Brīvības piemineklim – 90

Attēlā pa kreisi: Kārļa Zāles konkursā uzvarējušais pieminekļa mets “Mirdzi kā zvaigzne” (1930). Attēls pārfotografēts no Brīvības pieminekļa komitejas izdevuma “Brīvības piemineklis” (Rīga, 1931).

Jau dažus gadus pēc Latvijas Neatkarības kara noslēgšanās radās doma radīt latvju tautas neatkarības cīņām un šajās cīņās iegūtajai brīvībai veltītu pieminekli. 

Sabiedrībā bija dažādas idejas par monumenta uzstādīšanas vietu Rīgā – Klīversalā, Esplanādē, Pils laukumā un citviet – līdz beidzot 1930. gadā no pilsētas vadības puses tika apstiprināta tā pašreizējā atrašanās vieta Brīvības bulvārī.

Dažādu iemeslu dēļ “Piemiņas staba” (Brīvības pieminekļa sākotnējais nosaukums) izveidei kopumā tika rīkoti veseli četri pieminekļu projektu konkursi – 1922., 1923./-24., 1925. un 1929./-30. gadā, kuros piedalījās tādi tēlnieki un arhitekti kā Teodors Zaļkalns, Kārlis Zāle, Emīls Melderis, Artūrs Medlingers, Marta Liepiņa-Skulme, Vilhelms Treijs u.c.

Pēdējā konkursa žūrija par labāko projektu atzina Kārļa Zāles “Mirdzi kā zvaigzne”.

Tēlniekam, cieši sastrādājoties ar pieredzējušo arhitektu Ernestu Štālbergu, kam tika uzticēts kļūt par Brīvības pieminekļa būvvadītāju, kopā ar palīgiem bija piemineklis jāuzstāda galīgā veidā četru gadu laikā.

Rūpīgi tika izvēlēti materiāli pieminekļa celtniecībai – granīts tika iegādāts un vests no akmeņlauztuvēm Somijā, bet gaišais travertīns “ceļoja” no tā ieguves vietas Itālijā.

Tādēļ, ka Latvijā tajā laikā nebija sagatavotu atbilstoša līmeņa speciālistu–metālmākslinieku, Brīvības tēla darināšanai no vara tika piesaistīts meistars Ragnars Mīrsmēdens no Zviedrijas. Šī atbildīgā uzdevuma veikšanas laikā pie R. Mīrsmēdena mācīties tika nosūtīti arī divi topošie latviešu metālmākslinieki – Jānis Zibens un Arnolds Naika, kuriem tika uzticēts izkalt pieminekļa virsotnē esošās trīs zvaigznes. Brīvības tēls pēc Rīgā veidota ģipša modeļa tapa meistara darbnīcā Zviedrijā, bet uz Latviju montāžai tas tika transportēts vairākās daļās.

1930. gadu sākumā notika aktīvs darbs pie Brīvības pieminekļa celšanas…

Attēlā pa kreisi: Brīvības pieminekļa atklāšana. Rīga, 1935. gada 18. novembris (Latvijas Okupācijas muzeja krājums).

Pie Brīvības pieminekļa tapšanas no 1920. gadu beigām līdz pat monumenta atklāšanai notiek aktīvs darbs ne tikai mākslinieku darbnīcās, bet arī visā sabiedrībā.

1923. gada pieminekļu projektu konkursa noteikumos celtniecības izdevumiem bija atvēlēti līdzekļi apmērā līdz 300 000 latiem, bet nācās atzīt, ka jaunajai, kara seku mocītajai Latvijas valstij budžetā tādu līdzekļu nav, tādēļ izskanēja aicinājums nepieciešamo summu tautai savākt saviem spēkiem.

Tika izveidota politiski neatkarīga Brīvības pieminekļa komiteja, par kuras pirmo priekšsēdētāju kļuva Valsts prezidents Gustavs Zemgals. Šī patstāvīgā saimnieciskā organizācija (īpaši sākot ar 1929. gada nogali) izvērsa pārdomātu, efektīvu, visu valsti aptverošu ziedojumu vākšanas kampaņu, kas guva vērā ņemamus rezultātus – līdz 1935. gadam (ieskaitot) no privātiem ziedotājiem un uzņēmumiem tika iegūti aptuveni 3 miljoni latu.

