X

Latvijas okupācijas vēsture

LPSR politiskā vēsture un personīgā pieredze: konfrontācija un mijiedarbība nacionālkomunisma kontekstā

LPSR politiskā vēsture un personīgā pieredze: konfrontācija un mijiedarbība nacionālkomunisma kontekstā

Autors: Daina Bleiere

Cilvēku personīgā pieredze ne vienmēr ir tieši saistīta ar politiskās vēstures notikumiem, un arī tad, ja šāda saistība ir vērojama, ir vērā ņemamas variācijas, kā notikumu aculiecinieki interpretē vēstures notikumus. Personīgās atmiņas atspoguļo emocionālu un grupas (ģimenes, sociālā slāņa, nācijas) vērtībās balstītu reakciju uz vēsturisku traumu, un šī reakcija ir neizbēgami sociāla. Notikumus cilvēki atceras, ja tie tiek atzīmēti, ja tie ir emocionāli piesātināti, ja tie ir personīgi svarīgi. Taču, kāda nozīme tiek piešķirta notikumiem, kādā kontekstā tie tiek pasniegti, ir atkarīgs no vērtību orientācijas un no tā, kā šos notikumus vērtē sabiedrība. Mainoties sabiedrības uzskatiem, mainās arī tas, kā cilvēki novērtē savu pieredzi. Piemēram, t. s. nacionālkomunisti, kuri kļuva par Latvijas Kompartijas tīrīšanu upuriem 1959.–1961. gadā, savu pieredzi varēja interpretēt ļoti atšķirīgi 60. gados, 80. gadu beigās un 90. gados. Individuālā pieredze ir viens no komponentiem sociālās atmiņas veidošanās procesā, taču vienlaikus sociālā atmiņa iezīmē ietvaru, kurā notiek pagātnes atcerēšanās.

INDIVIDUĀLĀS PIEREDZES UN SOCIĀLĀS ATMIŅAS ATTIECĪBAS

Kristofers Hjūers un Rons Robertss norāda, ka sociālās atmiņas veidošanās dinamiku nosaka trīs komponentu mijiedarbība. Tie ir – akadēmiskā vēstures zinātne, personīgā pieredze un kolektīvā atmiņa. Akadēmiskās vēstures mērķis ir sistemātiski, atbilstoši noteiktiem zinātniskiem principiem un pēc iespējas objektīvāk atklāt pagātnes notikumu ainu, turklāt agrākos uzskatus un idejas pastāvīgi revidēt jauno zināšanu kontekstā. Kolektīvā atmiņa kā kolektīvās identitātes izpausme savukārt balstās uz tradīciju, tā ir subjektīva, balstās uz kolektīvu notikumu atcerēšanos, un tās mērķis ir sasaistīt kopienas. Individuālā pieredze ir empīriska un vienlaikus arī subjektīva, jo to ietekmē gan tas, kā konkrētais indivīds uztver notikušo, gan arī kolektīvās vērtības, kuru ietekmē cilvēks ir veidojies, citu aculiecinieku atmiņas, arī vēsturnieku darbi. Pat vispersonīgākās atmiņas nav iespējams atraut no sociālā konteksta, tādēļ arī visas ārējās ietekmes katrs indivīds transformē savu vērtību un uzskatu kontekstā. Sociālajā atmiņā akadēmiskās vēstures racionalitātei nākas pastāvēt līdzās kolektīvās un personīgās atmiņas subjektivitātei, emocionalitātei, kā arī kolektīvo vērtību un mītu iedarbīgumam (no kā bieži vien nav brīvi arī akadēmiskie vēsturnieki).

