X

Gunāra Astras gads

Gunāra Astras pēdējais vārds LPSR Augstākajā tiesā

Gunāra Astras pēdējais vārds LPSR Augstākajā tiesā


No izdevuma "Gunārs Astra. Pēdējais vārds"

Izdevējs: “Latvijas Vēstnesis” 
Rīga, 2021

Gunāra Astras pēdējais vārds LPSR Augstākajā tiesā

1983. gada 15. decembrī

“A kto takoj Ojar Vacietis?”[1] To man jautāja mans kameras biedrs[2] pirmās tiesas dienas vakarā, kad es atgriezos 24. kamerā, kurā biju ievietots, un, izlasījis “Cīņā”[3] ziņu par Ojāra Vācieša nāvi,[4] darīju to zināmu savam kameras biedram.

Viņam ir 24 gadi. Dzimis un uzaudzis Latvijā. Latvietis? Maksimāli uzlabots latvietis.[5] Viņu pie šīs zemes saista tikai robežsargi. Robežsargi viņu notvēra Kurzemes jūrmalā[6] - ceļā uz Zviedriju. Tas bija 34. gadījums šī gada deviņos mēnešos Latvijas piekrastē.

Es esmu dzimis laikā, kad bērnība bija grūta, taču liktenīgu notikumu piesātināta. Tajā laikā es augu un mācījos analizēt, pretstatīt, salīdzināt un izdarīt attiecīgus secinājumus.

Esmu dzimis pietiekami agri, lai šos notikumus spētu saskatīt, un pietiekami vēlu, lai man personīgi paietu secen iespaidi un notikumi, kas daudzus cilvēkus uz visu mūžu sastindzinās, jo viņu domāšanu un jūtas nomāca dzīvnieciskas bailes.

Agri sāku strādāt. Jau 25 gadu vecumā es biju VEF lielākā ceha,[7] kur strādā ap 2000 cilvēku, priekšnieka vietnieks. Manu sociālo izcelšanos apliecina valsts apsūdzētāja izteikumi par manas sociālās bāzes[8] saistību ar maniem “noziegumiem”. Mana sociālā bāze bija “pareiza”. Tāpēc mani centās izvirzīt, man uzticējās, un tāpēc man nācās iepazīt administratīvās un ideoloģiskās vadīšanas organizācijas “virtuvi”. Mani centās iesaistīt Komunistiskajā partijā,[9] atklāti paskaidrojot, ka tālākajai izvirzīšanai vispirms “jānoformējas politiski”.

Man bija jāpiedalās kabinetu apspriedēs, kur par ļaudīm un notikumiem runāja atklāti, saucot lietas īstajos vārdos, iepriekš sadalot posteņus un izvirzot cilvēkus, kurus vēlāk it kā ievēlēja paši darbaļaudis. “Вот этих пропустим через собрание... Мастером пусть будет Бунте, это ничего, что он латышонок...”[10]

Mans cehs un es Pēterburgas bruņotā apvērsuma[11] 40. gadadienā kā labākie Operas un baleta teātrī tikām svinīgi apbalvoti. Bet 50. gadadienu es sagaidīju ne tik svinīgos apstākļos - Mordovijas APSR[12] galvaspilsētas Saranskas čekas[13] pagrabos...

Kā norādīja mans aizstāvis, esmu latviešu cilvēks, es pat uzdrošinos teikt - latvietis.[14] Un ne tikai rīdzinieks, par kādiem beidzamajā laikā mūs visus ļoti cenšas pārkristīt centrālie padomju radio, preses un televīzijas ziņojumi[15] (рижанин Балдерис[16] utt.).

Tas nav netīšām un nav vienalga, ka mūsu skaistā, dzimtā un bagātā valoda tiek izstumta no sapulcēm, kabinetiem, iestādēm, lozungiem, ka tā aizvien vairāk tiek noplicināta un izkropļota.

Man sāp, un es jūtos pazemots, kad redzu, ka aiz milzīgiem un spožiem burtiem,  augstu virs rūpnīcas “Straume”,[17] ražošanas apvienību VEF un RER[18] fasādēm slēpjas viens vienīgs krieviskums. Rīkojumi, pavēles, informējoši uzraksti, lozungi, tehniskā dokumentācija - viss ir krieviski.[19]

Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos - Brīvdabas muzejā,[20] uz dažu teātru skatuvēm, atsevišķu masu informācijas līdzekļu darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši nospiež dižā krievu mēle.

Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka lielum lielais vairākums Latvijā dzimušo un augušo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu, ka vidusskolas absolventam krievam latviešu valoda ir nievu un ņirgāšanās objekts, un neviens eksaminators šīs valodas zināšanu no krievu skolēna neprasa,[21] bet latviešu skolēnam krievu valodas mācēšana ir pilnīgi obligāta.

Man sāp, un es jūtos pazemots, ka šie paši latviešu skolēni savu nespēju izteikties dzimtajā valodā kompensē ar neķītru krievu lamu vārdu palīdzību. Man ir skumji, ka latviešu mazuļiem vakara pasaciņa jānoskatās un jānoklausās no Maskavas, jo H.Misiņš[22] tiek tikai līdz radiomājai,[23] ka bērnudārzos latviešu bērniem neiemāca latviešu tautasdziesmu zelta fondu, ka Rīgas Nameja[24] un Aspazijas[25] bulvāri, Valdemāra[26] un Vaidavas[27] ielas lielmanīgi pārdēvētas Majakovska,[28] Gorkija,[29] Jerjomenko,[30] Sverdlova,[31] Sergeja Ļuļina[32] un daudzos citos vārdos, ka Rīgas galvenās ielas dažādie nosaukumi tik precīzi un padevīgi atspoguļo laikmeta griežus -  Aleksandra, Brīvības, Hitlera, Ļeņina iela.[33] Atmiņā uzpeld citi nosaukumi: Alfred Rosenberg Ring,[34] Hermann Göring Ring,[35] von der Goltz Ring[36] utt.

Pavisam bēdīgs un nikns es kļūstu tad, kad man jākonstatē, ka vārdam “Latvija” tiek ierādīta reklāmas, dekorējoša, kosmētiska loma: šūšanas firma “Latvija”,[37] ziepes “Latvija”[38] u.c. (jāprecizē gan, ka visos šajos gadījumos lietots lielais “L”, tātad nav runa par 15. vai 16. gadsimtu, bet gan par 20. gadsimtu).

Dziļi apvainots un pazemots es jūtos tad, kad man sabiedriskās vietās – veikalos, iestādēs, transporta līdzekļos, uz ielas, Latvijas teritorijā ik uz soļa - jāpieredz augstprātīga, šovinistiska attieksme pret manu valodu. Labākajā gadījumā jādzird: “Чего? Чего? По-русски!”[39] Sliktākajā variantā – uzrunātais noraugās manī, it kā es būtu loga rūts, un pēc tam es varu apbrīnot viņa pakausi.

