Rumbula 1941.

Rumbula 1941.

Pēc Pirmā pasaules kara Eiropa pārdzīvoja agrāk neredzētu radikāli nacionālistisku kustību aktivizēšanos. Naids pret ebrejiem, kas sakņojās sadzīviskajā ksenofobijā, ekonomiskajā konkurencē un politiskajā aprēķinā, kļuva par vienu no svarīgākiem šo kustību ideoloģiskiem balstiem, un savu kalngalu sasniedza Trešajā reihā, kur ebreju un tā saucamo “nepilnvērtīgo” iznīcināšana tika pasludināta par nācijas vēsturisko misiju. Vispirms Vācijā, bet vēlāk nacistu okupētajās zemēs, viens pēc otra tika pieņemti ebrejus diskriminējoši un izstumjoši likumi, bet pēc Polijas okupācijas sākās ebreju fiziskā izolācija no līdzpilsoņiem, un drīz vien arī iznīcināšana.

Pirms 1941

Latvijas pirmās neatkarības laikā ebreju kopiena bija ļoti aktīva gan politiskajā, gan arī kultūras un ekonomiskajā sfērā. Vairāk nekā 1000 ebreju virsnieku un karavīru piedalījās Latvijas Neatkarības karā (1918 – 1920). Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā daļa ebreju emigrēja politisko partiju likvidēšanas, kā arī sociālo un ekonomisko ierobežojumu dēļ.
Vairāki ārzemju ebreji, bēgot no Nacistiskās Vācijas, nonāca Latvijā un palika šeit vai devās tālāk uz citām valstīm. Tas beidzās, kad nacisti okupēja Sudetiju.
1940. gadā Padomju Savienība okupēja Latviju, un tās represijas vērsās arī pret ebreju kopienu – tās centri, skolas, pielūgsmes vietas tika slēgti un aptuveni 5000 tika deportēti.
1930. gadu beigās Latvijā dzīvoja aptuveni 93 000 ebreju, no kuriem 43 000 bija apmetušies Rīgā.

31/07 1941

Ebreju ierobežojumi

Jau 1941. gada 31. jūlijā reihsmāršals Hermans Gērings pavēlēja reiha drošības galvenās pārvaldes vadītājam Reinhardam Heidriham veikt sagatavošanas pasākumus “ebreju jautājuma galīgai atrisināšanai”. Faktiski uzreiz pēc Vācijas uzbrukuma PSRS speciāli izveidotas drošības policijas un drošības dienesta (SD) operatīvās grupas sāka ebreju masveidīgu iznīcināšanu, kurā iesaistīja arī vietējos kolaboracionistus. Jau 1941. gada 11. jūlijā bija nogalināti visi Auces ebreji, un drīz viņiem sekoja pārējie Latvijas ebreji. No nacistu rokās nonākušajiem vairāk nekā 70 000 Latvijas ebreju dažos mēnešos tikai noslepkavoti apmēram 35 000 cilvēku provincē un lielajās pilsētās.

29/07 &
1/09 1941

Dāvida zvaigzne

Nacistu okupācijas režīms 29. jūlijā un 1. septembrī izdod pavēli, ka ebrejiem uz apģērba ir obligāti jāvalkā atšķirības zīme - Dāvida zvaigzne. Tāpat ebrejiem tika aizliegts lietot ietves, kas bija tikai daļa no aizliegumiem. Nespēja, vai nevēlēšanās sekot šiem norādījumiem varēja novest pie nopietna soda.

Zenta Mauriņa
„Dzelzs aizbīdņi lūst”
1957


„Kāšu krusts un dzelteni brūnās „fazānu” uniformas iezīmēja pilsētas izskatu. Ielās dimdēja karavīru marša dziesma: „Heute gehört uns ”. Padomju zirnekļa zvaigzne bija norietējusi, tās vietā spokojās par Kaina zīmi pārvērtusies Dāvida zvaigzne. [...] Kara kalpi trieca beztiesībnieku kolonnas. Stingušas sejas ar melni aizputējušām acīm truli pacēlās pret mēmajām debesīm. Aiz viņiem un viņu aklās sardzes soļoja nāve. Viņa sniedzās visiem pāri un visus bija apzīmējusi”.

