Dr. hist. Aināra Lerha raksts žurnālā "Nezināmā vēsture"

LATVIJAS PSR SKATĪJUMS UZ BALTIJAS VALSTU JAUTĀJUMU PĒC OTRĀ PASAULES KARA

PSRS īstenotās Baltijas valstu okupācijas un aneksijas neatzīšana par likumīgu, ko 1940. gada vasarā uzsāka ASV un citas Rietumvalstis, sastapa nesamierināmu PSRS pretestību. Aneksijas de iure neatzīšanā no Rietumvalstu puses izpaudās arī PSRS ārpolitikas kritika. Neatzīšanas doktrīna bija arī nepieciešams priekšnoteikums Baltijas valstu jautājuma saglabāšanai. Daudzas pasaules valstis turpināja atzīt Baltijas valstis de iure, tāpēc Latvijas Republika, Igaunijas Republika un Lietuvas Republika turpināja pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekti. Baltijas valstu de iure atzīšana saglabāja iespēju Baltijas valstu agrāko suverēno valdību diplomātisko pārstāvju darbības turpināšanai Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstu un to pilsoņu interešu aizstāvēšanai. De iure atzīšana parādīja, ka Baltijas valstu okupācija un aneksija tiek uzskatīta par nelikumīgu. Pastāvēja uzskats, ka cerības uz neatkarības atjaunošanu nav zudušas, kamēr daudzas valstis turpina uzskatīt PSRS rīcību Baltijā par nelikumīgu.
Latvijā visā padomju okupācijas periodā ar noklusēšanas, informācijas blokādes, ideoloģiskā spiediena un dezinformācijas palīdzību tika kultivēts PSRS uzskats, ka “Baltijas jautājums” (“Baltijas valstu jautājums”) ir radīts mākslīgi, ka tas ir ideoloģiskās cīņas sastāvdaļa, nevis izveidojies starptautiski tiesiski un vēsturiski. Padomju propaganda noklusēja latviešu skaitliskā īpatsvara samazināšanos savā vienīgajā etniskajā un vēsturiskajā teritorijā Latvijā un apgalvoja, ka latviešu tauta tieši PSRS sastāvā jūtas vislabāk un šeit ir radīti vislabākie apstākļi latviešu tautas turpmākās pastāvēšanas nodrošināšanai. (Piemēram, pēc PSRS ārlietu tautas komisāra V. Molotova atgriešanās no sarunām Lielbritānijā un ASV 1942. gada 18. jūnijā Maskavā notika PSRS Augstākās Padomes sesija, kurā V. Molotovs uzstājās ar ziņojumu par PSRS un Lielbritānijas 1942. gada 26. maija līguma ratifikāciju. Debatēs pēc ziņojuma piedalījās arī deputāts Vilis Lācis, kurš izteica atbalstu PSRS ārpolitikai un apgalvoja, ka “latviešu tautai padomju varas gads bija visgaišākais posms viņas vēsturē”.) Baltijas valstu okupācijas un aneksijas neatzīšanu padomju propaganda nikni apkaroja, iesaistot arī Baltijas padomju republiku propagandistus t.s. antiimperiālistiskajā kampaņā. Viens no veidiem, kā PSRS centās pierādīt savus minētos uzskatus, bija ārlietu resoru izveide Baltijas padomju republikās.
Kopš 1943. gada PSRS izplatīja viedokli, ka padomju savienotās republikas pielīdzināmas Britu domīnijām (kopš 1919. gada Britu domīnijām bija tiesības piedalīties starptautiskajās organizācijās kā suverēnām dalībvalstīm, neatkarīgi no Lielbritānijas) un tāpēc PSRS pienākas vairāk vietu starptautiskajās institūcijās. Lai panāktu starptautisku atzīšanu PSRS 1941. gada 22. jūnija robežām, 1943. gada 27. jūlijā PSRS vēstniecība Londonā iesniedza britu Ārlietu ministrijā iniciatīvu, ka PSRS varētu piekrist Britu domīniju, Indijas un Birmas dalībai Starptautiskajā Apvienoto Nāciju kara noziegumu izmeklēšanas komisijā Londonā, ja briti piekristu PSRS, Ukrainas, Baltkrievijas, Moldāvijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas un Karēļu–Somu PSR dalībai komisijā, jo šīs republikas nonāca vācu okupācijā, bet to iedzīvotāji cīnās padomju armijas sastāvā antihitleriskās koalīcijas pusē. Vēlāk PSRS nāca klajā ar idejām savienotajām republikām kļūt par dažādu starptautisko organizāciju dalībvalstīm.
