4. jūlijs – Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena Latvijā

1941. gada 4. jūlijā palīgpolicijas vienība pēc nacistu rīkojuma nodedzināja Rīgas Lielo horālo sinagogu kopā ar tur esošajiem cilvēkiem, kā arī tika nodedzinātas vairākas citas Rīgas sinagogas. Ebreju slepkavošana okupētajā Latvijā sākās uzreiz pēc Vācijas bruņoto spēku ienākšanas 1941. gada jūnijā, bet 4. jūlija notikumi kļuva par simbolisko Holokausta – ebreju masveida iznīcināšanas – sākumu. Tieši tādēļ 4. jūlijs kļuva par Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu Latvijā.

Holokausts ir lielākā masu slepkavība, kas jebkad notikusi Latvijā. 1941. gada otrajā pusē nacisti un vietējie kolaboracionisti iznīcināja lielāko daļu Latvijas ebreju kopienas. Gāja bojā 72 000 Latvijas ebreju no 92 000, kuri dzīvoja Latvijā pirms okupācijas. Latvijā tika nogalināti arī aptuveni 20 000 ebreju no citām Eiropas valstīm, kurus nacisti bija deportējuši uz Latviju.

Taču Latvijā bija arī drosmīgi cilvēki, kuri pretojās nacistu īstenotajai iznīcināšanas politikai un glāba ebrejus. Ir zināmi 520 ebreju glābēju vārdi un dokumentēti 790 glābšanas gadījumi. Tiem, kuri, neprasot atlīdzību, riskēja ar savu dzīvību un brīvību, lai glābtu ebrejus, Holokausta memoriālais komplekss un izglītības centrs “Yad Vashem” Izraēlā piešķir titulu “Taisnīgais starp tautām”. Latvijā to saņēmušas 136 personas.

2026. gada 3. jūlijā Latvijas Okupācijas muzeja pārstāvji piedalījās Latvijas Ebreju kopienas organizētajā piemiņas brīdī memoriālā pie Rīgas Lielās horālas sinagogas vietas, lai atcerētos bojā gājušos un godinātu glābējus.

Jāatzīmē, ka pašlaik Latvijas Okupācijas muzejs īsteno projektu, kurā tiek izmantoti Latvijas ebreju kopienas restitūcijas fonda saskaņā ar likumu “Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai” piešķirtie finanšu līdzekļi, lai stāstītu plašākai auditorijai par Latvijas ebreju kopienas likteni okupētajā Latvijā.

Šī projekta ietvaros Muzejs ir veicis ebreju meitenes Hannas (Annas) Blohas dienasgrāmatas restaurāciju. Šajā dienasgrāmatā, kura glabājas Muzeja krājumā, ir fiksētas Hannas atmiņas par notikumiem no 1941. gada 21. janvāra līdz 1941. gada 17. jūlijam. Hannas dienasgrāmatas vēsturiskais fons ir vide, kas bija Latvijā izveidojusies gada laikā pēc padomju okupācijas: jaunie padomju dzīves noteikumi un “vērtības”, kurām ir jāpielāgojas un jāseko, 14. jūnija deportācija, ko meitene dēvē par “Bērtuļu nakti”, PSRS un Vācijas kara sākums un to pavadošais haoss, padomju terors, evakuācija, partizānu darbība un, visbeidzot, vācu armijas ienākšana un antisemītiskā noskaņojuma pieaugums. 

Projekta “Latvijas Okupācijas muzeja darbība” ietvaros grāmata tika rūpīgi restaurēta, lai saglabātu to mūsdienu un nākamo paaudžu pētniekiem.