Kārlis Irbe – “Tomēr iznāk, ka mūs no šejienes negrib un negrib laist projām...’’

Padomju Savienības īstenotā Latvijas okupācija ietekmēja dažādas jomas, tostarp arī reliģiju. Precīzs ticīgo daudzums Latvijā pēc okupācijas nav zināms, bet pēc 1935. gada tautskaites, 98 % valsts iedzīvotāju piederēja kādai reliģiskai konfesijai, bet visizplatītākā bija luterānisms. Pēc Otrā pasaules kara reliģiskas aktivitātes bija pretrunā PSRS oficiālajai ideoloģijai, tādējādi visā valstī tika īstenota antireliģiska politika. Varas iestādes, galvenokārt, vērsās tieši pret galvenajiem reliģiskās dzīves veidotājiem – mācītājiem. Jau 1940. gadā Padomju Savienības okupācijas, varas iestādes nacionalizēja baznīcas īpašumus, ierobežoja reliģisko organizāciju darbību un represēja garīdzniekus. Mācītāju represijas turpinājās pēc atkārtotās padomju okupācijas. 1944.–1945. gadā Latviju atstāja  aptuveni 150 mācītāji, bet Latvijā palika aptuveni 100 garīdznieku, kuru darbība bija stipri ierobežota, un pret kuriem tika vērstas represijas.
Viens no mācītājiem, kurš tika pakļauts represijām, bija Latvijas luterāņu baznīcas mācītājs Kārlis Irbe. Irbe piedzima 1885. gadā. Pēc Jelgavas ģimnāzijas absolvēšanas studēja teoloģiju Tartu Universitātē, zināšanas papildināja Berlīnes un Leipcigas Universitātēs. Irbe savu kalpošanu Dievam sāka 1910. gadā, kad tika ordinēts par mācītāju Jelgavā. Visilgāk kalpojis Latgalē, kur darbojies Strudžānu draudzē, bet no 1922.¬¬ līdz 1936. gadam bija Latgales luterāņu baznīcas iecirkņa prāvests un veidoja latviešu draudzes reģionā. Kā mācītājs Irbe bija arī Balvu evaņģēliski luteriskās baznīcas celtniecības iniciators. Paralēli tam Irbe darbojās arī politikā un bija Latvijas Satversmes sapulces un 1. Saeimas deputāts, kur pārstāvējis Kristīgi nacionālo savienību.
Tuvojoties otrreizējai padomju okupācijai, Irbe nolēma palikt Latvijā un turpināt darbu baznīcā. Savu pēdējo dievkalpojumu Irbe novadīja Rīgas Doma baznīcā 1946. gada 10. februārī, piecas dienas vēlāk pret viņu uzsāka krimināllietu un 21. februārī viņu arestēja, apsūdzot par pretpadomju darbību. LPSR Iekšlietu Tautas komisariāta lēmumā par Irbes arestu norādīts, ka mācītājs vācu okupācijas laikā ir sadarbojies ar nacistiskās Vācijas pārvaldi, centies izveidot pretpadomju organizāciju “Kristīgā Savienība” un kopā ar Artūru Siļķi, Rīgas Evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītāju, izdevis un izplatījis aicinājumu ticīgajiem, kas bija vērts pret padomju varu. Irbi tiesāja kopā ar trim citiem garīdzniekiem - Artūru Siļķi, Kārli Lācekli un Pauli Rozenbergu. 1947. gada 29. martā  PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķā apspriede notiesāja Irbi uz 10 gadiem ieslodzījumā. Viņš atradās nometnē Karagandā. Arī Kārļa Irbes ģimeni pakļāva represijām un viņa sieva Erna, dēli Jānis un Paulis 1949. gada 25. martā deportēti uz Amūras apgabala Blagoveščensku. Beidzoties ieslodzījuma termiņam, Irbem tika atļauts doties pie ģimenes. Šo atgriešanos Irbe Feldmanim raksturo sekojoši : “Tapu atsūtīts šeit pie ģimenes piespiedu kārtā, ne es  biju uz to prasījies, ne arī mani ģimenes locekļi bija par to interesējušies, ne arī parakstījušies, ka ņem mani savā aizgādniecībā. Man toreiz neiznāca braukšana uz dzimteni, jo no sākuma nebija neviena ģimenes locekļa, ko uzrādīt, kas ņemtu mani kā invalīdu savā aizgādniecībā (vajag vietu). ”  Blagoveščenskā Irbe nodarbojies ar deportēto garīgo stiprināšanu.
Latvijas Okupācijas muzeja krājumā glabājas astoņas Kārļa Irbes vēstules, ko viņš sūtīja luterāņu mācītājam Robertam Feldmanim Rīgā. Tajās Irbe stāstīja par savu dzīvi nometinājumā, kas rakstītas laika posmā no 1955. gada 14.aprīļa līdz 1956. gada 21. februārim.
Vēstulēs Irbe apraksta gan sadzīves apstākļus, gan viņa ilgas pēc mājām un centieniem atgriezties dzimtajā zemē, kā arī viņa vēlmi pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma turpināt kalpošanu Dievam. Irbe dzīves apstākļus nometinājumā vērtē kā apmierinošus, ir pieejama pārtika, tostarp arī zivis, kas gan esot bijušas pārsālītas. Par lielāko problēmu nometinājumā Irbe norādīja darba un kultūras trūkumu. “Šeit palikt nav nekādas nozīmes ne man, ne arī manai ģimenei. Man te nav pietiekoši darba un  arī ģimenes locekļiem jānīkst šejienes mazkulturālos apstākļos,” 1955. gada 3. jūnijā raksta Irbe. Kārlis Irbe ar ģimeni vēlējās atgriezties  Latvijā arī sava dēla Paula veselības dēļ. “Paulis iet skolā un mācās it labi. Tikai priekš 2 gadiem ir roka lauzta, bija arī jāoperē, aizvien vēl čūlo. Varbūt būtu vēlams izmantot mūsu Jūrmalas saulstarus, ” Irbe raksta 1955. gada 14. aprīlī.
Vēstules parāda arī ilgo un smago procesu, lai deportētie varētu atgriezties dzimtenē, gan pasu iegūšanu, gan centienus atrast dzīvesvietu. “Patlaban mums ir ziņas, ka visiem izvestiem izdošot pases un katrs varēšot braukt kurp grib. Cerēsim, kā tas nebūs tikai vārdos un tādā gadījumā pie pirmās iespējas dosimies uz dzimteni.”, Irbe raksta 1955. gada 14. aprīlī , bet mēnesi vēlāk ar vilšanos norādot : “Tomēr iznāk, ka mūs no šejienes negrib un negrib laist projām...”
1956. gadā Irbem izdevās atgriezties Rīgā, bet nedaudz vēlāk arī viņa sieva un bērni atgriezās Latvijā. Līdz savai nāvei 1966. gadā Irbe kalpoja Rīgas Svētās Trīsvienības draudzē.