“Būs sūri jāstrādā, lai sev ko dzīvei derīgu iegādātos un iegūtu.”

Dienasgrāmatā lasāmas Auziņa atmiņas par pavadīto laiku karagūstekņu nometnēs, piemēram, 1945. gada augusta beigās Auziņš raksturo savu Putlosas karagūstekņu nometnē pavadīto laiku: “Atskatoties uz pavadīto laiku Putlosā, tas ir ļoti raibs. Visumā ņemot samērā labs.  Sākumā, kad dzīvojām Putlosā hallēs bija diezgan slikti, jo ārā arī nelaida, bija jākāpj pāri žogam, kad gribēja ko darīt. Sākumā, kad uzturs bija sliktāks, plaši izplatīta bija gliemežu ēšana. Kad labība nāca gatava, tad sākās vārpu speršana un lasīšana. Katram lielākam “saimniekam” bija speciālas dzirnavas uztaisītas no konservu bundžām. Tad visās malās rūca letiņu konstruētās dzirnavas. Rīts vai vakars visi tik putru vien vārīja, bija palikuši īsti Putras Dauķi.” 

1945. gada 1. septembrī Auziņš kopā ar citiem Putlosas karagūstekņu nometnē ieslodzītajiem tika pārvests uz Zedelgemas karagūstekņu nometni Beļģijā. Dienasgrāmatā Auziņš atceras savu pārvešanu uz Zedelgemas  nometni: “Vispirms gājām gar vāciešiem un tie atņēma, kas iepatikās. Tad caur telti, kur angļi pārbaudīja nummurus. Kad tam bijām cauri, tad sadalīja pa vagoniem, katrā 40 vīrus.” Zedelgemas karagūstekņu nometnē Auziņš sagaidīja savu 18 dzimšanas dienu, kā arī ar citiem Zedelgemas nometnē ieslodzītajiem 18. novembrī svinēja Latvijas proklamēšanas gadadienu. Savā 18. novembra ierakstā Auziņš izsaka nožēlu, ka okupētajā Latvijā dzīvojošajiem latviešiem nav iespēja svinēt Latvijas valsts proklamēšanas 27. gadskārtu: “Tie tautieši, kas tagad atrodas svešumā ir drošāki un netraucēti var pieminēt šo Latvijas dibināšanas dienu, bet tā izmocītā tautas daļā, kas atradās dzimtenē var šo dienu pieminēt tikai domās, bet ne darbos, jo tas tad riskētu ar savu kailo dzīvību, kas viņam ir visdārgākā.” Dienasgrāmatā Auziņš arī izsaka cerību, ka Latvijas reiz atkal būs brīva. Zedelgemas karagūstekņu nometnē 18. novembris tika atzīmēts ar Brīvības pieminekļa maketa atklāšanu nometnes teritorijā. Karagūstekņi nometnē karagūstekņi strādāja, bet brīvajā laikā nodarbojās ar sportu un spēlēja galda spēles.

Arvīda Auziņa gūstekņa gaitas beidzās 1946. gada 21. maijā kad viņš tika atbrīvots no Zedelgemas karagūstekņu nometnes un devās uz Vāciju. Pēc nonākšanas Vācijā Auziņš dzīvoja pārvietoto personu jeb DP nometnē. Latvijas Okupācijas muzejā glabājas pārvietotās personas reģistrācijas karte, kas 1947. gada 17. februārī izsniegta Arvīdam Auziņam DP nometnē Hallendorfā. Salīdzinot ar citiem nometnē esošajiem latviešiem, Auziņš savu reģistrācijas karti saņēma diezgan vēlu, jo jau 1946. gada 9. jūnija dienasgrāmatas ierakstā Auziņš raksta “Daļa jau ir dabūjusī D.P kartiņas un diezgan daudzi atkal ņem vagu.” Par savām gaitām DP nometnēs Auzinš, iespēju robežās, informēja arī mājās palikušos  radiniekus. 1947. gada 7. janvāra vēstulē mājiniekiem jautā pa viņu gaitām dzimtenē un norāda, ka viņš pats jūtas labi. 

1947. gada novembrī Auziņš atstāja DP nometni un devās uz  Angliju. Auziņš savu interesi par pārcelšanos uz Angliju bija paudis jau iepriekš dienasgrāmatā norādot: “Domāju ka garākais ceļojums būs uz Angliju. Vēlētos arī braukt, jo šeit dzīvot un strādāt nav nekāda interese. Bet arī tur laime nesmaidīs. Būs sūri jāstrādā, lai sev ko dzīvei derīgu iegādātos un iegūtu.” Anglijā Auziņš strādāja tekstilfabrikā. Lai arī sākotnēji ar Auziņu apmierināja Anglijā iegūtais darbs, dažus mēnešus vēlāk viņa viedoklis mainījās: “Daudz nepatikšanas ir bijušas ar darbu, jo mēs ārzemnieki, kas strādājam tiekam uzskatīti par zemākiem no dažu meistaru un citu puses.”  

Neskatoties uz grūtībām Auziņš visu savu dzīvi pavadīja Lielbritānijā. Paralēli ikdienas darbiem Auziņš iesaistījās organizācijas “Daugavas Vanagi” darbā un bija tās Bradfordas nodaļas vadītājs.