Līdzekļu pieaugums un tēlnieka Kārļa Zāles un arhitekta Ernesta Štālberga kopīgi veiktie uzlabojumi pieminekļa projektā ļāva pārliecināti svinēt pamatakmens likšanu, kas notika 1931. gada 18. novembrī. Pēc pateicības dievkalpojuma Rīgas Brāļu kapos (arī pie kuru iekārtošanas aktīvi strādāja tēlnieks K. Zāle), ļaudis pulcējās Brīvības bulvārī un laukumā pie Latvijas Nacionālās operas. Pēc svinīgām uzrunām, himnas dziedāšanas un lielgabalu šāvienu zalvēm pieminekļa pamatnē tika ievietota kapsula ar dažādu šķiru Triju Zvaigžņu ordeņiem, brīvvalsts laika monētas un laikraksti.

Jau pēc četriem gadiem – 1935. gada 18. novembrī – no Brīvības pieminekļa krīt ap to tieši atklāšanas brīdim pārvilkts pārsegs. Vēl tikai iepriekšējā vakarā uz tā tikuši iekalti veltījuma vārdi “TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI”. Bijusi vēlme dramatizēt monumenta atklāšanu, to pilnībā atsedzot daudzo klātesošo skatieniem ar vienu aizsega saites pavilkšanu no pieminekļa Tehniskās komisijas priekšsēdētāja Alfrēda Andersona, arhitekta E. Štālberga un paša pieminekļa veidotāja K. Zāles rokām. Atbildīgajā brīdī vējš aizsega daļu piespiež monumenta sānam, bet tūlīt palīgā steidz pieminekļa būvlaukuma strādnieki un skatītāji no pūļa, kas saviem spēkiem naski norauj aizkavējušos auduma malu. Tā šo atklāšanas darbu simboliski kopā paveic dažādi tā veidotāji un tauta.

Valsts prezidents Alberts Kviesis saka uzrunu, pēc atklāšanas Brīvības pieminekli iesvēta Latvijas luteriskās baznīcas arhibīskaps Teodors Grīnbergs, dzied Apvienotais karavīru koris Jāņa Kalniņa un Jāna Norviļa vadībā – nu Latvijai ir savs Brīvības piemineklis.

Attēlā: Brīvības piemineklis 1935.–1938. (Latvijas Okupācijas muzeja krājums).

Brīvības piemineklis ir atklāts. Tas ir ticis tautas uzcelts, jo līdzekļi kā ziedojumi tā tapšanai nākuši no dažādiem uzņēmumiem un privātpersonām. No katra pēc savām iespējām. Nepilnus 43 metrus augstā pieminekļa 19 metru obeliska galā stāv deviņus metrus augsts sievietes tēls, kas simbolizē Brīvību ar Latvijas novadiem – Kurzemi, Vidzemi un Latgali – tās rokās, ļaujot katram monumenta tapšanas atbalstītājam apjaust savu ieguldījumu tautas varoņu piemiņā. Brīvības pieminekļa komisija ierosināja un Triju zvaigžņu ordeņa dome lielākajiem atbalstītājiem piešķīra dažādas šķiras ordeņa apbalvojumus. Čaklākie ziedojumu vācēji tika pie nacionālajā lentā nēsājamas piemiņas zīmes ar pieminekļa skulptūru grupas “Važu rāvēji” atainojumu. Ikdienā gar pieminekli ejošie karavīri tam salutēja, bet skolnieki noņēma savas cepures tā priekšā.

Laika posmā no Brīvības pieminekļa atklāšanas līdz atslēgas svinīgai nodošanai Rīgas pilsētas vadībai 1938. gada 17. novembrī līdz galam tika pabeigts uzraksts “TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI”, kas tika iekalts tikai iepriekšējā vakarā pirms pieminekļa atklāšanas. Izveidotas kāpnes pieminekļa iekšpusē līdz Brīvības tēlam, obeliskā ieklāta gaismas šķēle no stikla, obeliska augšpusē – zem Brīvības tēla kājām – izvietotas dekoratīvas varā kaldinātas akantu joslas, kas nosedz sākotnējo piramīdveida konstrukciju.