Viss šajā sakarā minētais un vēl vairāk – neminētais –  liek uzdot jautājumu, kāds pamats ir formulai “nolūkā graut un vājināt padomju varu”? Katram, kurš nevēlas izlikties par nejēgu, ir skaidrs, ka jēdziens “padomju” apzīmē sociālas dabas parādību. Viss, par ko es runāju un runāšu vēl, izriet no nacionālas dabas parādībām. Vai valsts apsūdzības un tiesas lietotā terminoloģija būtu jāsaprot kā pūles pierādīt, ka krievu nācijas nepārprotamā, progresējošā un nomācošā dominante ir marksisma – ļeņinisma īstenošana?[40] Ja tas ir tā, tad mani pārliecināt par to nav iespējams. Pieļauju iespēju, ka valsts varas orgāni vadās pēc formulas “советское – это русское”[41] un vārdu “padomju” izmanto kā segvārdu jēdzienam “krievu”.

Lielu daļu savas dzīves esmu pavadījis krievu tautības pilsoņu un valodas vidē - gan ieslodzījumā, gan darbā. Ilggadīgā pieredze apstiprina, ka krievu nācijas dominēšana noved pie sekām, kuras es ilustrēšu ar dažiem piemēriem:

– Mordovijā mordovieši[42] kaunas lietot savu dzimto valodu, cenšas runāt krieviski, uzdoties par krieviem;

– Mordovijas galvaspilsētas Saranskas radio ik rītu 30 minūtes ir ziņas erzju un mokšu[43] valodās, visu pārējo laiku tiek raidīts no Maskavas;

– Mordovijā vienīgi nomaļākajās sādžās ir skolas ar mordoviešu mācību valodu, un arī tikai līdz 4. klasei;

– Saranskā izdotās avīzes “Mokšeņ Pravda” rakstu saturā ikviens krievu valodas pratējs var brīvi orientēties - lielākā daļa vārdu ir valstī kultivētajā žargonā, kur krievu vārdiem piekabināta mokšu galotne (kā erzju, tā mokšu ir somugru valodas un tādēļ pilnīgi svešas ir slāviskajai krievu valodai);

– mūsu kaimiņu baltkrievu asimilācijas process ir sasniedzis tādu stadiju, ka viņi nevēlas sevi atzīt par baltkrieviem, vārds “belorus”[44] ir nievājams un tiek uztverts kā pazemojums;

– bijušajā Ukrainas galvaspilsētā Harkovā no esošajām divām ukraiņu skolām nesen vienu slēdza, bet otra knapi velk dzīvību - skolotāji meklē skolēnus; vecāki grib saviem bērniem labu un vēlas, lai viņi mācās krievu skolās.

Es minēju tikai dažus, man skaidri zināmus un pārbaudāmus faktus no milzīgā faktu daudzuma, kas veido vēsturiski jaunu cilvēku kopību – padomju tautu.[45]

Mūs visus sistemātiski un neatlaidīgi pieradina pie tā, ka ir pilnīgi dabiski rakstīt, runāt, dziedāt un domāt krievu valodā. Citēšu dažus masu informācijas līdzekļos figurējošus jēdzienus: “русский лес, русский лен, русский солдат, русская красавица, русская техника, русская зима, русские узоры, русская удаль, русское поле, русский солдат свою верную службу несет.”[46]

Vai kāds spēj iedomāties, ka līdzīgās kombinācijās figurētu  vārds “latviešu”? Nē! Tas nozīmē, ka kārtējais lielais solis zināmajā virzienā ir sperts. Rainis[47] rakstīja: “Kultūra vienmēr ir nacionāla”.[48] Laikraksta “Izvestija” 1983. gada 4. decembra numura 3. lappusē krievu dzejnieks Anatolijs Prelovskis[49] dzejolī “Человек своего народа”[50] paziņo:

“Ему не век, а вечность подавай,

Он выбрал не тропинку, а объял не частъ вселенной он, а – всё!”[51]

Spēcīgi? Kā redzam, globālu “tūkstošgadu” apetīte paliek kaunā. Zinot valsts apsūdzētāja interesi par parunām, atļaušos minēt “kas augstu kāpj, tas zemu krīt.” Un vēl - tēmas neapšaubāma pārzinātāja Napoleona Bonaparta[52] atziņu, ka “visas impērijas iet bojā gremošanas traucējumu dēļ.” Kādēļ es visu to stāstu? Lai izskaidrotu, kādēļ šodien nesēžu man kādreiz pilnīgi pieejamā tehnokrāta krēslā, bet uz apsūdzēto sola.

Mani šeit ir atvedusi mīlestība un cieņa pret manu tautu, kā arī varmācīgie pasākumi, kas vērsti uz manas tautas dvēseles noniecināšanu un noplicināšanu.

“Sen patiesības akās ūdens rūgts,
ar meliem sajaukts,
nedzisina slāpes…”[53]

Apsūdzības raksta[54] 21. lpp. teikts: “1981.gadā G.Astra savā dzīves vietā izplatīšanas nolūkā pārfotografējis ārzemēs izdotās Agņa Baloža pretpadomju satura grāmatas “Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā”[55] tekstu un izgatavojis šīs grāmatas teksta fotonegatīvus.”

Pievērsīšos dažiem dokumentiem, ko citēšu daļēji pēc atmiņas, daļēji - pēc Maskavas laikraksta “Izvestija”.[56]

  1. Padomju varas pirmajā dekrētā - “Dekrētā par mieru”[57] - konstatēts, ka jebkurās vēlēšanās citas valsts armijas klātbūtne ir nelikumīga un to rezultāti NAV VĒRĀ ŅEMAMI.
  2. Latvijas Satversme,[58] kuru ir pieņēmusi Latvijas tauta, bet nav to atcēlusi vai izmainījusi, paredz, ka visus valsts dzīves jautājumus izlemj Saeima, izņemot vienu - jautājumu par atteikšanos no valsts suverenitātes. Šo jautājumu var izlemt vienīgi tautas nobalsošanas ceļā.
  3. 1920. gada 11. augustā noslēgtā Krievijas - Latvijas miera līguma[59] teksts: “Ievērojot Latvijas tautas noteikti pausto gribu uz neatkarīgu pastāvēšanu, Krievija svinīgi paziņo, ka tā uz mūžīgiem laikiem atsakās no jebkurām suverēnām tiesībām uz Latvijas zemi un tautu. No Latvijas agrākās piederības Krievijas impērijai neizriet nekādas sekas.”
  4. Neuzbrukšanas un savstarpējās palīdzības līgums noslēgts starp PSRS un Vāciju 1939. gada 23. augustā.[60] Šī līguma slepenie protokoli[61] ir citēti dokumentā, nosūtīti PSRS, VFR, VDR un citiem adresātiem, un tā teksts atrodas krimināllietā nr. 26.[62] Slepeno protokolu fotokopijām ir jābūt Augstākās tiesas rīcībā.