Zenta Mauriņa

Geto izveidošana

Rīgas geto / Rumbula

28/11

Rīgas geto ebrejiem paziņo, ka visus, izņemot 16-60 gadus vecus darba spējīgus vīriešus, pēc dažām dienām pārvietos uz citu nometni, un ka līdzi drīkstēs ņemt 20 kilogramus mantu.

29/11

4500 darba spējīgos vīriešus pārvieto uz speciāli izveidotu nožogojumu – Mazo geto – starp Lielo Kalna, Lauvas, Ludzas un Daugavpils ielu, ap 300 sievietes – šuvējas aizved uz Termiņcietumu pie Brasas dzelzceļa stacijas.

30/11
plkst. 5:00

Vācu un latviešu SD un policijas vienības brutāli izdzen ebrejus no viņu mītnēm Rīgas geto, sapulcina kolonnās pa 1000 cilvēku, kuras pa Ludzas, Līksnas un Lauvas ielu dzen ārā no geto. Ebrejus, kuri nepakļaujas vai nespēj paiet vecuma vai slimības dēļ, nežēlīgi noslepkavo dzīvokļos un vēlāk uz ielām.

Žanis Lipke, ebreju glābējs: Es atrados nelielā ļaužu bariņā, kas šausmās stāvēja aiz geto nožogojuma un vēroja aiz dzeloņdrātīm notiekošo. Tur bija īsts haoss: cilvēki bezpalīdzīgi metās no vienas vietas uz otru, kliedza, raudāja. Vieni stiepa kaut kādus saiņus un čemodānus, citi nesa rokās vai stūma ratiņos bērnus. Piedzērušies policisti nebalsī bļāva uz cilvēkiem, rāva tos ārā no dzīvokļiem un nežēlīgi sita. Daži šucmaņi, truli skatoties šāva, kur pagadās – pašā pūlī. [...] Vācu karavīri un latviešu policisti sita un šāva tos, kuri atpalika no kolonnas. Nogalināto cilvēku līķi palika uz ielas, pa kuru cilvēkus dzina uz nošaušanu. Lielas mājas pagalmā redzēju daudz sieviešu un zīdaiņu līķu. Māja atradās Lāčplēša ielā blakus dzeloņdrāšu žogam, kas bija aplikts apkārt geto.
Lasīt vairāk
Elmārs Rivošs, tēlnieks, Rīgas geto ieslodzītais: Pielieta asinīm iela, balts sniegs, pa vienu nakti kļuvis pelēks ar sarkaniem pleķiem. Līķi, visi veči un sievietes. Saspiesti ratiņi, bērnu ragaviņas, somiņas, cimdi un galošas, maisiņi ar ēdienu, pudelīte ar knupīti, tajā – sasalušas auzas, bērna botīte. Un pa malām – līķi. Tie vēl ir silti, mīksti, sejas pielietas ar asinīm, acis aizvērtas. [...] Mūsu priekšā ir kapsētas vārti. [...] Žīdu ielā mazā mājiņā, mansarda istabā atvilkti aizkari un logā redzamas dažas sievietes. Sejās – šausmas, mēms pārmetums un līdzjūtība.
Lasīt vairāk
Elmārs Rivošs

Elmārs Rivošs (1906 – 1957) bija ebreju tēlnieks no Krustpils pilsētas Latvijā. 1941. gadā viņš kopā ar sievu, māti, dēlu un meitu tika ieslodzīts Rīgas geto. Elmāram Rivošam izdevās izbēgt, bet viņa ģimene tika nogalināta. Atlikušo nacistu okupācijas periodu ar latviešu palīdzību viņš slēpās.

Atmiņas Emārs Rivošs sāka pierakstīt jau slēpjoties 1943. gadā. Nodaļas par laiku geto ar nosaukumu „Beigu sākums” un „Tas sākas” plaši publicētas dažādās valodās. 1991. gadā tika atrasta vēl viena nodaļa no Elmāra Rivoša dienasgrāmatas, kas aptvēra slēpšanās periodu, un tā publicēta ar nosaukumu „Pagrabs”.

