In Memoriam. Eduards Anderss (21.06.1926.– 01.06.2025.)

Latvijas Okupācijas muzejs ar cieņu un pateicību piemin Eduardu Andersu (dz. Alperoviču), holokaustu pārdzīvojušo, Čikāgas Universitātes profesoru, astroķīmiķi, Latvijas Okupācijas muzeja Goda padomes locekli, padomnieku un dāsnu Muzeja atbalstītāju.

Eduarda Andersa dzīvesstāsts ir unikāls un iedvesmojošs. Dzimis 1926. gadā Liepājā ebreju ģimenē. Par mata tiesu ar ģimeni izglābās no izsūtīšanas uz Sibīriju 1941. gadā. Nacistu okupācijas laikā ar māti Ēriku izglābās no holokausta. Kara beigās, 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur Minhenes Universitātē studēja ķīmiju, vēlāk emigrēja uz ASV, kur ieguva doktora grādu un kļuva par Čikāgas Universitātes profesoru. Viņa ieguldījums zinātnē ir izcils – vairāk nekā 260 zinātnisku publikāciju un saņemta starptautiska atzinība.

Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas bieži viesojās dzimtenē un rūpējās par holokausta upuru apzināšanu un piemiņas saglabāšanu.  Viņa autobiogrāfija Latviešu vidū holokausta laikā (2011) ir nozīmīgs vēsturisks un personisks liecību krājums, kurā viņš raksta: “Maniem latviešu tautiešiem cerībā, ka pagātnes mācības palīdzēs Latvijai kļūt vienotai, laimīgai un bagātai nācijai!”

Eduarda Andersa vārds ir ierakstīts arī Latvijas Okupācijas muzeja vēsturē. Ekonomiskās krīzes laikā 2010. gadā viņš kopā ar sievu Džoannu Andersu bija vieni no iedvesmotājiem Muzeja līdzekļu piesaistes kampaņai Draudzīgais izaicinājums, ar savu dāsno ziedojumu piesaistot virkni citu ziedotāju, lai palīdzētu Muzejam pārvarēt krīzes laiku, kad ievērojami samazinājās Valsts finansiālais atbalsts. 
Latvijas Okupācijas muzeja biedrība un saime izsaka visdziļāko līdzjūtību Eduarda Andersa ģimenei, tuviniekiem, draugiem un domu biedriem!

Atvadu vārdi Eduardam Andersam no ilggadējā Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēža Valtera Nollendorfa

PAR CILVĒCĪBAS NEDALAMĪBU

Cilvēks. No mums aizgājis Cilvēks. Cilvēks, Mensch, jidiša valodā ir vienkāršais apzīmējums personai, kas sevī apvieno vislabākās īpašības, ko saistām ar cilvēka būtību un cilvēcību.

Cēlam būt cilvēkam,
nesavtīgam, labam.
jo tikai tas 
viņu atšķir
no visām būtnēm,
ko pazīstam.

Tā pirms kādiem 250 gadiem dzejoja vācu klasiķis Johans Volfgangs fon Gēte. Tās, viņš minēja, ir dievišķīgā izpausmes cilvēkā.

Ir daudz līdzīgu ideālā cilvēka būtības aprakstu. Manā latviskajā terminoloģijā tas ir cilvēks, kurš sevī apvieno sirdsgudrību ar sirdsskaidrību, ar sirdsapziņu. Cilvēks, kurš spēj citos saskatīt cilvēcību un spēj just līdzi  cietējiem un upuriem necilvēcības laika griežos, kad liekas – no tās palicis tik maz.

