X

Latvijas okupācijas vēsture

Viltus ziņa: Krievija 18. gadsimtā nopirkusi Baltijas valstu teritorijas no Zviedrijas

Viltus ziņa: Krievija 18. gadsimtā nopirkusi Baltijas valstu teritorijas no Zviedrijas

Autors: Viesturs Sprūde

Krievvalodīgajā informācijas laukā, nemaz nerunājot par sociālajiem tīkliem un interneta ziņu komentāru "kaujām", ar apskaužamu regularitāti jau kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma tiek daudzināts nostāsts par to, kā 1721. gadā cars Pēteris I gluži mierīgā un komerciālā darījumā nopircis Baltijas valstu teritorijas no Zviedrijas kroņa. Ja vajadzētu sastādīt to kuriozo argumentu "topu", kas pēdējo pārdesmit gadu laikā Krievijas medijos un brīžiem pat politiķu aprindās nemainīgi tiek daudzināti, lai pamatotu Krievijas pretenzijas uz Baltijas valstīm, tad pirmo vietu droši vien ieņemtu pieminētais.

Salīdzinoši nesen, 2017. gada maijā, krievvalodīgajā vietnē "201day.wordpress.com", kas pozicionē sevi kā "tikai objektīvas informācijas" vēstures portāls, parādījās teksts, kas raksturo lietas būtību: "Lietuvieši, igauņi un latvieši nez kādēļ ir aizmirsuši, ka Pēteris I NOPIRKA viņus no zviedru karalienes Ulrikas Eleonoras ar visām zemēm, nekustamo īpašumu un pat mājdzīvniekiem. Un ne tikai nopirka, bet deva Baltijai BRĪVĪBU. (..) Jebkurš vēsturnieks apstiprinās, ka darījums tika noslēgts 1721. gada 10. septembrī (tā tekstā. – Red.)

Par Ingrijas, Karēlijas, Igaunijas un Vidzemes daļu Pjotrs Aleksejevičs samaksāja divus miljonus rubļu. Pēc tagadējā kursa, bez procentiem, tie ir ap 350 miljoniem dolāru." Interneta plašumos pārpublicētā vai dažādu pārstāstu veidā šis "fakts" ir sastopams neskaitāmas reizes, bet īpaši uzbāzīgi to sāka tiražēt, kad 2015. gadā Baltijas valstu tieslietu ministri uzstājās ar kopīgu deklarāciju par PSRS okupācijas nodarīto zaudējumu aprēķināšanas un atgūšanas nepieciešamību, norādot uz Krievijas pienākumu uzņemties atbildību.

Nostāstu par "nopirkšanu" labprāt tiražē arī Latvijas krievvalodīgie mediji. Piemēram, "vesti.lv", kur 2017. gada 26. oktobrī ievietots arī ar citur lasāmo krievu publicista Anatolija Vasermana paziņojumu, ka Latvija un Igaunija šobrīd esot "okupēta Krievijas daļa", jo pēdējā tās 1721. gadā "iegādājusies" par diviem miljoniem dālderu, kurus Krievijas impērija dēvēja par "jefimkiem". "Atgriešanās" varot notikt jebkurā brīdī, vajagot tikai sarīkot referendumu par izstāšanos no ES un "atgriešanos" Krievijas sastāvā, apgalvots rakstā.

Atmaskojums

Pakļaušana trijās kārtās

Igaunija, Latvija un Lietuva Krievijas impērijas sastāvā nebūt nenonāca vienā gadā un vienā rāvienā. Sludināt lietuviešiem, latviešiem un igauņiem "mēs jūs nopirkām" cita starpā nozīmē atzīt savu analfabētismu vēstures jautājumos.

Koncentrējoties uz Latvijas gadījumu, jāatgādina, ka 18. gadsimta gaitā Krievijas impērija Latvijas teritoriju nevis nopirka kā Aļasku, bet pievāca pa daļām trīs savstarpēji atšķirīgos paņēmienos. Rīga un Vidzeme kopā ar Igauniju tika atkarota Zviedrijai brutālajā Ziemeļu karā, kas ilga no 1700. līdz 1721. gadam (Rīga padevās pēc astoņu mēnešu aplenkuma 1710. gada 4. jūlijā, regulāro bombardēšanu, bada un mēra novārdzināta).

No vēstures zināms, ka Pēteris I par "livoniešu" pievienošanu sāka domāt tikai pēc zviedru karaļa Kārļa XII sakaušanas Poltavas kaujā 1709. gadā – tas arī izskaidro, kādēļ kara sākumā Vidzemi tik barbariski postīja, bet iedzīvotājus dzina gūstā uz Krieviju. Iekarojumus Pēteris I nostiprināja 1721. gada 30. augustā Somijas pilsētiņā Nīstadē (Nīštatē) noslēgtajā Krievijas–Zviedrijas miera līgumā. Savukārt "poļu Vidzeme" jeb Latgale jeb Inflantija zem Romanovu dinastijas kroņa nonāca 1772. gadā tā sauktās pirmās Polijas dalīšanas laikā. Prūsija, Austrija un Krievija vienkārši izmantoja Žečpospoļitas (Polijas un Lietuvas apvienotās valsts) iekšējās jukas un militārpolitisko vājumu, lai "kārtības atjaunošanas" vārdā atdalītu no tās kārotos zemes kumosiņus. Latgale bija to zemju sarakstā, kas iepatikās Krievijai.