Žanis Lipke. Foto: Muzejs “Ebreji Latvijā”

Žanis Lipke (1900 – 1987) bija doku strādnieks Rīgas ostā. Kad nacisti okupēja Rīgu, viņš vēlējās palīdzēt ebreju kopienai. Lai to izdarītu, viņš ieguva darbu „Luftwaffe” noliktavās pie Centrāltirgus Rīgas geto tuvumā. Viņam vajadzēja vadāt ebrejus uz un atpakaļ no noliktavām. Lipke izmantoja šo iespēju, lai paslēptu dažus no ebrejiem un viņiem nebūtu jāatgriežas geto, bet viņi varētu doties uz Lipkes mājām, kur viņš jau bija tiem sagatavojis bunkuru. Vēlāk Žanis Lipke atrada citas vietas, kur ebrejus paslēpt pie paziņām Rīgā un Dobelē. Kopumā Žanis Lipke ar saviem palīgiem izglāba vairāk nekā 50 cilvēkus.

Pēc kara Žanis Lipke turpināja dzīvot Latvijā, kas toreiz atradās padomju okupācijas varā. NKVD vairākas reizes Žani Lipki pratināja par viņa dēlu, kurš dienēja vācu armijas palīgdienestā. Komunisti domāja, ka viņš slēpj zeltu un dimantus, ko viņam uzdāvināja izglābtie ebreji, jo komunisti neticēja, ka viņš glāba ebrejus bez slēpta motīva.

plkst. 6:00 — 12:00

Vācu SD komandētas un vācu un latviešu kārtības policijas apsargātas 12 kolonnas ar ebrejiem ar kājām aizdzen uz 10 kilometrus attālo Rumbulas mežu. Cilvēkus, kuri cenšas bēgt, nespēj paiet vai atdalās no kolonnām, lai atpūstos, nošauj uz vietas. Līdz dienas beigām geto teritorijā un pa ceļam uz Rumbulu nogalina līdz 1000 ebreju.

Beila Hamburga, Rīgas geto ieslodzītā, idzīvojusi Rumbulas akcijā: Cilvēki virzījās uz priekšu lēni, policisti sauca „ātrāk, ātrāk”, taču nekas nelīdzēja. Kļuvām vienaldzīgi, dzīvotgriba izdzisa. Gājām pa Maskavas ielu, pie logiem stāvēja cilvēki un noraudzījās uz mums. Daži slaucīja acis, taču redzēju arī tādus, kuri smējās. Viens pat rādīja dūri. Tikām līdz gumijas fabrikai „Kvadrāts”, kas atrodas pie pilsētas robežas, un gājām tālāk, līdz dzirdējām daudzus šāvienus. Tagad bērni skaļi raudāja. Policisti jau bija piedzērušies un tikai mudināja „ātrāk, ātrāk”.
Herberts Cukurs, latviešu lidotājs, „Arāja komandas” loceklis: Ar nelielu atstatumu kolonna sekoja kolonnai, un Maskavas ielā varēja dzirdēt daudzos šāvienus. Iela bija pilna ar nomestām mantām, apģērbu. Bija redzamas arī asins peļķes. Dažviet gulēja arī nošautās sievietes un bērni, kuri nespēja tikt līdzi kolonnai un tika nošauti uz vietas. Dažās vietās uz ielas aiz Kuzņecova porcelāna fabrikas nogalinātie gulēja kaudzēs. Asinis tecēja ūdens notekās. Aiz gumijas fabrikas kolonnas nogriezās. Atkal un atkal bija dzirdami šāvieni.
Lasīt vairāk
Herberts Cukurs

Herberts Cukurs (1900 – 1965) bija latviešu pilots, kurš darbojās arī Viktora Arāja Drošības policijas vienībā. Šī vienība tika izveidota, lai palīdzētu nacistiem ebreju un citu nevēlamu elementu iznīcināšanā. Šī komanda nogalināja aptuveni 26 000 civiliedzīvotāju. Herberts Cukurs atkāpās kopā ar vācu vienībām uz Vāciju un vēlāk emigrēja uz Brazīliju. Izraēlas slepenā dienesta MOSSAD aģenti viņu izsekoja un nogalināja.

