Misija

Atcerēties, kas notika ar Latviju, Latvijas tautu un zemi komunistiskās Padomju Savienības un  nacionālsociālistiskās Vācijas režīmu valdīšanas laikā no 1940. līdz 1991. gadam;

Pieminēt netaisni notiesātos un noslepkavotos, svešos karos kritušos, represijās un izsūtījumā cietušos un mirušos, bēgot no okupācijas varām, pasaulē izkliedētos;

Atgādināt pasaulei svešo varu nodarījumus Latvijas valstij, zemei un tautai.

Muzeja vēsture

 

1993. gada februārī Viskonsinas universitātes (ASV) vēstures profesors Paulis Lazda iesniedza Latvijas Kultūras ministrijai ierosinājumu Rīgā izveidot muzeju par Latvijas okupācijas laiku no 1940. līdz 1991. gadam. 1993. gada pavasarī Rīgā 11 personas nodibināja „Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fondu” (OMF) – tagad Latvijas Okupācijas muzeja biedrība (OMB), lai izveidotu, pārvaldītu un finansiāli nodrošinātu Latvijas Okupācijas muzeju (OM). Kā privāts muzejs – tas ir ne tikai finansiāli, bet arī politiski neatkarīgs. Tādēļ tik nozīmīgs ir ikkatra ziedotāja atbalsts muzeja pastāvēšanai.

1993. gada 1. jūlijā atklāja muzeja pirmo izstādi bijušā Latviešu strēlnieku muzeja telpās. Izstāde rādīja un skaidroja padomju režīma nežēlību Latvijā 1940./1941. gadā. Nākamajos gados, pilnveidojot izstādi un paplašinot tajā aptverto laika posmu, ir izveidots valsts akreditēts un starptautiski atzīts muzejs, kas atspoguļo Latvijas neseno vēsturi.

Okupācijas muzejam ir būtiska nozīme vēsturiskās izpratnes veidošanā Latvijā, jo okupācijas varu laikā (1940–1991) vēsture atspoguļoja totalitāro varu ideoloģiju. Cenzūrai raksturīgā īpašība – klusēt par nevēlamiem jautājumiem, bija no vēstures izsvītrojusi notikumus, kurus režīms vēlējās izdzēst arī no cilvēku apziņas: Hitlera–Staļina paktu, holokaustu, masu deportācijas, represijas u.c. Okupācijas muzeja pamatprincipi ir izteikti muzeja moto Atcerēties. Pieminēt. Atgādināt.

Kopš 2005. gada muzejs ik gadu uzņem vairāk nekā 100 000 apmeklētāju, to skaitā arī valsts protokola oficiālos viesus.