KAS TAD BIJA?: Holokausta ēnā

Kurzemē ebreji sāka apmesties 16. gadsimta beigās, bet 17. gadsimtā jau veidojās nelielas kopienas. Ieceļošana notika no Polijas – Lietuvas kopvalsts, kā arī no Ziemeļvācijas. 18. gadsimtā pastāvīgas ebreju kopienas radās arī Latgalē, bet Rīgā ebreji sāka uzturēties gadsimta beigās. Pēc visas Latvijas teritorijas iekļaušana Krievijas impērijā ebreju dzīve stabilizējās. Taču tas bija saistīts ar diskrimināciju. Ilgstoši ebreji nedrīkstēja nodarboties ar lauksaimniecību un iegūt zemes īpašumus. Absolūts vairākums bija amatnieki vai tirgotāji. 

Ierobežojumi pakāpeniski tika mīkstināti. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Latvijas teritorijā dzīvoja jau 190 000 ebreju. Lielākie centri bija Daugavpils un Rīga. Taču kara laikā šis skaitlis samazinājās apmēram par 100 000 . Līdz ar frontes tuvošanos ebreji evakuējās, bet daļu varas iestādes deportēja uz Krieviju, jo turēja aizdomās par simpātijām pret Vāciju. 

Latvijas ebreju kopiena veidojās neatkarīgas valsts apstākļos, taču tas prasīja laiku. Dažādo ebreju grupu konsolidācija vienotā kopienā palika nepabeigta. Taču ebreji piedalījās valsts tapšanas procesos. 1919. gada jūlijā jurists Pauls Mincs kļuva par Pagaidu valdības locekli, iegūstot valsts kontroliera amatu. Vismaz 1000 ebreju piedalījās Neatkarības karā. Neatkarīgā Latvijā ebreji ieguva tādas pašas tiesības kā citi pilsoņi. Ebreju politiskās aktivitātes līmenis bija diezgan augsts. Darbojās ebreju skolas, organizācijas un politiskās partijas. 

Latvijas valstī nebija ebreju diskriminācijas, tomēr izpaudās antisemītiski aizspriedumi, tie parādījās arī presē. Praksē izpaudās profesionāla segregācija. Ebreji darbojās galvenokārt privātajā sektorā – tirdzniecībā, rūpniecībā, amatniecībā, finanšu pakalpojumos un brīvajās profesijās. Valsts ierēdņu un virsnieku vidū ebreju faktiski nebija. Antisemītisko ideju izplatību sekmēja ebreju kopienas ekonomiskā augšupeja. Labējiem nacionālistiem šī tendence likās esam pretrunā ar latviešu valsts ideju. Visradikālākajā formā 30. gadu pirmajā pusē to pauda organizācija “Pērkoņkrusts”, kas aicināja boikotēt ebreju uzņēmumus. 

1934. gada 15. maija apvērsums ieviesa korekcijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Politiskās partijas tika slēgtas. Taču Kārļa Ulmaņa valdība neiebilda pret cionistu aktivitātēm un izceļošanu uz Palestīnu. Kopumā, neskatoties uz cenzūru, ebreju kopienas sabiedriskā un reliģiskā dzīve turpinājās samērā netraucēti. Latvijā nebija iespējama vardarbība pret ebrejiem. Latvijas valsts to nepieļāva, antisemītisms nekad netika pacelts valsts politikas līmenī. Otrā pasaules kara priekšvakarā Ulmaņa režīms deva iespēju vairāk nekā 1000 Vācijas un Austrijas ebrejiem ieceļot Latvijā, lai glābtos no nacistu terora. 

1941. gada vasarā nacistu okupācijas vara ienāca Latvijā ar gatavu plānu, kā nošķirt ebrejus no sabiedrības un visbeidzot iznīcināt viņus. Vispirms, piedraudot ar nāves sodu, sekoja pavēle reģistrēties. Ebrejiem lika vākt sagrauto namu drupas. Lai ebrejus publiskā telpā varētu atšķirt, viņiem uz virsdrēbēm lika nēsāt dzelteno Dāvida zvaigzni. Strauji ieviesa dažādus diskriminējošus ierobežojumus. Ebrejiem atņēma radio, rakstāmmašīnas, velosipēdus un citus satiksmes līdzekļus, aizliedza pārvietoties pa trotuāriem, liedza uzturēties pludmalēs un parkos, iepirkties veikalos. Ebrejiem izveidoja atsevišķus veikalus, katram cilvēkam bija paredzēta tik maza pārtikas deva, ka ar to iztikt nevarēja. Avīzēs tika apzināti veidots negatīvs ebreju tēls, ko sasaistīja ar komunistu noziegumiem. Izslēgšanu no sabiedrības noslēdza geto izveide. Latvijas teritorijā tādus izveidoja trīs - 1941.g. Rīgā un Daugavpilī, bet 1942.g. Liepājā.

Pirms Vācijas un PSRS kara sākuma Latvijā dzīvoja 92 000 ebreju, pirms nacistu ienākšanas apmēram apmēram 20 000 no viņiem devās bēgļu gaitās uz Padomju Savienību. Dzimtenē palika apmēram 72 000 ebreju, kas tika pakļauti nacistu genocīdam, ko Latvijā vadīja SS virsnieki Valters Štālekers un Frīdrihs Jekelns. Jau pirmajās kara dienās sākās slepkavību vilnis. Lauku pagastu un mazpilsētu ebreji netika pārvietoti uz geto, viņus nogalināja jau vasaras beigās. Vienlaicīgi arī lielajās pilsētās nošāva tūkstošiem ebreju. Līdz oktobra sākumam Latvijā gāja bojā vairāk nekā 30 000 ebreju. 

Rudenī notika pašas lielākās slepkavības. 1941. gada 30.novembrī un 8.decembrī Rumbulā tika nogalināti 25 000 ebreju no Rīgas geto. Nacisti ļāva pagaidām dzīvot vien darbaspējīgiem un nosacīti veseliem upuriem. 1943. gada novembrī atlikušos geto iemītniekus pārveda uz Mežparka koncentrācijas nometni. 1944.g. martā tur bija ieslodzīti nepilni 12 000 ebreju. 1944. gada augustā ieslodzītos pārveda uz nāves nometni Aušvicā (okupētajā Polijā) un koncentrācijas nometnēm Vācijā, kur lielākā daļa gāja bojā. 

Holokaustā gāja bojā vairāk nekā 70 000 ebreju tautības Latvijas pilsoņu. Izdzīvoja nepilni 2 000, ieskaitot apmēram 500 cilvēkus, kam palīdzēja slēpties citu tautību līdzpilsoņi. Slepkavošanā piedalījās ne vien nacisti, bet arī vietējie kolaboracionisti. Bēdīgi slavenas kļuva Viktora Arāja un Mārtiņa Vagulāna slepkavu komandas, taču holokausta īstenošanā piedalījās arī policijas un pašaizsardzības vienību personāls. Gandrīz puse Latvijas ebreju gāja bojā no savu līdzpilsoņu raidītām lodēm. Šo noziedznieku vainu nemazina tas, ka holokausts kopumā bija nacistu rasu politikas izpausme, kas kļuva iespējama tikai okupācijas apstākļos.