“Bumbas sprādziena iespaidu radīja notikumi Ungārijā…”

2026. gada oktobrī pasaule piemin 70 gadus, kopš 1956. gada notikumiem Ungārijā, kad Ungārijā notika  sacelšanās pret komunistisko režīmu, ko ar PSRS armijas atbalstu vardarbīgi apspieda.

Lai arī pirmajās Ungārijas vēlēšanās pēc Otrā Pasaules kara Ungārijas komunistiskā partija neguva lielu atbalstu,  tai bija liela ietekme iekšlietu struktūrās un valdībā. Turklāt Ungārijā atradās PSRS karaspēks, kā rezultātā tai izdevās vājināt citu partiju pozīcijas, un jau 1948. gadā Ungārijā pasludināja proletariāta diktatūru. 1949. gadā notika vēlēšanas, kurās bija atļauts piedalīties tikai komunistiskās partijas atbalstītiem kandidātiem. Līdz ar komunistu nākšanu pie varas Ungārija sākās reformas, kuru mērķis bija pārveidot Ungāriju pēc Padomju Savienības parauga —  nacionalizēti uzņēmumi, veicināta industrializācija, ieviesta cenzūra un ierobežotas pilsoņu brīvības, turklāt režīms īstenoja plašas represijas pret iedzīvotājiem. Pēc Josifa Staļina nāves, Ungārijā sākās pārmaiņas, un par Ungārijas premjerministru kļuva Imre Naģs, kura politika bija vērsta uz iedzīvotāju dzīves apstākļu uzlabošanu, tomēr 1955. gadā PSRS spiediena rezultātā Naģs bija spiests amatu atstāt.

1956. gada 23. oktobrī politiskās nestabilitātes un slikto dzīves apstākļu dēļ Ungārijā sākās plaši protesti, kuru laikā Budapeštas ielās izgāja apmēram 200 000 cilvēku. Demonstrāciju laikā tika nogāzts Staļina piemineklis, un sākās protestētāju sadursmes ar drošības iestādēm, kas notika ne tikai Budapeštā, bet arī citos Ungārijas reģionos. Par revolūcijas simbolu kļuva Ungārijas karogs ar izgrieztu komunistisko simboliku.

24. oktobrī Budapeštā “kārtības nodrošināšanai” ienāca PSRS karaspēks, bet sadursmes turpinājās. Lai arī 30. oktobrī Padomju karaspēks Budapeštu atstāja, 4. novembrī tas sāka jaunu uzbrukumu Budapeštai, un līdz 11. novembrim revolūcija Budapeštā un citos Ungārijas reģionos tika apspiesta.  Revolūcijas laikā bojā gāja 2500-3000 cilvēku, bet pret revolūcija atbalstītājiem sākās plašas represijas, vairāk kā 200 000 ungāru devās trimdā.

Ungārijas notikumu atbalsis bija jūtamas arī pasaulē. Ar īpašam cerībām uz notiekošu skatījās trimdā esošie baltieši, kas savās mītnes zemēs protestēja pret Ungārijas revolūcijas apspiešanu.

 Latvijas Okupācijas muzeja krājumā glabājas Latviešu pretestības kustības dalībnieku apvienības  pārstāvja Argentīnā Visvalža Gusta sarakste ar organizācijas vadītāju Arturu Nepartu un ar Apspiesto Eiropas tautu asamblejas priekšsēdētāju Vili Māsēnu. Vēstulēs aplūkoti  dažādi jautājumi, un viens no tiem ir 1956. gada notikumi Ungārijā, kuriem Dienvidamerikas latvieši cītīgi sekoja līdzi.  Pēc Otrā pasaules kara Argentīnā dzīvoja apmēram 1500-2000 latvieši, no kuriem aptuveni puse tur ieradās pēc Otrā Pasaules kara.

1956. gada 30. oktobra vēstulē Gusts raksta V. Māsēnam: “Bumbas sprādziena iespaidu radīja notikumi Ungārijā. Vietējā prese un radio sīki informēja par visu notiekošo un mēs dzīvojām notikumiem līdzi, it kā tie notiktos mūsu acu priekšā, ar izņēmumu, ka bijām spiesti  atrasties skatītāja lomā, jo atradāmies par daudz tālu no notikušā.”

Argentīnas latvieši aktīvi piedalījās dažādos pasākumos, kuros tika  pausts atbalsts ungāru tautai. 1956. gada 27. oktobrī Buenosairesas katedrālē notika aizlūgums par Ungāriju un tās brīvības cīnītājiem, un pēc tam aizlūguma dalībnieki devās gājienā uz San Martina laukumu. Pēc aizlūguma cilvēki devās uz PSRS sūtniecību, kur turpinājās protests. Vēstulē Artūram Nepartam Gusts norāda, ka pasākumi Ungārijas atbalstam notikuši 13., 17. un 22. novembrī, un tajos braukušas mašīnas ar izkārtiem Latvijas un Argentīnas  karogiem. Latvijas Okupācijas muzeja krājumā glabājas fotogrāfija no 13. novembra Ungārijas atbalsta demonstrācijas Buenosairesā, kurā redzami plakāti spāņu valodā ar prasībām atjaunot Baltijas valstu brīvību. Atbalstu Ungārijai izteica arī dažādas antikomunistiskās organizācijas pasaulē. Viena no tādām bija arī Viļa Māsēna vadītā Apspiesto Eiropas tautu asambleja.

Pēc tam, kad 1956. gada 30. oktobrī PSRS sāka sava karaspēka izvešanu no Budapeštas, Ungārijas revolūcijas dalībniekiem un viņu atbalstītājiem visā pasaulē, parādījās cerība, ka ungāru tauta cīņā ir uzvarējusi. 30. oktobra vēstulē Visvaldis Gusts raksta Artūram Nepartam: “Beidzot, pēdējās ziņas apstiprināja ungāru tautas uzvaru. Mēs uzelpojām vieglāki, kaut arī vēl nespējam ticēt vēl nebijušām, ka rūdītie pasaules jaucēji tik viegli no saviem  apskāvieniem izlaidīs vienu savu upuri.” Diemžēl šīs cerības nepiepildījās. Tikai dažas dienas pēc vēstules uzrakstīšanas PSRS armija uzsāka plašu uzbrukumu, lai apspiestu Ungārijas revolūciju. Lai gan Ungārijas revolūcija tika apspiesta, Ungārijas jautājums joprojām bija aktuāls, un par to runāja dažādas antikomunistiskās organizācijas visā pasaule. 1958. gadā Apspiesto Eiropas tautu asambleja uz savas ēkas Ņujorkā, iepretim ANO galvenajai mītnei, izvietoja plakātu, kurā tika pieprasīta Austrumeiropas tautu brīvība un neatkarība, tostarp arī Ungārijai.

Komunistiskais režīms Ungārijā saglabājās līdz pat 1989. gadam, kad tika dibināta Ungārijas republika, un sākās pāreja uz demokrātisku pārvaldes sistēmu un daudzpartiju politiku.

Izmantotie materiāli:

Izstāde “1956 – Ungārija. Revolūcija un karš par neatkarību.” Ungārijas Nacionālās atmiņas komiteja.

Latvijas Okupācijas muzeja krājums.