1944. gada 1. februārī PSRS Augstākās Padomes (AP) pirmā sasaukuma 10. sesija pieņēma PSRS likumu “Par pilnvaru piešķiršanu savienotajām republikām ārējo sakaru jomā un par Ārlietu Tautas Komisariāta pārveidošanu no Vissavienības par koprepublikānisko”. Likums noteica, ka savienotās republikas var stāties tiešos sakaros ar ārvalstīm un slēgt ar tām nolīgumus un apmainīties ar diplomātiskiem un konsulāriem pārstāvjiem”. (Praksē tas bija deklaratīvs PSRS Konstitūcijas pants, jo šādi līgumi un pārstāvju apmaiņa nekad nenotika). Tādējādi PSRS likums formāli atļāva savienotajām padomju republikām iesaistīties ārpolitikā, dibinot savus Ārlietu komisariātus, kļūstot par starptautisko attiecību subjektiem. Attiecīgas izmaiņas izdarīja arī savienoto republiku konstitūcijās. PSRS valdība tobrīd uzskatīja, ka ārlietu sfērā blakus centralizācijai esot jāņem vērā arī savienoto republiku īpatnības. Īsi sakot, “koprepublikānisks” nozīmēja, ka šāda iestāde pastāv katrā padomju republikā, nevis tikai vissavienības centrālās valdības līmenī.
Apvienoto Nāciju koalīcijas lielvalstu Dumbartonoksas (ASV) konferencē (1944. g. 21. aug. – 28. sept.) PSRS delegācija 28. augustā izvirzīja priekšlikumu 16 padomju savienotās republikas, ieskaitot Latviju, Igauniju, Lietuvu un Karēļu-Somu PSR, atzīt par ANO dibinātājvalstīm. Rietumvalstis to noraidīja, tomēr PSRS paziņoja, ka uzskata šo jautājumu par ārkārtīgi svarīgu un atgriezīsies pie tā nākamajās apspriedēs. Šo priekšlikumu ASV noraidīja, vienlaikus pieprasot balsstiesības visām toreizējām 48 savām pavalstīm. Rietumvalstu pārstāvjiem radās aizdomas, ka šī shēma ir radīta, lai padarītu Baltijas valstu aneksijas atzīšanu Rietumu valstīm pieņemamāku. PSRS bieži balstīja savu nostāju uz minētajām PSRS konstitūcijas izmaiņām.
Jaltas konferences (1945. g. 4.–11. februāris) 5. plenārsēdē 8. februāra pēcpusdienā PSRS, ASV un Lielbritānijas delegācijas paziņoja par divu padomju republiku akceptēšanu par ANO dibinātājvalstīm. Tā Josifa Staļina ieteikumu par vismaz vienas Baltijas republikas atzīšanu noraidīja. Saskaņā ar Jaltā panākto kompromisu, ANO Sanfrancisko konference (1945. g. 25. aprīlis – 26. jūnijs) 30. aprīlī atbalstīja PSRS priekšlikumu iekļaut ANO dalībvalstu skaitā Ukrainas PSR un Baltkrievijas PSR. Līdz ar to Padomju Savienībai faktiski tika piešķirtas trīs balsis, kamēr citām valstīm bija pa vienai balsij. PSRS 20. gadsimta 40. gadu vidū vēlējās panākt savienoto republiku atzīšanu par starptautisko attiecību subjektiem nolūkā panākt to piedalīšanos citās starptautiskās konferencēs un starptautiskās organizācijās. Taču par ANO dibinātājvalstīm kļuva tikai divas padomju republikas, un PSRS nācās no šiem plašākiem plāniem šajā virzienā atteikties.
Pirms Otrā pasaules kara beigām PSRS valdība izveidoja visās tobrīd 16 savienotajās republikās Ārlietu tautas komisariātus (ĀTK), arī Baltijas republikās.
Vēl pirms PSRS karaspēks ieņēma Rīgu, 1944. gada 5.–6. oktobrī Daugavpilī sanāca Latvijas PSR AP 1. sasaukuma 3. sesija. 6. oktobrī sesija izskatīja darba kārtības jautājumu “Par koprepublikānisko Ārlietu Tautas Komisariāta un Aizsardzības Tautas Komisariāta nodibināšanu”. Republikas ārpolitisko pilnvaru īstenošanai Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma Latvijas PSR likumu “Par Latvijas PSR koprepublikāniskā Ārlietu Tautas Komisariāta nodibināšanu”. Likums paredzēja ne tikai nodibināt Latvijas PSR Ārlietu Tautas komisariātu, bet arī izdarīt papildinājumus 1940. gada 25. augustā pieņemtajā Latvijas PSR Konstitūcijā.
Latvijas PSR Ārlietu Tautas komisariāts (kopš 1946. g. 24. marta – Latvijas PSR Ārlietu ministrija; ĀM) bija PSRS ĀTK (kopš 1946. g. 15. marta – PSRS ĀM) filiāle. Oficiāli uzskatīja, ka augstākās PSRS valsts varas iestādes ārlietu jomā saglabāja tikai vispārējās kārtības noteikšanu savienoto republiku savstarpējās attiecībās ar ārvalstīm, PSRS pārstāvēšanu starptautiskajās attiecībās kopumā. Praksē daudzi vissīkākie jautājumi, par principiālajiem nemaz nerunājot, LPSR Ārlietu tautas komisariātam (ĀTK; vēlāk ĀM) bija jāsaskaņo ar PSRS ĀTK (ĀM). Savienotajām republikām visi jautājumi bija jāsaskaņo ar PSRS valdību. Republiku ārlietu komisariāti nebija neatkarīgu valstu ārlietu resori, bet PSRS centrālā ārlietu resora filiāle. PSRS valdībai svarīgi bija iespējami ātrāk izveidot šādus komisariātus PSRS rietumu republikās, kurās bija notikusi karadarbība, sakarā ar prognozējamo PSRS dalību pēc kara beigām sarunās ar karā sakautajām valstīm par miera līgumiem, reparāciju piedzīšanu un robežu noteikšanu. Aneksijas neatzīšanas doktrīnas dēļ PSRS turpināja meklēt ārpolitiskus ceļus, lai leģitimizētu savu kontroli Baltijā.
