X

Latvijas okupācijas vēsture

Latvijas okupācija, 1940. gads

Latvijas okupācija, 1940. gads

Autors: Valters Nollendorfs

Dienās, kad Hitlers beidza iekarot Franciju, Staļins izmantoja iespēju, ko viņam bija devušas slepenās norunas, un okupēja Baltijas valstis. Okupācija sākās ar provokācijām un ultimātiem un beidzās ar masīvu Sarkanās armijas iebrukumu. Tas bija neizprovocēts lielvalsts varas akts pret skaitliski nelielām suverēnām kaimiņvalstīm, laužot starptautiskas konvencijas un ar šīm valstīm noslēgtus starptautiskus līgumus.

Vienlaikus ar Lietuvas okupāciju 1940. gada 15. jūnija rītausmā PSRS iekšlietu karaspēka speciālās vienības uzbruka trim robežposteņiem Latvijas austrumos, nogalināja trīs robežsargus, kā arī robežsarga sievu un dēlu. Desmit robežsargus un 27 civilpersonas sagūstīja un aizveda uz PSRS. 16. jūnijā – svētdienas pēcpusdienā – Latvijas valdība saņēma PSRS ultimātu, uz kuru bija jāatbild sešu stundu laikā. PSRS Latviju nepamatoti apsūdzēja 1939. gada savstarpējās palīdzības līguma pārkāpumos, pieprasīja nekavējoties sastādīt jaunu valdību un bez ierobežojumiem ielaist Latvijā PSRS karaspēku, lai nodrošinātu līguma izpildīšanu.

Ievērojot milzīgo PSRS militāro pārsvaru pierobežā, brutālo uzbrukumu robežposteņiem, padomju iebrukumu Lietuvā 15. jūnijā, kā arī karabāzu klātbūtni un neseno Polijas likteni, Latvijas valdība cerēja novērst asinsizliešanu Latvijā un pavēlēja Latvijas armijai sagaidīt Sarkano armiju kā draudzīgas valsts karaspēku. Sarkanā armija okupēja Latviju 17. jūnijā. Tajā pašā dienā tā okupēja arī Igauniju. 17. jūnija vakarā prezidents Kārlis Ulmanis uzrunāja tautu un aicināja: “Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās!”

Vēl tagad Latvijā debatē, vai valdības un Ulmaņa paša lēmums bija pareizs. Vai nebija jāpretojas, lai gan, no militārā viedokļa, pretestība būtu varējusi ilgt tikai nedaudzas dienas? Vai nebija jāizteic starptautisks protests vai vismaz pasaulei jāpaziņo, ka valdība rīkojas piespiedu kārtā? Tagadējā Krievijas valdība neatzīst okupācijas faktu, atsaucoties uz šo valdības rīkojumu un Ulmaņa vēlāk parakstītajiem dekrētiem, kas notikušajam deva zināmu legalitātes aizsegu.

Kārlis Ulmanis, palikdams savā vietā, drīkstēja vienīgi apstiprināt Latvijas Republikas rīkojumus un likumus, kas drupināja viņa sākotnēji veidotās un beigās vienvaldīgi vadītās valsts pamatus. 21. jūlijā viņam bija jāparaksta pēdējais rīkojums – par savu atcelšanu no valsts prezidenta amata.

Par notikušo Latvijā un kaimiņvalstīs pasaule uzzināja maz. Tā ar bažām sekoja notikumiem Francijā un gaidīja tālāko nacionālsociālistiskās Vācijas rīcību. Lielbritānija gatavojās iespējamam Vācijas iebrukumam.

OKUPĀCIJA: TIESISKAIS ASPEKTS

Hāgas 1907. gada Konvencijas ceturtā sadaļa par sauszemes kara vešanu 42. pantā okupāciju definē šādi: “Teritorija uzskatāma par okupētu, kad tā faktiski atrodas ienaidnieka karaspēka varā. Okupācija aptver tikai to teritoriju, kur šāda pārvalde ir noteikta un var tikt īstenota.” Hāgas Konvencijas dažādie panti nosaka arī okupētājas varas pienākumus okupētajā teritorijā. Tā 43. pants nosaka, ka okupētājai varai “jādara viss iespējamais, lai pēc iespējas atjaunotu un nodrošinātu sabiedrisko kārtību un drošību, respektējot [..] valstī spēkā esošos likumus.” 45. pants nosaka: “Ir aizliegts piespiest okupētas teritorijas iedzīvotājus zvērēt uzticību naidīgajai varai.” Un 46. pants: “Jārespektē ģimenes gods un tiesības, cilvēku dzīvība un privātais īpašums, kā arī reliģiskā pārliecība un prakse.” 52. pants savukārt nosaka, ka rekvizīcijām “jābūt samērīgām ar valsts resursiem un tādām, kas neiesaista iedzīvotājus pienākumā piedalīties militārās darbībās pret viņu pašu valsti”.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Ženēvas 1949. gada Konvencija par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā papildināja Hāgas Konvenciju ar svarīgiem noteikumiem. 49. pants nosaka: “Piespiesta individuāla un masu pārvietošana, kā arī aizsargātu personu deportācijas no okupētās teritorijas uz okupētājvalsts vai jebkuras citas okupētas vai neokupētas valsts teritoriju ir aizliegtas, vienalga kuru motīvu dēļ.” 51. pants savukārt aizliedz okupētājai varai piespiest aizsargātas personas kalpot tās militārās vai palīgvienībās un izlietot spiedienu vai propagandu, lai nodrošinātu brīvprātīgu pieteikšanos karadienestam.

