz pastāvīgu dzīvi un aktīvi darboties programmā. 2013. gadā tā arī notika. Stāsta ārsts–narkologs, SIA Akrona 12 valdes priekšsēdētājs Māris Preinbergs: “Viņš strādāja šeit un tiešām ļoti pacēla mūsu reputāciju. Zināmā mērā viņa personība bija tā, kas mūs padarīja slavenākus. Mēs arī ieguvām no Māra pieredzes, kas viņam ir daudz ilgāka tur tajā pasaulē [Amerikā]. Mūsu cilvēki [latvieši]  jau daudz vairāk tic tiem, kas atbrauc šeit, nekā tiem, kas ir uz vietas. Vismaz tā bija padomju laikos. Tagad, varbūt, šī uzticība ir izlīdzinājusies. Ar Māra palīdzību mēs esam daudz savu izglītību papildinājuši. Kopā ar viņu mēs divreiz esam bijuši Kanādā, kur apmeklējām klīnikas, lai iepazītos ar niansēm, kas saistītas ar atkarības ārstēšanu. Saistībā ar mūsu darbu esam bijuši arī Itālijā.”

Lai gan Mārim Ķirsonam bija vairākas augstākās izglītības, neviena no tām nav tikusi iegūta medicīnā, tāpēc Māris darbojies klīnikā kā sertificēts ģimeņu attiecību speciālists un bijušais lietotājs (Minesotas 12 soļu programmā pasaulē ir plaši pieņemts, ka agrākie atkarīgie tajā strādā kā darbinieki). Paša piedzīvotais un daudzu gadu pieredze pastorālajā padomdošanā padarīja Māri izcili piemērotu saviem pienākumiem, turklāt viņam ir paticis darbs klīnikā, uz kuru vienmēr ieradies laicīgi, savu tās dienas garastāvokli “atstājot aiz durvīm”, lai pilnībā veltītu uzmanību un enerģiju pacientiem.
M. Preinbergs: “Viņš vienmēr nāca tikpat agri kā es. Mēs jau ap astoņiem bijām šeit. Darba diena ir tāda, ka visi darbinieki, ne tikai Māris, bet visi psihoterapeiti, psihologi izskata jauno slimnieku medicīniskās vēstures datus un iepazīstas ar tā sauktajām jūtu lapām, kurās pacienti reflektējuši par sevi. Pēc tam katrs izskata savu dienas darba plānu. 9.15 ir pirmā tikšanās ar pacientiem, pēc tam – plkst. 10.00 – sākas pirmā psihoterapijas grupa, tad – maziņa pauzīte. Māris bieži tajās gāja ārā ar slimniekiem. Viņš pīpēja savu cigāru un pacienti – savas cigaretes, bet galvenais šajos pārtraukumos bija sarunas. Sarunas ir ļoti svarīgas. Tajās neformāli turpinājās iesāktā terapija. Mārim tāpat bija arī ģimenes terapijas, viņš strādāja arī ar tā sauktajiem līdzatkarīgajiem.”
Māris Ķirsons, lai gan esot bijis stingrs prasībās pret klīnikas pacientiem, pārsteidzoši labi esot atradis kopīgu valodu ar daudziem no viņiem – arī tiem, kas ārstēties ieradušies no ārzemēm, piemēram, Francijas, Itālijas un Austrijas. 
Lai gan Māris Ķirsons mīlēja aktīvu darbu, 2023. gadā, strauji pasliktinoties veselībai, mācītājam palika grūti ierasties klīnikā, runāt ar pacientiem un veikt citus pienākumus. Esot maksimālists, Māris to apzinājās, un ilgā sadarbība klusi noslēdzās. 2025. sākumā izdzisa arī pats Māris. "Viņš nomira, bet tas mantojums, ko viņš ir atstājis, īstenībā ir neizmērojams, jo viņa pieeja darbam bija tāda pilnīgi svaigāka, salīdzinot ar mums – "okupācijas laika produktiem"," saka Māris Preinbergs. "Varu pateikt lielu paldies, ka tāds Māris ir bijis, ka tāds labs paziņa bijis mums. Draugs. Un gan jau mēs ar viņu vēl tiksimies. Es tā ceru."