Samērā populārs pieņēmums ir tāds, ka pietiek skolā mācīt “pareizo” vēsturi, lai veidotu valsts pamatvērtības akceptējošu skolēnu vērtību sistēmu, tomēr šāds uzskats ir vienkāršots. Piemēram, Padomju Savienībā vēstures mācīšana tika traktēta kā “pareiza” pasaules uzskata veidošanas pamats, bet ne visi latviešu skolēni akceptēja to vēstures versiju, kas tika mācīta skolā, jo tā bija pretrunā kā ar kolektīvo atmiņu, tā arī ar viņu vecāku vai vecvecāku empīrisko pieredzi, kas tika nodota ģimenē no vienas paaudzes otrai. Šobrīd jautājums, kurā pastāv izteikta politikas un sociālās atmiņas konfrontācija, ir jautājums par Latvijas okupāciju. Arī šajā jautājumā saduras pretēji skatījumi, kas balstās uz atšķirīgām sociālās atmiņas izpausmēm. T. s. krievvalodīgo attieksmi pret okupācijas faktu bieži vien nosaka nevis vēsturisko faktu nezināšana vai neakceptēšana, bet gan aizvainojuma sajūta par savu stāvokli neatkarīgajā Latvijas valstī un neapmierinātība ar tās politiku, kas var balstīties kā negatīvā personīgajā pieredzē, tā arī tajos priekšstatos, kas valda ģimenē, relevantajās sociālajās grupās un kas ir ieguvusi noteiktu formu tādās kolektīvās atmiņas manifestācijās kā 9. maija svinības. Tas apstiprina kolektīvās atmiņas koncepta pamatlicēja Morisa Halbvaha (Maurice Halbwachs) uzskatu, ka kolektīvā un personīgā atmiņa būtiski atšķiras no vēsturnieku veiktās pagātnes rekonstrukcijas. Vēsturnieks, kurš ciena savas zinātnes pamatprincipus, centīsies būt objektīvs arī tad, ja viņa atklājumi nonāks pretrunā ar vispārpieņemto vērtību sistēmu. Savukārt kolektīvā un personīgā atmiņa primāri ir tagadnes, tās struktūru un nozīmju izpausme.

NACIONĀLKOMUNISMS SOCIĀLĀS ATMIŅAS KONTEKSTĀ

Individuālo diskursu, īpaši biogrāfisko, visai būtiski ietekmē politiskais konteksts un priekšstati par vēlamo un nevēlamo politisko uzvedību, kas ir valdošie tajā vai citā laika posmā. Kolektīvajā atmiņā noteiktu laika posmu uztvere un interpretācija mainās atbilstoši sabiedrības noskaņojumam un interesēm. Atsevišķi notikumi vai parādības var nonākt uzmanības centrā un izraisīt vērā ņemamu interesi, bet pēc kāda laika sabiedrība var zaudēt interesi par tiem. Viena no padomju laika vēstures epizodēm, kur šīs transformācijas izpaužas ļoti uzskatāmi, ir nacionālkomunisms Latvijas vēsturē. Šī problēma bija viens no vēstures diskusiju un jaunatklāšanas procesa centrālajiem jautājumiem 1988.–1990. gadā, kas bija saistīts kā ar noklusētās vēstures atklāšanu, tā arī ar to, ka jautājums par nacionālkomunisma reabilitāciju izvirzījās priekšplānā politiskajā cīņā Latvijas Komunistiskajā partijā starp valstiskās neatkarības piekritējiem un tās pretiniekiem. Patiesības atklāšana par nacionālkomunistu darbību bija kļuvusi par reformkomunistu ieroci cīņā ar LKP CK reakcionāro spārnu, kas vērsās pret Atmodu. 1988. gada maijā LKP CK izveidoja komisiju 1959.gada jūlijā pret nacionālkomunistiem vērsto vajāšanu izvērtēšanai. 1989. gada janvārī tika nolemts publicēt 1959. gada 7.-8. jūlija plēnuma materiālus, kas arī tika izdarīts. Tomēr tas arī bija vienīgais, ko izdevās īstenot. LKP konservatīvā spārna pretestība 1959. gada notikumu izvērtēšanai bija ārkārtīgi spēcīga, un komisijas izstrādātos priekšlikumus par jūlija plēnuma lēmumu atcelšanu un partijas sodu noņemšanu E. Berklavam, A. Ņikonovam un citiem nacionālkomunistu vajāšanu upuriem, LKP 25. kongress 1990. gada aprīlī atteicās akceptēt.