Tālāk norādu uz sekojošiem notikumiem:

  1. 1940. gada 17. jūnijā Sarkanās Armijas daļas šķērso minētajā miera līgumā saskaņoto un fiksēto Latvijas - PSRS robežu un ienāk Latvijas teritorijā.[63]
  2. 1940. gada 21. jūlijā Saeimas[64] (jādomā, tās vienīgās Saeimas, kuras darbību pārtrauca 1934. gada 15. maija apvērsums,[65] taču - kur ir partiju deputāti?) sēdē tiek pasludināta Padomju Latvijas nodibināšana.
  3. 1940. gada 5. augustā PSRS Augstākā Padome pēc deputāta Ahumbajeva[66] priekšlikuma apmierina Padomju Latvijas delegācijas lūgumu par uzņemšanu Padomju Savienībā.

Šajā sakarībā rodas jautājums: kāds bija tiesiskais pamats Sarkanās Armijas ienākšanai Latvijā 17. jūnijā? Atbilde ir tikai viena: nekāds, ja par tādu neuzskata slepenos un noziedzīgos protokolus, kurus pievienoja PSRS - Vācijas līgumam. Ņemot vērā augstāk norādītos dokumentus - “Dekrētu par mieru”, Latvijas Satversmi un Latvijas - PSRS miera līgumu, ir nepieciešams izdarīt šādus secinājumus:

  1. 17. jūnija aktam nebija tiesiska pamata.
  2. 21. jūlija aktam nebija tiesiska pamata.

Lūk, kādēļ esmu izvēlējies Agņa Baloža sastādīto krājumu, kurā par šiem notikumiem ir konkrēti un argumentēti pastāstīts un no kā izriet viss pārējais, ieskaitot šo tiesas procesu. Būdams Latvijas pilsonis ar nacionālu un demokrātisku pārliecību, nevaru ignorēt augstāk minētos apstākļus.

Ja 17. jūniju un 21. jūliju apmainītu vietām, tas ir, ja 17. jūnijā saskaņā ar Latvijas Satversmi, paužot tautas brīvu gribu, Latvijā būtu nodibināta padomju republika, bet 21. jūlijā Latvijas padomju valdība lūgtu draudzīgās PSRS karaspēku jebkādu iemeslu dēļ ienākt Padomju Latvijā, es respektētu savas tautas gribu, un mani nebūtu, par ko vajāt.

Atļaušos nocitēt pagājušās sestdienas (10. decembra) “Izvestiju”.[67] Tur, 4. lappusē, teikts: “Par agresiju tiek atzīta valsts bruņoto spēku ielaušanās vai iebrukums citas valsts teritorijā, vai arī jebkura militāra okupācija, lai arī tai būtu jebkāds pagaidu raksturs, kas ir šādas ielaušanās vai uzbrukuma rezultāts (3. pants).”

Nekādi apsvērumi - politiski, ekonomiski, militāri vai citi - nevar kalpot par agresijas attaisnojumu (5. pants). (Agresijas definīcija, ANO 1974. g.)[68]

Tajā pašā dienā - 10. decembrī - pasaule atzīmēja Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas[69] pieņemšanas 35. gadskārtu. Šajā deklarācijā, starp citu, teikts: “Katram cilvēkam ir tiesības meklēt, saņemt un izplatīt informāciju neatkarīgi no valstu robežām.”

Kā ir pasludinājusi Padomju valdība, kuras vārdā mani apsūdz, PSRS ir pilnīgi izpildījusi minētās deklarācijas prasības. Ja tas ir tā, tad par ko mani tiesā? Nekā cita es taču neesmu izdarījis, tikai izmantojis savas cilvēka tiesības.

Apsūdzībā figurē vārdi “apmelojoši izdomājumi”, “apmelota PSRS politika”, “no pretpadomju pozīcijām aprakstīts”. Ko tas varētu nozīmēt? Jebkuru apmelojumu var un vajag atspēkot, ja tas ir tā vērts. Ņemot vērā varas orgānu reakciju, tas ir to vērts. Tā vietā, lai pierādītu, ka kaut kāda informācija ir meli, t.i., nav informācija, bet dezinformācija, un lai to neitralizētu, varas orgāni šo informāciju slēpj, tās glabātājus un izplatītājus vajā, rada ap šo informāciju sensacionalitātes un pārmērīgas ziņkārības atmosfēru.

Man ir teikts - “aizliegta grāmata”.[70] Kā lai to zinu, kas ir aizliegta, kas - nē? Vatikāns publicē un regulāri papildina savu Index librorum prohibitorum[71]- aizliegto grāmatu sarakstu. Varbūt daudzi cilvēki izvairīsies no situācijas, kurā esmu nonācis, ja kioskā nopirks un izlasīs šādu jaunākā izlaiduma sarakstu. Tagad iznāk tā, ka katram jāapgūst papildus kvalifikācija - pašcenzors. Bet kur tādu apgūt? Man atliek vadīties vienīgi no apsvēruma: ja informācija satur kaut ko tādu, par ko padomju avoti sniedz citas ziņas vai arī vispār klusē, tad informācija ir kaitīga un noziedzīga. Tas ir pilnīgs absurds. Atgādināšu parunu: “Mucā audzis, pa spundi barots.”

Informācijas bads cilvēku padara nespējīgu veidot pareizus spriedumus, nolemj viņa domāšanu atrofijai - ja domāšana vispār pagūst kaut cik attīstīties. Cilvēks ar atrofētu domāšanu ir nepilnvērtīgs, pazemots, pārvēršas par manipulāciju objektu, rotaļlietu, vergu. Lai būtu par kaut ko pārliecināts, cilvēkam ir jābūt informētam. Jāzina, ko par sabiedrību saka ienaidnieks, viņam jāprot argumentēti apstrīdēt pretinieku - ja šādi argumenti ir. Pirms 9 dienām, 6. decembrī, bija Somijas valsts svētki.[72] Helsinkos notika svinīgs kongress, veltīts Neatkarības svētkiem. Somijas valdība un somu tauta saņēma apsveikumus no visas pasaules, arī no Padomju Savienības. Šī gada 5. decembra “Izvestija” raksta: “PSRS un Somijas ilggadīgās, nemainīgi draudzīgās kaimiņattiecības var būt par piemēru mierīgas līdzāspastāvēšanas politikai.”

Savā laikā vienādi svinīgi Krievija paziņoja, ka tā uz mūžīgiem laikiem atsakās no jebkādām suverēnām tiesībām gan uz Somijas zemi un tautu,[73] gan uz Latvijas zemi un tautu,[74] ievērojot šo tautu noteikti pausto gribu uz neatkarīgu pastāvēšanu.