Par Latvijas PSR pirmo ārlietu tautas komisāru kļuva līdzšinējais LPSR izglītības tautas komisārs Pēteris Valeskalns (1899–1984). Ar LPSR APP dekrētu P. Valeskalns tika iecelts par ārlietu tautas komisāru 30. oktobrī. Viņš vadīja LPSR ĀTK struktūru izveidošanu.
LPSR ĀTK vadību ārkārtīgi uztrauca PSRS īstenotās Baltijas valstu aneksijas neatzīšana par likumīgu un Latvijas Republikas diplomātu darbība Rietumvalstīs. 1945. gada maijā sastādītā slepenā dokumentā “Baltijas problēma” LPSR ārlietu komisārs P. Valeskalns konstatēja, ka t. s. Baltijas problēma ne tikai nenozūd no pasaules laikrakstu lappusēm, bet pēc Baltijas republiku atbrīvošanas no vācu okupantiem tiek vēl biežāk apspriesta. Problēmas aktualitāti nosakot tas, ka Anglija daļēji, bet ASV pilnīgi atzīst tikai tos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiskos pārstāvjus, kurus bija iecēlušas agrākās “plutokrātiskās” valdības.
LPSR ĀTK (ĀM) materiālos īpaši asa un nesaudzīga kritika lasāma attiecībā pret okupētās Latvijas Republikas vienīgās valsts struktūras – ārlietu dienesta pārstāvjiem. Parasti šajā kritikā blakus ir minētas arī “reakcionārās latviešu emigrācijas organizācijas”. LPSR diplomāti oficiālos dokumentos uzskatīja LR diplomātu statusu par neesošu un viņu vadītās pārstāvniecības neietilpināja atsevišķā grupā, bet gan kopējā reakcionāro organizāciju skaitā. Latvijas PSR ārlietu ministra palīgs Kārlis Dreijs 1948. gada 25. decembrī LPSR valsts drošības ministra vietniekam Jānim Vēverim (1899–1978) nosūtīja latviešu trimdas ASV “aktīvāko pretpadomju darbinieku” sarakstu, kurā ar 1. numuru bija minēts: “1. Šillers, Vašingtona, “latviešu emigrantu sūtņa vietnieks, buržuāziskās Latvijas bijušais ģenerālkonsuls ASV” (sūtnis A. Bīlmanis 1948. g. jūlijā bija miris, no tā brīža lielākais pretpadomju darbinieks, acīmredzot, skaitījās Rūdolfs Šillers (1896–1981), kurš nemaz nebija sūtniecības vadītājs, bet gan preses atašejs). Fakts, ka PSRS dokumentos Latvijas Republikas diplomātu uzvārdi vienmēr figurēja “reakcionāro” organizāciju un darbinieku priekšgalā, vedina domāt, ka pret LR valstiskās struktūras pārstāvjiem PSRS propaganda vērsās vēl asāk nekā pret pārējiem “reakcionāro organizāciju” darbiniekiem. Netika atzīts, ka Rietumvalstīs turpināja pastāvēt Latvijas Republikas ārlietu dienests, jo atgādināt par Latvijas Republikas de iure esamību nebija vēlams.
PSRS ĀTK (ĀM) centās PSRS delegāciju sastāvā pēckara starptautiskās konferencēs iekļaut arī Baltijas padomju republiku pārstāvjus, lai panāktu vismaz divus mērķus starptautiskajā arēnā. Pirmkārt, pierādīt pasaulei, ka Baltijas valstis ir leģitīma PSRS sastāvdaļa. Otrkārt, demonstrēt, ka PSRS delegāciju sastāvā baltiešu delegātiem kā “savu tautu pārstāvjiem” dotas iespējas piedalīties, līdzdarboties un paust Baltijas padomju republiku un tautu intereses. Šādi rīkoties Padomju Savienību netieši pamudināja arī Latvijas Republikas diplomāti un viņu aktivitātes Rietumvalstīs. PSRS jutās spiesta pierādīt, ka tieši tās delegācijas sastāvā darbojas “īstie” latviešu, lietuviešu un igauņu tautu pārstāvji.
Galvenokārt tieši praktisko jautājumu risināšanas nepieciešamības dēļ vairākums to valstu, kuras de iure neatzina Baltijas valstu aneksiju, de facto tomēr atzina to, ka Baltijas valstis kā trīs republikas faktiski atrodas PSRS varas iestāžu kontrolē.
