X

Latvijas okupācijas vēsture

Holokausts nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā

Holokausts nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā

Autors: Māris Goldmanis

Līdz ar Vācijas iebrukumu Padomju Savienībā 1941. gada 22. jūnijā sākās holokausta jeb šoā (katastrofas) aktīvā fāze. Nacistu slepenais t.s. “ebreju jautājuma galīgais atrisinājums” (Endlösung der Judenfrage) paredzēja nogalināt visus PSRS teritorijā dzīvojošos ebrejus. 1930. gadu otrajā pusē Latvijā dzīvoja 93 479 ebreji (1935). Padomju okupācijas varas īstenotās 1941. gada 14. jūnija masu deportācijas upuru vidū bija arī 1771 ebreju tautības iedzīvotājs. PSRS un Vācijas kara pirmajās dienās evakuēties uz austrumiem paguva vien aptuveni 15 tūkstoši cilvēku. Lielākā daļa Latvijas ebreju gāja bojā 1941. gadā, līdz kara beigām izdzīvoja tikai nedaudzi. Latvijā tika nogalināta arī lielākā daļa uz šejieni kara laikā deportēto Vācijas, Austrijas, Ungārijas un Čehoslovākijas ebreju. Genocīds tika vērsts arī pret Latvijas romiem un garīgi slimajiem. Holokausts ir lielākais pret civiliedzīvotājiem pastrādātais masveida noziegums Latvijas vēsturē – nacistiskās okupācijas laikā aizgāja bojā aptuveni 73 000 Latvijas ebreju un 16 000 ārzemju ebreju.

HOLOKAUSTA NORISE LATVIJĀ

Holokausta īstenošanu vācu okupētajā Latvijā sākotnēji veica Vācijas drošības policijas un SD speciālā vienība Einsatzgruppe A – lielākā no četrām šādām einzacgrupām. To vadīja SS brigādes ģenerālis un policijas ģenerālmajors Valters Štālekers (Stahlecker). Taču akcijās pret ebrejiem tādā vai citādā veidā bija iesaistīti visi vācu okupācijas spēki un iestādes. Visās apdzīvotajās vietās, kur dzīvoja ebreji, līdz ar vācu karaspēka daļu ienākšanu, nekavējoties tika izdoti pirmie pret ebrejiem vērstie rīkojumi un tādējādi gatavota viņu nogalināšana. Sākumā tika ieviesti dažādi ierobežojumi un aizliegumi, pēc tam notika ebreju reģistrācija, viņiem uz apģērba obligāti bija jāuzšuj jūdaisma simbols – sešstaru Dāvida zvaigzne. Ebrejiem konfiscēja īpašumus, tam sekoja viņu izolēšana un galu galā noslepkavošana. Pirmās slepkavības notika jau 1941. gada 23. jūnijā Grobiņā netālu no Liepājas. Kaut gan atsevišķi ebreju nogalināšanas gadījumi okupētās Latvijas teritorijā bija jau PSRS un Vācijas kara pirmajās dienās, masveida raksturu tie ieguva dažas nedēļas vēlāk. Vācu militārajām un civilajām iestādēm bija nepieciešams iedibināt savu varu un veikt vietējo iedzīvotāju iesaistīšanu slepkavībās. Tās notika visās apdzīvotajās vietās, kur bija kaut niecīgs ebreju iedzīvotāju skaits. Slepkavību galvenie veicēji bija īpaši izveidotas SD vienības Viktora Arāja un Mārtiņa Vagulāna vadībā, kuru pastāvēšanas laikā tajās iesaistījās vairāki simti vīru, kā arī vietējās pašaizsardzības vienības. Holokausta īstenošanā tika iesaistīta arī Latviešu palīgpolicija, atsevišķos gadījumos arī vācu karaspēka un policijas vienības. Liela nozīme bija arī nacistu īstenotajai totālajai antisemītiskajai propagandai, galvenokārt okupācijas varas izdotajos latviešu preses izdevumos. Tika nodedzinātas jūdaistu kulta celtnes – sinagogas, ebreji tika izdzīti no savām mājām un norobežoti atsevišķās teritorijās vai ēkās. Jau 4. jūlijā Rīgā tika nodedzināta 19. gs. otrajā pusē celtā horālā sinagoga Gogoļa ielā un citi ebreju dievnami. 23. augustā Maskavas priekšpilsētā tika izveidots geto, kur tika sadzīti 29 602 cilvēki. Daugavpils geto ievietoja 14 000, vairākus tūkstošus arī Liepājas geto. Līdz 1941. gada novembrim bija nogalināti praktiski visi ebreji provinces pilsētās, kā arī Liepājā un Daugavpilī. Rīgā vairāki tūkstoši cilvēku vācu okupācijas pirmajos mēnešos tika nonāvēti Biķernieku mežā, bet 1941. gada novembrī SS reihsfīrers Heinrihs Himlers (Himmler) deva rīkojumu pilnībā “atbrīvot” Rīgas geto no palikušajiem vietējiem ebrejiem. Rīgā ieradās SS obergrupenfīrers Frīdrihs Jekelns (Jeckeln), kas bija atbildīgs par masu slaktiņu Babin Jarā (Бабин Яр) Ukrainā, kurā dzīvību bija zaudējuši vairāk nekā 33 000 ebreju. 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī viņa vadībā Rumbulā tika nogalināti aptuveni 25 000 Latvijas un 1000 no Vācijas atvesto ebreju. Pēc Rumbulas slaktiņa dzīvi bija palikuši spaidu darbos nodarbinātie aptuveni 6000 ebreju. Sākot ar 1942. gada februāri, darbspējīgie 16 līdz 32 gadus vecie ebreji tika izvietoti Rīgas geto paliekās jeb mazajā geto un vēlāk pārvietoti uz Mežaparka (Konzentrationslager Kaiserwald) un citām koncentrācijas nometnēm. 1944. gadā izdzīvojušie tika deportēti uz nometnēm Vācijā.

Vācu nacistiskā okupācijas vara īstenoja genocīdu arī pret Latvijas romu (čigānu) tautas pārstāvjiem un garīgi slimajiem. Vairākās Latvijas pilsētās tika nonāvēti aptuveni 2000 romu, psihiatriskajās slimnīcās Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Strenčos u.c. – aptuveni 2327 cilvēku.

ĀRZEMJU EBREJU LIKTENIS LATVIJĀ

Sākot ar 1941. gada novembri, uz Latviju tika deportēti ebreji no Vācijas, Austrijas, Čehoslovākijas un Ungārijas. Viņus izvietoja Rīgas geto, bet 1941. gada 30. novembrī aptuveni 1000 no viņiem nošāva Rumbulā. Decembra sākumā uz Rīgu tika deportēti ebreji no Nirnbergas, Štutgartes, Vīnes un Hamburgas. Liela daļa deportēto tika uzreiz nošauta Biķernieku mežā, bet izdzīvojušos 1943. gada novembrī aizveda uz Aušvicas (Osvencimas) nāves nometni okupētajā Polijā. No okupētās Latvijas un uz Latviju deportētajiem ebrejiem izdzīvoja tikai 1182 cilvēku. No 1943 gada līdz 1944. gadam Mežaparkā Rīgā pastāvēja koncentrācijas nometne “Riga-Kaiservald” ar vairākām filiālēm Ziemeļkurzemē. Pēc Rīgas geto slēgšanas 1943. gada 2. novembrī tur ieslodzīja ārzemju ebrejus un izdzīvojušos Latvijas ebrejus. Vairāk nekā 1000 ārzemju ebreju bija iesaistīti Salaspils nometnes celtniecībā, taču pašā nometnē atradās neliels skaits ebreju, jo nometne nebija primāri paredzēta ebreju nometināšanai. Daļa izdzīvojušo un nometnēs ieslodzīto ebreju kara beigu posmā deportēja uz citām nometnēm Ostlandē (Ostland), bet darbnespējīgos, tuvojoties frontei, nogalināja. No Rīgas un Dundagas nometnēm uz Vāciju tika izvesti apmēram 7000 ebreju.