Diemžēl netiek pilnībā iekārtots laukums pie pieminekļa. Vismaz ne tāds, kādu to bija iecerējuši tēlnieks Kārlis Zāle un arhitekts Ernests Štālbergs.

Brīvības piemineklis ceļ pašpārliecību katra latvieša sirdī. Grūti iztēloties, ka tas atklāts mazāk nekā piecus gadus pirms Latvijas okupācijas…

Attēlā pa labi: Brīvības piemineklis. 1944. gada 4. oktobris. Latvijas Okupācijas muzeja krājums.

1940. gada 16. jūnijā, par spīti tam, ka jau iepriekšējā rītā Padomju Savienības vienības ir uzbrukušas Latvijas robežposteņiem, notiek Latgales apgabala dziesmu svētki, kas noslēdzas ar Latvijas himnas “Dievs, svētī Latviju!” aizkustinošu, daudzbalsīgu skanējumu ne vienu, bet trīs reizes pēc kārtas.

Nākamajā dienā, 17. jūnijā, notiek padomju spēku iebrukums Latvijā, vēlāk – valsts anektēšana Padomju Savienībā un armijas un represīvo iestāžu izrēķināšanās pret visiem agresora ienaidniekiem (gan īstiem, gan iedomātiem).

Vienu varu nomaina otra – sarkanajiem noziedzniekiem pa pēdām 1941. gada 1. jūlijā Rīgā ienāk nacistiskās Vācijas spēki, ko daudzi vietējie iedzīvotāji pēc piedzīvotā sarkanā terora sagaida kā glābiņu, tostarp “atbrīvošanu” atzīmējot ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa (padomju varas laikā nerakstīts likums pulcēšanos pie tā liedza). Nepagāja ilgs laiks, lai saprastu, ka ienākušie vācieši Latvijas brīvību neatjaunos…

Kara gadi daudziem Latvijas iedzīvotājiem nāca ar postu, bet bija radīts kāds tēls, uz ko grūtos brīžos pacelt skatu. Pacelt skatu uz Brīvības tēlu piemineklī, lai rastu spēku iet un cīnīties par brīvu savu valsti cauri laikmeta šausmām. Par brīvu savu Latviju.

Brīvības pieminekļa kā brīvas Latvijas simbola nozīmi pierāda arī apstāklis, ka šis tēls ir plaši ticis izmantots gan nometinājuma vietās, gan trimdas latviešu sabiedrībā. No okupantu varas aizbēgušo latviešu vidū bieži vien viss monuments vai tā obeliska daļa ar Brīvības tēlu ir tikuši attēloti uz apsveikuma kartītēm, dekoriem un patriotisku grāmatu vākiem, bet īpaši jāpiemin tieši ieslodzījumā esošo latviešu cieņas izrādīšana tēlnieka Kārļa Zāles veidotajam Latvijas simbolam. Pēc Otrā pasaules kara gūstā saņemtie latviešu karavīri, kas ieslodzīti Beļģijas Zēdelgemas nometnē, seržanta Jāņa Juškevica vadībā 500 darba stundu laikā uzbūvējuši savu aptuveni divus metrus augsto “Brīvības pieminekli”, kas bijis Rīgas Brīvības pieminekļa atveids. Tas tika svinīgi (tā laika ierobežotajos apstākļos) atklāts 1945. gada 18. novembrī, klātesot nometnes angļu vadībai un pārstāvjiem no Baltijas valstīm. Materiāli pieminekļa darināšanai ir bijuši izteikti grūti pieejami, tādēļ tas tapis no atutojamā pulvera un saistvielām, un šī iemesla dēļ nav līdz mūsdienām saglabājies.

Attēlā pa kreisi: Brīvības piemineklis. 20. gs. 50.–60. gadi. Latvijas Okupācijas muzeja krājums.

