X

Latvijas okupācijas vēsture

Neatkarības dienas svinību demonizēšana

Neatkarības dienas svinību demonizēšana

2017. gada 14. decembris

Latvijas neatkarības proklamēšanas svinību demonizēšana

16. oktobrī Krievijas dienas laikraksts Izvestija publicēja rakstu “Latvija maršē pagātnē. Latviešu neonacisti gatavo vismasveidīgāko lāpu gājienu.” Rakstā pausts, ka pret šādu lāpu gājienu aktīvi iestājas Eiroparlamenta deputāti, salīdzinot to ar hitleriskās Vācijas praksi un norādot, ka šādas akcijas kārtējo reizi uzkurina nacistiskos noskaņojumus Eiropā. Vienlaikus Sputnik vēsta, ka “lāpu gājienus kā valstiski atbalstītu neonacisma izpausmi uztver virkne Eiropas politiķu”. Lāpu gājienu, piemēram, kritizēja prokremliskais Eirodeputāts Jirži Maštalka[1], kura vadītā deputātu grupa iepriekš nesekmīgi bija centusies panākt sankcijas pret Baltijas valstīm par it kā neonacistisku noskaņojumu izplatību. Arī Krievijas TV kanāls REN TV vēsta par lāpu gājienu, taču sižetā parādās daudz radikālāki akcenti – tiek pausts, ka Latvijas neonacisti gatavo gājienu, piesaistot to neatkarības dienas atzīmēšanai. Sižetā uzsvērts, ka Eiroparlamenta pārstāvji ir noskaņoti pret šādām akcijām, tādā veidā radot iespaidu, ka lāpu gājienu ir nosodījuši visi EP deputāti, nevis tikai margināla atsevišķu deputātu grupa.

Krievvalodīgais portāls Vesti.lv savukārt ir publicējis rakstu “Novembrī latvieši staigā ar lāpām, jo ir auksts un drēgns,” kurā ne vien ironizē par lāpu gājiena pamatojumu, bet arī uzsver šīs akcijas it kā ekskluzīvi etnisko raksturu. Citā Vesti.lv publikācijā iepriekšminētā informācija tiek papildināta ar Aleksandra Gapoņenko[2] teikto, ka “visi šie “grandiozie gājieni” izskatās ļoti biedējoši – desmitiem tūkstošu cilvēku ar lāpām rokās drūmi kliedz: “Latviju latviešiem!””. Patiesībā sauklis “Latviju latviešiem!” bija izplatīts 30. gados Latvijā aizliegtās labēji radikālās (fašistiskās) organizācijas “Pērkoņkrusts” biedru rindās. Mūsdienās šis sauklis netiek izmantots.  Kampaņā pret Latvijas neatkarības dienas atzīmēšanas tradīcijām iesaistījās arī Krievijas komunistiskā partija, kas savā mājaslapā visus lāpu gājiena dalībniekus apzīmē kā nacistus un neonacistus.[3] Šāda 18. novembra gājiena idejas aizvietošana ar radikālu un patiesībai neatbilstošu vēstījumu liecina par mēģinājumiem Latvijas neatkarības proklamēšanas dienas svinības iezīmēt kā neonacisma izpausmi. Lai nostiprinātu šādu emocionālo saikni, minētie raksti ir papildināti ar informāciju, kam nav nekāda sakara ar 1918. gada 18. novembra vai 1919. gada 11. novembra vēsturisko nozīmi – par latviešu leģionu, pretpadomju partizāniem vai nacisma ideoloģiju.

Lāpu gājiena asociēšana ar nacistiskās Vācijas tradīcijas atdzīvināšanu ir izteikti spekulatīvs un ļoti sašaurinātos priekšstatos balstīts pieņēmums, jo lāpu gājienu tradīcija ir ne vien senāka, bet arī daudz plašāka. Lāpu gājieni tiek praktizēti gan Itālijas Ziemassvētku, gan Skandināvu Jaungada atzīmēšanā. Šī tradīcija bija plaši izplatīti arī pirmskara Latvijā, kad tie kļuva par neatņemamu valsts svētku, pilsētu atbrīvošanas vai militāro vienību dibināšanas gadadienu atzīmēšanas simbolu. Ļoti plaši un krāsaini Latvijas presē tika aprakstīti lāpu gājieni, kas Eiropā tika rīkoti par godu Rabindranatam Tagorem, kas sekmēja šīs tradīcijas izplatīšanos pirmskara Latvijā. Pirmais plašais lāpu gājiens Latvijas neatkarības pasludināšanas gadadienas atzīmēšanai notika 1923. gadā, kad lāpu gājienu uz Latvijas Nacionālo teātri, kur bija notikusi valsts proklamēšana, sarīkoja Ugunsdzēsēju organizācijas un Nacionālais klubs.

Lāpu gājieni tikuši plaši rīkoti arī Padomju Savienībā gan pirms[4], gan pēc[5] Otrā pasaules kara. Padomju okupācijas laikā Latvijā lāpu gājieni bija izteikta jauniešu, skolēnu un studentu manifestāciju sastāvdaļa.  Jau 1940. gada novembrī, atzīmējot Oktobra revolūcijas svētkus, komjaunatne starp citām publiskām manifestācijām rīkoja arī lāpu gājienus.[6] Lāpu gājieni tika rīkoti par godu vēlēšanām,[7] Staļina 70. dzimšanas dienai,[8] vai piemiņas pasākumos pie padomju varoņu kapiem.[9] Lāpu gājieni notika gan padomju studentu dziesmusvētkos Tartu,[10]  gan studentu iemīļotajos Aristoteļa svētkos[11] un kopumā var teikt ka tie bija iecienīti pionieru[12] un komjauniešu[13]  publisko pasākumu sastāvdaļa. 1988. gada 15. novembrī lāpu gājiens, kas tika rīkots par godu starptautiskajai studentu dienai 17. novembrī, jau iezīmēja būtisku pavērsienu – gājiens ar lāpām un sarkanbaltsarkanajiem karogiem uz Brīvības pieminekli manifestēja ne tikai studentu piederību starptautiskajai studentu saimei, bet arī Atmodas idejām.[14]

Lāpu gājiens kā neatkarības proklamēšanas gadadienas atzīmēšanas sastāvdaļa mūsdienās pastāv kopš 2003. gada, tomēr kā valsts svētku atzīmēšanas elements pēc neatkarības atgūšanas lāpu gājiens ir daudz senāka tradīcija – jau 1990. gada 11. novembrī Rīgas ielas piepildīja Lāčplēša dienai veltīts lāpu gājiens.[15] Šis bija pēc neatkarības atjaunošanas pirmais plašākais lāpu gājiens, kas nesa mūžīgās uguns simbolismu, vienlaikus atjaunojot pirmskara Lāčplēša dienas un valsts proklamēšanas svētku svinēšanas tradīciju.


Latvijas neatkarības proklamēšanas un izcīnīšanas vēstures falsificēšana

Vienlaikus ar vēršanos pret lāpu gājienu krievvalodīgajos medijos oktobrī tika izplatīti maldinoši vēstījumi par pašu neatkarības pasludināšanas procesu. Laikrakstā “Segodnja” 29. oktobra rakstā ir atspoguļoti vairāku Krievijas amatpersonu viedokļi par Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas apstākļiem. Piemēram, Sanktpēterburgas valdības nodaļas sakariem ar tautiešiem vadītājs Aleksandrs Gaņins pauž, ka “Latvija, Igaunija un Somija parādījās, pateicoties Krievijas gribai, precīzāk, to spēku gribai, kas bija sagrābuši tajā varu”. Arī Sanktpēterburgas valsts universitātes docente Natālija Jeremina apgalvo, ka “Krievijas padomju sociālistiskā federatīvā republika (KPSFR) atzina neatkarīgās valstis, izejot no tautu pašnoteikšanās tiesībām”.

Tomēr patiesībā nedz Padomju Krievijas, nedz krievu baltgvardu plāni neietvēra neatkarīgu nacionālu valstu, tostarp Latvijas, izveidošanos uz bijušās Krievijas impērijas drupām.  Padomju (boļševistiskā) Krievija bija spiesta atzīt šo valstu tiesības uz pastāvēšanu pēc to uzvaras asiņainos neatkarības karos pār Sarkano armiju. Lielā mērā to noteica arī t. s. padomju–poļu kara gaita. Atteikšanās no pretenzijām uz Baltijas valstu teritoriju ļāva Padomju Krievijai sakopot spēkus cīņām citos vienlaicīgi notiekošajos konfliktos. Turklāt Padomju Krievija neatzina tautu pašnoteikšanās tiesības, tās ieskatā cilvēki dalījās šķirās, nevis nācijās. Latvijas valstiskuma atzīšana no Padomju Krievijas puses bija rezultāts vairākus gadus ilgam neatkarības karam, kurā Latvijas pagaidu valdība uzvarēja gan Padomju Krieviju, gan Pāvela Bermonta baltgvardu armiju, gan baltvācu landesvēru un vācu reakcionāros spēkus.