Kara rezultātā vissmagāk bija cietuši PSRS rietumu apgabali, kā arī okupētās Baltijas valstis. Tāpēc Padomju Savienības valdība uzskatīja, ka PSRS delegācijā miera sarunās ir jāpiedalās arī Baltijas padomju republiku ārlietu resoru vadītājiem, lai viņi varētu izvirzīt šo republiku prasības karā sakautajām valstīm. LPSR ārlietu ministrs P. Valeskalns kopā ar Igaunijas un Lietuvas PSR ārlietu ministriem piedalījās PSRS delegācijas sastāvā Parīzes miera konferencē, kas norisinājās 1946. gadā no 29. jūlija līdz 15. oktobrim. Konferencē gatavoja miera līgumu ar Vāciju un sagatavoja PSRS un citu Apvienoto Nāciju koalīcijas valstu miera līgumus ar Vācijas sabiedrotajām Itāliju, Rumāniju, Bulgāriju, Rumāniju un Somiju. 1947. gada 10. februārī Parīzē PSRS, ASV, Lielbritānija un Francija un citas valstis parakstīja miera līgumus ar katru no nacistiskās Vācijas bijušajām sabiedrotajām Otrajā pasaules karā – Itāliju, Somiju, Rumāniju, Bulgāriju un Ungāriju.
Britu valdības nostāja Baltijas “leļļu valdību” ārlietu ministru jautājumā, kas tika formulēta speciālā cirkulārvēstulē britu delegācijai Parīzes miera konferencē, noteica, ka Anglija var piekrist Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSR ārlietu ministru P. Valeskalna, Povila Rotomska (Rotomskis; 1906–1962) un Hansa Krūsa (Kruus; 1891–1976) dalībai konferencē tikai kā PSRS delegācijas locekļiem. Arī ASV īstenoja līdzīgu nostāju. ASV delegācijai Parīzes miera konferencē nosūtītajā 1947. gada 27. jūlijā izstrādātajā memorandā ASV Valsts departamenta Eiropas lietu nodaļas vietnieks Džons D. Hikersons (Hickerson; 1898–1989) norādīja, ka ASV iestājas pret prasībām panākt Baltijas padomju republiku atsevišķu pārstāvniecību ANO, kā arī citās starptautiskajās organizācijās un konferencēs.
LPSR ĀM darbiniekus komandēja darbam PSRS delegāciju un diplomātisko pārstāvniecību sastāvā uz ārvalstīm un starptautiskajām organizācijām, kā arī to struktūrās. ĀM Protokola un konsulārās nodaļas vadītājs, juridisko zinātņu kandidāts Gustavs Kļava (1906–1996) no 1947. līdz 1948. gadam darbojās ANO Sekretariāta Juridiskā departamenta Starptautisko tiesību kodifikācijas nodaļā. Ekspertu sanāksmēs G. Kļava iebilda pret starptautiskas tiesas izveidošanu genocīda lietu izskatīšanai, jo saskaņā ar ANO Statūtos paredzēto valstu suverenitātes principu valstis varot izvairīties no cīņas pret genocīdu.
No G. Kļavas pārskata izriet, ka PSRS delegācija pēc kara ANO ietvaros panāca ievērojamu ietekmi starptautisko tiesību normu izstrādē un izmantoja baltiešus šī procesa ietekmēšanā PSRS labvēlīgā virzienā. PSRS, pirmkārt, bija svarīgi panākt tādu jaunu normu pieņemšanu starptautiskajās tiesībās, kas izslēgtu iespēju nākotnē izvirzīt apsūdzības pret pašu PSRS par genocīdu, teritoriju okupāciju un aneksiju u. tml. PSRS nostāja, gatavojot, piemēram, genocīda konvenciju, bija panākt, lai ANO galveno uzsvaru liktu uz nacistiskās Vācijas pastrādātajiem noziegumiem, kā arī nodrošināties, lai tobrīd un nākotnē netiktu izmeklēti PSRS totalitārā režīma pastrādātie noziegumi. 1948. gada 9. decembrī ANO Ģenerālā Asambleja pieņēma Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Konvencija stājās spēkā 1951. gada 12. janvārī.
Otrkārt, Baltijas padomju republiku diplomāti iepazinās ar starptautisko tiesību aspektiem, lai Maskavai ar viņu palīdzību būtu iespējams nākotnē atspēkot iespējamās apsūdzības pret PSRS starptautisko tiesību pārkāpumos, to skaitā “Baltijas valstu jautājumā”. Treškārt, PSRS bija nepieciešams, lai šajos procesos piedalītos Baltijas padomju republiku pārstāvji kā pretsvars Rietumvalstīs esošo Baltijas valstu oficiālo un trimdas pārstāvju un darbībai.
