1.septembris – Otrā pasaules kara sākuma diena

Otrais pasaules karš (1939.–1945. g.) bija globāls bruņots konflikts, kas iesaistīja lielāko daļu no apmēram 50 valstīm, kas tolaik pastāvēja pasaulē. Tas bija plašākais un cilvēku upuru ziņā postošākais karš pasaules vēsturē. Par Otrā pasaules kara sākumu parasti uzskata nacistiskās Vācijas iebrukumu Polijā 1939. gada 1. septembrī. Pastāv dažādas versijas un argumentācija, kādu datumu uzskatīt par Otrā pasaules kara sākumu, tomēr vēstures literatūrā plašāk ir pārstāvēts uzskats, ka šis karš ir sācies 1939. gada 1. septembrī.

Par Otrā pasaules kara cēloņiem uzskata pasaules politisko situāciju pēc Pirmā pasaules kara beigām (Vācijai neizdevīgais Versaļas miera līgums), kas radīja karu zaudējušo lielvalstu, pirmām kārtām Vācijas, revanšisma un revizionisma tendences par zaudējumu Pirmajā pasaules karā. Situāciju pasliktināja arī pasaules ekonomiskās krīzes (“Lielā depresija”; 1929.–1933. g.) sekas. Sekoja starptautiskā saspīlējuma pakāpenisks pieaugums. Tautu Savienība atradās savā norieta stadijā, un cerētie kolektīvās drošības mehānismi nedarbojās.

Jauna kara izcelšanos veicināja arī 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē Lielbritānijas un Francijas īstenotā “agresora nomierināšanas” politika attieksmē pret nacistisko Vāciju, kas pēdējai ļāva attīstīt lielus bruņotos spēkus, anektēt Austriju (anšluss; 1938. g.) un okupēt Čehoslovākiju (1939. g.). Šādas politikas un Rietumu demokrātisko valstu piekāpšanās simbols revanšistiskajām valstīm bija Minhenes vienošanās (1939. g. 30. septembrī) starp Vāciju, Itāliju, Lielbritāniju un Franciju. Vācija un Itālija tiecās paplašināt teritorijas un iegūt jaunas kolonijas. 1938. gada beigās un 1939. gadā, to skaitā argumentējot ar Minhenes vienošanās rezultātiem, arī Padomju Savienība atkāpās no līdz tam laikam vismaz oficiāli deklarētās miera politikas, kolektīvās drošības un miera nedalāmības idejas. Maskava pārgāja uz agresīvu ārpolitiku un ekspansionistisku nostāju attiecībā pret savām kaimiņvalstīm.

1939. gada 23. augustā PSRS un nacistiskā Vācija Maskavā parakstīja neuzbrukšanas līgumu, kam tika pievienots slepenais protokols par interešu sfēru sadalīšanu Austrumeiropā. Kļuva skaidrs, ka realizēt savas intereses trešo suverēno valstu teritorijās un pārņemt kontroli par tām ir iespējams vienīgi ar kara un agresijas palīdzību. Vācijai gatavojot uzbrukumu Polijai, “trešajam reiham” vajadzēja nodrošināties ar drošu “aizmuguri” – ka PSRS nenostāsies Polijas pusē. Sākotnēji Vācijas valstskanclers Ādolfs Hitlers bija plānojis sākt uzbrukumu 26. augustā. Taču 25. augustā Polija un Lielbritānija noslēdza militārās savienības līgumu, kas paredzēja savstarpējas militāras palīdzības iespējas kara gadījumā.

1939. gada 1. septembrī sākās Vācijas militāro spēku uzbrukums Polijai. 1. septembrī Latvijas Valsts un ministru prezidents Kārlis Ulmanis parakstīja neitralitātes deklarāciju, kurā paziņoja, ka “karā, kas izcēlies starp ārvalstīm, Latvija ievēros stingru neitralitāti”. 3. septembrī, izpildot savu sabiedrotā pienākumu un 1939. gada 31. martā Polijai sniegtās drošības garantijas, Lielbritānija un Francija pieteica Vācijai karu, taču nopietna karadarbība Rietumu frontē nesekoja (“dīvainais karš”). 3. septembrī Latvijas valdība vēlreiz uzsvēra Latvijas neitralitāti. Sevišķi Lielbritānijas paziņojums nozīmēja, ka karā iesaistījās visas Britu impērijas sastāvdaļas – domīnijas, kolonijas un mandātteritorijas. Mūsdienās sevišķi Polijas vēsturnieku vidū ir plaši izplatīts uzskats, ka šis karš sākās kā reģionāls karš, bet tieši ar 1939. gada 3. septembri tas ieguvis pasaules kara raksturu un mērogu.

17. septembrī, pamatojot it kā ar Polijas valsts sabrukumu, Polijas prezidenta un valdības bēgšanu uz ārzemēm un  un nepieciešamību aizsargāt tobrīd Polijas sastāvā esošās Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas iedzīvotājus, Polijas valsts teritorijā no austrumiem iebruka Padomju Savienības Sarkanā armija. Rietumvalstu un Austrumeiropas valstu vēsturnieku vidū pastāv viedoklis, ka tādējādi PSRS iestājās Otrajā pasaules karā jau 1939. gada 17. septembrī, turklāt nacistiskās Vācijas pusē. Lai atstātu sev zināmas manevra iespējas nākotnē, situācijā, kad Rietumu demokrātiskajām lielvalstīm nebija iespējas cīnīties pret divām totalitārām lielvalstīm vienlaicīgi, Lielbritānija un Francija Padomju Savienībai karu nepieteica.

- Ainārs Lerhis, Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks