X

Latvijas okupācijas vēsture

Deportāciju atceres tradīcija Latvijā

Deportāciju atceres tradīcija Latvijā

Autors: Mārtiņš Kaprāns

Padomju deportāciju upuru pieminēšana ir svarīga daļa no Latvijas nacionālās atmiņu kultūras. Padomju deportācijās cieta daudzi Latvijas iedzīvotāji. Eksperti aplēsuši, ka kopējais deportēto skaits laikposmā no 1941. līdz 1951. gadam varētu pārsniegt 60 000 cilvēku. Desmitiem tūkstošu deportēto un desmitiem tūkstošu citu represiju upuru Staļina laikam Latvijas vēstures stāstā ir piešķīruši ārkārtēja necilvēcīguma veidolu. Latvijas valdības izveidotā komisija, kas pēta padomju okupācijas upurus, represijas un Latvijas valstij nodarītos zaudējumus 1, ir atzinusi, ka padomju deportācijās cietušie un bojā gājušie cilvēki ir vistiešāk aprēķināmie padomju režīma nodarītie zaudējumi.

Deportāciju upuru piemiņas tradīcija izveidojās 80. gadu otrā pusē un kļuva par vienu no Atmodas priekšvēstnešiem, kad 1987. gada 14. jūnijā Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki-86” sarīkoja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, lai pieminētu 1941. gada deportāciju upurus. Cilvēku zaudējumi, ciešanas un ilglaicīgā netaisnīguma sajūta, kā arī Rietumu pasaulē dominējošais priekšstats par padomju režīma nežēlīgumu kļuva par centrālajiem motīviem, kas 80. gadu beigās un 90. gados nostiprināja komunisma upuru piemiņu. Tieši valsts un pilsoniskās sabiedrības sākotnējās iniciatīvas deportāciju pieredzi padarīja par būtisku latviešu identitātes daļu, ko sociālantropoloģe Vieda Skultāne ir salīdzinājusi ar holokausta lomu ebreju identitātē.

Līdz ar Atmodas sākšanos visā Latvijas teritorijā pakāpeniski sāka veidoties politiski represēto klubi un biedrības, kuru biedri arī vairākumā gadījumu bija iniciatori deportāciju atceres vietu iekopšanai un piemiņas zīmju izveidei. Cilvēki tika aicināti brīvprātīgi ziedot finansiālos līdzekļus, līdzdarboties piemiņas zīmju/akmeņu dizaina izstrādē, piemērotāko vietu izvēlē, to labiekārtošanā. Visbiežāk piemiņas zīmes/akmeņi tika novietoti pie stacijām, kur cilvēki bija sasēdināti lopu vagonos, vietās, kur cilvēki vardarbīgi atvesti un turēti pirms izvešanas uz Sibīriju, piemēram, pie bijušajām pagastmājām, pasta ēkām, “čekas” namiem, arī pie baznīcām, retāk – deportēto cilvēku dzīvesvietu tuvumā, nopostīto māju vietās, pilsētu skvēros.

Latvijā ir apzinātas 390 piemiņas zīmes, kas veltītas deportāciju, represēto vai arī padomju režīma upuru piemiņai; 40 simboliskās kapa vietas – cilvēkiem, kuri savulaik deportēti un kuru atrašanās vieta nav zināma, bet piederīgie viņiem izveidojuši simboliskas piemiņas vietas; 109 reālas kapa vietas – deportāciju, represiju un režīma upuru apbedījumi, kuros apglabāts gan viens, gan vairāki desmiti un simti cilvēku. Tātad kopumā Latvijas teritorijā apzinātas 539 piemiņas vietas, kas veltītas deportāciju, represiju un režīmu upuriem.

Kopš neatkarības atgūšanas Latvijā komunisma upuru pieminēšanai pakāpeniski ir ieviestas četras oficiāli atzīmējamas dienas:

  • 25. marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena;
  • 14. jūnijs – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena;
  • 23. augusts – Staļinisma un nacisma upuru atceres diena;
  • decembra pirmā svētdiena – Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.

