Katrs ziedojums ir Muzeja darbības dzinējspēks, kas ļauj Muzejam strādāt un izglītot cilvēkus no visas pasaules.
Esam pateicīgi katram ziedotājam un aizcinām ikvienu ziedot.
Mēs esam patiesi priecīgi, ka Muzeju apmeklē jauni, zinātkāri cilvēki.
Esam priecīgi arī uzzināt, kādu iespaidu ekspozīcija atstāj uz jauniešu prātiem un sirdīm.
Aicinām iepazīties ar "Vītolu fonda" stipendiātu, kas Muzeju apmeklēja 27. martā, pārdomām!
Pateicība jauniešiem par kopā būšanu! Pateicība "Vītolu fondam" par katru zināt gribētāju grupu, ko vedat pie mums ciemos!
Jūs esat lieliski!
"Vispirms, es vēlos izteikt lielu pateicību Latvijas Okupācijas muzeja
biedrībai un Gintam Jegermanim par doto iespēju man un citiem
apmeklēt šo muzeju. Šī bija patiešām neaizmirstama pieredze, un es
ļoti iesaku šo muzeju apmeklēt ikvienam, kam ir iespēja.
Ir ļoti svarīgi zināt savas valsts un pasaules vēsturi, lai neveiktu tādas
pašas kļūdas nākotnē. Šis muzejs, tiešām, liek apdomāties gan par
pagātni, gan par to, kas notiek mūsdienās.
Ekspozīcija bija ļoti interesanta un aizraujoša. Man patika, cik rūpīgi
viss bija izkārtots, visas restes uz sienām, vērotāju tornis, bildes,
gaismas, tiešām palīdzēja iegrimt mūsu vēsturē. Taču, vienlaikus
muzeja apmeklējums bija emocionāli grūts. Grūti aptvert, kā cilvēki
varēja izturēt šos notikumus, vienā dienā viņi dzīvo parastu dzīvi, bet
nākamajā brīdī ierodas karavīri, lai viņus aizvestu uz cietumiem,
koncentrācijas nometnēm vai pat nogalinātu bez žēlastības. Nevaru
pat iedomāties šo cilvēku ciešanas, un man ir neizprotams, kā cilvēks
spēj izdarīt kaut ko tik šausmīgu.
Es ļoti novērtēju doto iespēju uzzināt vairāk par šo vēstures periodu un
dzirdēt to cilvēku stāstus, kas pārdzīvoja šos notikumus. Tas bija
spēcīgs atgādinājums tam, ka mēs nekad nevaram aizmirst mūsu
vēsturi. Liels paldies!"
Evita Evelīna Malnača
"Staigājot pa muzeju un klausoties gidu radās skumjas par to, ko
piedzīvoja cilvēki, gan Latvijas tauta, gan arī citu valstu tautas. Gids
stāstīja, ka kāda ģimene kara laikā slēpās pagrabā un tiem vajadzēja
tikt ārā, lai tie visi netiktu apšauti, ģimene pirmo izlaida ārā
visjaunāko bērnu, kas bija pusaudžu vecumā un tas tika sašauts. Šis
stāsts man radīja ļoti bēdīgas pārdomas, jo, lai izdzīvotu daži cilvēki,
kādam vajadzēja upurēties un kara laikos vecumam nebija tik lielas
nozīmes kāda tā ir mūsdienās. Taču beigās es izjutu piederības izjūtu un
lepnumu par savu tautu un Latviju.
Tā kā es šobrīd mācos medicīnu, par Latvijas vēsturi- īpaši par kara
laikiem Latvijas teritorijā- es neesmu neko dzirdējusi studiju laikā, jo
mana izglītības joma saistās vairāk ar nodarbībām par cilvēka uzbūvi.
Skolas laikos, jā, mēs runājām vēstures stundās par 1. un 2. Pasaules
karu, taču šodien informācija vieglāk tika uztverta, jo bija daudz
vizuālu materiālu, kā arī kā simbols bija "lācis", kurš parādījās
hronoloģiski secīgos svarīgākajos notikumos un īsumā atrādīja, kas
notika konkrētajā laika periodā. Man patika, ka visa informācija tika
stāstīta hronoloģiskā secībā, kas arī palīdzēja vieglāk visu dzirdēto
"salikt pa plauktiņiem".
Apmeklējums uz Okupācijas muzeju man bija ļoti vērtīgs un noderīgs,
jo, manuprāt, katram latvietim jāpārzina savas valsts vēsture, ja ne tik
precīzi jāzina gada skaitļus, tad vismaz jāizprot, ko Latvijas tauta ir
piedzīvojusi agrāk un jāspēj novērtēt to, kas ir šobrīd. Vēlreiz paldies!"
Agita Ivanova
"Biju sajūsmā par šo muzeja apmeklējumu. Mani šis muzejs patiešām ļoti
pārsteidza ar savu dizainu, interaktīvajām aktivitātēm, mūsdienīgumu
un to, cik saprotami un konspektīvi varēja iziet cauri Latvijas
okupācijas vēsturei. Un vēl īpašāku šo apmeklējumu padarīja tieši tas,
ka bijām gida pavadībā, kas lika atsvaidzināt zināšanas par Latvijas
vēsturi un lika pamanīt lietas, ko varbūt ejot garām izstādēm nebūtu
pamanījuši."
Laura Blomniece
"Paldies par vienreizējo iespēju apmeklēt okupācijas muzeju! Biju
muzejā pirmo reizi un tas mani pozitīvi pārsteidza ar kvalitatīvo un
radošo ekspozīciju. Biju pārsteigta par to, cik daudz svarīgu pieturas
punktu bija iekļauti izstādē un cik tā bija gara.
Gids ļoti zinoši un skaidri, kā arī konkrēti pastāstīja par svarīgākajām
lietām, kas neļāva garlaikoties. Paldies Gintam Jegermanim un muzeja
biedrībai par rūpēm, kādas ir izrādītas pret Vītolu fonda stipendiātiem,
dāvājot iespēju vēlreiz iegrimt Latvijas smagās vēstures lapaspusēs!"
Evelīna Rumba
"Latvijas Okupācijas muzeja apmeklējums bija patiesi iespaidīgs. Bija
iespēja iedziļināties mūsu tautas vēsturē un saprast, cik daudz Latvija
un tās iedzīvotāji ir pārdzīvojuši. Redzēt un dzirdēt stāstus par
pagātnes notikumiem bija emocionāli aizkustinoši un lika vēl vairāk
novērtēt brīvību, kurā dzīvojam šodien. Bija interesanti arī redzēt reāli
rakstus, video un fotoattēlus no tā laika. Ļoti novērtēju doto iespēju
apmeklēt šo muzeju kopā ar Vītola fondu, paldies Jums par šo iespēju!"
Tīna Bernāne
"Man ļoti patika ekskursija. Šis formāts gan pēc satura, gan ilguma bija
tiešām labs, iesaku šādu turpināt. Pēc ekskursijas radās vēlme papildus
apmeklēt muzeju kopā ar ģimeni, lai ciešāk aplūkotu ekspozīciju. Gids
tiešām ļoti profesionāls, ne tikai stāstīja, bet arī uzdeva jautājumus un
ielika vēstures situācijas mūsdienu jauniešiem saprotamā formātā un
skaidrojumos. Vēlos pateikties par šādu iespēju, ja nākotnē ir gaidāms
kaut kas līdzīgs, labprāt izmantotu iespēju!"
Klāvs Kaspars
"Ja man būtu iespēja doties vēlreiz, tad es dotos, jo muzejs bija ļoti
izglītojošs, tai skaitā arī gids, paldies viņam, jo stāstījums bija
interesants, vēsturisks, kā arī plūstošs. Manas atsauces no muzeja ir, ka
(1) propaganda strādā uz visiem, neviens nav tik "brīvdomājošs"; (2)
jādomā ir vēsturiskā kontekstā, lai spētu saprast citu redzējumu. Šī
pirmā atsauce ir tieši no Ginta Jegermaņa teiktā pašās beigās, kas
saistījās ar muzejā redzēto. Es ceru, ka šī tradīcija turpināsies, jo kaut
vienu reizi, ko tādu noklausīties ir vērtīgi, lai paplašinātu savu redzes
loku, kā arī kontekstu. Paldies Gintam Jegermanim un Okupācijas
muzejam par iespēju!"
Arturs Linde
"Mājās devos ar pārdomu pilnu prātu. Nebija laika pieķerties ne
viedtālrunim, ne citiem tik ļoti mazsvarīgajiem dzīves sīkumiem. Lai
gan gids neizcēla emocijas un sajūtas, vairāk balstoties uz faktiem,
mani aizskāra ekspozīcijas dizaina elementi un reālie stāsti. Par
Latvijas skarbo vēsturi zināju gana daudz jau iepriekš, tāpēc lielo
“tabu” man nebija, tomēr uzskatu, ka ir vērtīgi ik pa laikam pavērties
uz dzīvi no cita skatupunkta - mums tomēr šodien viss ir lieliski! Mēs
dzīvojam komfortā. Mēs dzīvojam brīvā Latvijā! Paldies!"
Keita Kondore
"Lai gan studēju Juridiskajā fakultātē, esmu ļoti ieinteresēta vēsturē, it
īpaši mūsu pašu, tāpēc ar nepacietību gaidīju šo apmeklējumu.
Noteikti varu sacīt, ka muzejā dzirdētais un redzētais paliks atmiņā un
vēl ilgu laiku liks aizdomāties. Gan Gints Jegermanis, gan gids Kārlis
Krēķis savu stāstīto pasniedza ļoti interesanti un saprotami, kas ļāva
gan atsvaidzināt savas vēstures zināšanas un dzirdēto no radiem, gan
uzzināt kaut ko jaunu. Ļoti pateicos Gintam Jegermanim un muzejam
par sniegto iespēju!"
