25. marta piemiņas sarīkojums pie Okupācijas muzeja

25. martā pie Latvijas Okupācijas muzeja Rīgā, Latviešu Strēlnieku laukumā 1 notika piemiņas brīdis 1949. gada martā deportēto baltiešu piemiņai. Klātesošos uzrunāja Okupācijas muzeja direktora vietnieks Ritvars Jansons un Latvijas lietuviešu represēto biedrības priekšsēdētājs Jouzas Kružikas.

Ritvars Jansons:

1945. gadā bija izskanējis Otrā pasaules kara mašīnas troksnis. Nacisms bija satriekts. Šķita, ka arī totalitārajā Padomju Savienībā, kura jau atkal bija okupējusi Baltijas valstis, bija pienācis laiks mieram. Bet miera nebija. Padomju Savienība vēlējās gūt kundzību ne tikai Austrumeiropā, bet arī tālāk. Pasaulē robeža starp auksto karu un jaunu militāru konfliktu bija ļoti trausla. Tādēļ Staļins kara laikā koncentrēto varu nesamazināja. Valsts joprojām palika kā kara nometne. Traģiskākais, ka šajā nometnē ietilpa arī GULAG nometņu sistēma. Paradoksāli, bet pēc Otrā pasaules kara represiju apjoms padomijā palielinājās. Staļinam mirstot, lēģeros atradās 2, 5 miljoni, bet nometinājumā vēl vairāk - 2,7 miljoni. Pēdējo skaitā arī no savas dzimtenes deportētie baltieši.

Baltijas republikas bija jauniekarotas un atšķīrās no komunistu jau gadu desmitiem pārvaldītajām zemēm. Tieši tāpēc Baltija bija jānovienādo ar pārējo PSRS. Jāveido kolektīvās saimniecības, jālikvidē bruņotā pretošanās, jālauž tautu mentalitāte. 1945. gada - 1946. gada deportācijas no Baltijas neapmierināja sovjetizācijas vajadzības – turpinājās nacionālo partizānu bruņotā cīņa, reti kurš bija gatavs atdot savu īpašumu un iet kolhozā. Tautas gars nebija salauzts par ko liecināja arī nevardarbīgās pretošanās izpausmes – uzsaukumi, lozungi. Tādēļ 1948. - 1949. gadā Maskava ar vietējo komunistu un čekistu saujiņas atbalstu plānoja un realizēja noziegumu pret cilvēci - masu deportācijas no okupētās Baltijas.

No Baltijas 1948. - 1949. gadā tika izsūtīti 142 543 cilvēki. 83 000 no Lietuvas, no Latvijas - vairāk nekā 42 000, no Igaunijas –vairāk nekā 20 000. Jā, rezultātā, baltieši nonāca visaukstākajās Sibīrijas vietās – Krasnojarskas novadā, Irkutskas Omskas, Tomskas un Novosibirskas apgabalos. Tūkstoši neatgriezās. Jā, bailēs no tālākām represijām cilvēki sagāja kolhozos. Taču vara saņēma arī pretdarbību. Saņēma baltiešu atskārsmi, ka okupācijas režīmam pastāvot, no politiskajām represijām iedzīvotāji nebūs pasargāti. Pēc 1949. gada marta deportācijas papildinājās nacionālo partizānu rindas, viņu darbība kļuva asāka. Partizānu cīņa turpinājās līdz pat 1950. gadu vidum. Vēl 1953. gadā Maskavas čekas vadība deva uzdevumu, ka ar katra partizāna iznīcināšanu jānodarbojas vismaz vienam čekistam. Atmiņas liecina par baltiešu solidaritāti nometinājumā un kopīgu cīņu pat ieslodzījuma nometnēs. Deportācijas nemazināja uzticību neatkarīgajām Baltijas valstīm. Ar bruņotas un nevardarbīgas pretošanās palīdzību neatkarības ideja tika nesta līdz Baltijas ceļam un realizēta atjaunojot savas neatkarīgās valsts. Pieminot deportētos baltiešus, mēs pieminam arī savu vēsturi. Savu vēsturi, kas nosaka, kādas šodien ir Latvija, Lietuva un Igaunija.