Māra stāsts ir arī par to, kā ar paļāvību Dievam un stingru turēšanos pie tās var izglābt no posta ne tikai pats sevi, bet palīdzēt nostāties uz kājām vēl citām neskaitāmām dvēselēm. Māra Ķirsona piemērs un daudzās liecības joprojām dāvā cerību uz glābšanos tiem, kas slīgt dažās atkarībās. Kā atzīst Preinberga kungs – joprojām ir kādi, kas zvana uz klīniku un prasa pēc Māra Ķirsona.

Jau savā jaunībā mācītājs Māris Ķirsons sekoja sava tēva (arī mācītāja) Pāvila Ķirsona pēdās un iestājās Studentu korporācija "Ventonia", kurā jutās kā mājās visu savu dzīvi. Īpaši mūža pēdējās desmitgadēs Māris izbaudījis jauno latviešu studentu un filistru kompāniju korporācijas namā Jelgavā.

❓ Kas ir studentu korporācijas?
Tās ir studentu un studiju beigušo (saukti par filistriem – fil!) organizācijas. Tajās jaunos biedrus parasti uzņem nelielā skaitā ar organizācijas sabiedrības vairākuma piekrišanu.   
Studentu korporāciju izcelsmes vietas ir vēlo viduslaiku universitātes Eiropā, kopā apvienojoties jauniešiem no vieniem izcelsmes novadiem.
Mūsdienu studentu korporācijām līdzīgas organizācijas izveidojās 18./19. gadsimta Vācijā, kas darbojās ar dažu desmitu biedru skaitu slēgtā formātā.
Studentu korporācijās liela nozīme ir brālības principam, cieņai pret korporācijai ilgāk piederošiem biedriem, goda kodeksam un iekšējai kārtībai. Studentiem šajās korporācijās ir iespēja sevi attīstīt garīgi, fiziski un arī profesionāli. Šīs organizācijas tās biedriem ir kā otras ģimenes – arī tādēļ, ka tajās pieņem uz mūžu. Korporācijas biedri ir viegli atpazīstami pēc sava tradicionālā ģērbšanās stila oficiālos pasākumos un sanākšanās, kuros ir tērpti uzvalkos, kam pār plecu pārvilkta konkrētās korporācijas krāsu lente, un studentu cepurēs – deķeļos. Savstarpēja sadraudzība, atbalsts un sadarbība notiek ne tikai savas korporācijas ietvaros, bet arī starp dažādu korporāciju studentiem, veidojot ciešu akadēmisku vienumu. Svarīgu vietu kopīgā laika pavadīšanā ieņem dziedāšana un paukošana.
Latvijā šobrīd darbojas 23 studentu un 13 studenšu korporācijas.

❓ Kas ir Ventonia?
Tā ir latviešu studentu korporācija, kas izveidojusies Tērbatā 1917. gadā, pārveidojot pāris gadus iepriekš radušos Latviešu studentu savienību. Ventonia iekļāvusies tās vienaudze – studentu korporācija Imanta.
“Censties pēc nacionālo ideālu sasniegšanas, savstarpējas draudzības un brālības nodibināšanas, stādot pirmā vietā tikumību un savu biedru garīgu un fizisku attīstību,” ir Ventonia mērķis.
Otrais pasaules karš pārtrauca korporācijas darbību Latvijā. Padomju okupācijas apstākļos tai eksistēt nebija iespējams, bet 1948. gadā Ventonia atjaunoja darbību latviešu bēgļu nometnē Eslingenē (Vācijā). Trimdas laikā tās kopas mājoja tajās Rietumu valstīs, kur savu patvērumu bija raduši latvieši – Vācijā, Lielbritānijā, ASV, Kanādā, Austrālijā un Zviedrijā.  
Savu darbību Latvijā Ventonia atjaunoja 1990. gadā. Korporācijas nams atrodas Jelgavā.
Viens no pazīstamākajiem korporācijas biedriem ir goda filistrs ģenerālis Jānis Balodis.