Tika ierosināti vairāki pasākumi, kuru mērķis, domājams, bija radīt Latvijas PSR kā suverēnas valsts iespaidu. PSRS 1936. gada Konstitūcijas 15. pants noteica, ka republikas ir suverēnas, un šo suverenitāti ierobežo tikai 14. pantā uzskaitītā PSRS augstāko valsts varas un pārvaldes iestāžu kompetence. PSRS kompetences uzskatījums bija iespaidīgs. Taču praksē padomju republikas arī pēc PSRS Konstitūcijas 1944. gada grozījumiem nekādu patstāvīgu suverenitāti neīstenoja un bija pilnībā pakļautas PSRS centrālajai valdībai. PSRS valdībai bija svarīgi, lai padomju republikām to suverenitātes uzsvēršanai būtu iespējami vairāk “ārēju” valstisku atribūtu, kādi pastāv neatkarīgām valstīm. Ar Latvijas PSR APP 1945. gada 19. jūlija dekrētu “Par Latvijas PSR valsts himnu” tika apstiprināts himnas teksts ar Friča Rokpeļņa (1909–1969) un Jūlija Vanaga (1903–1986) vārdiem un mūzika (komponists Anatols Liepiņš (1907–1984)), himnas izpildīšana visā republikā ieviesta ar 5. augustu. Latvijas PSR, šķiet, bija pirmā savienotā padomju republika, kurai pēc kara – 1953. gada 17. janvārī – apstiprināja jaunu valsts karogu. Pirms tam Latvijas PSR karoga un ģerboņa attēli bija apstiprināti ar LPSR APP 1940. gada 6. septembra lēmumu “Par Latvijas PSR valsts ģerboni un karogu”. Jauns Latvijas PSR karogs tika apstiprināts ar LPSR APP 1953. gada 17. janvāra dekrētu “Par Latvijas PSR jaunā Valsts karoga apstiprināšanu”. Dekrētu apstiprināja ar Latvijas PSR AP likumu, ar kuru tika izdarīti grozījumi LPSR Konstitūcijas 116. pantā.
Kāda bija Latvijas PSR (PSRS) rīcība Baltijas bēgļu jautājumā? Pēc kara apmēram 120 tūkstošu latviešu bēgļu palika Rietumos, lielākā daļa – Rietumu sabiedroto okupācijas zonās. PSRS propaganda un diplomātija mēģināja aicināt bēgļus atgriezties dzimtenē, jo uzskatīja Baltijas valstu pilsoņus par PSRS pilsoņiem. Šīs pūles deva ļoti niecīgus rezultātus.
Latvijas PSR Ministru Padomes (MP) Repatriācijas komisijas vadītājs bija LPSR ārlietu ministrs. Līdz ar to LPSR ĀM bija ievērojamā mērā iesaistīta repatriācijas jautājumu kārtošanā. PSRS iestādes pauda vēlmi, lai Latvijā atgrieztos vairāki nesen izceļojuši ievērojami latviešu kultūras un mākslas darbinieki, augstskolu mācībspēki, piemēram, diriģents Teodors Reiters (1884–1956). Padomju propagandisti saprata, ka gadījumā, ja T. Reiters uzstātos Rīgas radiofonā, tam būtu liela ietekme bēgļu atgriešanās veicināšanā. To panākt neizdevās.
Bēgļu repatriācijas veicināšanai un “naidīgās propagandas” apkarošanai 1945. gadā nolēma, ka LPSR ĀTK struktūrvienību vadītāji jānosūta uz tām valstīm (ASV, Brazīliju, Zviedriju u. c.), kur atrodas “liels skaits latviešu emigrantu un bijušās buržuāziskās Latvijas valdības vadītāju, kuri ved intensīvu naidīgu darbu pret Padomju Latviju un izplata naidīgu propagandu starp latviešiem, kas dzīvo citās valstīs”.
LPSR ĀM dokumenti sniedz daļēju ieskatu šādos komandējumos. LPSR ārlietu komisāra palīgs Voldemārs Meļinovskis (arī: Melnis; 1910–1997) 1945. gadā uzturējās komandējumā Zviedrijā ar mērķi panākt latviešu bēgļu atgriešanos Latvijā. 30. augustā viņš sastādīja apskatu par latviešu bēgļu organizāciju darbību Zviedrijā, plaši lietojot PSRS pieņemto propagandas terminoloģiju attiecībā pret “citādi domājošajiem”. V. Meļinovskis netieši atzina LR ārlietu dienesta aktīvo pret PSRS īstenoto Latvijas okupāciju un aneksiju vērsto darbību: “Starptautiskā mērogā profašistiskās latviešu organizācijas darbojas bijušās buržuāziskās Latvijas sūtņa Londonā Zariņa un sūtņa ASV Bīlmaņa idejiskā vadībā”. Autors uzskaitīja sekmīgai Baltijas bēgļu repatriācijai no Zviedrijas nepieciešamos priekšnoteikumus (tos var attiecināt arī uz bēgļiem citās valstīs): 1) “buržuāziskās Latvijas” pārstāvniecību diplomātiskās un konsulārās darbības pārtraukšana, īpaši Anglijā un ASV; 2) bēgļu “profašistisku” organizāciju un laikrakstu likvidēšana; 3) “profašistisko” organizāciju “vadoņu”, kuri nodarbojas ar “profašistisku” politisku darbību, izraidīšana no Zviedrijas; 4) kara noziedznieku un “skaidru kvislingu” izdošana. V. Meļinovskis prognozēja, ka, ”kamēr netiks īstenoti šie pasākumi, mēs te izdarīsim visai nedaudz”. Šī prognoze izrādījās visai precīza – nevienu no šiem uzdevumiem PSRS turpmākajos gados neizdevās īstenot. Uz tuvējām kaimiņvalstīm repatriācijas jautājumos sūtītie PSRS pārstāvji vērā ņemamus panākumus neguva.