LATVIJAS IEDZĪVOTĀJI UN HOLOKAUSTS

Latvijas sabiedrību holokausta laikā var iedalīt trīs daļās. Absolūtais mazākums bija cilvēki, kas riskēja ar savu dzīvību, glābdami ebrejus. Pēc jaunākajiem datiem ir zināmi 646 ebreju glābēji un 790 glābšanas gadījumi – 576 cilvēki tajos izdzīvoja, bet 214 tika atrasti un nošauti, viņu glābēji ieslodzīti Rīgas centrālcietumā, Salaspils nometnē un vēlāk aizvesti uz Štuthofas nometni vācu okupētajā Polijā. Otrs mazākums bija noziegumos iesaistītie; tiešie slepkavas, gūstekņu un viņu mantas apsargi, ebreju uzskaites veicēji, kā arī tie, kuri tika iesaistīti masu kapu izveidošanas darbos. Pie iesaistītajiem var tikt pieskaitītas arī tie, kuri aktīvi nodarbojās ar antisemītisko propagandu – tā sauktie “rakstāmgalda slepkavas” (Tischmörder) un tie, kuri piesavinājās nogalināto ebreju mantu un īpašumus. Holokaustā vairākos līmeņos bija iesaistītas pašvaldību un pašpārvaldes iestādes. Absolūtais vairākums bija malā stāvētāji. Kara laikā nacisti izvērsa plašu antisemītisko propagandu, motivējot vietējos vai nu atbalstīt noziegumus, vai pasīvi tos akceptēt.

NOSLĒGUMS: HOLOKAUSTA SEKAS UN UPURU PIEMIŅA LATVIJĀ

Kara beigas Latvijā sagaidīja tikai vairāk nekā 500 ebreju. Aptuveni 73 000 ebreju bija gājuši bojā, un tiem nedaudzajiem, kuriem bija izdevies izdzīvot, kā arī tiem, kuri pēc kara atgriezās no evakuācijas, bija no jauna jāveido ebreju kopiena. Padomju komunistiskais režīms ebreju reliģisko un kultūras dzīvi visādi ierobežoja, taču pilnībā neaizliedza, un daudzās vietās Latvijā notika upuru pārbedīšana un piemiņas zīmju uzstādīšana. Padomju historiogrāfijā genocīdam pret ebrejiem netika pievērsta īpaša vērība, līdz ar to akadēmiskajā līmenī to nepētīja. Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu holokausta upuru piemiņai un tā vēstures izpētei tika pievērsta pastiprināta uzmanība. 4. jūlijs ar likumu noteikts par Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu, kad visā valstī tiek izkārti karogi sēru noformējumā. Pilnvērtīgi atsākoties ebreju kopienas dzīvei, holokaustā izdzīvojušais vēsturnieks Marģers Vestermanis izveidoja muzeju “Ebreji Latvijā”, visā Latvijā tika izvērsts liels darbs holokausta upuru piemiņas saglabāšanā, ebreju nogalināšanas vietās uzstādītas piemiņas zīmes. Tiek godāti arī ebreju glābēji – Ķīpsalā Rīgā uzcelts Žaņa Lipkes memoriāls, kurā regulāri notiek dažādi ekskursijas, lekcijas un diskusijas. Piemiņas pasākumos 4. jūlijā un 30. novembrī piedalās augstākās valsts amatpersonas. 2016. gada 30. novembrī, atsaucoties sociālajos tīklos izplatītajam aicinājumam, Rumbulas upurus pirmoreiz pieminēja arī pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Pēdējās desmitgadēs veikta detalizēta holokausta pētniecība akadēmiskajā līmenī, kuru savulaik aizsāka Amerikas latviešu vēsturnieks Andrievs Ezergailis un plaši izvērsa Valsts prezidenta Latvijas Vēsturnieku komisija.

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Noderīgas saites

Noderīgas saites