Izstāde “Krāsas tumsā. Mākslinieks Otto Mednis un viņa portretētie ieslodzījuma likteņbiedri”.

Latvijas Okupācijas muzeja Izstāžu zālē aplūkojama  līdz šim neierasta izstāde “Krāsas tumsā”, kurā eksponēti 15 latviešu grafiķa Otto Medņa (1925–1976) ieslodzījuma gados tapušie darbi. Tas ir laiks, kad zīmulis un otas kļuva par vienīgo brīvības formu, kas māksliniekam bija pieejama. Šī pieredze, viņa dzīves un aicinājuma traģēdija, paša O. Medņa vārdiem sakot, viņu nevis atpalicinājusi, bet nostiprinājusi kā mākslinieku.

Izstādes centrā ir ieslodzījuma biedru portreti. Viņu vārdi nav zināmi, tomēr tie ir skarbas liecības par režīmu, ieslodzījumu un cilvēkiem, kuri pauž skumjas un bezcerību. Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas studentu Otto Medni arestēja 1952. gadā 26 gadu vecumā un ieslodzīja Padomju Savienības gulaga nometnēs. 

Izstādi veidojuši jaunie mākslinieki Elza Svara un Kristers Dzenis un Okupācijas muzeja Ekspozīcijas nodaļas speciālisti Aija Ventaskraste un Artūrs Romeiko. Kā izstādes atklāšanā uzsvēra tās kuratore E. Svara: “Tas ir īpaši simboliski – veidot izstādi studentam, kurš tika apsūdzēts un izslēgts no akadēmijas par viņa uzskatiem.”

“Sarežģīts uzdevums bija priekšmetu izvēle izstādei”, atzīst A. Romeiko. “Izstādītie priekšmeti piederējuši cilvēkiem, kuri bija ieslodzīti Vorkutas nometnē. Sodu šajā nometnē izcieta arī Otto Mednis.”

Latvijas Okupācijas muzeja krājumā glabājas 33 Otto Medņa darbi, kas no 1952. gada oktobra līdz 1955. gada martam tapuši gulaga nometnē. 

O. Mednim 1952. gada 13. februārī tika izvirzīta apsūdzība: “Mednis O. E. 1945. gada jūlijā dzīvoja Rīgā nelegāli un, būdams naidīgi noskaņots pret padomju varu, izgatavoja un izplatīja ap 200 pretpadomju skrejlapu. Medņa noziedzīgo darbību ir apliecinājusi liecinieces Novickas L. G. un viņa paša atzīšanās.”

Tiesas spriedums bija brīvības atņemšana astoņus gadus un politisko tiesību zaudēšana piecus gadus.

1954. gada 18. decembrī, Otto Mednis, lūdzot apžēlošanu, paskaidroja savu rīcību: “Gribēju parādīt, ka arī man ir drosme izdarīt kaut ko bīstamu, riskēt. [..] Ļoti lūdzu dot man iespēju atgriezties dzīvē, būt derīgam līdzdarbiniekam lielajā komunisma celšanas darbā, strādāt dzimtenei un mākslai.”

1956. gada janvārī Otto Mednis lūdza atļauju turpināt pārtrauktās studijas: “[..] visus trīs gadus atrodoties darba labošanas nometnē man bija iespēja zīmēt un gleznot, es sistemātiski strādāju pie modeļiem un kompozīcijām, domāju, ka neesmu atpalicis, bet strādāju labāk kā toreiz atstājot akadēmiju [..].” Studijas O. Mednim neļāva turpināt, kaut izstādēs viņš piedalījās un 1960. gadā tika uzņemts Mākslinieku savienībā. 

O. Medņa dzīve un māksla izgaismo skarbo padomju okupācijas laiku un cilvēku sarežģītās attiecības, kad brīvi domājošie mākslinieki, ja arī palika dzīvi, bija izstumti, tika nodoti un vajāti.