G. Nāgela uzruna konferencē „1941. gada 14. jūnija piemiņai“

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs!

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Pirms 73 gadiem, sestdienas, 1941. gada 14. jūnija rīts likās līdzīgs iepriekšējiem rītiem. Mana mamma devās uz darbu Rīgā, un bija pārsteigta redzot, ka daudzas smagās mašīnas transportēja cilvēkus, daudzi no kuriem māja viņai. Viņa nezināja, kā to saprast.

Tai pašā dienā mana mamma darbā saņēma telefona zvanu no savas audžu māsas, ka audžu brālis ar sievu naktī ir bijuši apcietināti, un tiek sūtīti prom no Latvijas. Laimīgā kārtā, deportēto pāra abas meitas pavadīja vasaru laukos, un tikai tāpēc izbēga no izvešanas.

Manai mammai bija pamats domāt, ka viņu un vīru, manu tēvu, apcietinās nākamajā kārtā un arī izvedīs.

Tātad jautājums – ko šādos apstākļos dara latviešu sieviete ar gandrīz divus mēnešus vecu meitu (manu vecāko māsu)? Vienkārši. Viņa sāka gatavoties, sapakojot koferi. Mēs tagad zinām, ka mana māsa droši vien nebūtu pārdzīvojusi, tāpat kā daudzi citi zīdaiņi, kuriem bija likts mērot tālo ceļu uz Sibīriju.

Bet viņa izdarīja vēl vienu lietu – aizgāja uz veikalu un nopirka veļas ziepes – labākās kvalitātes veļas ziepes veļas mazgāšanai.

Laimīgā kārtā otrā izvešanas kārta nenotika, bet manas mammas audžu brālis mira neilgi pēc nokļūšanas Sibīrijā.

Šis pats ziepju gabals, līdz šai dienai nelietots, ir ceļojis līdzi manai mammai bēgļu gaitās uz Vāciju un tad uz Austrāliju. Tur tas ir vēl šodien. Firmas zīme „A. Brieger“ ir vēl salasāma uz ziepju gabala.

Liktenis ir sarežģīts un neprognozējams. Latvietis ir pārsvarā izdzīvojis, mierīgi pieņemot to, ko Laima pār mums lēmusi. Pakojam koferus, pērkam ziepes, jo kā gan mēs varam paši spītēt liktenim? Tikai retajos gadījumos latviešu tauta ir pietiekami izkustējusies, lai ar kopīgiem spēkiem pārvarētu iekšējo vai ārējo ienaidnieku.

Mēs visi izkustējāmies Trešajā atmodā. Mēs lielā skaitā piedalījāmies Valodas referendumā. Dziesmu un Deju svētki regulāri izkustina tautas masas. Bet citreiz mums nav varoņu, kas varēt uzkurbulēttautu.

Mēs godinām tos varoņus, kuri mums ir. Mums ir Lāčplēša diena un Varoņu piemiņas diena. Bet tai pašā laikā Latvijā ar likumu ir noteiktas veselas sešas upuru piemiņas vai atceres dienas.

Tas norāda uz to, ka mums vēl arvien ir dziļas rētas. Mums visiem ir rētas – kādam ievainojums ir bijis dziļāks, kādam seklāks. Citam tās sadzijušas ātrāk, citam lēnāk.

Es esmu dzimis Austrālijā tāpēc, ka mani vecāki centās izvairīties no jūsu –Sibīrijas bērnu un jūsu tuvinieku likteņa. Bet ar visu to, arī man ir rētas. Un visa trimda ir viena liela rēta.

Bet neesam šodien te atnākuši, lai salīdzinātu rētas. Mēs pieminām tos daudzos tūkstošus cilvēkus, kuri tika izrauti no mierīgas dzīves un necilvēcīgos apstākļos tika aizvesti tālu prom no savas zemes.

Kopā ar izsūtīšanām mēs neizbēgami pieminam okupāciju, kas ilga piecdesmit gadus, un par kuru ziņas sniedz Okupācijas muzejs, gan mūsu pagaidu telpās Raiņa bulvārī, gan tepat blakus mājā, kur tagad jau vajadzēja būt nobeigtai pārbūvei, bet kur kārtējo reizi ir aizkavēšanās, un būvdarbi vienkārši nesākās. Tomēr ceram, ka drīz Gunāra Birkerta Nākotnes nams šaipus Daugavai varēs sasveicināties ar Gunāra Birkerta Gaismas pili otrpus Daugavai.

Noslēgumā gribu prasīt – kāpēc mēs esam te atnākuši šodien? Katram var būt sava atbilde, es tikai došu manu viedokli.

Mēs neesam te, lai raudātu par to, ka visi dara mums pāri, „mēs nabaga latvieši“.

Mēs neesam te, lai dusmīgi vicinātu dūres, un prasītu atriebību.

Mēs esam te, lai atcerētos, ka briesmīgas lietas var notikt pasaulē.

Mēs esam te, lai atcerētos, ka mūs vieno pieredze, ka esam bijuši nežēlīgi vajāti.

Mēs esam te, lai drošinātu viens otru, ka esam pārdzīvojuši, un galvenā ziņa ir, ka par spīti visām sešām upuru piemiņas dienām un tām šausmām, kas aiz katras stāv, mēs esam izdzīvojuši, un taisāmies vēl ilgi izdzīvot tieši te, vienīgajā latviešu zemē visā pasaulē.

Paldies par uzmanību!

Dr. Gunārs Nāgels

Latvijas Okupācijas muzeja direktores vietnieks