Kādēļ tad Rīgā 18. novembrī nesanāca svinīgais kongress? Kādēļ 18. novembris[75] netiek atzīmēts? Kāpēc “Izvestija” neraksta: “PSRS un Latvijas ilggadīgās, nemainīgi draudzīgās kaimiņattiecības…”? Lūk, tā iemesla dēļ, ka divi noziedznieki - Ribentrops[76] (tiesāts un pakārts Nirnbergā) un Vjačeslavs Molotovs[77] (netiesāts un nepelnīti aizmirsts, pabeidz savas dienas kā personālais pensionārs politisko līķu rezervātā Piemaskavā) 1939. gada 23. augustā parakstīja slepenu vienošanos par “dzīves telpu” sadalīšanu Baltijā;[78] un ne tikai Baltija viņiem maisījās pa kājām.

Rezumēju.

Mani noziegumi: grāmatu fotografēšana, fotonegatīvu glabāšana un trīs negatīvu iedošana G. Freimanim,[79] viena raksta pārtulkošana, vienas grāmatas parādīšana citam cilvēkam, vēl dažu grāmatu glabāšana. Pilnīgi intīma satura sacerējuma sarakstīšana un glabāšana. Radioraidījumu ierakstīšana lentās un šo lentu glabāšana.[80]

Par to es tikšu notiesāts,[81] par to valsts apsūdzētājs[82] ir pieprasījis atzīt mani par sevišķi bīstamu recidīvistu[83] un ieslodzīt mani sevišķajā režīmā[84] uz septiņiem gadiem, bez tā - uz pieciem gadiem nometināt - ne jau Krimā.[85] Valsts apsūdzētājs ir pārcenties - manos gados un pie manas veselības septiņi gadi sevišķajā režīmā ir vairāk nekā pietiekami, lai mani nogalinātu.

Kādēļ tāda bardzība? Vai tiešām šie mani noziegumi ir tik smagi? Nē. Es nedevu ne izsmeļošas, ne visaptverošas liecības. Es vispār nedevu liecības, un neviens cilvēks ar manu palīdzību vai manis dēļ nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot, un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību.

Apsūdzības uzturētājs norādīja, ka esmu bijis notiesāts “par noziegumu pret savu tautu un dzimteni”. Šie zaimi neprasa nekādu atspēkojumu. Atgādināšu vienīgi: kā maizi ēdi, tā dziesmu dziedi.

Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku. Pateicos savai sievai[86] un meitai[87], saviem tuviniekiem[88], draugiem un labvēļiem par uzticību un atbalstu; savam aizstāvim advokātam Beljānim[89] par labiem nodomiem, pateicos valsts apsūdzības uzturētājam, kas parādīja man godu, sacīdams, ka Andrejs Saharovs[90] ir mans domubiedrs, un spoži pierādīja savu nevarību. 

Paldies par uzmanību.
_______________________________________________________________

Izdevēja piezīme: Šī Gunāra Astras “Pēdējā vārda” versija ir veidota, salīdzinot laikraksta “Atmoda” 1989. gada 3.aprīļa numurā publiski pieejamo tekstu ar Gunāra Astras brāļa Leona Astras arhīva versiju, ko viņš šifrētā veidā pierakstīja 1983. gada 15. novembrī tiesā.

 

[1] “Bet kas ir Ojārs Vācietis?” (krievu valodā).

[2] 1983. g. 5. janvārī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts drošības komiteja (VDK) ierosināja vispārīgu krimināllietu par pretpadomju aģitācijas faktu. 6. un 7. janvārī tika veiktas kratīšanas daudzu cilvēku mitekļos, arī Gunāra Astras dzīvoklī. VDK vairākas reizes izsauca G. Astru uz pratināšanu, taču viņš tika arestēts tikai 15. septembrī. No šī datuma līdz tiesas prāvas beigām G. Astra tika turēts VDK izmeklēšanas izolatorā (tagadējā adrese – Brīvības iela 61, Rīga). Vienā kamerā tur parasti atradās divi vai vairāki ieslodzītie. 

[3] Laikraksts “Cīņa” (1904 – 1991) Latvijas okupācijas laikā bija Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Centrālās komitejas (CK), LPSR Augstākās padomes un LPSR Ministru Padomes oficiālais izdevums latviešu valodā.

[4] Ojārs Vācietis (1933 - 1983) bija izcils latviešu dzejnieks un tulkotājs, jaunībā lojāls padomju varai. Pēc Ungārijas sacelšanās (1956) apspiešanas O. Vācieša attieksme pret padomju režīmu sāka mainīties, viņa dzejā parādījās kritiski motīvi un zemteksti. Tomēr O. Vācietis iestājās Komunistiskajā partijā (1965) un tika apbalvots ar LPSR Valsts prēmiju (1967). 60. gadu beigās O.Vācieša daiļrade saņēma publisku kritiku no partijas funkcionāriem. Neraugoties uz pretrunīgajām attiecībām ar režīmu, O.Vācietis arī vēlāk turpināja saņemt tā atzinību - viņam tika piešķirts LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums (1972), LPSR Komjaunatnes prēmija (1976), LPSR Tautas dzejnieka tituls (1977) un PSRS Valsts prēmija (1982).

[5] Ironiska norāde uz padomju režīma oficiālo ideoloģiju, kas prognozēja visu PSRS tautību saplūšanu vienotā padomju tautā.

[6] Padomju okupācijas periodā Baltijas jūras piekraste tika stingri apsargāta, iebraukšanai pierobežas zonā bija nepieciešamas speciālas atļaujas. Cilvēku kustību kontrolēja VDK robežsardzes karaspēks, kas aizturēja potenciālos bēgļus. Nesankcionēta PSRS ārējās robežas pāriešana bija krimināli sodāms nodarījums.

[7] Valsts elektrotehniskā fabrika Rīgā (VEF) bija lielākais sakaru līdzekļu ražotājs PSRS teritorijā 20. gs. 80. gados. Ražošanas process balstījās uz struktūrvienībām – cehiem.

[8] Padomju sistēmas ietvaros cilvēka statusu noteica izcelšanās no noteikta sociālā slāņa. Strādnieki un trūcīgie zemnieki tika uzskatīti par lojāliem pilsoņiem, kamēr uz izglītoto un turīgo sabiedrības slāņu pārstāvjiem režīms raudzījās ar aizdomām. Profesionālās karjeras attīstība nereti bija atkarīga no sociālās izcelsmes.  

[9] Padomju Savienības Komunistiskā partija (PSKP) bija PSRS politiskās sistēmas centrālais elements. Tā bija vienīgā legālā politiskā partija. PSKP pilnībā kontrolēja visas valsts struktūras. Vairumā gadījumu cilvēku iespējas izvirzīties vadošos amatos bija atkarīgas no piederības PSKP. LKP bija PSKP vietējā struktūrvienība okupētajā Latvijā.

[10] “Šos te izpurināsim sapulcē... Par meistaru lai ir Bunte, tas nekas, ka viņš ir latvietelis” (krievu valodā, noniecinošā tonī).

