Kalpošanai Dievam veltīts mūžs: Pauls Birzulis (1913–1990)

Pauls Birzulis – Palsmanes-Aumeisteru draudzes mācītājs, 1940. gada jūnijā bija ieradies Rīgā uz konferenci un kā aculiecinieks apraksta notikumus vēstulē sievai:

“1940.18.6. Mīļo sieviņ!

Rīga tagad ir stipri mainījusies, ne jau izskata ziņā, bet gan gara ziņā. Krievu tanki stāv gar visām sabiedriskām ēkām. Vakar ir notikuši arī ļoti lieli nemieri, kas beigušies ar kritušajiem. Esot krituši arī ap 20 policistu, ko man teica 7.iecirkņa vecākais uzraugs. Vislielākās nekārtības ir radījuši jaunie žīdi. Uz tiem krievi pat esot šāvuši [..]”

Vēstulīte[1] – maza rūtiņu lapiņa, kā lietiskais pierādījums izņemta Paula Birzuļa ģimenes mājās, kad Padomju Savienības okupācijas režīms apcietināja mācītāju 1946. gada 21. jūnijā.

Kopš 1945. gada pavasara Pauls Birzulis bija Aleksandra Sarjas (1911–1950) un Arsēnija Dreijalta (1918–1952) nacionālo partizānu grupu sakarnieks. Viņš apgādāja partizānus ar medikamentiem un papīru nelegālo avīžu “Tālavas Taure” un “Dzintarzeme” izdošanai, sniedza informāciju par jaunākajiem notikumiem un veica vairākus nopietnus partizānu uzdevumus. 1945. gada 18. novembrī mācītājs Pauls Birzulis vadīja dievkalpojumu Palsmanes baznīcā un pēc viņa ierosinājuma draudze nodziedāja Latvijas himnu “Dievs, svētī Latviju”.

Apcietināja arī P. Birzuļa sievu Valdu Malvīni Regīnu (1915–2000). Mājās palika bērni – Andris un Elga, kuriem bija pieci un trīs gadi.

Apcietinājuma laikā Daugavgrīvā Pauls Birzulis raksta pasakas: “Baltais porcelana zilonītis”, “Miega pelīte”, “Kā zirneklis tiesāja biti un dunduru” un stāstu mīļajiem bērniem. Stāsta “Mans pelēkais bērnības draugs”  motto ir Amicus optima vitae possesio / Dzīvē labākais ieguvums ir draugs, un savu stāstījumu viņš iesāk ar vārdiem:

“Jā, lai ir pateicība Dievam, kas cilvēkam ir devis šo iespēju – aizdegt savu atmiņu gaišo un silto ugunskuru un kavēties pie tā. Šovakar es gribu atmiņu ugunskuram upurēt savu bērnību dienu smalkos, vijīgos lazdu žagariņus – es gribu stāstīt par savu bērnības dienu pelēko draugu.”

Rakstot bērniem, Pauls Birzulis vēl nezināja, ka viņš neredzēs dēlu un meitu gandrīz 10 gadus.

Okupācijas režīms apsūdzēja P. Birzuli dzimtenes nodevībā, pretpadomju aģitācijā (Krievijas PFSR kriminālkodeksa 58-1a., 58-11. pants): nodeva dzimteni, nodibināja noziedzīgus sakarus ar bandītu grupu, lasīja pretpadomju sprediķus baznīcā.

1946. gada 17. oktobrī Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara tribunāls piesprieda P. Birzulim 10 gadus brīvības atņemšanu ieslodzījumā labošanas darbu nometnē, tiesību atņemšanu uz 5 gadiem un mantas konfiskāciju. Valdai Birzulei piesprieda 5 gadus ieslodzījumā un tiesību atņemšanu uz 3 gadiem. Ieslodzījumā Pauls Birzulis bija GULAGa nometnēs Komi APSR un Karagandā, atbrīvots 1955. gada 6. jūnijā, bet pēc tam bija jādzīvo nometinājumā līdz 1956. gada 19. martam.

1952. gadā ieslodzījumā nometnē Pauls Birzulis raksta personīgas piezīmes:

“Kā sīks dzīves puteklis es ienācu Dieva radītajā pasaulē, sākdams peldēt cauri cilvēka mūža platumā plašajai gaismas-dzīvības straumei, kas ir tāpat, kā kad slēgtā, tumšā telpā ielaužas saules gaišais stars un viņā skatītājs redz cauri peldam putekļus – vieglus un caurspīdīgus -, tā es no nebūtības tumšās malas iepeldēju dzīvības plašajā straumē. Tikai Dievs, mans Radītājs to zina, kad beigsies Viņam vien zināmā krastā mans peldējums kā dzīvības sīkajam puteklim šai plašajā gaismas dzīvības straumē.”

Pēc atbrīvošanas no “Darba akadēmijas” (kā Pauls Birzulis nosauca savu ieslodzījuma laiku) un atgriešanās Latvijā 1956. gadā, P. Birzulis bija vikārmācītājs Velēnas (1956–1968), Tirzas un Liezēres draudzēs.

1964. gada 6. jūlijā Velēnas-Tirzas-Liezēres draudžu vikārmācītājs Pauls Birzulis raksta Madonas iecirkņa prāvestam Alberts Vītolam (1899–1985) pusgada atskaiti par garīdznieka amata darbību Liezēres ev. lut. draudzē no 1. janvāra līdz 30. jūnijam: kristītas divas meitenes, dievgaldnieki bija pieci vīrieši un 13 sievietes, apbedītas divas sievietes – draudzes locekles, bet draudzes locekļu ziedojumos un kolektēs savākti 252 rubļi. Salīdzinoši Tirzas ev. lut. draudzē dievgaldnieki bija divi vīrieši un 15 sievietes, ziedojumos un kolektē savākti 767 rubļi, bet draudzei vēl jāmaksā ēku nodoklis 165 rubļi.

Pauls Birzulis kalpojis kā mācītājs Rūjienas draudzē (1968–1990), kā arī Mazsalacas un Rozēnu-Staiceles ev. lut. draudzēs.

1974. gadā aprīlī, no uguns, draudzei dedzinot lapas un zāli, baznīca, izņemot sakristeju, nodega. Izglābta tikai altāra glezna. Tajā pašā gadā ar mācītāja Paula Birzuļa pūlēm sākās senās celtnes atjaunošana, kas ilga vairākus gadu desmitus.

1991. gada jūlija-augusta LELBA (Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca Amerikā) mēnešrakstā kristīgai dzīvei “Ceļa Biedrs”, pieminot mācītāju Pauli Birzuli, Augusts Bauska raksta:

“[..] garā dzirdu viņu atkārtojam apustuļa Pāvila vārdus:

“Labo cīņu es esmu izcīnījis, skrējienu esmu pabeidzis, ticību esmu turējis. Atliek man tikai saņemt taisnības vainagu, ko mans Kungs, taisnais tiesnesis, dos man viņā dienā, un ne tik vien man, bet arī visiem, kas ir iemīlējuši viņa parādīšanos.”(Pāvila 2.vēstule Timotejam 4, 7-8).”

 Pateicība Ivetai Kalmei par iespēju iepazīties ar Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Virsvaldes arhīvu.