1795. gadā pienāca kārta Polijas trešajai dalīšanai, tas ir, pilnīgai šīs valsts likvidācijai. Tajā reizē Krievija pievāca bijušo Polijas vasaļvalsti – Kurzemes un Zemgales hercogisti, kas jau tā kopš 18. gadsimta otrās desmitgades faktiski bija kļuvusi par Krievijas protektorātu.

Runāt par Kurzemes un Zemgales "nopirkšanu no hercoga par 1,4 miljoniem dālderu", kā tas 2015. gadā izskanēja no Krievijas Valsts domes deputātu Valerija Raškina un Sergeja Obuhova mutes, nozīmē vienkārši muldēt.

Pēdējais Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons bija Pēterburgas ieliktenis un imperatores Annas Ivanovnas favorīts, kas jaunās carienes Katrīnas II laikā gan krita nežēlastībā, tomēr vēlāk tika apžēlots un titulu atguva. Ar savu ietekmes personu palīdzību hercogistē, ar dāsniem privilēģiju un muižu saglabāšanas solījumiem, "gan draudot, gan solot", kā raksta vēsturnieks Arveds Švābe, Katrīna II panāca, ka 1795. gada martā hercogistes muižniecība "vienprātīgi lūdza" uzņemt Kurzemi Krievijā. Kur nu latviešu dzimtcilvēkiem, pat Bīronam neviens neko nejautāja!

Kad hercogs uzzināja par intrigu rezultātu, viņš 1795. gada 17. martā pats atteicās no troņa. Par to viņa rūgtais biķeris tika mazliet saldināts – Katrīna II Bīronam tiešām apsolīja ikgadēju pensiju 69 tūkstošu dālderu apmērā un piešķīra vēl divus miljonus rubļu vienreizējas "sāpju naudas". Turklāt ekshercogs drīkstēja no saviem Kurzemes īpašumiem uz muižām Vācijā pārcelt tik daudz dzimtļaužu, cik uzskatīja par vajadzīgu. Par kaut kādu Kurzemes "nopirkšanu" nebija ne runas.

Nīstades "darījums"

Atgriežoties pie 1721. gada Nīstades miera un "2 miljoniem jefimku", ko Krievija it kā samaksājusi par Vidzemi, atliek vien palasīt šī līguma tekstu. Tā krievu valodas versijā 1992. gadā publicētajā arhīvu dokumentu krājumā "Zem Krievijas karoga" ("Под стягом России") pie līguma 4. punkta skaidri teikts, ka "Vidzemes, Igaunijas un Ingermanlandes provinces un daļa Karēlijas karā ar ieročiem no sveju (Zviedrijas. – Aut.) kroņa iekarotas".

Pēteris I tiešām sarunu gaitā bija piedāvājis zviedriem samaksāt divus miljonus dālderu jeb "jefimku" par Vidzemi un Igauniju, taču zviedri piedāvājumu kategoriski noraidīja. Summa arī bija smieklīgi maza, salīdzinot ar zaudēto zemju vērtību. Kā raksta Vidzemes zviedru laiku pētnieks vēsturnieks Edgars Dunsdorfs (1904 – 2000): "Zviedrijas pārstāvji protestēja, ka tādā gadījumā Baltijas provinču iegūšanas veids mainās – tās būs nevis zaudētas karā, bet pārdotas. (..) Izeju atrada, pārdošanas summu minot pantā, kas nokārtoja karaspēka evakuāciju no okupētās Somijas." Proti, līguma 5. pantā divi miljoni dālderu tiek "apsolīti" kā kompensācija par zviedru zaudētajām Somijas teritorijām.

Nav skaidrs, vai summu jebkad izmaksāja. Kompensāciju pienācās maksāt pēc miera līguma ratifikācijas, taču Zviedrijas parlaments – Riksdags – līdz pat 1723. gadam Nīstades mieru apstiprināt atteicās, jo uzskatīja to par pazemojošu. Dunsdorfs atzīmē, ka parlaments, kurā bija zviedru muižniecības, garīdzniecības, pilsonības un brīvās zemniecības pārstāvji, to izdarīja tikai pēc tam, kad Pēteris I minētajā gadā sarīkoja demonstratīvu kara flotes braucienu no Kronštates uz Rēveli (Tallinu). Zviedrija visu 18. gadsimtu nespēja samierināties ar Vidzemes un Igaunijas zaudējumu, plānojot atgūt teritorijas gan kara, gan diplomātisku spēļu un pat dinastisku laulību ceļā. Tamdēļ nākamo simts gadu gaitā Zviedrija un Krievija atkārtoti karoja Somijas teritorijā ar cerību, ka veiksmes gadījumā varētu gūt revanšu pie Baltijas jūras.

Taču zviedriem nesekmējās. Par spīti visam, Stokholma turpināja sapņot par Vidzemi līdz pat 19. gadsimta sākumam. Šī stūrgalvība, starp citu, arī kalpo kā netiešs apliecinājums tam, ka traktēt 1721. gadu kā brīdi, kad pēc abpusējas vienošanās noticis kāds divu miljonu "jefimku" darījums, nozīmē vienkārši fantazēt.

Raksts tapis ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Noderīgas saites

Noderīgas saites

Vēsturnieka konsultācija

Vēsturnieka konsultācija