Ar deportāciju upuru pieminēšanu vistiešāk ir saistītas piemiņas dienas 25. martā un 14. jūnijā.

Deportāciju piemiņai ir ne tikai simboliska nozīme, bet arī saistība ar vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu. Jau PSKP ģenerālsekretāra Ņikitas Hruščova politikas izraisītā t. s. atkušņa laikā lielākā daļa deportēto atgriezās Latvijā. Šajā laikā padomju cilvēki ne tikai privāti, bet arī publiski atļāvās runāt par staļiniskajām represijām. Tomēr liberalizācijas periods 50. gadu otrajā pusē bija pārāk īss, lai sabiedrībā nostiprinātos alternatīva izpratne par padomju vēsturi. Vēlīnajā padomju periodā deportāciju tēma publiskajā telpā faktiski netika kritiski izvērtēta, biežāk šāda politika tika attaisnota ar nepieciešamību nosargāt padomju iekārtu. Turklāt deportētās personas padomju režīms nereti turpināja uzlūkot ar neuzticību – viņiem tika likti šķēršļi karjeras izaugsmei un ceļošanai uz t. s. Rietumu kapitālistiskajām valstīm. Tādējādi deportācijas saglabājās kā kauna traips daudzu cilvēku biogrāfijās un radīja nepārejošu netaisnīguma sajūtu. Latvijā ir aptuveni 16 tūkstoši cilvēku, kuriem piešķirts politiski represētā statuss. Starp šiem cilvēkiem daudzi bija deportēti padomju laikā. Personas, kurām ir piešķirts politiski represētā statuss, drīkst priekšlaikus pensionēties, kā arī saņemt citas priekšrocības, ko nosaka konkrētas pašvaldības normatīvie akti.

Taču vēsturiskā taisnīguma atjaunošana nozīmē arī vainīgo saukšanu pie atbildības. Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja jau 1996. gadā pieņemtajā rezolūcijā Nr. 1096 par pasākumiem, kas nepieciešami, lai likvidētu bijušo totalitāro komunistisko režīmu atstāto mantojumu, ir ieteikusi izmeklēt un saskaņā ar Krimināllikumu sodīt indivīdus, kuri komunistiskā totalitārā režīma laikā ir veikuši krimināla rakstura darbības. Kopš 1991. gada par dalību padomju deportāciju īstenošanā apsūdzības izvirzītas pret astoņām personām. Kopumā notiesāti pieci cilvēki: Alfons Noviks, Mihails Farbtuhs, Jevgēņijs Savenko, Nikolajs Larionovs un Nikolajs Tess.

Deportāciju atcerē ir iesaistījušās vairākas valstiskas un nevalstiskas organizācijas, kuru primārais mērķis ir padomju deportāciju vēstures apzināšana, informācijas sistematizēšana un sabiedrības izglītošana. Latvijā darbojas vairāki desmiti politiski represēto biedrību, kas nodarbojas ar piemiņas tradīcijas kopšanu reģionos. Par vienu no aktīvākajām un redzamākajām nacionāla līmeņa organizācijām ir kļuvis 1993. gadā dibinātais Latvijas Okupācijas muzejs (LOM). Padomju represijas ir centrālais elements muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. LOM videoliecību arhīvā, ko veido vairāk nekā 2000 vienību, apmēram 40 procentu ir deportēto stāsti.

Deportāciju vēstures izpētē un komunicēšanā aktīvi ir līdzdarbojies arī Latvijas Valsts arhīvs (LVA). Šī iestāde paveikusi ļoti apjomīgu darbu, apkopojot informāciju un dokumentus par izsūtītajiem. Viens no lielākajiem LVA projektiem ir “Aizvestie”. Projekta ietvaros tika izveidota Latvijas deportēto iedzīvotāju datubāze un tapa divsējumu grāmata “Aizvestie”, kurā publicēti dati par 1941. un 1949. gadā – divos lielākajos deportāciju viļņos – no Latvijas izsūtītajām personām. 2000. gadā dibinātais fonds “Sibīrijas bērni” arī ir devis lielu ieguldījumu padomju deportāciju atceres tradīcijas kopšanā. Fonda paspārnē ir izveidota apjomīga kolekcija – videointervijas ar izsūtītajiem bērniem. Šīs intervijas ir izmantotas daudzās fonda dibinātājas un režisores Dzintras Gekas veidotajās dokumentālajās filmās. Fonds “Sibīrijas bērni” organizē piemiņas pasākumus arī ārpus Latvijas, dodoties ekspedīcijās uz izsūtījuma vietām (Vjatlagā, Soļikamskā, Kirovā, Omskā, Noriļskā u. c.), kur ir uzstādītas piemiņas zīmes.

