Atskats uz pasākumu "Bēgšanai no Baltijas – 80"

1. novembra pēcpusdienā Latvijas Okupācijas muzeja mainīgo izstāžu zālē pēc tam, kad bija atklāta izstāde Lielceļos un pāri jūrai. Otrais pasaules karš. Latvijas iedzīvotāji atstāj dzimteni. 1944–1945., notika pasākums Bēgšanai no Baltijas – 80. Sieviešu un bērnu pieredze, atstājot Latviju, kura laikā tika pievērsta uzmanība bēgļu liecībām Muzeja Audiovizuālo materiālu krātuvē un Nacionālās mutvārdu vēstures krājumā, īpašu uzmanību veltot tieši sieviešu un bērnu pieredzēm, atstājot savas mājas Latvijā un pēc tam jau nonākot Vācijā vai Zviedrijā.

Vispirms Muzeja Audiovizuālo materiālu krājuma vadītāja Evita Feldentāle iepazīstināja ar Muzejā esošo videoliecību kolekciju, izceļot tieši bēgļu videoliecības, norādot, ka no 2530 pašlaik nofilmētajiem dzīvesstāstiem 314 ir bēgļi, bet pati tēma ir skarta vēl daudzos citos dzīvesstāstos. Turpinot stāstījumu, Feldentāle klātesošos iepazīstināja ar video piemēriem, ļaujot pašiem dzirdēt pieredzes stāstus par to, kas, dodoties bēgļu gaitās tika paņemts līdzi, cik emocionāla bija atvadīšanās no mājām un pēc tam – Latvijas, un arī raksturoja tos apstākļus, kādi valdīja, esot ceļā uz ostām vai dzelzceļa stacijām, piemēram, Liepājā, no kurienes dzimtene tika pamesta uz ilgiem gadiem.
 
Turpinājumā LU Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece PhD Maija Krūmiņa klātesošos iepazīstināja ar bēgļu dzīvesstāstiem no Nacionālā mutvārdu vēstures krājuma. Pirms padziļinātāka uzmanība tika pievērsta tieši sieviešu un bērnu pieredzei, Krūmiņa iepazīstināja ar Nacionālo mutvārdu vēstures krājumu un tajā esošajām bēgļu dzīvesstāstiem, un izskaidroja iezīmes, kas tieši atšķir sieviešu un vīriešu atmiņas, vērošot uzmanību uz niansēm, kuras izceļas tieši sieviešu dzīvesstāstos, kur uzmanība vairāk tiek vērsta uz apstākļiem, kādos nākas būt. Bērnu dzīvesstāstos, arī atrodoties bēgļu gaitās, lielu nozīmi ieņem epizodes, kas atstājušas paliekošu vietu turpmākajās, atmiņās, piemēram, kā fragmentā no dzīvesstāsta “Braucām ar kuģi no Rīgas uz Kēnigsbergu. [...] Mēs bijām uz viena kuģa, un mūsu bagāža bija arī uz mūsu kuģa, bet daža bagāža bija otrā kuģī. Un to otru kuģi ar torpēdām nolaida dibenā. Tur bija mans lācītis. [...] Es tev teikšu, tas bija man tā, kā bērns nomiris pilnīgi,” kurā galveno “lomu” spēlē rotaļlieta, ne apstākļi, kādos jāveic bīstamais ceļš uz Kēnigsbergu.

Bērnu, pusaudžu pieredzes, dodoties bēgļu gaitās, grūto un neparedzamo apstākļu ietekmē izlīdzināja atšķirību starp paaudzēm, jo viņiem, neskatoties uz savu nelielo vecumu, bija jāuzņemas atbildība un jāiesaistās ne tikai mantu transportēšanā, bet arī jārūpējas, piemēram, par zirgiem, kas veica cilvēku un līdzi paņemto mantu pārvietošanu. Ne tikai kara laiks, bet arī piedzīvotais bēgļu gaitu laikā, veicināja bērnu un pusaudžu ātrāku pieaugšanu, kā to savā videoliecībā atzina Ingrīda Stravinska: “[..] man bija toreiz cik, 14 gadi, man jau bija tādi paši pienākumi kā lielam cilvēkam. Man bija savi rati, man bija savs zirgs, man bija jārūpējas par pabarošanu, man bija jārūpējas par visu ko. Vārdu sakot, tā kā tādi jaunības laiki – man tādi nav bijuši. Vienu dienu es esmu bērns, nākamajā dienā man jābūt pieaugušajam, jo tur nebija nekādas izvēles pamazītēm kļūt par pieaugušu cilvēku.”

Lai iepazītos ar bēgļu masveida kustību, kas sākās pirms 80 gadiem, aicinām apmeklēt izstādi Lielceļos un pāri jūrai. Otrais pasaules karš. Latvijas iedzīvotāji atstāj dzimteni. 1944–1945. gan Muzeja mainīgo izstāžu zālē, gan ārtelpā pie muzeja ieejas.

Pasākums tika organizēts European Traumatic Memory – woman refugees during the 1944 Baltic Escape (Eiropas traumatiskā atmiņa – bēgļu sievietes, 1944. gadā bēgot no Baltijas) projekta ietvaros.

Pasākumu līdzfinansē Eiropas Savienība.