Cik var spriest pēc dokumentiem, tikai nedaudz cilvēku piekrita atgriezties dzimtenē un tika repatriēti. ĀM atbalstīja radiopārraižu organizēšanu bēgļiem. Latvijā atgriezušos bēgļus izmantoja padomju propagandas radiopārraidēs, un viņu uzdevums bija aicināt tautiešus atgriezties mājās un stāstīt, cik labi ir dzīvot Padomju Latvijā. LPSR ĀM uzskatīja, ka bēgļiem paredzētajiem raidījumiem galvenokārt ir jābūt aizpildītiem ar atgriešanās aicinājumiem, jo citu informāciju par Padomju Latviju bēgļi varot uzzināt no citiem Rīgas radio raidījumiem.
Dzimtenē turpmāko gadu laikā atgriezās ļoti niecīgs skaits tautiešu. To atzina arī PSRS un Latvijas PSR pārstāvji. Jau minētais V. Meļinovskis apkopoja informāciju, ka, piemēram, 1945. gadā laikā no 21. marta līdz 10. augustam uz dzimteni “aizsūtīti” tikai 60 cilvēki, augustā, cilvēkiem apsolot, ka kuģi no Zviedrijas brauks taisni uz Latvijas ostām, padomju iestādēm izdevās pierunāt Zviedriju atstāt vēl 47 cilvēkus. Tas bija ļoti neadekvāts daudzums, salīdzinot ar lielajiem PSRS ieguldītajiem politiskajiem, diplomātiskajiem, finansiālajiem, propagandas un citiem izmantotajiem resursiem. Demokrātiskajās valstīs nonākušie latvieši totalitārajā Staļina “darbaļaužu paradīzē” negribēja atgriezties. Rietumvalstis tomēr dažkārt atļāva PSRS repatriācijas iestāžu pārstāvjiem apmeklēt baltiešu bēgļu nometnes britu, amerikāņu un franču okupācijas zonās Vācijā, kuri propagandēja atgriešanos pat dažkārt speciāli sasauktās sapulcēs. Pēc pirmā padomju okupācijas gada pieredzes nelīdzēja padomju propagandas apgalvojumi, ka latviešus repatriēšot uz dzimteni, nevis aizvedīšot uz Sibīriju. Bēgļi pameta sapulces un palika nometnēs.
Pirmajos pēckara gados informācijas, preses un propagandas darbu ārvalstīs LPSR ĀM veica galvenokārt saistībā ar Latvijas bēgļu repatriāciju. LPSR ĀM vāca informāciju par trimdā nokļuvušajiem sabiedriskajiem un politiskajiem darbiniekiem, kā arī par kolaborantiem, kas kara laikā bija sadarbojušies ar nacistiskās Vācijas iestādēm. Pēc PSRS uzskata, viņi bija dēvējami par kara noziedzniekiem.
LPSR ĀTK (ĀM) sarakstījās ar PSRS ĀTK (ĀM) par datu vākšanu sakarā ar latviešu bēgļu “progresīvo un reakcionāro organizāciju darbību” ASV, Zviedrijā un citās valstīs. PSRS ĀTK piesūtītajos PSRS ģenerālkonsulāta Ņujorkā materiālos analizēta ASV latviešu organizāciju darbība, piesūtīts informatīvs materiāls “Amerikāņu atbalsts Latvijai”, kurā bija ziņas par 1944. gada 26. novembrī Ņujorkā nodibināto ASV latviešu kreiso organizāciju “Amerikāņu palīdzība Latvijai” (American Relief for Latvia), kas ķengāja Latvijas Republikas sūtni ASV A. Bīlmani. Šī organizācija pārmeta sūtnim latviešu tautas naudas piesavināšanos pēc LR valsts līdzekļu “iesaldēšanas” ASV bankās 1940. gada jūlijā un procentu izmantošanu sūtniecības darbības turpināšanai. Lielākā daļa minētās organizācijas biedru bija pēc 1905. gada revolūcijas no Latvijas uz Ameriku aizbraukušie kreisi noskaņotie emigranti, kuri, nekad nepabijuši PSRS, jau 20. un 30. gados bija slavinājuši Padomju Savienību, savukārt kritizējuši neatkarīgo Latvijas Republiku un īpaši K. Ulmaņa autoritāro režīmu, bet 1940. gadā apsveikuši PSRS īstenoto Latvijas okupāciju un aneksiju. PSRS ĀTK ASV nodaļas vadītājs Semjons Carapkins (Царапкин; 1906–1984) 1945. gada 11. aprīlī P. Valeskalnam rakstīja, ka “reakcionārās latviešu organizācijas ASV ar bijušo Latvijas sūtni Bīlmani priekšgalā dibinājušas Latvijas palīdzības komiteju “Latvian Relief Inc.”. Kā pretsvaru tai “progresīvās latviešu organizācijas” esot radījušas “American Relief for Latvia”, kas vāc līdzekļus palīdzībai Latvijai. S. Carapkins ieteica, ka vajag atbalstīt PSRS ģenerālkonsula Ņujorkā Jevgeņija Kiseļova (Киселёв; 1908–1963) ideju LPSR ĀTK Latvijas PSR vārdā nosūtīt apsveikuma telegrammu “American Relief for Latvia” sakarā ar tās nodibināšanu un izteikt atbalstu faktam, ka palīdzība Latvijai tiek sūtīta caur organizāciju “Krievu kara palīdzība” (“Russian War Relief”).