[11] 1917. g. 25. oktobrī (pēc jaunā stila – 7. novembrī) komunisti gāza Krievijas Republikas Pagaidu valdību un pārņēma varu Petrogradā. Padomju režīms šo notikumu dēvēja par Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju. Komunistu pretinieki to kvalificēja kā apvērsumu. G. Astra apzināti lieto šādu jēdzienu, paužot savu principiālo opozīciju režīmam un apšaubot padomju varas leģitimitāti.

[12] 1983. g. PSRS sastāvēja no 15 federācijas subjektiem - padomju sociālistiskajām republikām (PSR). Lielākā no tām bija Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika (KPFSR), kas ietvēra arī zemāka statusa valstiskos veidojumus – autonomās padomju sociālistiskās republikas (APSR). Viena no tām bija Mordovijas APSR.

[13] Sarunvalodā VDK tradicionāli tiek dēvēta par “čeku” (transliterācija) pēc analoģijas ar tās priekšteci – Viskrievijas Ārkārtas komisiju cīņai ar kontrrevolūciju, spekulāciju un sabotāžu (1917).

[14] G. Astra dzimis 1931. g. 22. oktobrī Rīgā strādnieku ģimenē. Tēvs Larions Astra (1902 – 1971) pēc tautības bija krievs (līdz 1925. gada novembrim - Larions Astratjevs). Māte Elza Ernestīne Astra (1903 – 1971), dzimusi Elza Ernestīne Anuševiča, – latviete. G. Astra uzskatīja sevi par latvieti, ar tēvu reizēm  sarunājās krieviski. Ģimenē bija vēl divi dēli – Harijs Astra (1925 – 2019) un Leons Astra (1941).

[15] Okupētajā Latvijā tika izplatīta gan PSRS plašsaziņas līdzekļu (Maskavas radio un televīzija, PSRS centrālie preses izdevumi) informācija krievu valodā, gan vietējo mēdiju informācija latviešu un krievu valodās.

[16] “Rīdzinieks Balderis” (krievu valodā).

Helmuts Balderis (1952) – izcils latviešu hokejists. Pārstāvēja Rīgas sporta klubu “Dinamo” (1968 – 1977; 1980 – 1985), spēlēja Maskavas vienībā “Armijas Centrālais Sporta Klubs” (1977 – 1980), kļuva par trīskārtēju PSRS čempionu hokejā. H. Balderi Padomju Savienībā vairāk pazina kā Rīgas hokeja kluba pārstāvi nekā latvieti.

[17] Rīgas rūpnīca “Straume” ražoja rotaļlietas un sadzīves tehniku.

[18] Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca (RER) ražoja elektroiekārtas transporta līdzekļiem.

[19] Valsts pārvaldē un ekonomikā latviešu valoda funkcionēja tikai daļēji, daudzās jomās lietvedība un komunikācija notika tikai krievu valodā. Pat pēc oficiālajiem 1989. g. tautas skaitīšanas datiem 66 % procenti latviešu brīvi pārvaldīja krievu valodu, bet latviešu valodu brīvi (pēc pašvērtējuma) pārvaldīja tikai 21 % krievu tautības iedzīvotāju. Padomju okupācijas periodā arī citu tautību imigranti no PSRS primāri lietoja krievu valodu. Komunikācija starp latviešiem un citu tautību cilvēkiem galvenokārt notika krieviski.

Krievu valoda pilnībā dominēja rūpniecības uzņēmumos. Okupācijas režīms Latvijā aktīvi veicināja industriālās ražošanas attīstību, kas balstījās uz ievestām izejvielām un darbaspēku. Jau 60. gados rūpniecības uzņēmumi sadūrās ar akūtu personāla trūkumu, mērķtiecīgi tika veicināta imigrācija no PSRS. 1980. g. rūpniecība veidoja 65,8 % no LPSR kopprodukta. Industrializācijas līmenis okupētajā Latvijā bija pat augstāks nekā kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā. Lielākie Latvijas rūpniecības uzņēmumi bija tieši pakļauti nevis LPSR administratīvajām struktūrām, bet PSRS centrālajām varas iestādēm. Administrācijā un lietvedībā absolūts darbinieku vairākums lietoja tikai krievu valodu.

[20] Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs (1924) tika izveidots, ņemot par paraugu līdzīgus muzejus Eiropas valstīs, īpaši Stokholmas Skansena muzeju. Brīvdabas muzeja ekspozīcijas galvenā tēma ir tautas celtniecība un tradicionālais zemnieku dzīvesveids.

[21] Okupētās Latvijas skolās latviešu un krievu valodu mācīja ar atšķirīgu intensitāti. 20. gs. 80. gadu beigās vispārizglītojošās vidusskolās ar latviešu mācību valodu 9. klasē katru nedēļu bija paredzētas 5 stundas latviešu valodā un literatūrā, kā arī 5 stundas krievu valodā un literatūrā. Salīdzinājumam - skolās ar krievu mācību valodu 9. klasē bija paredzētas 4 stundas krievu valodā un literatūrā, bet tikai 2 latviešu valodas stundas (latviešu literatūra netika mācīta). Krievu valodas un literatūras mācīšanas un eksaminācijas standarti latviešu skolās bija ļoti augsti, bet latviešu valodas mācību process krievu skolās – ārkārtīgi paviršs. Sabiedriskajā dzīvē un plašsaziņas līdzekļos pilnībā dominēja krievu valoda. Krievu skolu audzēkņiem nebija ne iespēju, ne motivācijas apgūt un lietot latviešu valodu.

[22] Harijs Misiņš (19171984) - latviešu aktierisrežisors un dziedātājs, bērnu raidījumu vadītājs radio.

[23] Domāta Latvijas Radio ēka (tagadējā adrese – Doma laukums 8, Rīga). 

[24] Namejs (arī Nameisis) - seno zemgaļu cilts vadonis 13. gadsimtā.

[25] Aspazija (1865 – 1943), īstajā vārdā Johanna Rozenberga, vēlāk Elza Pliekšāne, pazīstama latviešu dzejniece un sociāldemokrātu politiķe, dzejnieka Raiņa dzīvesbiedre.

[26] Krišjānis Valdemārs (1825 - 1891) - latviešu politiķis, ekonomists un publicists. Sabiedrisks darbinieks Krievijas Impērijas mērogā.

[27] Vaidava – vietvārds, kas apzīmē ciemu, ezeru un upi Latvijas teritorijā.

[28] Vladimirs Majakovskis (1893 – 1930) – ievērojams krievu dzejnieks, dramaturgs un aktieris.

[29] Maksims Gorkijs (1868 – 1936), īstajā vārdā Aleksejs Peškovs, - krievu rakstnieks un sabiedrisks darbinieks, PSRS Rakstnieku savienības priekšsēdētājs (1932 – 1936).