Aprakstītajā politiskajā kontekstā nacionālkomunisti Indriķis Pinksis, Pāvils Pizāns, Vilis Krūmiņš, Voldemārs Kalpiņš aktīvi tika aicināti uz intervijām, presē tika publicētas viņu atmiņas. Lielā mērā balstoties uz šīm atmiņām un uz publicētajiem LKP dokumentiem, tika izveidota arī tā nacionālkomunisma naratīva, kura dominē vēstures literatūrā arī šodien. Tā laika politiskajā kontekstā viņi uztvēra sevi un faktiski arī reprezentēja kā labos, ideālistiskos, Latvijas un latviešu tautas intereses aizstāvošos komunistus pretstatā ļaunajiem Maskavas pakalpiņiem (A. Pelšem u. c.). Šajās atmiņās ir saskatāms arī turpinājums 70. gadu sākumā “17 latviešu komunistu vēstulē” paustajam, ka Latvijā Kompartijas politika bija novirzījusies no “patiesā” sociālisma – tēma, kas bija populāra padomju sešdesmito gadu kreiso intelektuāļu diskursā. Tomēr šāda pagātnes reprezentācija bija savā ziņā pretrunā ar latviešu sabiedrības viedoklī un presē 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā pastāvošo tendenci padomju pagātni reprezentēt kritiski un ar kopumā ļoti negatīvo attieksmi ne tikai pret komunismu un komunistiem, bet vispār jebkādām kreisajām ideoloģijām. Tādēļ 90. gados nacionālkomunisma tematika gandrīz pazūd no preses slejām un lielā mērā arī no memuāru literatūras. Autori, kuri raksta par savu tā laika pieredzi un kuri ir bijuši tuvi nacionālkomunistu aprindām, drīzāk cenšas sevi pasniegt kā antikomunistus, kas jau tolaik ir sapratuši komunisma kaitīgo ietekmi uz Latvijas un latviešu tautas interesēm.

Pateicoties publicētajai atmiņu grāmatai “Zināt un neaizmirst” un arī savai politiskajai darbībai šajā kontekstā priekšplānā izvirzās Eduards Berklavs. Viņš tiek uztverts kā nacionālkomunistu centrālā figūra. E. Berklavs savās atmiņās kā savu galveno nopelnu un darbības stimulu izceļ tieši cīņu ar rusifikāciju, ar to saprotot kadru nomaiņu, migrācijas ierobežošanu un valodas politiku, respektīvi, priekšplānā izvirzās nacionālisma komponente viņa uzskatos. Savās atmiņās viņš raksta, ka jau 50. gados esot bijis vīlies komunisma idejās. E. Berklava evolūcija nacionālisma virzienā bija notikusi vairāku gadu desmitu garumā, tomēr var izvirzīt jautājumu, cik tā bija tipiska un vai atspoguļoja viņa patiesos uzskatus 50. gados. Viens no pazīstamiem nacionālkomunistiem, V. Kalpiņš dienasgrāmatā 1993. gadā rakstīja: “Pret Latvijas pārpludināšanu ar krieviem vērsāmies ne jau rusofobijas dēļ. Sapratām, ka, tā turpinoties, var izjukt visa tā Savienība. (..) Aizstāvējām latviešu nācijas tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi, nevis lai atbrīvotos no padomju varas, bet lai saglabātu to, gan izveidojot tai jaunu, cilvēcisku seju.” Vienlaikus 90. gadu beigās presē un arī zinātniskajā pētniecībā atgriezās nacionālkomunisma tēma, kas bija saistīts arī ar izmaiņām dominējošajā politiskajā diskursā. Lai gan padomju laika negatīvā reprezentācija joprojām bija dominējošā nacionālā mēroga presē, taču lokālajā presē tā bija pieklusinātāka un attieksme – lietišķāka. Nacionālkomunistu darbībā vairāk tiek izceltas rūpes par latviešu tautas interesēm un latviešu kultūru, bet par viņu darbības kolaboracionistisko aspektu tiek runāts mazāk.