plkst. 9:00 — 15:00

12 kolonnas, ar 1000 ebrejiem katrā no tām, sasniedz Rumbulu, kur to konvojēšanu uz slepkavības vietu pārņem vācu un latviešu SD vienības, pa ceļam atņemot mantu saiņus, vērtslietas, drēbes un apavus. Ebrejiem liek izģērbties līdz apakšveļai, daļai sieviešu liek izģērbties pilnībā. Daļa nāvei nolemto ebreju skaita lūgšanas, citi vaimanā un raud. Daudzi cenšas saglabāt pašcieņu. Ģimenes iet sadevušās rokās, mātes cieši tur savus bērnus. Upuriem liek nogulties ar seju uz leju, virsū uz jau nogalinātajiem un mirstošajiem, kuri vēl kustas visapkārt sūcošajās asinīs. Ebrejus vienlaicīgi trīs bedrēs mainoties slepkavo 12 vācu SD vīru cilvēkšāvēju komanda, kuru Jekelns atvedis sev līdzi no Ukrainas. Ar padomju mašīnpistolēm, kas iestādītas atsevišķiem šāvieniem, slepkavas nogalina ebrejus no apmēram 2 metru attāluma ar lodi pakausī. Pavisam noslepkavo ap 13 000 cilvēku. Ebreju iznīcināšanā personīgi piedalās pats Jekelns, to novēro speciāli uzaicināti augusta ranga vācu SS, SD, policijas un civilpārvaldes ierēdņi un atsevišķi latviešu SD un policijas pārstāvji.Slepkavošana beidzas līdz ar tumsu, kad nošauj atsevišķus viegli ievainotos cilvēkus, kuri atgūstot samaņu rāpjas ārā no bedrēm. Simtiem ebreju nosmok zem citu cilvēku miesas smaguma.

Ausma Garkalne, Rīgas pamatskolas skolniece (7 gadi), dzīvoja netālu no Rumbulas dzelzceļa stacijas: Novembra beigās gar mūsu mājām, kad māte pie atvērta loga no rīta tīrīja istabu, nāca pirmā kolonna nelaimīgo ebreju. [...] Cauru dienu skanēja šāvienu troksnis. Varēja dzirdēt nāvei nolemto cilvēku vaimanas, bērnu raudas. [...] Kad likvidēja kādu ebreju transportu no Vācijas, dažas nošautās sievietes gulēja uzbēruma malā vēl vairākas dienas. Dzelzceļnieki ziņoja policijai, lai tie prasa vāciešiem novākt kritušās.
Frīda Frīde-Mihelsone, Rīgas geto ieslodzītā, izdzīvojusi Rumbulas akcijā: Es nokritu ar seju sniegā un gulēju, izlikdamies mirusi. Ļaudis gāja man garām, daži uzkāpa virsū – es nekustējos. Kaut kas man iesita pa muguru. Tad vēl kaut kas krita man virsū. Beidzot es apjēdzu, ka tās bija kurpes, jo tās krita pa pāriem. Apavu kalns spieda mani. No aukstuma un nekustīguma mans ķermenis bija kļuvis nejūtīgs. No ķermeņa siltuma sniegs man apakšā bija izkusis. Gulēju ūdens - auksta ūdens peļķē.. Uz brīdi iestājās klusums. Tad no grāvja puses izdzirdēju bērna raudas: „Mamma! Mamma! Mammā!” Daži šāvieni. Klusums. Pagalam”.
Lasīt vairāk
Valters Brunss, Vācijas armijas ģenerālmajors, novērojis Rumbulas akciju: Bedres bija 24m garas un apmēram 3m platas, tajā bija jāieguļas kā sardīnēm kārbā, galvas uz vidu. Augšā seši ar mašīnpistolēm, kuri tad iešāva galvā. Kad es ierados, tā jau bija pilna, dzīvajiem bija jāguļas virsū un tad viņus nošāva; lai taupītu vietu, viņiem bija jāguļ cieši kārtās. [...] Kad nu viņi nāca tuvāk, tad ieraudzīja, kas priekšā notika. [...] Viņiem bija jāatdod savas rotaslietas un koferi. Labās lietas nonāca koferos un pārējais - vienā lielā kaudzē, gabaliņu tālāk, viņiem bija jānoģērbjas un 500m pirms meža pilnīgi jāizģērbjas, drīkstēja palikt tikai kreklā vai apakšbiksēs. Tās visas bija sievietes un mazi bērni, tā ap 2 gadus veci.
Lasīt vairāk
Frīda Frīde (Michelsone) Foto: Muzejs “Ebreji Latvijā”

Frīda strādāja par šuvēju Rīgā, kad viņa tika ieslodzīta geto. Viņa bija viena no 6 izdzīvojušajiem Rumbulas akcijā, kad 8. decembrī viņai izdevās izbēgt no masu slepkavības, nokrītot sniegā un izliekoties par mirušu. Visu atlikušo nacistu okupācijas laiku viņai izdevās izdzīvot, pateicoties svešiniekiem: Šeinkiem, Bērziņiem un Viļumsoniem, kuri viņu paslēpa vairākās vietās Rīgā un ap to. Pēc kara viņa apprecējās ar Mordehaju Mihelsonu, Rīgas geto pretošanās kustības dalībnieku. Viņas atmiņas, kas skar holokausta tēmu, ir izdotas ar nosaukumu „Es izdzīvoju Rumbulā”.