[30] Andrejs Jerjomenko (1892 – 1972) - Padomju Savienības maršals (1955), Otrā pasaules kara laikā vadījis kaujas operācijas pie Smoļenskas, Vjazmas un Staļingradas, kā arī Latvijas teritorijas iekarošanu (1944 – 1945). 

[31] Jakovs Sverdlovs (1885 – 1919) – Krievijas komunistu politiķis, Viskrievijas Padomju kongresa Centrālās izpildkomitejas (VCIK, nomināli augstākais padomju valsts varas orgāns no 1917. gada līdz  1937. gadam) priekšsēdētājs (1917 – 1919).

[32] Sergejs Ļuļins (1915 – 1944) – padomju kara aviācijas lidotājs, gājis bojā, bombardējot Rīgu (1944).

[33] Tagadējā Brīvības iela. Sākotnēji nosaukta par Aleksandra ielu (1818) par godu Krievijas imperatoram Aleksandram I, pārdēvēta par Brīvības ielu (1923), Ādolfa Hitlera ielu (1941), atkal par Brīvības ielu (1944) un par Ļeņina ielu (1950). 

[34] Tagadējais Raiņa bulvāris. Nosaukts par Troņmantinieka bulvāri (1860), Kārļa Marksa prospektu (1919), Raiņa bulvāri (1920), Alfrēda Rozenberga bulvāri (1941), tad atkal par Raiņa bulvāri (1944). 

Alfrēds Rozenbergs (1892 – 1946) – vācbaltiešu izcelsmes Vācijas nacionālsociālistu politiķis, okupēto austrumu apgabalu ministrs (1941—1945). Tiesāts un sodīts ar nāvi Nirnbergas tribunālā (1946). Studējis Rīgas Politehnikumā (1910 – 1915).

[35] Tagadējā Krišjāņa Valdemāra iela. Sākotnēji saukta par Nikolaja bulvāri (1858) par godu Krievijas imperatoram Nikolajam I, pārdēvēta par Krišjāņa Valdemāra ielu (1923), Hermaņa Gēringa ielu (1941), atkal par Valdemāra ielu (1944), tad par Maksima Gorkija ielu (1953).

Hermanis Gērings (1893 – 1946) – Vācijas nacionālsociālistu politiķis, Reihstāga prezidents (1932 – 1945), nomināli otrā persona valstī. Tiesāts Nirnbergas tribunālā, izdarījis pašnāvību (1946).

[36] Tagadējais Aspazijas bulvāris. Nosaukts par Teātra bulvāri (1858), Aspazijas bulvāri (1920), fon der Golca bulvāri (1941), atkal par Aspazijas bulvāri (1944), tad par Padomju bulvāri (1950).

Rīdigers fon der Golcs (1865 – 1946) – vācu ģenerālis, kas vadīja cīņu pret komunistu karaspēku Somijas un Latvijas teritorijā (1918 – 1919).

[37] Rīgas šūšanas fabrika “Latvija” ražoja apģērbu.

[38] Padomju okupācijas periodā pastāvēja prakse dot Latvijas vārdu dažādiem vietējiem ražojumiem. Piemēram, ziepēm, pārtikas produktiem vai mikroautobusiem. 

[39] “Kas? Ko? Krieviski!” (krievu valodā, pavēlošā intonācijā).

[40] Marksisms-ļeņinisms bija politiska filozofija, padomju režīma oficiālā ideoloģija. Tās galvenie postulāti bija vienpartijas sistēma, valsts kontrolēta plānveida ekonomika un proletāriskais internacionālisms. Nosaukums atvasināts no Kārļa Marksa un Vladimira Ļeņina vārdiem.

K.Markss (1818 – 1883) – vācu filozofs un žurnālists. V. Ļeņins (1870 – 1924), īstajā vārdā Vladimirs Uļjanovs, – radikāli kreiss krievu politiķis, Padomju Krievijas Tautas Komisāru padomes (valdības) priekšsēdētājs (1917 – 1924), Krievijas komunistu (boļševiku) partijas līderis.

Marksisma-ļeņinisma pamati bija jāapgūst visās PSRS mācību iestādēs. G. Astra šajā teikumā norāda uz pretrunu starp oficiāli sludināto visu tautu vienlīdzību un faktiski pastāvošo krievu tautas un valodas dominēšanu PSRS.

[41] “Padomju – tas ir, krievu” (krievu valodā).

[42] Mordovieši ir divu somugru tautu (erzju un mokšu) kopīgais nosaukums. Aptuveni viens miljons mordoviešu mūsdienās dzīvo Krievijas Federācijas teritorijā.  

[43] Mordovieši runā erzju un mokšu valodās.

[44] “Baltkrievs” (krievu valodā).

[45] G. Astra raksturo realitāti, uz kuru padomju okupācijas režīma īstenotā valodas politika un migrācija virzīja arī Latviju. Ja 1945. g. latviešu īpatsvars Latvijā bija diezgan augsts (vairāk nekā 80 % no 1,6 miljoniem iedzīvotāju), tad 1959. g. tas bija tikai 62 % un 1989. g. - 52 %. Salīdzinot ar situāciju pirms Latvijas okupācijas, krievu, ukraiņu un baltkrievu skaits līdz 1989. g. bija pieaudzis vairāk nekā 5 reizes. Rīgā latviešu īpatsvars 1989. g. bija tikai 36,5 %, bet krievu, baltkrievu un ukraiņu īpatsvars - 57 %. 1989. g. Latvijā bija vairāk nekā 2,6 miljoni iedzīvotāju. Padomju režīma sekmētās migrācijas rezultātā okupācijas laikā Latvijā uz pastāvīgu dzīvi apmetās gandrīz 1 miljons ieceļotāju no PSRS.

[46] “Krievu mežs, krievu lini, krievu karavīrs, krievu skaistule, krievu tehnika, krievu ziema, krievu ornamenti, krievu drosme, krievu lauks, krievu karavīrs ar uzticību pilda savu dienestu” (krievu valodā).

[47] Rainis (1965 – 1929), īstajā vārdā Jānis Pliekšāns, – ievērojams latviešu dzejnieks un sociāldemokrātu politiķis, Latvijas Satversmes sapulces un Saeimas deputāts (1920 – 1929), Latvijas izglītības ministrs (1926 – 1928). Padomju okupācijas režīms Raiņa personību un daiļradi plaši izmantoja savā propagandā, viņam pēc nāves tika piešķirts LPSR Tautas dzejnieka tituls (1940).

[48] Atšķirībā no padomju ideoloģijas, kas uzsvēra, ka kultūrai jābūt internacionālai pēc satura, bet nacionālai tikai pēc formas.

[49] Anatolijs Prelovskis (1934 – 2008) – krievu dzejnieks, dramaturgs un tulkotājs.

[50] “Savas tautas cilvēks” (krievu valodā).

