Atskats Dr. Hist Argitas Daudzes priekšlasījumā par zviedru profesoru Birgeru Nermanu

Vēsturnieces Argitas Daudzes (Dr. Hist. grāds LU 2010. gadā) vēstures pētījumu tēma ir saistīta ar Latvijas un Zviedrijas attiecībām Aukstā kara periodā. Pateicoties Stokholmas Universitātes pārvaldītās Lienes Neulandes fonda stipendijai viņa strādāja Zviedrijas Valsts arhīvā, un Karaliskajā bibliotēkā pētīja ievērojamā zviedru arheologa profesora Birgera Nermana (1888-1971) un viņa vadītās Baltijas Komitejas (dibināta 1943. gadā) darbu baltiešu trimdinieku Zviedrijā atbalstīšanā.
3. oktobra pēcpusdienā Okupācijas muzeja telpās Dr. A. Daudze prezentēja sava pētījuma rezultātus. Pusotras stundas priekšlasījuma laikā varēja iepazīties ar lielā baltiešu drauga profesora Birgera Nermana personību, viņa neizsīkstošās enerģijas un pārliecības spēku, aizstāvot baltiešu trimdinieku tiesības uz savu valstu atgūšanu. Profesors un viņa domubiedri zviedru intelektuālajās un opozīcijas politiķu aprindās motivēja Zviedrijas sabiedrību atbalstīt baltiešus, kuru pieredze saskaroties ar totalitārās komunistiskās PSRS antihumāno dabu, bija svarīga kritiskās attieksmes pret komunisma propagandu nostiprināšanās procesā. Pētījuma prezentācijā A. Daudze atspoguļoja Birgera Nermana, Baltijas Komitejas un baltiešu trimdas kopīgo darbu, informējot par patiesajiem apstākļiem okupētajās Baltijas valstīs gan Zviedrijā, gan starptautiski. Viņu darbs apliecināja morāli ētiskos apsvērumu pārākumu pār politiskām kalkulācijām Aukstā kara laikā. Latvijā līdz šim bija mazāk zināms par zviedru sabiedrības solidaritāti ar baltiešiem. Zviedrijas valdības nostājai, kas Baltijas valstu de jure pastāvēšanu apzināti ignorēja, nepiekrita zviedru intelektuālās elites un pilsonisko partiju pārstāvji. Un visaktīvākais no viņiem bija profesors Birgers Nermans.
Piedāvājam ieskatīties Birgera Nermana publikācijās un baltiešu trimdas personību viņam paustajās pateicībās.

1943. gada publikācijas Vai viņiem ir tiesības dzīvot? Pirms baltiešu tautu likteņstundas (B.Nerman. Ha de rätt att leva. Inför de baltiska folkensödestimma. - Baltiska Komitten 1943) mērķis bija parādīt, ka igauņi, latvieši un lietuvieši ir senas kultūras tautas no valodas viedokļa un dzīvošanas  savā noteiktā teritorijā. Šīs tautas bija spējīgas atbrīvoties no gadsimtiem ilgas apspiesānas un izviedot savas valstis administratīvi, sociāli, ekonomiski un kulturāli, un tām ir tiesības dzīvot kā patstāvīgām tautām.

B. Nermans rakstā avīzē Svenska Dagbladet 29.7.1947. atspēko padomju propagandu pret baltiešu bēgļiem. 
Zviedru vairākos preses izdevumos izvērstie uzbrukumi baltiešiem nepamatoti. Viņi nav nacisti. B.Nermans jautā, kas iedvesmojis šādas publikācijas
Raksturo baltiešu kopienu Zviedrijā kā ļoti mierīgu, lai gan daudzi ir cietuši un zaudējuši mājas un iedzīvi, statusu sabiedrībā (strādā visvienkāršākos darbus – trauku mazgātāji) 
Izsakās pozitīvi par baltiešu dzīvesveidu; dziesmu nozīmi ikdienā. B. Nermans uzsver, ka darba devēji ļoti labi atsaucas par baltiešiem. 
Bēgļu interese par savu dzimteni nav spiegošana un noziegums.

1956. gada publikācijā Baltijai jādzīvo! (Baltikum ska leva) profesors B. Nermans raksturoja zviedru sabiedrības attieksmi pret baltiešu leģionāru izdošanu 1946. gada janvārī: “ Droši var teikt, ka tās skumjas un rūgtums, sašutums un nicinājums, ko izdošana izraisīja nospiedošā Zviedrijas tautas daļā, nekad neizplēnēs… Vairākumam zviedru izdošana nozīmē viņu taisnības izjūtas aizskārumu, traipu Zviedrijas godam, kas mūsu tautai ir viskaunpilnākais notikums, kas norisinājies visā mūsu jaunāko laiku vēsturē”.

Baltijas Komitejas un Eiropas apspiesto tautu asamblejas (ACEN) 1960. gadā sarīkotās ceļojošās izstādes "Tādēļ mēs bēgām"  katalogā profesors B. Nermans rakstīja: 
"Cilvēki aizmirst ātri. Īpaši tas notiek tad, kad paši nav skarti. Mūs Zviedrijā, tāpat kā citus brīvajā pasaulē, nav skārušas nacisma un komunisma ļaundarības. Nacisms, par laimi, ir likvidēts. Bet komunisms turpinās aiz dzelzs priekškara. Vai brīvajā pasaulē nesāk aizmirst par tā pastrādātajām nelietībām? Šo aizmiršanu sekmē labvēlīgā publicitāte, ko dāvina Hruščovam viņa viesošanās reizēs Rietumvalstīs. …Bet totalitāros režīmus nedrīkst aizmirst...
…bēgļi atraduši patvērumu Zviedrijā, bet viņu tuvinieki izsūtīti uz Sibīrijas vergu nometnēm... Mūsu bēgļi nevar to aizmirst, un mums, viņu draugiem, jāuztur viņu lieta aktuāla. Mums zviedriem vajadzētu apzināties kontrastu starp demokrātisku sabiedrību un nebrīvi un apspiestību, kas valda aiz dzelzs priekškara.”  
Izstāde uzskatāmi parāda arī bēgļu iekļaušanos jaunajos apstākļos. Trimdai, saglabājot savu nacionālo kultūru,  ir nenovērtējama nozīme nākotnē, kad tā atgūs neatkarīgas valstis... 
Lai izstāde, mums – zviedriem, ir spēcīgs atgādinājums neatslābt modrībā pret komunismu! Un lai mūsu draugiem bēgļiem tā ir kā solījums to nacionālajai brīvībai, kas beigu beigās atnāks!“ 

Daudzi baltiešu trimdinieku savā un viņu pārstāvēto organizāciju vārdā sirsnīgi pateicās B. Nermanim par atbalstu. Tas atspoguļojas B. Nermanim adresētajās vēstulēs. Piemēram, 1947. gadā Baltijas valstu bijušie sūtņi pateicās viņam par nenogurstošo darbu Baltijas lietas labā. Tajā uzsvērts, ka profesors pelnījis baltiešu apbrīnu un dziļu mīlestību. Vienmēr tiks uzskatīts par baltiešu lielāko draugu Zviedrijā, un nekad to baltieši neaizmirsīs. Sūtņi patiecas par viņa rosinātajām atbalsta akcijām, koncertiem un vēstuļu nosūtīšanu lielvaru vadītājiem un pāvestam.