Māris Ķirsons, kurš tolaik kopā ar ģimeni bija emigrējis uz ASV, humanitārās studijas uzsāka 1959. gadā – Ilinoisas pilsētā. Pēc gada viņš pievienojās studentu korporācijai Ventonia, kurā viņa tēvs Pāvils bija oldermanis, tas ir – atbildīgais par jauno biedru audzināšanu un noteikumu un tradīciju turēšanu. Māris atceras, ka pie tēva mājās notikušas ventoņu tikšanās, kuras atstājušas īpaši sirsnīgu iespaidu, jo sarunas ir noritējušas brīvi, brīžiem pat vienam otru velkot uz zoba, kas nedaudz atšķīrās no citās korporācijās redzētajām, uzvedībā nedaudz ieturētākām attiecībām.
Par Māra neizbēgamo likteni kļūt par ventoni korporācijas sava laika seniors/vadītājs Mārtiņš Eglītis saka: “Šī ir mūža organizācija, un tā viņam bija uz mūžu gandrīz no pašas dzimšanas. Kaut kur ir saglabājusies bilde, kurā tēvs viņam kā [teju] četrgadīgam puišelim ir uzlicis deķeli galvā, ko teorētiski nedrīkstēja darīt, bet daudz kas Mārim ir bijis savādāk, nekā to drīkst darīt.”

No tēva Māris iemantoja arī mīlestību pret savu dzimteni Latviju, kuru gan viņš no savas bērnības neatcerējās, jo izceļot kopā ar ģimeni nācās 1944. gadā – tas ir nepilnu četru gadu vecumā. Bet visu mūžu Māris ir iestājies par savu tēvzemi. Tai piederību kopt palīdzēja arī darbošanās latviešu studentu korporācijā. Vēl atrodoties okeāna otrā malā, Māris bijis oldermaņa amatā un pirms tam īslaicīgi pildījis literārā maģistra funkcijas. Oldermaņa pienākumus gan nācies veikt no attāluma, jo pats tad mitinājies Otavā, Kanādā, bet apmācāmie – Klīvlendā, ASV. Šajā darbā tad fokusējies uz to pašu, ko viņa tēvs Pāvils līdzīgā amatā darījis – licis rūpīgi mācīties organizācijas likumu – komānu. 
Kad Ventonia darbība atjaunojās jau neatkarību atguvušajā Latvijā, Māris uz Rīgu atvedis korporācijas kausus un paukošanās rapierus. 1990. gados korporācija savā īpašumā iegūst savu pašreizējo namu Jelgavā. Iekārtojot telpas, necerēti izdevās sameklēt vairākus krēslus no pirmskara Ventonia telpām Valdemāra ielā Rīgā. Šobrīd tie ir restaurēti un uz to atzveltnēm ir atjaunotas korporācijas krāsas. Kā Māris teicis: “Brīnumi notiek.” Par tradīciju korporācijas biedriem šobrīd ir kļuvusi jaunu, telpā iederīgu krēslu iegāde sev vai kādam citam biedram. Māris to ir veltījis savam tēvam Pāvilam, ko apliecina uz tā atzveltnes pieskrūvētā metāla plāksnīte ar gravējumu.
2013. gadā Māris Ķirsons atgriezās Latvijā uz palikšanu. Par spīti ļoti aktīvai sabiedriskajai dzīvei, biežām intervijām medijos, kalpošanai Mērsraga luterāņu draudzē, darbam Akrona 12 klīnikā atkarīgajiem, Māris ne vienmēr ir sajuties iederīgs to latviešu vidū, kas šeit ir uzauguši, bet korporācijā viņš jutās tik ērti un brīvi kā mājās. Mācītājs ir bijis klātesošs arī uz lielajiem pasākumiem un komeršiem (studentu korporācijas svētkiem). Centies apmeklēt literāros vakarus, bet sava noslogotā grafika dēļ ne vienmēr uz tiem ticis.

Pāri laikiem saglabāto tradīciju garā iekārtotajā filistru zālē atrodas restaurēti galdi un jau minētie komfortablie atpūtas krēsli un dīvāni. Šeit Māris sēdējis, kūpinājis savus iecienītos cigārus un klusi vērojis apkārt notiekošo vai iesaistījies sarunās. Kamēr biedri pie lūpām likuši alus glāzes, viņš no sava kausa malkojis, kā pats to saucis, “pļuktvaseri” – minerālūdeni, limonādi vai sulu, jo mācītājs alkoholu nelietoja ilgāk nekā 45 gadus. Interesanti, ka Māra kausam dibens ir no caurspīdīga stikla. Mārtiņš Eglītis saka, ka tā esot sena bruņinieku tradīcija – dzert no šādiem kausiem, jo caur tādiem var redzēt, ko sarunu biedrs dara. Kādu bruņinieku šāds dzeramais trauks, iespējams, glāba no nodevīgi iedurta dunča, bet šeit – mīlošajā korporācijas ģimenē – kauss “ar odziņu” zīmīgi papildināja Māra Ķirsona no citiem nedaudz atšķirīgo dabu. 