[51] “Ne gadsimtu viņam, bet mūžību dod, Viņš neizvēlas taciņu, Un aptvēris nav vien visuma daļu,

bet gan – visu!” (krievu valodā).

[52] Napoleons Bonaparts (1769 – 1821) – Francijas karavadonis, imperators (1804 – 1815).

[53] Citāts no Vizmas Belševicas krājumā “Gadu gredzeni” (1969) publicētā dzejoļa “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”. Plašāks dzejoļa fragments:

Sen patiesības akās ūdens rūgts.
Ar meliem sajaukts, nedzesina slāpes.
Par agru atzīšanas koka auglis plūkts
Un zobus nomizojis. Mute ilgi sāpēs.
 Pār malām vilšanās un vēlo šaubu mērs.
Kā greizsirdīga sieva Roma prasa,
Lai ik uz soļa mīlestību zvēr
Tai publiski... Un spiegu acīm lasa
Starp manām rindām, ka tai nepieder
Šī sirds, kādreiz tik ļāvīga un naiva.
Mēms kļuvis tulks. Un domīgs kļuvis nerrs.
Un sapņos peld uz Rīgu kuršu laivas.”

V.Belševica (1931 – 2005) – latviešu dzejniece, rakstniece un tulkotāja. Dzejas krājums “Gadu gredzeni” neiekļāvās padomju režīma ideoloģijas un estētikas robežās, saņēma asu partijas funkcionāru kritiku. V. Belševicai uz vairākiem gadiem (1971 – 1974) tika liegta iespēja publicēt savus darbus.

[54] G. Astras lietu 1983. g. izmeklēja VDK. Ar to nodarbojās VDK Izmeklēšanas daļas virsnieki Elmārs Bērziņš (1936) un Arvils Pūris (1955). Lietas virzību pārraudzīja VDK priekšsēdētājs Boriss Pugo (1937 – 1991), priekšsēdētāja pirmais vietnieks Boriss Vasiļjevs (1932), Izmeklēšanas daļas priekšnieks Nikolajs Ņevickis (1931), priekšnieka vietnieks Staņislavs Bravackis (1933 - 1998) un nodaļas vadītājs Voldemārs Dembovskis (1933 – 2005).

Apsūdzības rakstu apstiprināja LPSR prokurors Jānis Dzenītis (1929 – 2001). To parakstīja E. Bērziņš, bet saskaņoja B. Pugo un S. Bravackis.

Balstoties uz LPSR Kriminālkodeksa 65. panta II daļu, Gunārs Astra un Gunārs Freimanis tika apsūdzēti vienas krimināllietas ietvaros par sevišķi bīstamu valsts noziegumu - pretpadomju aģitāciju un propagandu “nolūkā graut un vājināt padomju varu”.

[55] Agnis Balodis (1932 – 1994) – latviešu vēsturnieks, politologs un mediķis. Lielāko daļu mūža pavadījis trimdā Zviedrijā. Izdevis tekstā minēto brošūru (1980), kas atspoguļoja PSRS agresīvo politiku pret Baltijas valstīm un bija paredzēta izplatīšanai okupētajā Latvijā.  

[56] PSRS Ministru Padomes un Augstākās Padomes oficiālais laikraksts.

[57] Pirmais oficiālais akts, ko Padomju Krievijas valdība pieņēma pēc 1917. g. apvērsuma. Dokuments piedāvāja visām Pirmajā pasaules karā iesaistītajām pusēm sākt pamiera sarunas.

[58] Latvijas konstitūcija, ko 1922. g. 15. februāra kopsēdē pieņēma Latvijas Republikas likumdevējs - Latvijas Satversmes sapulce.

[59] 1920. g. 11. augustā Latvijas Republika un Padomju Krievija noslēdza miera līgumu, kas oficiāli izbeidza kara stāvokli starp abām valstīm un fiksēja to savstarpēju atzīšanu.

[60] Pazīstams arī kā Molotova – Ribentropa pakts jeb Hitlera – Staļina pakts.

[61] Līgums saturēja trīs slepenus papildprotokolus, kas noteica PSRS un Vācijas interešu sfēru robežas Somijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā un Rumānijā.

[62] Kratīšanā pie G. Astras tika atrasts dokumenta “Baltijas harta” teksts. Izmeklēšanas un tiesas materiālos tas figurē tikai ar norādi uz adresātiem. “Baltijas harta” (pazīstama arī ar nosaukumu “Baltiešu memorands”) bija politisks memorands, ko 1979. g. 23. augustā parakstīja 45 Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pretošanās kustības aktīvisti pēc Lietuvas Brīvības līgas iniciatīvas. G. Astra dokumentu nebija parakstījis. Memorands bija adresēts PSRS valdībai, Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) valdībai, Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) valdībai un Atlantijas hartu parakstījušo valstu valdībām, kā arī ANO ģenerālsekretāram Kurtam Valdheimam. Dokumenta parakstītāji pieprasīja anulēt Molotova—Ribentropa paktu un novērst tā sekas, kas faktiski nozīmēja Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Baltijas valstu neatkarības iznīcināšanu 1940. g. memorands kvalificēja kā okupāciju.

[63] 1940. g. 16. jūnijā Maskavā PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs Latvijas sūtnim Fricim Kociņam (1895 – 1941) nolasīja PSRS valdības ultimātu, kurā tika pieprasīta esošās Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijas teritorijā. Latvijas valdība pakļāvās draudiem un pieņēma ultimātu bez protesta. 17. jūnijā Latvijā ienāca PSRS bruņoto spēku vienības, līdz ar to sākās valsts okupācija.

[64] 1940. g. 14. un 15. jūlijā okupētajā Latvijā tika noturētas pretlikumīgas un nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalījās tikai viens kandidātu saraksts. Jaunā Saeima savā pirmajā sēdē 21. jūlijā pasludināja padomju varu un nolēma lūgt Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā.

[65] 1934. g. naktī no 15. uz 16. maiju Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar armijas un Aizsargu organizācijas palīdzību veica valsts apvērsumu, apturot Saeimas un politisko partiju darbību. Latvijā tika izveidots autoritārs režīms, kas pastāvēja līdz valsts okupācijai 1940. g. 17. jūnijā.

[66] Juldašs Ahunbabajevs (1885 – 1943) – PSRS Augstākās Padomes deputāts, Uzbekijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs (1938 – 1943).

[67] G. Astra izmanto citātu no laikraksta “Izvestija” 1983. g. 10. decembra numura.

[68] Citētā agresijas definīcija ietverta Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālās asamblejas 1974. g. 14. decembra rezolūcijā Nr. 3314. Šis dokuments bija nesaistoša ANO Ģenerālās asamblejas rekomendācija ANO Drošības padomei. G. Astra definīciju lieto retrospektīvi.

[69] Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju ANO Ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gada 10. decembrī.

