Dokumentālā filma "1949. gada 25. marta deportācijas. 3. daļa Mājupceļš"

Līdz ar Staļina nāvi 1953. gadā, mainījās komunistiskā ideoloģija vairākās dzīves sfērās PSRS, arī jautājumā par politiski represētajiem. No 1949. gada 25. marta, četros gados pavadītos nometinājumā, Latvijas ļaudis bija parādījuši sevi kā čaklus un uzticamus darbiniekus, līdz ar to iemantojot labvēlību no varas pārstāvjiem un vietējiem iedzīvotājiem, kā arī gūstot jau salīdzinoši labāku materiālo nodrošinājumu. Prieks par satikšanos bija tām ģimenēm, kuru vīri, tēvi, kas bija politiski notiesāti, sodu izcieta GULAGa nometnēs un izdzīvoja, varēja braukt pie viņiem pēc lietu pārskatīšanas un amnestēšanas.
1954. gadā deportēto bērni, kuri nebija sasnieguši 16 gadu vecumu, varēja atgriezties Latvijā. 1956. un 1957. gadā sākās pārējo specnometināto atbrīvošana – noņemšana no uzskaites un atļaušana atgriezties. Šajos gados atbrīvoja 29 838 cilvēkus – lielāko daļu no 1949. gadā 42 125 izsūtītajiem.
Atbrīvotie ļaudis, atgriežoties Latvijā, vēl nenojauta, ka represijas turpināsies arī šeit. Dzimtajās mājās atgriezties bija problemātiski, retajam izdevās. Tiem, kas netika savās mājās sākās „riņķa dancis” pa dažādām iestādēm – dzīves vietā nepierakstīja, jo nebija darba vietas, bet darbā nevarēja pieņemt, jo nebija pastāvīga dzīves vietas pieraksta. Dzimtenes mīlestība un spīts ļāva pārvarēt šķēršļus un palikt šeit. Tikai līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, deportētie cilvēki varēja atgūt īpašumus un brīvi stāstīt savu piedzīvoto.

© OMB, 2011

Cena: 10.00€
Kods: D008