Padomju vara pēc kara palika Latvijā uz teju pusgadsimtu. Nekādi latviešu nacionālās pašapziņas centieni netika pieļauti, tādēļ arī nav brīnums, ka varas attieksme pret Brīvības pieminekli labākajā gadījumā bija neitrāla. 
1940. gadu beigās pat izskanēja prasība monumentu nojaukt, lai dotu piemērotu vietu Staļina pieminekļa celtniecībai. Pastāv uzskats, ka no bojāejas Brīvības pieminekli esot izglābusi uz okupēto Latviju no Maskavas 1944. gada nogalē atbraukusī padomju tēlniece Vera Muhina, kas iestājusies par pieminekļa saglabāšanu, atsaucoties uz tā izcilo māksliniecisko vērtību.

“Ja ne nojaukt, tad vismaz sagrozīt īstenību.” Ar šādu domu padomju laikos ap Brīvības pieminekli “izauga” jaunas “patiesībās”. Tā, piemēram, tika apgalvots, ka piemineklis ir uzcelts jau pēc padomju varas Latvijā sākuma, un obeliska galā atainotā sieviete esot “māte Krievija”, kas savās plaukstās turot trīs Baltijas padomju sociālistiskās republikas.

Savukārt to daudzo latviešu acīs, kas nebija pilnībā padevušies padomijas pelēcībai un smagumam, piemineklis simbolizēja cerību par pašnoteikšanos kādā nenoteiktā nākotnes laikā, lai gan pulcēties pie šī simbola bija noliegts.
Trimdas latviešu liecībās, kuriem bija izdevies apmeklēt okupēto Latviju, Rīgu, gana bieži var atrast īpaši spilgtas un emocionālas liecības par ieraudzīto Brīvības pieminekli. Pat tad, ja tas bijis apskatāms tikai uz brīdi caur automašīnas logu. Pat tad (vai jo īpaši tad), ja ārpus senču tēvzemes dzimušais latvietis par šo simbolisko monumentu bija dzirdējis tikai no savu vecāku vai vecvecāku stāstītā par neatkarīgo Latviju…

Jau minētā padomju varas nolaidīgā attieksme pret pieminekli, ar gadiem pieaugusī, intensīvā sabiedriskā transporta kustība un apkārtējās vides ietekme ļoti negatīvi ietekmēja tā stāvokli.

1980.–1981. gadā tika iesākti, bet arī, nerealizējot plānoto, strauji pārtraukti pieminekļa atjaunošanas darbi, ko Rīgas izpildkomiteja bija uzdevusi veikt Kultūras ministrijas Restaurācijas institūtam. Par vērā ņemamu sasniegumu izskatāms trīs zvaigžņu un Brīvības tēla jostas zeltījuma atjaunošanas darbs, lai gan to darīt bijis stingri noliegts. 

Otrs restaurācijas darbs jau notika neatkarību atguvušajā Latvijā, kad tika nodibināts Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonds, lai atjaunošanas darbus veiktu līdz 2001. gadam – Rīgas 800 gadu jubilejai. Šim nolūkam ziedojumos tika iegūti aptuveni 540 tūkstoši latu.

2011. gadā atklāta Brīvības pieminekļa Goda telpa, 2016. gadā uz asfalta seguma netālu no pieminekļa uzstādītas informatīvas zīmes, 2020. gadā izveidota mūsdienīga apgaismošanas sistēma, bet paša pieminekļa trešie restaurācijas darbi veikti 2017. gadā.

Attēlā pa labi: piemiņas pasākums sakarā ar Kārļa Zāles 100. dzimšanas dienu pie Brīvības pieminekļa Rīgā 1988. gada 28. oktobrī. Fotogrāfs Gunārs Birkmanis. Latvijas Okupācijas muzeja krājums.

1988. gada 28. oktobris iezīmēja leģendārā tēlnieka – Brāļu kapu ansambļa tēlu, Brīvības pieminekļa, kapu pieminekļa Andrejam Pumpuram, kapu pieminekļa pulkvedim Oskaram Kalpakam, Sudabkalniņa tēlu un citu daudzu darbu autora – Kārļa Zāles 100. gadadienu. Pats mākslinieks gan jau kopš 1942. gada kopā ar Latvijas varoņiem atdusējās Brāļu kapos, bet viņa gars latviešu tautas apziņā dzīvoja cauri viņa darbiem.

