X

Latvijas okupācijas vēsture

Uzvaras vai okupācijas simbols? Uzvaras piemineklis Rīgā: vēsture un politika

Uzvaras vai okupācijas simbols? Uzvaras piemineklis Rīgā: vēsture un politika

Autors: Mārtiņš Mintaurs

Tā dēvētais Uzvaras piemineklis Rīgā kopš tā atklāšanas (1985) ir divdomīgi interpretējams simbols. Attieksmē pret šo pieminekli fokusējas visai Latvijas sabiedrībai raksturīgā sašķeltā vēsturiskā atmiņa par padomju okupācijas periodu no 1944. līdz 1991. gadam. Mūsdienās piemineklis ir kļuvis par katalizatoru postpadomju nostalģijai, kam simpatizē Krievijas mediju ietekmē dzīvojošā Latvijas sabiedrības daļa, savukārt daļa latviešu to uztver kā padomju okupācijas simbolu. Līdz ar to šis piemineklis ir daļa no mūsdienu Krievijas īstenotās vēstures politikas, kas mēģina nostiprināt Krievijas ietekmi t. s. postpadomju telpā, izmantojot šim nolūkam retoriku par PSRS uzvaru pār nacismu Otrajā pasaules karā kā instrumentu krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju kolektīvās identitātes konstruēšanai.

IEVADS

Kultūras mantojuma objektu nozīme vienmēr tiek pakārtota politiskajai ideoloģijai, kas nosaka arī pieminekļa simboliskā vēstījuma saturu. Pieminekļa jēdziens ir saistīts ar latīņu valodas vārdu monumentum: piemineklis kā atgādinājums par vēsturisko notikumu un personu nozīmi. Tādēļ pieminekļi uztur saikni ar sabiedrībai nozīmīgiem pagātnes notikumiem, ir vēsturiskās identitātes būvmateriāls un ikviens kultūras mantojuma objekts vienlaikus ir arī daļa no sabiedrības dzīves, tātad arī daļa no šodienas politikas. Padomju okupācijas laikā uzceltā Uzvaras pieminekļa loma Latvijas vēstures interpretācijās to skaidri apliecina.

NO PĒTERA PARKA LĪDZ UZVARAS LAUKUMAM

Tagadējā Uzvaras parka atrašanās vieta Daugavas kreisajā krastā pie Mārupītes kopš 17. gadsimta bija Rīgas nocietinājumu sistēmas sastāvdaļa. Atbilstoši militārās kārtības noteikumiem, kas šeit bija spēkā līdz pat 1908. gadam, esplanādes teritoriju bija aizliegts apbūvēt, un tā 20. gadsimta sākumā pilsēta ieguva iespēju šajā vietā izveidot sabiedrībai pieejamu parku, līdzīgi kā tas pusgadsimtu iepriekš notika ar bijušā Rīgas cietokšņa zonu. Tāpat kā Rīgas centrā, arī šeit parka ierīkošana tika uzticēta pilsētas dārzniekam un ainavu arhitektam Georgam Kūfaltam. Viņa izstrādātais projekts paredzēja daļu no 52,25 ha plašās teritorijas rezervēt privātmāju apbūves gabaliem, kas savukārt ļautu iegūt parka ierīkošanai nepieciešamos līdzekļus. Topošā parka svinīga atklāšana notika cara Nikolaja II vizītes laikā Rīgā 1910. gada 5. jūlijā, kad parkam piešķīra Pētera parka nosaukumu saistībā ar divsimt gadiem kopš Rīgas un Vidzemes pievienošanas Krievijas impērijai. Tādējādi parks jau kopš tā pirmsākumiem ieguva ideoloģisku nosaukumu un nokrāsu.

Pirmā pasaules kara sākumā parka izveidošana vēl nebija pabeigta, taču pēc kara, 1919. gadā, savrupmāju gruntsgabaliem paredzētajā vietā izveidojās ģimenes dārziņu kolonija. Rīgai kļūstot par Latvijas Republikas galvaspilsētu, mainījās arī tās attīstības plānošana. Ņemot vērā Pētera parka izcilo vietu Pārdaugavas rajonā, šeit nākotnē tika paredzēta nozīmīgu sabiedrisko ēku būvniecība. Jau 1923. gadā Pētera parku pārdēvēja par Uzvaras parku “par piemiņu Latvijas atbrīvošanai” un 1930. gadā Rīgas pilsētas Dārzu pārvaldes direktora Andreja Zeidaka vadībā uzsāka parka labiekārtošanu iepriekš noteiktajās robežās. Nākamais Uzvaras parka attīstības posms bija saistīts ar Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā izstrādātajiem monumentālās celtniecības plāniem. 1936. gadā tika pieņemts īpašs Likums par Uzvaras laukuma izbūvi Rīgā, un no šā brīža tas kļuva par šīs vietas oficiālo nosaukumu.