Ģenerālmajors Valters Brunss (1891 – 1957) bija vācu armijas inženieris - pulkvedis, izvietots netālu no Rīgas 1941. gada nogalē, kurš kļuva par aculiecinieku masu slepkavībām Rumbulā. Viņš tika sagūstīts 1945. gada 8. aprīlī un turēts kā gūsteknis britu apcietinājuma nometnē, kas paredzēta vācu virsniekiem. Šie aizturēšanas centri bija aprīkoti ar noklausīšanās ierīcēm, līdz ar to gūstekņu sarunas tika fiksētas un ierakstītas. Vienā šādā sarunā starp Brunsu un citiem virsniekiem viņš runāja par notikumiem Rumbulā, sniedzot pierādījumus holokaustam Rīgā. 1948. gadā Brunss sniedza liecību kā aculiecinieks tiesā pret Vērmahta augstāko virspavēlniecību. Tajā pašā gadā viņš tika atbrīvots no cietuma.

plkst. 14:00

Sākās līķu savākšana geto teritorijā. To veic ebreju darba komanda, kas aizved noslepkavotos uz pirms tam izraktu lielu bedri Vecajos ebreju kapos. Vēl vairākas dienas pēc akcijas pagrabos un bēniņos guļ nogalināto cilvēku līķi.

1/12
plkst. 11:00

Rumbulas dzelzceļa stacijā patvērumu meklē divas kailas, sašautas un ar asinīm notraipītas pusdzīvas sievietes. Viņas tiek aizvestas un nogalinātas kopīgajā bedrē.

8-9/12

Rumbulā iznīcina pārējos vēl dzīvos ap 12 000 Rīgas geto ebreju. No nāves izglābjas tikai seši cilvēki. 9. decembrī līdz 12:00 geto teritorijā vācu un latviešu SD un policisti turpina paslēpušos ebreju meklēšanu. Atrastos nošauj uz vietas vai Vecajos ebreju kapos.
Pēc Rumbulas akcijas dzīvi paliek tikai 4500-5000 Rīgas ebreju. Pēc masu iznīcināšanas akcijām Poguļankas mežā Daugavpilī un Šķēdes kāpās Liepājā, okupētās Latvijas teritorijā dzīvi palika tikai ap 6000 ebreju.

Līdz kara beigām izdzīvoja nepilns pusotrs tūkstotis no nacistu rokās nonākušajiem Latvijas ebrejiem, to skaitā ap 400 cilvēku, kurus izglāba viņu līdzpilsoņi. Okupētās Latvijas teritorijā gāja bojā arī ap 20 000 no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas deportēto ebreju, ap 3000 Lietuvas un Polijas ebreju, un vairāki tūkstoši Ungārijas ebreju. Kopumā nacistu pārvaldītajā un okupētajā Eiropas teritorijā tika iznīcināti gandrīz 6 miljoni ebreju.

Rumbula

1942 —
1944

Jekelna tiesa

Pēc Jekelna darbībām Latvijā vinš vadīja padomju partizānu apkarošanas akcijas “Winterzauber”, “Sumpffieber” un “Heinrich” Baltkrievijā un Krievijā, kuru gaitā tika nodedzināti desmitiem apdzīvotu vietu un nošauti vai dzīvi sadedzināti tūkstošiem cilvēku.

1944. gada oktobrī pirms Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā, Jekelns organizēja vairāku tūkstošu cilvēku nosūtīšanu piespiedu darbā uz Vāciju. Viņa vadībā tika sagrauta ģenerāļa Jāņa Kureļa Latviešu nacionālās bruņotās pretestības grupa. Jekelns vadīja arī nacistu soda ekspedīciju Ventspils apriņķa Zlēku pagastā, kuras laikā nodedzināja astoņas lauku saimniecības un noslepkavoja desmitiem civiliedzīvotāju.