Šīs apaļais gada skaitlis “iekrita” laikā, kad Latvijā modās nacionālā pašapziņa. Lai gan jau gadu iepriekš pie Brīvības pieminekļa bija notikušas patriotiskas latviešu demonstrācijas, tās bija mēģinātas ierobežot un apturēt, savukārt pēc 1988. gadā notikušā Latvijas radošo savienību plēnuma, kas lika pamatus Trešajai atmodai, morāliski reabilitēt gan Brīvības pieminekli, gan tā veidotāju kļuva drošāk, jo drošība dažkārt ir ļaužu skaitā. 1988. gada 28. oktobrī pie pieminekļa pulcējās ļaužu tūkstoši no visas Latvijas, lai godinātu izcilo tēlnieku Kārli Zāli.

Gatavojoties tēlnieka 100 gadu svinībām, tika lemts arī atjaunot Kārļa Zāles mājvietu Satekles ielā (agrāk – Polockas iela) Rīgā. Atjaunošanas un uzkopšanas darbus brīvprātīgi veica Ugunsdzēsības pārvaldes, Lietišķās mākslas kombināta u.c. iestāžu darbinieki, kā arī Rīgas 50. vidusskolas skolnieki. Zīmīgi, ka pagraba tīrīšanas laikā tika uzieti daudzi ģipša atlējumi un to daļas mākslinieka realizētajiem darbiem, kas ļāva tad un ļauj tagad labāk ieraudzīt viņa radošās domas gaitu  – no aptuvenas vīzijas par formām un kompozīciju līdz pārdomātiem un labi argumentētiem tēliem, spilgti iezīmējot arī neatlaidību, izturību un spīti, kas nepieciešamas, lai savas ieceres novestu līdz valstī un pasaulē augsti novērtētiem rezultātiem tēlniecībā.

Starp citu, runājot par pašu tēlnieku Kārli Zāli, vai esat ievērojuši, ka tēlu grupā “Darbs” redzamais strādnieks (uz viena ceļa, pa labi no zvejnieka un zemnieka) savos vaibstos ļoti atgādina pašu meistaru?

Attēlā pa kreisi: Barikāžu laiks Rīgā. 1991. gada 13.–27. janvāris. Fotogrāfs E. Braunbergs. Latvijas Okupācijas muzeja krājums.

Iepriekš pieminētā tēlnieka Kārļa Zāles 100 gadu jubilejas atzīmēšana pie Brīvības pieminekļa noteikti nebija vienīgais tautas pašapziņu stiprinošais notikums Atmodas laikā, kas notika monumentā atainotā Latvijas tēla priekšā.

Lai gan ir zināmi arī individuāli protesta akti pieminekļa pakājē, piemēram – 1969. gada 13. aprīlī pie tā pašaizliedzīgi aizdedzināties mēģināja students Iļja Ripss, protestējot pret PSRS veikto Čehoslovākijas okupāciju, tomēr pie Latvijas nācijai nozīmīgākajām publiskajām akcijām var pieskaitīt 1987. gada 14. jūnijā cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki-86” organizēto ziedu nolikšanu 1941. gadā izsūtīto Latvijas iedzīvotāju piemiņai. Savu cieņu komunistiskā terorā cietušajiem šādi izrādīja tūkstošiem klātesošo; pasaule par notikumu uzzināja no raidstacijām “Amerikas balss” un “Brīvā Eiropa”.

Tā paša gada 23. augustā – Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas gadadienā – “Helsinki-86” aicināja nosodījuma protestā vēlreiz pulcēties pieminekļa priekšā, turklāt uz līdzīgiem protestiem savās valstīs iedzīvotājus sauca patriotiski noskaņotas organizācijas Igaunijā un Lietuvā. Piekļuvi centās ierobežot ar miliču un smagās tehnikas – autobusu – ķēdi, bet pie Brīvības pieminekļa sanākušos ļaužu tūkstošus mēģināja izklīdināt milicijas darbinieki. Lai masu demonstrācijas nenotiktu 18. novembrī (neatkarīgās Latvijas Proklamēšanas dienā), šajā datumā pieminekli plašā lokā apjoza miliču un karavīru kordons.