Pēc diviem gadiem Uzvaras laukuma izbūves komiteja, ko formāli vadīja pats Kārlis Ulmanis, izsludināja nacionāla mēroga konkursu laukuma izveidošanai: “Idejas projektos skaidri un zīmīgi jāizteicas Uzvaras laukuma uzdevumam – būt par atjaunotās Latvijas uzplaukuma laikmeta monumentālu dokumentējumu.” 1938. gada vasarā Uzvaras laukumā notika IX vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Apjomīgā Uzvaras laukuma būvprogramma ietvēra armijas parādēm un dziesmu svētkiem paredzēta svētku laukuma izveidi, kas varētu uzņemt aptuveni 200 000 dalībnieku, Centrālā stadiona (ar 2500 sēdvietām) un atsevišķu sporta un treniņa laukumu ierīkošanu, kā arī simboliski nozīmīgas “piemiņas celtnes” un sporta un sanāksmju pils būvniecību. Uzvaras laukums līdz ar to apvienoja valsts reprezentāciju ar sabiedrisko ēku un sporta celtņu kompleksa izveidi. Projektu konkurss noslēdzās 1938. gada 30. decembrī; no 44 iesniegtajiem darbiem konkursa žūrija izvēlējās arhitektu Frīdriha Skujiņa un Georga Dauges sagatavoto projektu. Visos konkursā godalgotajos Uzvaras laukuma projektos bija paredzēta arī pieminekļa celtniecība, pagaidām iezīmēta vienīgi nosacīta obeliska veidolā, novietojot to dažādās laukuma daļās. Uzvaras laukuma izveidošanai ar ziedojumu un loterijas palīdzību līdz 1940. gada janvārim bija savākti vairāk nekā astoņi miljoni latu, taču laukuma izbūves ieceres apturēja padomju okupācija.

PĀRVĒRTĪBAS PADOMJU OKUPĀCIJAS LAIKĀ

Otrā pasaules kara laikā Uzvaras laukuma nosaukums formāli saglabājās gan padomju (1940–1941), gan vācu (1941–1944) okupācijas gados. Pēc kara beigām, 1946. gada 3. februārī, šajā vietā septiņiem notiesātajiem vācu armijas virsniekiem izpildīja nāvessodu pakarot. To vidū bija arī Frīdrihs Jekelns, SS un policijas spēku komandieris Ostlandē. Steidzīgi organizētajai paraugprāvai un eksekūcijai jau tajā pašā gadā sekoja arhitekta Vladimira Šņitņikova priekšlikums šeit ierīkot kultūras un atpūtas parku, ietverot arī pastāvīgu dziesmu svētku estrādi. Taču priekšroka tika dota Mežaparkam, un pēc tam padomju varas iestādes uz piecpadsmit gadiem zaudēja aktīvu interesi par Uzvaras laukuma izmantošanu. Parka teritorijā arī pēc Otrā pasaules kara bija izpletušies mazdārziņi, tos pamazām likvidēja tikai piecdesmitajos gados. Pārmaiņas šajā teritorijā iezīmējās 1961. gadā, kad ar Rīgas pašvaldības lēmumu Uzvaras laukumu pārdēvēja par PSKP XXII kongresa parku. Parka attīstības koncepcija, kas tika apstiprināta 1963. gadā, paredzēja izveidot plašu izklaides un sporta infrastruktūru, arī koncertzāles celtniecību. Tomēr tas izrādījās pārāk apjomīgs uzdevums, un jau sešdesmito gadu nogalē tā īstenošana tika atzīta par nelietderīgu.