Segodnja publikācijā parādās arī fonda “Vēsturiskā atmiņa” programmu direktora Vladimira Simindeja viedoklis, ka “juridisko startu jaunās republikas ieguva tikai 1920.–1921. gadā, un vienalga to pamatus veidojošie dokumenti bija pieņemti steigā un bija Eiropas paraugu kopijas”. Latvijas valsts juridiskos pamatus veidojošie dokumenti, neatkarības deklarācija politisko partiju jumtorganizāciju, pagaidu likumdevēju un valdību platformas tika pieņemtas 1917. un 1918. gadā. Vēlāk vairāku gadu ilgā Satversmes sapulces darba rezultātā tika izstrādāta konstitūcija, kas noslēdza valsts tiesisko pamanu izveidi, nevis to aizsāka. Tāpat Semindejs atzīmē, ka “zem jaunpiedzimušās Latvijas Republikas karogiem vācu landesvērs cīnījās ar sarkanajiem latviešu strēlniekiem, cerot iegūt zemi. Algotņi tika uzmesti”. Landesvērs bija Latvijas teritorijā veidoti milicijas tipa pašaizsardzības spēki, kuros sastāvēja visu lielāko Latvijā dzīvojošo tautību – gan baltvācu, gan latviešu, gan krievu – militārie formējumi. No 1918. gada novembra, kad sākās Sarkanās armijas iebrukums Latvijā, līdz 1919. gada aprīlim, kad notika šķelšanās landesvēra rindās, daļai no baltvācu vienībām veicot valsts apvērsumu pret Latvijas pagaidu valdību, landesvērs bija Latvijas pagaidu valdības bruņotie spēki. Par dienestu Latvijas valdības labā tika solītas Latvijas pilsoņu tiesības, nevis zeme.


Rīgas “atbrīvošanas” izskaistināšana

Oktobrī vairākos krievvalodīgajos medijos tika pievērsta uzmanība 13. oktobrī notikušajai t.s. Rīgas atbrīvošanas gadadienai. Laikrakstā Segodnja[16] un portālā Vesti.lv publicēts raksts, kurā pārspīlētā veidā tiek vēstīts, ka Rīgas atbrīvošana šogad ir atzīmēta ar lielu vērienu, lai gan pasākumos piedalījās neliels dalībnieku skaits – no pāris desmitiem līdz simtam. Tāpat šajos rakstos tiek pausts, ka “Rīgas uzvaru uz saviem pleciem iznesis arī 130. latviešu strēlnieku korpuss” un ka “operācija bija bezprecedenta savā vīrišķīgumā un varonībā. Fašisti vienkārši nogulēja padomju karaspēku, kurš izlauzās pāri Ķīšezeram” un ka operācija “neapšaubāmi ir viena no [Sarkanās armijas] veiksmīgajām operācijām un 1944. gada cīņu efektīvākajām epizodēm”.

Mūsdienu vēsturnieki Sarkanās armijas uzbrukumu Rīgai vērtē kā militārā ziņā nesekmīgu, bet Rīgas ieņemšanu nodrošināja vācu vienību stratēģiskā atkāpšanās no Rīgas no 5. līdz 13. oktobrim. Kad padomju spēki bija sasnieguši Rīgu, pretinieks pilsētu bija jau atstājis, atskaitot dažas sedzējvienības Pārdaugavā. Vācu sapieri, lai traucētu Sarkanās armijas darbošanos, sistemātiski saspridzināja svarīgākās komunikāciju iekārtas, ostu, elektrostaciju, krastmalā – objektus, kas bija militāri izmantojami.[17] Līdz ar to, kā atzīst vēsturnieks Valdis Kuzmins[18], Rīgas operācijas laikā faktiski kaujas starp Sarkano armiju un vācu spēkiem nenotika. Runājot par 130. latviešu strēlnieku korpusa lomu Rīgas “atbrīvošanas” operācijā, var citēt 308. latviešu strēlnieku divīzijas virsnieka Igora Briežkalna teikto: “Strēlnieki bija noskaņoti enerģiski uzbrukt Rīgas virzienā. Tomēr 12. oktobrī 130. latviešu strēlnieku korpuss, atrodoties dažus kilometrus no Ķekavas, pavisam negaidīti tika pagriezts Olaines virzienā.”


