X

Latvijas okupācijas vēsture

8./9. maijs  Otrā pasaules kara beigas un tā piemiņa Latvijā

8./9. maijs Otrā pasaules kara beigas un tā piemiņa Latvijā

Autors: Uldis Neiburgs

Kopš Otrā pasaules kara beigām ir pagājuši vairāk nekā septiņdesmit gadu, tomēr tā atstātais mantojums joprojām ieņem svarīgu lomu Eiropas kolektīvajā atmiņā un identitātē. Mūsdienu Eiropā lielos vilcienos var izšķirt trīs atmiņu kultūras: Rietumeiropa atceras nacistu okupāciju un holokaustu, Austrumeiropa atceras gan nacisma, gan komunisma noziegumus, bet Krievijā joprojām dzīvs ir mīts, ka PSRS ir bijusi tikai uzvarētāja un atbrīvotāja. Arī Latvija vēl šobrīd izjūt Otrā pasaules kara un tam sekojošās pusgadsimtu ilgās okupācijas nestos fiziskos, materiālos un garīgos zaudējumus. Okupācijas sekas ir arī sabiedrības etniskā sašķeltība un sadalītā vēstures apziņa.

OTRĀ PASAULES KARA BEIGAS EIROPĀ UN LATVIJĀ

1945. gada 7. maijā ASV Bruņoto spēku virspavēlnieka ģenerāļa Eizenhauera štābā netālu no Reimsas, Ziemeļfrancijā, tika parakstīta vienošanās par Vācijas karaspēka beznosacījumu padošanos visās frontēs. Vienošanās paredzēja, ka Vācijas vispārējā kapitulācija stājas spēkā plkst. 23:01 pēc Viduseiropas (Berlīnes) jeb 01:01 pēc Maskavas laika. Tomēr Padomju Savienības vadītājs Josifs Staļins nebija apmierināts, ka padošanās akts ir parakstīts Rietumu sabiedroto, nevis padomju virspavēlniecības štābā. Tāpēc nākamās dienas vakarā plkst. 22:43 šo vienošanos vēlreiz ratificēja PSRS maršala Georgija Žukova štābā Karlshorstā, pie Berlīnes. Laika zonu atšķirība iezīmēja kara beigu datuma atšķirības Rietumeiropā (8. maijs) un PSRS (9. maijs).

Latvijā 1945. gada 7. maija agrā rītā PSRS Sarkanās armijas Ļeņingradas un 2. Baltijas frontes komandieris ģenerālis Leonīds Govorovs parakstīja ultimātu, ko nosūtīja vācu armiju grupas “Kurzeme” (Kurland) vadībai. Nākamajā rītā armiju grupas “Kurzeme” vadība atbildēja, ka pieņem kapitulāciju, jo zināja par Vācijas Bruņoto spēku kapitulācijas aktu Reimsā. Radiosarunu laikā abas puses vienojās no tās pašas dienas plkst. 14:00 ievērot pamieru. 8. maija pēcpusdienā Saldus rajona Ezeres ciema Ezermaļos armiju grupas “Kurzeme” pārstāvis ģenerālmajors Rauzers parakstīja kapitulācijas noteikumus. Tie noteica pamiera iestāšanos tās pašas dienas plkst. 14:00 un miera iestāšanos plkst. 24:00 pēc vietējā laika.

