Ieskats muzeja krājumā – ‘’Tā bija cīņa!’’

Septembris ir laiks, kad skolas gaiteņos atgriežas bērnu čalas, jo ir sācies jaunais mācību gads. Skolas gaitas allaž ir bijis nozīmīgs laiks bērnu dzīvē, tomēr pēc masveida deportācijām 1941. un 1949. gadā vairākiem tūkstošiem bērnu, kas bija deportēti kopā ar vecākiem, nācās mācīties attālos Padomju Savienības reģionos. 1941. gada 14. jūnijā starp 15 425 deportētajiem bija aptuveni 4000 bērnu, bet 1949.gada 25. martā no 42 125 deportētajiem bija 10 987 bērnu. Daudz bērni piedzima arī nometinājumā.

Deportēto bērniem bija iespējams iegūt izglītību, tomēr apstākļi kādos bērni mācījās bija smagi. Bērniem bija jādzīvo smagos klimatiskajos apstākļos, un arī pilnvērtīga sagatavošanās skolas gaitām nebija iespējama. Piemēram, kā atceras 1941. gadā deportētā Māra Eimane (1937), kas 1944. gadā sāka apmeklēt skolu Kazačinskā, tad bērniem pieraksti bija jāveic uz avīžu malām un uz skolu katram bija jānes malkas pagale, lai klasē būtu siltums.   

Viens no šādiem bērniem, kas skolas gaitas uzsāka Sibīrijā, bija Dzintra Hirša, dzimusi Lībrehte. Dzintra Hirša dzimusi 1947. gadā nometinājumā Krasnojarskas novada Igarkā. Abus viņas vecākus  deportēja no Latvijas 1941. gadā.

Septembrī Latvijas Okupācijas muzejs piedāvā aplūkot fotogrāfijas no Dzintras Hiršas skolas gaitām divās skolās Krasnojarskas novadā. Skolas gaitas Dzintra dzimtajā Igarkā uzsāka jau 6 gadu vecumā un pirmajā klasē viņa izcēlās ar ļoti labām sekmēm. Igarkā meitenei bija iespēja mācīties kopā ar bērniem no citām okupētajām Baltijas republikām, kas palīdzēja viņai iejusties klases kolektīvā. Kā atzīst pati Dzintra Hirša, mācības pirmajā klasē viņai grūtības nesagādāja. Tomēr pēc pirmās klases vecāki pārcēlās un viņai nācās mācīties citā Krasnojarskas novada skolā Verh-Taštipā, kur esošais klimats sagādāja viņai nopietnas veselības problēmas, jo ja Igarka atradās tundrā, tad Verh-Taštipa atradās taigā.

Pārcelšanās uz Verh-Taštipu bija ļoti grūta, jo Dzintrai bija grūti aklimatizēties. Tur viņu uzskatīja  par ’’svešo’’, jo sādžā viņa dzīvoja kopā ar daudziem krievu tautības cilvēkiem, kuri viņu nepieņēma. Tautības dēļ viņai regulāri nācās klausīties dažādos  apvainojumos, kuros klasesbiedri sauca viņu par ‘’fašisti’’ vai izsmēja Hiršas nacionālo piederību. Hirša atceras, ka viņai īpaši saspringtas attiecības bija ar savu klasesbiedru Vitāliju Šaripovu, ar kuru vairāki konflikti nonāca līdz fiziskām konfrontācijām, kuras izšķīra tikai pēc vecāku iejaukšanās. Reiz  Hirša divas nedēļas nevarēja apmeklēt skolu, jo pēc konflikta viņai bija vairākas nelielas traumas.

Tomēr ne viss Dzintras Hiršas pavadītais laiks Sibīrijā viņai saistās ar negatīvām atmiņām. Dzintra atminas, ka, neskatoties uz skarbajiem dzīves apstākļiem, viņai izdevās atrast laiku rotaļām. Piemēram, viena no aktivitātēm, ar ko brīvajā laikā nodarbojās bērni, bija bumbiņu taisīšana no kokos atrodamajiem sveķiem. Šo bumbiņu taisīšana kļuva par zināmu sacensību, jo bērni centās izveidot tās pēc iespējas lielākas.

 Neskatoties uz šīm grūtībām, Dzintrai Hiršai izdevās mācības Sibīrijā turpināt līdz pat 1957. gadam, kad viņa kopā ar savu ģimeni atgriezās Latvijā, kur viņa absolvēja vidusskolu, bet vēlāk studēja filoloģiju un ieguva doktora grādu.
 

Foto: Dzintra Hirša skolas gados

Izmantoti materiāli: Latvijas Okupācijas Muzeja Audiovizuālā krātuve; Dzintra Geka ‘’Sibīrijas skola’’ 2018.