Cilvēktiesību aizstāvības grupai “Helsinki-86” - 40

Pirms 40 gadiem, 1986. gada 10. jūlijā, Liepājā tika dibināta cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki-86”, viens no Trešās Atmodas pīlāriem.  

Neformālo grupu dibināja strādnieki Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss, atsaucoties uz Latvijas PSR konstitūcijas 49. un 50. pantiem, kas garantēja tiesības apvienoties sabiedriskajās organizācijās un apziņas brīvību. Viņu nodoms bija sekot “kā tiek ievērotas mūsu tautas ekonomiskās, kultūras un indivīda tiesības”. Grupas sākotnējais mērķis bija 1975. gada Helsinku konferences noslēguma dokumenta punktu, kas attiecās uz tautu un indivīdu tiesību brīvību, izpildes vērtēšana, tomēr ar laiku tās darbība paplašinājās.

Grupas dalībnieki vērsās pie Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova ar lūgumu īstenot LPSR konstitūcijas 69. pantu, kas noteica, ka republikām ir tiesības izstāties no PSRS. Grupa nodarbojās arī ar Zviedrijā izdotā žurnāla “Auseklis” sagatavošanu.

1987. gada 14. jūnijā “Helsinki-86” organizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa 1941. gada 14. jūnijā deportēto upuru piemiņai. Lai arī varas iestādes centās kavēt šo akciju, piemēram, Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss saņēma pavēstes par iesaukšanu padomju armijā, tas tomēr notika. Milicija un VDK neiejaucās, pēc ziedu nolikšanas cilvēki sāka pulcēties spontānā mītiņā, kas turpinājās 2 dienas un pulcēja ap 5 000 cilvēku. Deportāciju pieminēšana izvirzīja jautājumu par komunistiskā režīma pastrādātajiem noziegumiem un līdz ar to arī par padomju varas leģitimitāti Latvijā.

1987. gada 23. augustā “Helsinki-86” rīkota demonstrācija Molotova-Ribentropa pakta nosodījumam beidzās ar milicijas vardarbīgo iejaukšanos un akcijas dalībnieku aizturēšanām un arestiem. Tomēr arī turpmāk “helsinkieši” turpināja līdzīgu akciju organizēšanu, iestājoties par cilvēktiesībām un pašnoteikšanās tiesībām.

"Helsinki-86" darbība kļuva par nozīmīgu pagrieziena punktu Latvijas ceļā uz neatkarības atjaunošanu. Tās drosme publiski runāt par okupācijas sekām un cilvēktiesību pārkāpumiem iedvesmoja tūkstošiem cilvēku un palīdzēja likt pamatus Trešajai atmodai, kas vainagojās ar Latvijas neatkarības atjaunošanu.