[70] Liela daļa ārvalstīs vai neatkarības gados izdoto grāmatu un preses izdevumu okupētajā Latvijā nebija publiski pieejama. Šāda literatūra atradās slēgtās bibliotēku nodaļās, kam varēja piekļūt tikai ar speciālu atļauju konkrētu darbu lasīšanai. Tomēr ierobežotas pieejamības literatūras saraksts nebija oficiāli izsludināts. 

[71] “Aizliegto grāmatu saraksts” (latīņu valodā) – Romas katoļu baznīcas aizliegto grāmatu saraksts, kas pastāvējis kopš viduslaikiem un pēdējo reizi sastādīts 1948. gadā. Romas pāvests Pāvils VI 1966. g. pieņēma galīgo lēmumu par šī saraksta atcelšanu.

[72] 1917. g. 6. decembrī (pēc jaunā stila) Somijas parlaments pieņēma neatkarības deklarāciju.

[73] 1917. g. 31. decembrī (pēc jaunā stila) Padomju Krievijas valdība atzina Somijas neatkarību, 1918. g. 4. janvārī (pēc jaunā stila) valdības lēmumu apstiprināja Padomju Krievijas augstākais varas orgāns - VCIK.

[74] Norāde uz Latvijas un Padomju Krievijas 1920. g. 11. augusta miera līguma tekstu.

[75] 1918. g. 18. novembrī Latvijas Tautas padome (LTP) deklarēja, ka suverēnā vara Latvijā ir pārgājusi tās rokās. Uzsaukumā Latvijas pilsoņiem LTP pasludināja Latviju par patstāvīgu, neatkarīgu un demokrātisku republiku, ko vada tās Pagaidu valdība.

[76] Joahims fon Ribentrops (1893 – 1946) – Vācijas nacionālsociālistu politiķis, ārlietu ministrs (1938 – 1945). Nirnbergas tribunālā tiesāts un sodīts ar nāvi (1946). 

[77] Vjačeslavs Molotovs (1890 – 1986), īstā vārdā Vjačeslavs Skrjabins, – Padomju Savienības politiķis, Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks (1942 – 1957), ārlietu tautas komisārs un ārlietu ministrs (1939—1949; 1953—1956). Miris dabiskā nāvē.

[78] Domāti Molotova – Ribentropa pakta slepenie pielikumi.

[79] Gunārs Freimanis (1927 – 1993) – latviešu dzejnieks, publicists un pretošanās kustības dalībnieks. Trīs reizes tiesāts par pretpadomju propagandu un atradies ieslodzījumā (1946 – 1959; 1964 – 1969; 1983 – 1987). 1983. g. prāvā notiesāts kopā ar G. Astru. 

[80] G. Astram apsūdzības rakstā inkriminētās epizodes bija saistītas ar padomju režīma ideoloģijai neatbilstošas literatūras glabāšanu un pavairošanu, kā arī Baltijas valstu pretošanās kustības aktīvistu parakstītā politiskā memoranda “Baltijas harta” pārtulkošanu latviešu valodā, tulkojuma glabāšanu un nodošanu Intam Cālītim (1931) tālākai izplatīšanai. Vēl G. Astra tika vainots A. Baloža grāmatas “Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā”, Anšlava Eglīša romāna “Piecas dienas”, Jāņa Grīna grāmatas “Dadzīvotāji rezonē. Zviedrijas stāsti”, Džordža Orvela romāna “1984”, Jāņa Jūrmalnieka (A. Baloža pseidonīms) brošūras “Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā”, Hermaņa Kreicera darbu “Logi” un “Atspīdumi”, Matīsa Kaudzītes romāna “Jaunie mērnieku laiki”, Margitas Gūtmanes sastādītā rakstu krājuma “Veronika Strēlerte”, Arnolda Spekkes grāmatas “Atmiņu brīži” un Aleksandra Solžeņicina darba “Gulaga arhipelāgs” pārfotografēšanā un negatīvu glabāšanā, atsevišķos gadījumos arī kopiju izgatavošanā un nodošanā citām personām. G. Astra tika apsūdzēts arī par Abdurahmana Avtorhanova grāmatas “Partokrātijas izcelšanās” fragmentu fiksēšanu kinofilmā un uzglabāšanu, Voldemāra Zariņa sacerējuma “Refleksijas par tautu un dzimteni” un citu nezināmas izcelsmes tekstu pārrakstīšanu ar rakstāmmašīnu, kā arī par ārzemju radiostaciju pārraižu ierakstīšanu magnetofona lentēs un šo ierakstu glabāšanu. Tiesas materiālos ir norādes arī uz citu publikāciju un skaņu ierakstu glabāšanu.

[81] G. Astras lietu no 1983. gada 1. līdz 19. decembrim izskatīja LPSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija, kas viņam piesprieda  7 gadus ieslodzījumu sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā un 5 gadus izsūtījumā, kā arī atzina par sevišķi bīstamu recidīvistu. Tiesas sastāvā ietilpa tās priekšsēdētājs Aivars Krūmiņš (1939), kā arī piesēdētāji Vija Bitmete un Juris Nikuļcevs.

[82] Apsūdzību tiesā uzturēja LPSR prokurora palīgs Valdis Batarags (1953 – 2009).

[83] 1961. g. G. Astra tika notiesāts un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem par dzimtenes nodevību, pretpadomju aģitāciju un propagandu.

[84] 1961. g. G. Astra tika sodīts ar ieslodzījumu vispārēja režīma labošanas darbu kolonijā, bet 1983. g. kā recidīvists – ar ieslodzījumu sevišķa režīma kolonijā, kur apstākļi bija daudz bargāki un kaitīgāki veselībai.

[85] Melnās jūras pussala ar siltu klimatu un tūrisma industriju, mūsdienās – Krievijas okupēta un anektēta Ukrainas teritorijas daļa. 

[86] Herta Līvija Astra (1933 -2011), dzimusi Herta Līvija Vagale, – G. Astras dzīvesbiedre (1976 – 1988).

[87] Diāna Vagale (1963), vēlāk Diāna Repše, – G. Astras audžumeita.

[88] Prāvas gaitu vēroja un stenografēja G. Astras brālis Leons Astra.

[89] Kārlis Beljānis (1935) – G. Astras advokāts 1983. g. prāvā. Izmeklēšanas laikā juridiskos pakalpojumus sniedza arī advokāts Ilmārs Briģis (1926 – 1989), taču no tiem G. Astra vēlāk atteicās.

[90] Andrejs Saharovs (1921 - 1989) - padomju fiziķis, disidents un cilvēktiesību aizstāvis, Nobela miera prēmijas laureāts (1975).

Vairāk šajā sadaļā

Atvērta grāmata "Gunārs Astra. Pēdējais vārds"
Gunāra Astras gada ietvarā izdevējs “Latvijas Vēstnesis” sadarbībā ar Latvijas...
Gunārs Astra
Gunārs Astra (22.10.1931.– 06.04.1988.) bija Latvijas brīvības cīnītājs un nelokāms Latvijas Nacionālās...