Izsūtīto cilvēku atmiņu stāsti tiek regulāri publicēti, un to dramatizējumi, kā arī represēto dzeja nereti kļūst par deportāciju piemiņas dienu neatņemamu sastāvdaļu. Atmodas periodā represēto atmiņas visbiežāk parādījās preses izdevumos, bet pēc neatkarības atjaunošanas ir izdoti vairāki daudzsējumu atmiņu krājumi, kuros cilvēki dalās deportāciju pieredzē. Piemēram, Gunāra Freimaņa redakcijā desmit sējumos ir izdots atmiņu un dokumentu krājums “Es sapni par dzimteni pagalvī likšu: Latvieši padomju vergu nometnēs un izsūtījumā”. Savukārt Andas Līces redakcijā sešos sējumos ir izdota grāmata “Via dolorosa: Staļinisma upuru liecības”. Apjomīgs ir arī fonda “Sibīrijas bērni” izdotais divsējumu dzīvesstāstu krājums “Sibīrijas bērni: mums bija tas jāizstāsta”. Tāpat kopš 90. gadiem publicēta virkne reģionālu atmiņu krājumu. Atmiņu krājumus papildina atsevišķas izsūtīto autobiogrāfijas – pēdējos 20 gados gandrīz ik gadu dienasgaismu ir ieraudzījuši jauni politiski represēto cilvēku memuāri.

Padomju deportācijas ir atbalsojušās arī latviešu daiļliteratūrā. Kopš Atmodas lasītāju uzmanību izpelnījušies vairāki romāni, kas saistīti ar deportāciju tēmu: “Ekshumācija” (Anita Liepa), “Pļauka” (Vera Volkeviča), “Nelaikā dzimušie” (Osvalds Mauriņš), “... un tad ienāca postītājs” (Skaidrīte Gailīte), “Likteņa līdumnieki” (Vladimirs Kaijaks), “Pieci pirksti” (Māra Zālīte). Tāpat būtiska loma bijusi dokumentālajam kino – uzņemts desmitiem filmu par padomju deportācijām. Latvijas teātros ir iestudētas arī vairākas oriģināllugas, kurās centrālā tēma ir padomju deportācijas. Starp spilgtākajiem piemēriem minama “Teātra TT” iestudētā izrāde “Pieskarties baltajam lācim!” (2005, režisors Lauris Gundars) un Latvijas Nacionālā teātra izrāde “Veļupes krastā” (2010, režisors Valters Sīlis).

Ieteicamā literatūra

D. Bleiere un J. Riekstiņš, Latvijas iedzīvotāju pirmā masveida deportācija. 1941. gada 14. jūnijs, Rīga, Latvijas Valsts arhīvs, 2007

D. Bleiere un J. Riekstiņš, Latvijas iedzīvotāju otrā masveida deportācija. 1949. gada 25. marts, Rīga, Latvijas Valsts arhīvs, 2008

M. Kaprāns, O. Procevska, L. Uzule un A. Saulītis (red.), Padomju deportāciju pieminēšana Latvijā. Atmiņu politika un publiskā telpa, Rīga, Mansards, 2012


1 Komisija PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma upuru skaita un masu kapu vietu noteikšanai, informācijas par represijām un masveida deportācijām apkopošanai un Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu aprēķināšanai.

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Noderīgas saites

Noderīgas saites

Vēsturnieka konsultācija

Vēsturnieka konsultācija