OTRĀ PASAULES KARA BEIGU PIEMIŅA PADOMJU SAVIENĪBĀ UN KRIEVIJĀ

Padomju Savienībā pirmā Uzvaras parāde Sarkanajā laukumā Maskavā norisinājās 1945. gada 24. jūnijā, bet jau 1946. gada beigās J. Staļins pasludināja, ka 9. maijs vairs nebūs brīvdiena. Viņš bija norūpējies par bijušo frontinieku iespējamo ietekmi uz politisko varu, tāpēc svarīgāk bija izcelt 1. maiju – Starptautiskos darba svētkus – un 7. novembri – t. s. “Lielās Oktobra revolūcijas” vai boļševiku apvērsuma 1917. gadā Krievijā gadadienu. Pēc Staļina nāves 1953. gadā un PSKP XX kongresa 1956. gadā, kas iezīmējās ar Staļina personības kulta un noziegumu nosodīšanu, jaunajam PSRS līderim Ņikitam Hruščovam t. s. “atkušņa” laikā arī nebija izdevīgi izcelt 9. maiju, jo tas saistījās ar Staļina valdīšanas laiku. Tikai 1965. gadā, kad atzīmēja t. s. “Lielā Tēvijas kara” uzvaras 20. gadadienu un par PSKP CK ģenerālsekretāru kļuva Leonīds Brežņevs, viņš kā kara dalībnieks šos svētkus padarīja par svarīgu Padomju valsts tradīciju. Pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā Uzvaras svētki uz kādu laiku zaudēja savu nozīmi. Mūsdienu Krievijā šo svētku atzīmēšana īpaši tiek akcentēta prezidenta Vladimira Putina valdīšanas laikā no 2000. gada, ieviešot arī jaunas tradīcijas – t. s. “Georga lentīšu” nēsāšanu un “Nemirstīgo pulka” gājienu. Pēc Krievijas agresijas Ukrainā Uzvaras svētku parādi Maskavā, kur dominē Krievijas militārās varenības demonstrēšana un nekritiska attieksme pret Otrā pasaules kara vēsturi, vairs neapmeklē daudzu pasaules valstu līderi. Pēdējā laikā jaunas Otrā pasaules kara beigu piemiņas tradīcijas ir izveidojušās vairākās citās postpadomju valstīs (Baltkrievijā, Kazahstānā u. c.), kas atteikušās no t. s. “Georga lentīšu” lietošanas. Ukrainā, kur oficiāli tiek atzīmēts gan 8., gan 9. maijs, tā uzsverot ne tikai uzvaru pār nacismu, bet arī sērojot par Otrā pasaules kara upuriem, par piemiņas zīmi ir izvēlēta sarkana magone, kas Eiropā jau ir pazīstama kā Pirmajā pasaules karā kritušo karavīru piemiņas simbols.

OTRĀ PASAULES KARA BEIGU PIEMIŅA EIROPĀ UN LATVIJĀ

8. maijs ir svarīga diena daudzām Eiropas un pasaules valstīm, kas šajā datumā atzīmē Otrā pasaules kara beigu Eiropā gadadienu. Tomēr ar šā kara vēsturi saistās arī citi svarīgi datumi, kas ir vairāku Eiropas valstu atmiņu politikas neatņemama sastāvdaļa. Piemēram, Francijā katru gadu tiek pieminēta 1944. gadā notikusī Otrās frontes atklāšana Normandijā 6. jūnijā un Parīzes atbrīvošana 25. augustā. Polijā 1. augustā plaši tiek atzīmēta Varšavas sacelšanās gadadiena (1944); par starptautisko holokausta upuru piemiņas dienu ir kļuvis 28. janvāris – Aušvicas koncentrācijas nometnes atbrīvošana (1945). ASV īpaši svarīgs ir 2. septembris – Japānas sagrāve un Otrā pasaules kara beigas pasaulē (1945).

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas Latvijas Republikas Augstākā padome 1990. gada 3. oktobrī pieņēma likumu “Par svētku un atceres dienām”, nosakot 9. maiju par Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu, bet Latvijas Republikas Saeima 1995. gada 6. aprīlī izdarīja grozījumus likumā “Par svētku un atceres dienām”, nosakot 8. maiju par Nacisma sagrāves dienu un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu. Par ilggadīgu tradīciju šajā datumā ir kļuvusi svinīgā ziedu nolikšana pie Mūžīgās uguns Brāļu kapos Rīgā ar Latvijas Valsts prezidenta piedalīšanos. Pēdējos divos gados Latvijas Republikas ministru prezidenta un diplomātiskā korpusa pārstāvju klātbūtnē svinīgs piemiņas brīdis notiek arī Salaspils memoriālā. Pēc Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa iniciatīvas vienot pretējā pusē karojošos karavīrus (2012) svinīgā ceremonijā 8. maijā Brāļu kapos Rīgā piedalās gan bijušie sarkanarmieši, gan leģionāri, bet Latvijas Republikas Saeimā tiek gatavots likums “Par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu”.