 
Edvards Anderss bija cilvēks, kurš saprata cilvēcību, jo tikai cilvēcība viņu, Liepājas ebreju zēnu, izglāba no drošas nāves nacistiskās Vācijas rīkotā holokausta laikā, kas jau bija nogalinājis viņa tēvu. "Geht!" Vai šis strupais "ejiet" no vācu sarga mutes, bija cilvēcības izpausme, atverot Liepājas cietuma vārtus Alperoviču brāļiem 1941. gada decembra vakarā? Simtiem Liepājas ebreju, kas palika cietuma pagalmā, nākamajā dienā lodes guldīja Šķēdes kāpās izraktajās bedrēs. Bet brāļiem un viņu mātei vairākus gadus izdzīvot ļāva tikai to Liepājas latviešu  cilvēcība, kuri gan zināja, bet neatklāja patiesību par izdomāto stāstu, ka zēnu māte ir latviete.  Kara beigās brīvībā nokļuvis, Edvards to nekad neaizmirsa.

Viņš neaizmirsa ne Šķēdes kāpās guldītos, ne tos, kas viņam bija palīdzējuši izglābties. Un arī tos, kuri tai pašā gadā komunistiskās padomju režīma necilvēcības dēļ bija nogalināti vai nonākuši Gulagā. Edvardam Andersam visi necilvēcības upuri bija pelnījuši atmiņu, cieņu un piemiņu. 
Beidzis savu spilgto ķīmijas profesora karjeru Amerikā – viņš pētīja gan meteorītu, gan no Mēness atvesto iežu paraugus – Anderss pievērsās holokausta pētniecībai, it sevišķi Liepājas upuru apzināšanai un piemiņas saglabāšanai.

Bija svarīgi atdot vārdus masu kapos anonīmi apbērtajiem. Saprast, ka Šķēdes upuru vidū bija arī citi nacisma upuri, arī latvieši, arī krievu kara gūstekņi. Bija svarīgi noteikt precīzu savam liktenim atstāto Šķēdes kapeņu atrašanās vietu.  Tā nebija aizskalota jūrā, kā daži domāja.  To varēja veidot kā piemiņas vietu. 
Pats svarīgākais tomēr bija anonīmi apraktajiem upuriem atdot viņu identitāti, viņu vārdus. Kopā ar palīgiem un domu biedriem tos sameklēja un izdeva grāmatā. Tos iegravēja Līvi kapos izveidotajā upuru piemiņas sienā. Tajā iekalti arī Staļina deportācijas upuru un ebreju glābēju vārdi.

Ne visas Liepājas ebreju aprindas bija mierā ar deportāciju upuru pieminēšanu blakus holokausta upuriem. Taču Andersam un viņa domu biedriem nebija pieņemama ne nacistu naida propaganda par ebrejiem kā komunistiskā režīma atbalstītājiem un izpildītājiem, ne arī padomju naida propaganda par latviešiem kā nacistu rokaspuišiem. Viņiem upuris bija upuris, glābējs – glābējs un cilvēcība visiem viena.

Edvards Anderss bija pārliecināts, sirsnīgs un dāsns Latvijas Okupācijas muzeja atbalstītājs, jo pilnībā atzina tā misiju pieminēt abu okupāciju noziegumus, to upurus un cilvēcības nesējus necilvēcības griežos. Arī viņa pēdējais projekts – klusie varoņi – bija veltīts šiem cilvēkiem. Un viņa paša grāmata Starp latviešiem holokausta laikā  ir liecība par viņa pārliecību.  

Edvards Anderss.  Cilvēks. Kā to izteikt vislabāk? Varbūt ar senā angļu dzejnieka Džona Donna (John Donne, 1571–1631) dzejoli no viņa septiņpadsmitās meditācijas. Lai mans atdzejojums ir mans veltījums viņa piemiņai:

Neviens cilvēks nav sala, neviens nav viens,
ikviens ir kontinenta neņemama daļa.
Ja jūra aizskalo kaut mazu cukurzirnīti,
tas Eiropai ir zudis tikpat kā zemes rags,
un tā  ik draugs, ik tuvinieks, ik cilvēks,
ko  paņem nāve, samazina mani,
kā neņemamu daļu visas cilvēces.
Un tāpēc nejautā, kam kapos zvana zvans.
Zvans zvana tev.            Zvans zvana man. 
Cilvēces nedalāmības princips. 

Valters Nollendorfs
2025. gada 16. jūnijā