Jekelna tiesa Foto: LVKFFDA
26/02 — 03/02
1946

Padomju spēki arestēja Jekelnu Vācijas austrumos 1945. gada 28. aprīlī. Viņš stājās Padomju militārā tribunāla priekšā 26. februārī 1946. gadā. Viņš tika atdzīts par vainīgu un notiesāts uz nāvi.

03/02
1946

1946. gada 3. februārī pēc PSRS Baltijas kara apgabala kara tribunāla sprieduma Jekelns tika pakārts Uzvaras laukumā Rīgā.

Jekelna eksekūcija. Foto: Latvijas Kara muzejs
Neaizmirst - Rumbulas memoriāls

1943 —
1990

Neaizmirst

1943. gada augusts - 1944. gads

Sākot ar 1943., 1944. gadu nacisti mēģināja iznīcināt pierādījumus par saviem noziegumiem. Tas ietvēra upuru atrakšanu un dedzināšanu Rumbulā, izmantojot ebreju ieslodzītos kā vergu darbaspēku.

1961. gads

Pēc kara vieta tika atstāta novārtā. Padomju vara nevēlējās atzīmēt ne Rumbulu, ne ebreju kultūru un ebreju pulcēšanās tika apspiestas. Tas tā bija līdz 1961. gadam, kad Rīgas ebreju jaunieši sāka Rumbulas apkārtnes izpēti. Rumbulā viņi atrada apdegušus kaulus un citas slaktiņa pēdas.

1963. – 1964. gads

Ebreju kopiena turpināja tikties un strādāt Rumbulā par spīti brīdinājumiem no varas iestādēm. 1963. gadā ebreju kopiena sāka attīrīt vietu un uzsliet pieminekļus, lai pieminētu upurus. Tomēr tas raisīja konfliktus ar padomju varas iestādēm, kas noņēma pieminekļus. Piemineklis tika atjaunots 1964. gadā, kad padomju vara to apstiprināja. Uz tā bija rakstīts: "Fašisma upuriem 1941-1944" - apzināti neminot faktu, ka nogalinātie bija ebreji.

1990-tie

Rumbulas memoriālu projektēja Sergejs Riža. Memoriāls tika atvērts 2002. gada 29. novembrī. Tas sastāv no lielas menoras, kuru ieskauj akmeņi ar iekaltiem Rumbulas akcijas upuru vārdiem. Šo daļu ieskauj bruģakmeņi, ar Rīgas geto ielu nosaukumiem. Bruģakmeņi izvietoti, lai veidotu Dāvida zvaigzni. 1964. gadā veidotais piemineklis joprojām ir saglabāts.

Ojārs Vācietis
„Rumbula“

Mežam es gar pašām acīm eju,
Priežu skropstas man gar plecu švīkst,
Nopūšas zem kājām cinis mīksts...
Tās ir vienīgās skaņas,
Un es apstājos,
Lai nav nevienas.

Un vairs nevar apturēt
Dambi,
Ko pārrāvis skatiens.

Kliedzienu pilns mežs,
Kliedzienu pilns mežs.

Kliedz
Uz priežu stumbriem sastingušie
Šermuļi-
Šausmās raupja padarītā
Miza.

Kliedz
Virs dzīviem apraktajiem bērtie
Uzkalni-
Vēl līdz rītam kustējušies
Ciņi.

Pulss man dauzās
Un šo mežu cērt-
         bērzu vārdā, kuri parīt augs,
         bērnu vārdā, kuri parīt nāks,
         lūpu vārdā, kuras negrib kliegt,
         vārdu vārdā, kuri negrib mirt.

Un es mežam sejā
Tagad pats jau kliedzu:
-Tāda tevis šodien nevajaga!-

Kā zaļš krāteris mežs mani apņem,
Zaļa, nikna balss
Kā strāva iet caur mani:
-Tev gar manām acīm
Nebūs tīksmināties!
Tev ar maniem ciņiem
Nebūs mierināties!-

Lai nav visi zemes meži tādi,
Es te stāvu Rumbulā kā kliedziens,
Zaļgans šausmu krāteris starp druvām.

Katrs, kas ir manī kāju spēris,
Kļūst par manu mēli,
Manu liesmu.
Esi manī ienācis-
Un kliedz!