PSRS vēstniecības ASV stažieris Genādijs Fomins (Фомин; 1914–1980) 1945. gada 18. decembrī konstatēja, ka “Bīlmaņa diplomātiskā pārstāvniecība Vašingtonā joprojām turpina vienu reizi mēnesī izdot informatīvo biļetenu. Materiāli šim biļetenam tiek saņemti no Zviedrijas un no Vācijas, ko okupējis amerikāņu un angļu karaspēks. Sakarā ar to ir jāatzīmē vietējo progresīvo organizāciju apgāde ar atbilstošiem publicējamiem materiāliem, kurus tās varētu ievietot savā avīzē “Amerikas Latvietis””. Lai pretpadomju elementi nevarētu rakstīt, ka visas avīzes Latvijā izdod tikai komunistiskā partija, esot uz ASV jāsūta ne tikai LK(b)P CK orgāns “Cīņa”, bet arī LPSR AP un vietējo padomju laikraksti. (It kā šos laikrakstus nekontrolētu KP. – A. L.) Tika atzīts, ka “latviešu progresīvā organizācija” palīdzībai Padomju Latvijai pēc kara beigām sākusi strādāt ievērojami vājāk, turklāt šajā organizācijā iezīmējas šķelšanās.
LPSR ĀM veica padomju preses izplatīšanu bēgļiem trimdā. 1945. gadā ar Repatriācijas komisijas starpniecību uz Zviedriju tika nosūtīti laikrakstu numuri: “Cīņa” (300 eksemplāri), “Padomju Jaunatne” (100 eks.), “Literatūra un Māksla” (100 eks.), “Padomju Latvijas Boļševiks” (50 eks.), “Karogs” (50 eks.) un “Padomju Latvijas Skola” (50 eks.). P. Valeskalns 1945. gada 16. oktobrī vēstulē PSRS ĀTK 5. Eiropas nodaļas vadītājam Aleksandram Abramovam (Абрамов; 1905–1973) ierosināja vēlreiz griezties pie Zviedrijas valdības ar prasību “izbeigt baltiešu profašistisko darbību Zviedrijā”.
1947. gada 27. martā atskaitē par ĀM darbu preses jomā tika informēts par izziņu kartotēkas veidošanu par ārvalstīm un ekonomikas, politikas, kultūras un citiem jautājumiem, avīžu izgriezumu vākšanu no PSRS centrālajām un republikāniskajām avīzēm, LPSR vēsturi, mākslu, kultūru un tautsaimniecību. Tika detalizēti norādīts, par kādiem jautājumiem par katru valsti tiek sagrupēta informācija katalogos. No atskaites redzams, ka liela uzmanība tika veltīta “Latvijas PSR tuvējām valstīm” (Zviedrijai, Somijai, Polijai, Norvēģijai, Dānijai) un lielvalstīm (ASV, Lielbritānijai, Francijai), Vācijas pēckara situācijai (t. s. “okupācijas politikai” padomju, britu, amerikāņu un franču okupācijas zonās, denacifikācijai), PSRS miera līgumu sagatavošanai ar Vāciju un tās bijušajām satelītvalstīm, kapitālistisko valstu kolonijām un koloniālajai politikai. Kā svarīgas starptautiskajām institūcijām risināmas problēmas tika uzskatītas “pārvietoto personu”, “uz Latvijas PSR attiecinātie” un atomenerģētikas jautājumi. Bez tam ministrijā tika vākta informācija par PSRS politiku, ekonomiku, vēsturi, kultūru un citām tēmām. Tika iekārtotas atsevišķas kataloga kartiņas par ārvalstu politiskajiem darbiniekiem.
LPSR ĀTK (ĀM) nodarbojās ar to informatīvo materiālu pārbaudi, kurus ar “Padomju informācijas biroja” (“Sovinformbiroja”) starpniecību pārsūtīja ārvalstu presei. Pārbaudīja arī tos materiālus, kurus pārraidīja Berlīnes radiostacija “Padomju Latvija” aizrobežu latviešiem. Ministrijas darbinieki piedalījās šo pārraižu gatavošanā. Tika sagatavoti desmitiem materiālu par dažādām tēmām. Ministrija veica to materiālu izskatīšanu par starptautisko dzīvi, kurus pārraidīja Latvijas radio radiopārraidēs un publicēja LPSR presē (laikrakstos “Cīņa”, “Sovetskaja Latvija” u. c.). Ministrija sekoja līdzi arī ārzemēs izdotiem laikrakstiem un žurnāliem latviešu valodā. To pasūtīšanu veica caur Maskavu. LPSR ĀM bieži sūdzējās atbildīgajām amatpersonām Maskavā par to, ka pasūtītie aizrobežu latviešu izdevumi, tāpat kā izdevumi svešvalodās, nav pienākuši vai arī to saņemšana notikusi ar lieliem kavējumiem; vispār nav izdevies saņemt Anglijā un angļu un amerikāņu zonās Vācijā iznākušos latviešu laikrakstus. Tika uzsvērts, ka turpmāk īpaša uzmanība būtu jāvelta “patiesas informācijas sniegšanai par dzīvi dzimtenē” un dzīvi pārvietoto personu uzturēšanās valstī, lai palīdzētu viņiem atgriezties dzimtenē.