PSKP XXII kongresa parka izveides projektā nekāda ar vēsturiskiem notikumiem saistīta pieminekļa celtniecība nebija paredzēta. Ideja par Uzvaras monumenta izveidi šeit radās tikai 1975. gadā kontekstā ar Padomju Savienībā izvērsto Lielā Tēvijas kara atceres pasākumu kampaņu. No 1976. gadā projektu konkursā iesniegtajiem 33 darbiem tika izvēlēta divu projektu kompilācija, abi šie projekti konkursā bija ieguvuši trešo vietu. Tādējādi tika iegūts ideoloģiski vienots, taču estētiski visai trafarets un pretrunīgs monuments. Tomēr pieminekļa celtniecība daļēji atrisināja jautājumu par līdzekļu trūkuma dēļ “iestrēgušās” parka attīstības koncepcijas realizāciju. Uzvaras piemineklis kalpoja par padomju ideoloģijas un propagandas līdzekli, simboliski nostiprinot padomju režīma klātbūtni Latvijā. Padomju okupācijas laikā īstenotās pieminekļu politikas uzdevums bija “pārrakstīt sabiedrības atmiņu” (Sergejs Kruks ), gan nojaucot režīma ideoloģijai nepieņemamus objektus, gan ceļot šo ideoloģiju ilustrējošus pieminekļus. Īpaši svarīga nozīme tika piešķirta memoriālajiem ansambļiem, kas bija saistīti ar t. s. Lielā Tēvijas kara tematiku, turklāt akcentējot cīņas un uzvaras motīvus, bet relatīvi mazāku uzmanību pievēršot kara upuru piemiņas saglabāšanai.

1985. gada 5. novembrī Pārdaugavā atklātais monuments ieguva garu oficiālo nosaukumu: Piemineklis Padomju Armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Pārsteigumu rada lēmums vienlaikus atjaunot Uzvaras parka nosaukumu. Iespējams, tas bija saistīts ar nepieciešamību notušēt asociācijas ar nerealizēto komunisma celtniecības programmu, kas saistījās ar PSKP XXII kongresu. Viens no prominentākajiem nozares speciālistiem tolaik ar sajūsmu vērtēja šo vietvārda maiņu: “Starp citu, šis piemērs labi raksturo arī iejūtīgu attieksmi pret vietējām tradīcijām un ainaviskajām īpatnībām [izcēlumi tekstā – autora. M.M.]. Uzvaras monumenta izvietošana PSKP XXII kongresa parka teritorijā loģiski noslēdz gadu desmitiem ilgos meklējumus šīs pilsētas daļas telpiskajā pilnveidošanā (Uzvaras laukums – Uzvaras piemineklis!), piešķir parkam atbilstošu idejisko centru.” Ar šādu taktiku padomju ideologi centās izmantot pieminekļa simbolisko slodzi vietas nozīmes transformācijai.

Tomēr šo mēģinājumu nevar uzskatīt par veiksmīgu, jo Mihaila Gorbačova pasludinātās pārbūves gaitā 1989. gadā mākslinieks Miervaldis Polis pie Uzvaras pieminekļa organizēja laikmetīgās mākslas akciju – perfomanci ar nosaukumu “Bronzas cilvēks pret okupāciju”. Akcijas norisi atspoguļoja Vācijas Federatīvās Republikas žurnāla “Die Zeit” korespondenti. Šāds pasākums atklāti parādīja pieminekļa simboliskās nozīmes uztveri latviešu sabiedrības lielākajā daļā, kas dažādu iemeslu dēļ saglabājās arī pēc valsts neatkarības atjaunošanas.

“PIEMINEKĻU KARI” UN VĒSTURES POLITIKA

Latvijas Republikas atjaunošana likvidēja padomju okupācijas laika politiskos rituālus, kas saistījās ar PSRS svētku un atceres dienām, t. sk. Uzvaras dienas pasākumus 9. maijā. Deviņdesmito gadu sākumā sabiedrībā valdīja pārliecība, ka Uzvaras piemineklis ir zaudējis aktualitāti un pamazām pārvērtīsies par vienu no padomju kultūras reliktiem, “kura pakājē [..] regulāri pulcējas padomju armijas veterāni un komunisma ideju piekritēji”. Plašāku atsaucību neieguva arī trimdas latviešu arhitekta Raimonda Slaidiņa priekšlikums par Uzvaras pieminekļa rekonstrukciju, piedāvājot šeit izveidot padomju okupācijas piemiņas memoriālu. Organizācijas “Pērkoņkrusts” dalībnieku mēģinājums 1997. gada martā un jūnijā uzspridzināt Uzvaras pieminekļa obelisku no jauna pievērsa uzmanību ne tikai pašam objektam, bet arī tam, ko šis piemineklis simbolizē. Ierosinājums sprādzienā sapostīto pieminekli nojaukt tika noraidīts, jo tas būtu pretrunā ar 1994. gadā noslēgto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas vienošanos par Krievijas militārpersonu piemiņas vietu, memoriālo būvju un masu apbedījumu vietu aizsardzību.