Atsauces:

[1]    Čehijas komunistiskās partijas biedrs, Eiropas Parlamenta un Krievijas starpparlamentu sadarbības grupas vadītāja vietnieks

[2]    Gan Aleksandrs Gapoņenko regulāri nonāk Latvijas Drošības policijas redzeslokā. 2017. gada 23. oktobrī tiesa sāka izskatīt lietu pret viņu par nacionālā naida kurināšanu.

[3]    Iepriekš Aleksandra Gapoņenko maldinoši teiktais par saukļa “Latviju latviešiem” skandināšanu šeit ir kļuvis par Krievijas komunistiskās partijas priekšsēdētāja vietnieka un par tautiešu politiku atbildīgā valsts domes deputāta Kazbeka Taisajeva citātu.

[4]    Piemēram, Табунщикова Л. В., “Комсомольское рождество” 1923. года в Донской области.// Исторические, философские, политические и юридические науки, культурология и искусствоведение. Вопросы теории и практики Тамбов: Грамота, 2016. № 3(65): в 2-х ч. Ч. 2. C. 176-179. www.gramota.net/materials/3/2016/3-2/49.html ; Юбилеи Октября. По материалам выпусков газеты «Власть Труда». http://vtruda.ru/obshchestvo/istoriya/yubilei-oktyabrya-07-11-2017

[5]    Piemēram, Тяжелкова М., Рождение и традиции комсомола Усть-Илимска.
http://www.priilimie.ru/historys/komsomol/1 ; Горбунова Т. Г. Страница третья. Факельное шествие.  Комсомол – 100. http://st-vestnik.ru/litnedelya/komsomolu-95.html ; Недялкова Е. Тольяттинцы заложили в капсулу времени новый айфон https://www.kuban.kp.ru/daily/26752/3783416/

[6]    Organizācijas dzīve. Komjaunatne Oktobŗa revolūcijas svētkos. // Jaunais Komunārs, 11.11.1940, Nr. 73

[7]    Mauriņš, Ž., Tā balsoja Kuldīgas apriņķī.// Padomju Jaunatne, 19.01.1948. Nr. 14

[8]    Valks, T., Apriņķa darba ļaudis sveic biedru J. V. Staļinu 70. dzimšanas dienā.// Padomju Kuldīga, 23.12.1949, Nr. 152

[9]    Prokošenko, S., Mēs atceramies varoņu vārdus.// Cīņa, 25.12.1987, Nr. 296; Svilāne, M., Greckins, A., Komandējums “Mums komjaunieši paraugs”.// Pionieris, 13,02,1987., Nr. 13-14

[10]  Блум, В., Vivat, crescat, floreat!// Plēsums, 04,06,1981, Nr. 9

[11]  Наш адрес – Таурупе.// Padomju Sttudents, 26,09,1968, Nr. 625-3

[12]  Folkmanis, V., Dažos teikumos.// Cīņa, 28.10.1967, Nr. 254

[13]  Komjaunatnes dzīves hronika.// Padomju Jaunatne, 07.08.1956, Nr. 154

[14]  Ivars, G., Notikumu karuselis.// Dzimtenes balss, 24.11.1988, Nr. 47

[15]  Birkmanis, G., Lāčplēšu diena Rīgā.// Latvija šodien, 01.01.1991, Nr. 19; Birkmanis, G. Pie mūžīgās uguns... mūžīgā Latvija?.// Pilsonis, 18.11.1991. Nr. 46

[16]  Харланова И Октябрь «рижской» победы. Газета Сегодня, 2017, 17. октября, ст.6 - 7

[17]  Bleiere, d., Butulis, I., Feldmanis, I., Stranga, A., Zunda, A. Latvija otrajā pasaules karā (1939-1945), 2008. 405.-406. lpp

[18]  Sprūde V. Staļina noteikta “atbrīvošanas diena”. Latvijas avīze, 2009, 9. oktobris, 8.lpp

Edgars Engīzers
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Noderīgas saites

Noderīgas saites

Vēsturnieka konsultācija

Vēsturnieka konsultācija