1947. gada 10. janvārī LPSR ārlietu ministra vietnieks J. Avotiņš rakstīja PSRS ārlietu ministra vietniekam A. Višinskim, ka ar LPSR ĀM līdzdalību 1946. gadā tika organizētas radiopārraides ārvalstīs nokļuvušiem latviešiem. Pārraidēs piedalījušies ievērojami zinātnes un kultūras darbinieki, kā arī LPSR pilsoņi, kas atgriezušies dzimtenē no Zviedrijas un okupētās Vācijas. Par preses darba jautājumiem atbildīgais ir ĀM Politiskās nodaļas vadītājs (tobrīd šajā amatā strādāja Aleksandrs Leits (1914–1972)). Jāuzlabojot sadarbība ar “Sovinformbiroja” korespondentu Latvijā, kurš bieži vien savus par LPSR uzrakstītos materiālus nosūtīja publicēšanai ārvalstu presē, nesaskaņojot ar LPSR Ārlietu ministriju.
LPSR APP 1949. gada 10. februārī izdeva dekrētu, kas regulēja valsts iestāžu un to amatpersonu sakarus ar ārvalstu iestādēm un amatpersonām, kas atrodas ārzemēs. Dekrētā norādīts, ka LPSR valsts iestāžu un to amatpersonu sakari ar ārvalstu diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām, kas atrodas LPSR teritorijā, uzturami ar LPSR ĀM starpniecību, bet tieši – tikai ar tās piekrišanu. LPSR APP un MP republikas teritorijā pieņem ārzemju valstu darbiniekus, kas ierodas oficiālā vizītē. Komplektējot PSRS delegācijas starptautiskām konferencēm un oficiālām sarunām, tajās tiek iekļauti LPSR oficiālie pārstāvji. Saskaņā ar PSRS ārlietu ministra A. Višinska 1949. gada 8. augustā apstiprināto “Instrukciju par PSRS valsts iestāžu un amatpersonu sakaru kārtību ar PSRS teritorijā esošajām ārvalstu konsulārajām pārstāvniecībām” vairākām iestādēm, to skaitā savienoto republiku Ārlietu ministrijām, bija tiešu sakaru uzturēšanas tiesības.
Var secināt, ka Latvijas PSR, tāpat kā pārējo republiku ārlietu resoru izveide lielā mērā bija sakarā ar 20. gadsimta 40. gadu vidū un otrajā pusē PSRS īstenoto priekšlikumu par nepieciešamību arī 16 padomju republikām tikt pārstāvētām starptautiskajās konferencēs un organizācijās. LPSR suverenitāte PSRS ietvaros bija formāla, un PSRS ārpolitikas vadības centralizācijas apstākļos LPSR Ārlietu ministrijai visi jautājumi bija jāsaskaņo ar PSRS centrālajām varas iestādēm Maskavā. Nekādi patstāvīgi LPSR ĀM politiski lēmumi nebija iedomājami. PSRS centrālo iestāžu pārstāvji daļā jautājumu vienīgi konsultējās ar LPSR ĀM ierēdņiem. Noteicošais vārds arvien piederēja Maskavai. “Uz ārieni” tika demonstrēta LPSR “suverenitāte”, bet arī tā izpaudās galvenokārt protestu un noraidošu atbilžu sūtīšanā ārvalstu valdībām, iestādēm un organizācijām. Ministrijas protokolārais un konsulārais darbs, dokumentu aprite bija neliela, salīdzinot ar neatkarīgu valstu Ārlietu ministriju darba un dokumentu aprites apjomu. Daži latvieši guva iespēju darboties diplomātijā, taču ne Latvijas interesēs. LPSR ĀM pastāvēšanas faktu PSRS izmantoja mēģinājumos pierādīt latviešu tautas interešu pārstāvēšanu pasaulē, lai leģitimizētu PSRS īstenoto Latvijas okupāciju un aneksiju. Pateicoties Baltijas valstu okupācijas un aneksijas neatzīšanai Rietumvalstīs, Latvijas Republikas pārstāvji Rietumvalstīs, lai gan ierobežotos apstākļos, izmantoja katru iespēju runāt Latvijas valsts un latviešu tautas vārdā, un LPSR ĀM pretdarbību tam nevarēja uzskatīt par pietiekami efektīvu. Pēc tam, kad nodomu panākt 16 padomju republiku pārstāvniecību PSRS neizdevās, LPSR ĀM funkcijas netika tālāk paplašinātas, un konstitucionāli deklarētās republiku tiesības uz starptautisko līgumu slēgšanu un diplomātisko un konsulāro sakaru attīstīšanu ar ārvalstīm netika īstenotas. Maskavai nebija izdevīga LPSR ĀM darbības paplašināšana. Par spīti LPSR ĀM pastāvēšanai, PSRS neizdevās pārliecināt starptautisko sabiedrību, ka Maskava izsaka latviešu tautas gribu un aizstāv latviešu tautas intereses.