Vienlaikus sākās diskusija presē par Uzvaras pieminekļa pārveidošanas iespējām, lai mainītu tā simbolisko saturu: daļa pieminekļa autoru (arhitekts Viktors Zilgalvis, mākslinieks Aleksandrs Bugajevs un tēlnieks Leonīds Kristovskis) ierosināja to pārveidot par “antifašistiskās koalīcijas piemiņas vietu”, citi (arhitekts Edvīns Vecumnieks un būvinženieris Henrijs Lācis) to noraidīja un pieļāva tikai informējošas plāksnes novietošanu pie pieminekļa, kas paskaidrotu padomju okupācijas kontekstu, savukārt tēlnieks Aivars Gulbis kategoriski iebilda pret jebkādu pieminekļa pārveidošanu. Līdz ar to Uzvaras pieminekļa nozīmes aktualizācija 21. gadsimta sākumā norādīja uz neatrisinātiem konfliktiem un neizvērtētiem pagātnes jautājumiem, kas joprojām ietekmē Latvijas sabiedrību.

SECINĀJUMI

Pēc sociālisma sistēmas sabrukuma Centrālajā un Austrumeiropā jaunās demokrātiskās valstis mēģināja “attīrīt” publisko telpu no ideoloģizētajiem pieminekļiem un toponīmiem, demontējot ar komunistisko režīmu saistītās skulptūras un atjaunojot vēsturiskos apdzīvoto vietu, kā arī to ielu un laukumu nosaukumus. Sabiedrība lielākoties to akceptēja, jo šajās valstīs sociālisms tika uztverts kā Padomju Savienības uzspiesta valsts iekārta. Arī Latvijas sabiedrībai ir aktuāls jautājums par kopīgas sociālo vērtību un kultūras atmiņas telpas izveidošanu. Tā dēvētie pieminekļu jeb mantojuma kari (heritage wars) atspoguļo konfliktējošo pagātnes izpratni sabiedrībā, kad vēsturisko notikumu vai personu piemiņas zīmes kļūst par pretēju vēstures interpretāciju iemiesojumu. Uzvaras pieminekļa izmantošana politiskām akcijām, kas vērstas pret izglītības reformu un latviešu valodas mācību stundu skaita palielināšanu krievu skolās, vai 9. maija piemiņas pasākumiem, kur piedalās ne tikai Krievijas Federācijas vēstniecības, bet arī Rīgas domes vadības pārstāvji, atklāj šā konflikta šķautnes. Apzinoties to, ka joprojām dzīvojam postkoloniālā situācijā, kur, citējot mākslas zinātnieku Ojāru Spārīti, “katrai kopienai ir savi mērķi, savas simpātijas un prioritātes”, ir saprotams, ka Uzvaras piemineklis ir kļuvis par aktuālo vēsturisko un politisko pretrunu katalizatoru. Mēģinājums šā konflikta potenciālu neitralizēt, vēlreiz pārdēvējot Uzvaras parku, kā to 2003. gadā ierosināja Rīgas domes Vides komiteja, ir acīmredzami aplams un atkārto padomju okupācijas laika manipulācijas ar teritorijas vēsturisko nosaukumu.

Šai situācijai ir arī starptautisks konteksts, jo kopš 2000. gada Krievijas vēstures politikā sistemātiski tiek uzsvērta impērisko ideju un Padomju Savienības uzvaras Otrajā pasaules karā nozīme. Uzvaras pieminekļa kā sociālā un politiskā protesta zīmes nostiprināšanās vienas Latvijas sabiedrības daļas izpratnē citiem savukārt ir padarījusi to par padomju okupācijas simbolu. Iespējams, ir pienācis laiks atgriezties pie jautājuma par Uzvaras pieminekļa pārveidošanu, lai parādītu PSRS “uzvaras augļu” otru pusi un atgādinātu par padomju totalitārā režīma noziegumiem, kas joprojām nav saņēmuši starptautisku nosodījumu.

Ieteicamā literatūra

I. Dāvidsone, Rīgas dārzi un parki, Rīga, Liesma, 1988.

S. Kruks, ‘Pilsētas semiotizācija: politiskais rituāls un mākslas konjunktūra pieminekļu celtniecībā Padomju Latvijā’, Letonica, nr. 18, 2008.

J. Lejnieks, Rīga, kuras nav, Rīga, Zinātne, 1998.

M. Mintaurs, ‘Pieminekļi un atmiņa: padomju perioda kultūras mantojums Latvijā’, grām.: M. Kaprāns, G. Strenga un N. Bekmans-Dīrkess, Atmiņu kopienas: atceres un aizmiršanas kultūra Latvijā, Rīga, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, 2016

N. Muižnieks un V. Zelče (red.). Karojošā piemiņa. 16. marts un 9. maijs, Rīga, Zinātne, 2011.

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Noderīgas saites

Noderīgas saites