Šobrīd atmiņas par tēvu un dēlu Ķirsoniem korporācijā glabā ierāmētas fotogrāfijas uz Ventonia nama telpu sienām, kurās viņi redzami atsevišķi vai kopā. Māra Ķirsona piemiņai biljarda zālē izveidota īpaša goda siena, pie kuras cieņpilni uzstādīts viņa portrets, spieķis un par nopelniem Latvijas labā saņemtā Triju Zvaigžņu ordeņa diploms, bet ar laiku plānots iekārtot kādu plašāku piemiņas stūrīti visu iecienītajam filistram, kura mierpilnā klātbūtne joprojām esot jūtama korporācijas namā.

Bet ar ko mācītājs nodarbojās savā brīvajā laikā? Vai viņam maz bija brīvais laiks atpūtai un hobijiem? Izrādās, ka savā saspringtajā grafikā Māris Ķirsons ir atlicinājis vietu tikai kvalitatīvai atpūtai. Mācītājs ir mīlējis ēst garšīgus ēdienus. Steiki, austeres un eklēri. Ne kā ikdienas pārtika, bet gardums godam nopelnītā brīvbrīdī. Tiesa, ēdienam bija jābūt pagatavotam pareizi. Vairāki Māra draugi atceras, ka viņš licis šefpavāriem no jauna pagatavot viņa iecienīto desertu – crème brûlée –, kamēr tas Mārim ir bijis pa prātam. Līdzīgi arī ar teātra izrādēm – ja kāds priekšnesums Mārim īpaši nav šķitis labs esam, viņš demonstratīvi piecēlies un atstājis zāli izrādes vidū. Tas nenozīmē, ka mācītājam nav patikusi māksla, tieši otrādi – viņš klausījies dažāda stila mūziku – no korāļiem un operām līdz Raimonda Paula un Iļģu skaņdarbiem. Māra Ķirsona dzīves biedre Irēna Pujāte atceras, ka šeit, Latvijā, neatņemama Ziemsvētku tradīcija bijusi klasisku amerikāņu svētku laika filmu un animācijas filmu par Čārliju Braunu skatīšanās.

Mazkustīgas izklaides gan nav vienīgās, kas bijušas Mārim pie sirds. Lai gan mīlējis skatīties sportu televizorā, īpaši sekojis līdzi hokejam, arī pats mēdzis mesties fiziski aktīvos piedzīvojumos. Mācītāja ceļojumu cepuri rotā uzšuves par veiktiem krāčainu upju braucieniem kanū laivā. Mācījies braukt ar kalnu slēpēm. Sports un sportisti Mārim ir bijuši tik interesanti, ka dzīvodams Kanādā, viņš pieteicies par brīvprātīgo šoferi olimpiādes dalībniekiem, lai būtu iespēja viņus satikt un pārmīt kādu vārdu.

Mācītājs ir mīlējis dzīvniekus, īpaši kaķus. Un kaķi ir mīlējuši arī viņu. Balts skaistulis vārdā Bianko pat piedzīvoja ceļojumu no Kanādas, kad Māris Ķirsons pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.

Tieši cik lielu mantojumu Māris Ķirsons latviešiem dzimtenē un pasaulē ir atstājis vēl ir jāapzinās, bet pirmais solis mācītāja darba apkopošanai jau ir sperts. Irēna Pujāte kopā ar citiem Māra draugiem ir izveidojusi fondu, kas par savu šī brīža galveno uzdevumu ir izvirzījis sprediķu grāmatas izdošanu, kuras tapšanai ir nepieciešami ziedojumi.

Cerams, ka pavisam drīz mums visiem būs iespēja iepazīt leģendārā mācītāja pārdomas caur grāmatas lappusēm.

"Mācītāja Māra Ķirsona fonds"
Reģ. nr. 40008355654
LV81HABA0551063853756

Pateicamies par ziedojumu!