Evelīna Aumeistere
"Sen nebija sanācis apmeklēt tik kvalitatīvu ekspozīciju un dzirdēt
interesantu, emocionālu stāstījumu par to. Noteikti atgriezīšos vēl kādu
reizi, lai kārtīgāk apskatītu un izlasītu muzeja ekspozīciju, kā arī
ieteikšu sev tuvajiem apmeklēt muzeju.
Pārdomas, kas raisījās atrodoties muzejā un klausoties stāstā bija
dažādas. Neizpratne par to, kāpēc kādam ir tik sadistiskas domas par
tautu iznīcināšanu, kā cilvēks normalizē un izbauda otra cilvēka sāpes,
kā kara apstākļos var tik necilvēcīgi izturēties pret cilvēkiem. Bailes
par rītdienu, jo tomēr vēsture nereti atkārtojas, arī tagad. Jā, mēs
dzīvojam šķietami drošā laikā, tomēr līdzīgi notikumi, kas notika pie
mums mazāk kā pirms 100 gadiem, notiek vēljoprojām tikai pāris
tūkstošu kilometru attālumā no mums.
Prātā ļoti spilgti ir palikusi rādītā bilde, kura tika uzņemta dienu pirms
sarkanās armijas iebrukuma Latvijā. Nekas neliecina par bailēm,
satraukumu. Pavisam ikdienišķa, silta vasaras diena, kurā cilvēki
izbauda silto jūnija sauli.
Sirdī iededzās arī patriotisma uguntiņa, lepnums par latvju tautu, kura
izdzīvoja okupācijas drūmo posmu un bija tik spēcīga (kā arī radoša un
attapīga), lai spētu no okupantu varas izlauzties. Zinu, ka mums visiem
sirdī deg šāda spītības un neatlaidības uguns, bet ceru, ka mums nekad
nenāksies to izmantot, lai atkal atgūtu savas valsts brīvību. Izmantosim
to, lai pastāvētu par savas valsts esamību."
Katrīna Kiričenko
"Milzīgs paldies par iespēju apmeklēt gida pavadībā Okupācijas muzeju, tā
bija lieliska pieredze. Biju bijusi okupācijas muzejā kopā ar klasi, bet tas
bija 2 gadus atpakaļ un arī bijām ielaisti pašplūsmā, tāpēc daudz ko
palaidām garām.
Gids bija izcils, ļoti interesantā un viegli uztveramā veidā izklāstīja
informāciju, tā, ka ja parasti atceras tikai 3 lietas, tad, man šķiet, es spilgti
atceros katru mazāko sīkumu. It īpaši mani apbrīnoja gida profesionālā
spēja konkrētajā vietā un īstajā laikā iestarpināt melnā humora jokus, kas
man it īpaši palika atmiņā, jo par šo vēsturi tik daudz ir asaru liets un tik
daudz vēl tiks lietas, bet lai to pienācīgi “sagremotu”, manuprāt, ir īpaši
svarīgi kā inteliğentam cilvēkam spēt par to asprātīgi izteikties.
Kā jau zināms, katrā jokā ir daļa patiesības. Man visspilgtāk atmiņā palika
tādi komentāri kā “Padomju savienībā vienmēr bija darbs, dzīves vieta,
pārtika, precīzi kā cietumā, ir darbs, ko darīt, ir, kur dzīvot.” Nekad mani
nebeigs pārsteigt, kad cilvēki atļaujas pateikt, ka tiem pietrūkst Padomju
laiki, jo redz bija mazāk vajadzības domāt, izvēle jau tika izdarīta
iedzīvotāju vietā gan, kad veikalā jāizvēlas “no trīs veidu apaviem, kuri visi
ir vienādi neglīti un vienādi neērti”, gan pārtikas veikalā, kad jāēd tikai
tas, kas pieejams, gan, kad vēlēšanās ir tikai viena kandidējošā partija un
“ja sacensībās ir tikai viens skrējējs, jau pirms finiša taisnes, zināms
uzvarētājs”.
Turpinot par deficītu veikalos, minēja arī melnā humora joku no igauņiem,
kad “kāds tiem jautā: Kur ir vietējais pārtikas veikals? Tie norāda uz
vilciena staciju, jo nav vajadzīgas vēl mutes, kuras barot.”
Tad arī par diskusiju, kā pareizi dēvēt ebrejus, viņš atstāstīja, ka jautājot
ebrejam, kā pareizāk tos uzrunāt, tad viņi atbild: “Sauc mani kaut vai par
katlu, tikai neliec mani krāsnī.” Dziļi sāpīgi, taču tiešām neatgriezeniski
“iespiežas” galvā.
Šo pasākumu noteikti ieteiktu apmeklēt ikvienam, it īpaši šī gida vadībā. Šī
ekskursija gan atsvaidzina atmiņā jau zināmo, gan liek uzzināt daudz
jaunu, mazu, bet ļoti nozīmīgu detaļu Latvijas vēsturē."
Felicita Luīze Kozlovska
Publikācijā izmantotas "Vītolu fonda" fotogrāfijas.