Kopš 1997. gada Latvijā līdzīgi kā citās Eiropas valstīs 9. maijā tiek atzīmēta Eiropas diena. Šis datums veltīts mieram un vienotībai un tiek uzskatīts par mūsdienu Eiropas Savienības pirmsākumu, sekojot tam, ka Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans 1950. gada 9. maijā Parīzē teica runu, kurā ierosināja veidot jaunu Eiropas politiskās sadarbības veidu, kas padarītu karu par neiespējamu. Tieši tāpēc 1985. gadā Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāju augstākā līmeņa sanāksme Milānā izvēlējās 9. maiju par Eiropas dienu. Arī Latvijas Republikas Saeima 1996. gada 18. decembrī pieņēma grozījumus likumā “Par svētku un atceres dienām” un noteica 9. maiju par Eiropas dienu.

Vienlaikus lielai daļai Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju joprojām tuva ir Padomju Savienībā un mūsdienu Krievijā populārā tradīcija Uzvaras svētkus atzīmēt 9. maijā, akcentējot PSRS Sarkanās armijas ieguldījumu nacistiskās Vācijas sakāvē, bet noklusējot pašas Padomju Savienības līdzdalību Otrā pasaules kara izraisīšanā, tās agresīvo politiku 1939.–1941. gadā, t. sk. iebrukumu Somijā, Polijā un Rumānijā, Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, pēckara Austrumeiropas sovjetizāciju un citus komunistiskā režīma noziegumus. Īpaši populāra 9. maija atzīmēšana ir t. s. Uzvaras laukumā Rīgā, Pārdaugavā, taču līdzīgi pasākumi notiek arī Daugavpilī, Rēzeknē un citur.

Latvijas oficiālo pozīciju, pieminot Otrā pasaules kara beigas, parāda Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas 2005. gada 12. janvāra paziņojums par 9. maiju: “Latvija kopā ar pārējo Eiropu jūsmo par nacistu Vācijas un tās fašistiskā režīma sakāvi 1945. gada maijā. Taču atšķirībā no Rietumeiropas nīstās nacistu Vācijas impērijas krišana nenoveda pie manas dzimtenes atbrīvošanas. Tā vietā trīs Baltijas valstis – Latvija, Igaunija un Lietuva – tika pakļautas citas ārzemju impērijas, Padomju Savienības, nežēlīgai okupācijai. [..] Latvijai Otrā pasaules kara beigu sākums atnāca daudzus gadu desmitus vēlāk, 1990. gada 4. maijā. Šis ir datums, kad manas zemes parlaments pieņēma deklarāciju par neatkarību no Padomju Savienības. [..] Šā gada 1. maijā Latvija svinēs pirmo gadskārtu kopš pievienošanās Eiropas Savienībai. Šis ir datums, kas patiesi iezīmē Otrā pasaules kara beigas manai dzimtenei. Tas iezīmē mākslīgi uzspiesto ietekmes sfēru galu. Tas iezīmē manas dzimtenes atgriešanos paplašinātajā Eiropas brīvo un demokrātisko valstu ģimenē.”

NOSLĒGUMS

1945. gada 8. maijs ir diena, kad līdz ar nacionālsociālistiskās Vācijas sakāvi Eiropā beidzās Otrais pasaules karš un iestājās miers. Tika sagrauts viens no nežēlīgākajiem totalitārajiem režīmiem 20. gadsimta Eiropā un izbeigts karš, kas prasīja vairāk nekā 50 miljonu karavīru un civiliedzīvotāju, t. sk. 6 miljonu holokaustā bojā gājušo cilvēku, dzīvības. Vācijas vispārējā kapitulācija 1945. gada 8. maijā izbeidza karadarbību arī PSRS armijas vēl neiekarotajā Latvijas teritorijā – Kurzemē. Otrā pasaules kara laikā Latvija zaudēja un nespēja atgūt savu valstisko neatkarību. Kara beigas nacistu okupētās Rietumeiropas iedzīvotājiem nozīmēja brīvības atgriešanos, taču Austrumeiropa nonāca komunistiskās totalitārās sistēmas varā. Drīz vien arī izrādījās, ka Otrā pasaules kara beigas bija sākums “Aukstajam karam” starp bijušajiem sabiedrotajiem – PSRS un Rietumvalstīm.

Ieteicamā literatūra

H. Bekmanis un J. Keruss (sast.), 1945. gads: 8. maijs – Atbrīvošanas diena? 9. maijs – Uzvaras diena? Starptautiskā simpozija referātu krājums, Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2006.

N. Muižnieks un V. Zelče (red.), Karojošā piemiņa: 16. marts un 9. maijs, Rīga, Zinātne, 2011.

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Noderīgas saites

Noderīgas saites