Bet tautas atdzimšana jau bija sākusies, un to nevarēja apturēt... 1988. gada 25. marts, 14. jūnijs, 23. augusts (kurā ap Brīvības pieminekli pulcējās aptuveni 30 tūkstoši cilvēku) un 18. novembris tika plaši atzīmēti Brīvības simbola pakājē. Daudzo ļaužu pūļi nebija apturami. Svešās varas amatpersonas arī vairs neuzdrošinājās pielietot spēku protestos un piemiņas brīžos atnākušo cilvēku izklīdināšanai, bet ļāva pasākumiem notikt.

Kārļa Zāles radītais monuments, latviešu tautas apziņā iesakņojies kā brīvības simbols, bija klātesošs neatkarības atgūšanā. 1990. gada 4. maijā tika pieņemta deklarācija "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", bet jau nākamā gada janvārī piemineklī iekaltie tēli nolūkojās ugunskuru dūmos, kas cēlās no Rīgā saceltajām barikādēm, tautai aizstāvot savas tiesības atjaunot savas valsts neatkarību pret bruņotiem uzbrucējiem. OMON vienībām uzbrūkot Latvijas Iekšlietu ministrijai 1991. gada 20. janvārī, no apšaudes lodēm viegli cieta arī Brīvības piemineklis.

Arī šo pārbaudījumu garīgi izturēt palīdzēja cerība par brīvību, kas simboliski ietverta Brīvības piemineklī. 1991. gada 21. augustā, izgāžoties valsts apvērsumam Padomju Savienībā, Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", atjaunojot Latvijas neatkarību “de facto”.

Publikācijas sagatavošanā izmantotie avoti.

- Apsītis, Vaidelotis. Brīvības piemineklis. “Zinātne”, 1993.
- Apsītis, Vaidelotis. Kārlis Zāle. “Liesma”, 1988.
- Bremša, Laila. "Brīvības piemineklis. Nozīmīgākais Latvijas Republikas un Latvijas tautas neatkarības un brīvības simbols". Nacionālā enciklopēdija, raksts atjaunots 2025. gada 9. jūnijā.  Skatīts 07.11.2025. https://enciklopedija.lv/skirklis/131356-Br%C4%ABv%C4%ABbas-piemineklis 
- Brīvības pieminekļa iesvētīšana 18. novembrī 1935. gadā. Pasākuma norises lapiņa.
- Brīvības piemineklis. Brīvības pieminekļa komitejas izdevums, 1931.
"Brīvības piemineklis. Valsts nozīmes mākslas piemineklis Nr.6965". Rīgas pieminekļu aģentūra. Skatīts 07.11.2025. https://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=&rajons=6&id=12
- Dažādi autori. Brīvības piemineklis. Tautas celts un aprūpēts. Izdevuma sastādītāja un redaktore Māra Caune. Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonds, 2002.
- “Godasardzes rota”. Nacionālie bruņotie spēki. Skatīts 07.11.2025. https://www.mil.lv/lv/vienibas/staba-bataljons/godasardzes-rota 
- Lāss, Māra. Kārlis Zāle. “Neputns”, 2024.
- Latvijas Okupācijas muzejs un Latvijas Okupācijas muzeja biedrība. Latvijas Okupācijas muzeja pamatekspozīcijā ietvertais saturs. Skatīts 07.11.2025. 
- Siliņš, Jānis. Kārlis Zāle. Valtera un Rapas akc. sab. apgāds, 1938.
- Strautmane, Ingvilda. “Brīvības pieminekļa tēlu grupas”. Brīvības pieminekļa atjaunošanas fonda izdevums. 1999. gada 26. jūnijs.

Attēli no Latvijas Okupācijas muzeja krājuma.
Fotogrāfiju ar pieminekli mūsdienās autors: Latvijas Okupācijas muzejs.