Runājot par individuālās atmiņas ietekmi uz sociālās atmiņas veidošanos un politiskās vēstures reprezentācijām, būtisks aspekts ir tas, ka tajā izteiktāk fiksējas notikumi, kas ir atstāstīti, līdzpārdzīvoti ar citiem cilvēkiem. Ikviena emocionāla pieredze vēlas tikt emocionāli nodota citiem. Rodas jautājums, cik lielā mērā nacionālkomunistu atmiņas ir ietekmējis tas, ka par šiem notikumiem līdz pat 1988. gadam publiski vispār netika runāts. Var pieņemt, ka 1959. gada nacionālkomunistu sagrāves upuri bija dalījušies savos pārdzīvojumos ar ģimenes locekļiem, tuvākajiem draugiem, tomēr tikpat labi tas varēja nenotikt. Nerunāšana par notikumiem radīja pārrāvumu kolektīvās apziņas veidošanā, kuru vēlākās atmiņas vairs nespēja aizpildīt. Daudzi notikumi laika gaitā izbālēja no atmiņas, tādēļ arī Atmodas un vēlākajās atmiņās ir sastopamas daudzas neprecizitātes un kļūdas, kas gan varēja izrietēt arī no centieniem tieši vai netieši attaisnot savu rīcību, apzinoties, ka viņu uzvedība attiecībā pret saviem kolēģiem ne vienmēr bijusi korekta, vai arī, ka viņu darbībā nacionālisma ir bijis krietni mazāk, nekā gribētos atzīt.

SECINĀJUMI

1959. gada nacionālkomunistu sagrāves reprezentācija atmiņu literatūrā atspoguļo attieksmi pret padomju režīma novērtējumu, kas pastāv latviešu sabiedriskajā apziņā. Tas nosaka gan to, vai vispār un kādā veidā šis jautājums tiek pasniegts, kā arī to, kā notikumu dalībnieki vērtē savu pieredzi. Kā personisko atmiņu, tā arī tās ietekmi uz sociālo atmiņu šajā gadījumā ir ietekmējis arī tas, ka gandrīz 30 gadus, no 1959. līdz 1988. gadam, šī personīgā pieredze netika izrunāta publiski. Jautājums par personīgās pieredzes pārrāvumu, tās nodošanu sabiedrībai padomju režīma apstākļos ir aktuāls ne tikai nacionālkomunisma aspektā, bet vispār visas padomju okupācijas vēstures kontekstā.

Ieteicamā literatūra

E. Berklavs. Zināt un neaizmirst, Rīga, Preses nams, 1998

A. Grāpis (sast.), Stāja. Voldemāra Kalpiņa laiks, Rīga, Pils, 2011

M. Kaprāns, ‘Padomju laika biogrāfiskā atbrīvošanās: pagātnes pragmatiskā reprezentācija latviešu memuāros’, grām.: M. Kaprāns, G. Strenga un N. Bekmans-Dīrkess, Atmiņu kopienas: atceres un aizmiršanas kultūra Latvijā, Rīga, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, 2016

B. Rimé and V. Christophe, ‘How Individual Emotional Episodes Feed Collective Memory’, in J.W. Pennebaker, D. Paez, B. Rimé (eds.), Collective Memory of Political Events: Social Psychological Perspectives, New Jersey: Lawrence Erlbaum Associates, 1997

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Noderīgas saites

Noderīgas saites