Jāievēro, ka abas konvencijas runā par kara laika okupāciju un okupētājas varas pienākumiem okupētajā teritorijā. Jāpatur arī prātā, ka Hāgas Konvencija tapusi laikā, kad karadarbība un teritoriju okupācija stipri atšķīrās no vēlākās prakses. It sevišķi Otrais pasaules karš izcēlās ar savu brutalitāti un gandrīz visu starptautisko konvenciju bezspēcību totalitāro varu vardarbības priekšā. Ženēvas 1949. gada Konvenciju daudzējādi var uzskatīt par Otrā pasaules kara prakses nosodījumu.

Tīri formāli var argumentēt, ka ne Hāgas, nedz arī pēc kara apstiprinātā Ženēvas Konvencija nav pilnībā attiecināma uz Baltijas valstīm. Hāgas Konvencija neparedzēja iespēju, ka kāda lielvara varētu okupēt kādu citu valsti bez karadarbības un tikai ar liela militāra pārspēka draudiem panākot varas nonākšanu savās rokās. Par to it kā runā 1929. gadā noslēgtais un gan Latvijas, gan PSRS ratificētais Kelloga–Briāna (Kellog–Briand) pakts, kas nosoda karu kā starptautiskās politikas instrumentu un otrā pantā paredz konfliktus risināt tikai miera ceļā. Bet ne PSRS, ne nacistiskās Vācijas okupācija Baltijā nebija “klasiska” arī citā nozīmē, jo ne viena, ne otra okupācijas vara neievēroja savus kā okupētājas varas pienākumus okupētajās zemēs, it sevišķi – kārtības un drošības uzturēšanu, iedzīvotāju neiesaistīšanu nelojālā rīcībā, dzīvības un mantas pasargāšanu.

Pēc būtības Baltijas valstis var uzskatīt kā militāri okupētas teritorijas no 1940. gada 17. jūnija līdz pat pilnas neatkarības atgūšanai 1991. gada 21. augustam.

OKUPĀCIJAS GAITA

Padomju Savienības politiskais mērķis bija ar varu, bet šķietami demokrātiskiem līdzekļiem sagraut Latvijas suverenitāti un pievienot Latviju Padomju Savienībai. Lai gādātu, ka Latvijas valsts likvidēšana norit pēc Maskavā sagatavotā scenārija, Latvijā jau 18. jūnijā ieradās PSRS Tautas Komisāru Padomes (valdības) priekšsēdētāja vietnieks, Staļina 1937./38. gada paraugprāvu prokurators Andrejs J. Višinskis. Lietuvā šo procesu organizēja PSRS ārlietu tautas komisāra vietnieks Vladimirs Dekanozovs, Igaunijā – Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Politbiroja loceklis un Centrālkomitejas sekretārs Andrejs Ždanovs.

Jau 19. jūnija vakarā Višinskis Latvijas Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim iesniedza Maskavā apstiprinātu Latvijas Ministru kabineta sarakstu, kas sastāvēja galvenokārt no nekomunistiem ar politikā nepieredzējušo mikrobioloģijas profesoru Augustu Kirchenšteinu priekšgalā. Sarakstu Ulmanis apstiprināja. Jaunā “Tautas valdība”, vadoties pēc Višinska direktīvām, nekavējoties stājās pie neatkarīgās Latvijas institūciju pārveidošanas, likvidēšanas un valsts sagatavošanas pilnīgai sovjetizācijai. Identiski rīkojās “Tautas valdības” abās pārējās Baltijas valstīs.

Savus īstos nodomus okupanti sākumā maskēja. 21. jūnijā Višinskis krieviski teica runu no PSRS sūtniecības balkona Rīgā un solīja respektēt Latvijas neatkarību. Runu Višinskis beidza ar saukļiem latviski: “Lai dzīvo brīvā Latvija!” un “Lai dzīvo Latvijas Republikas un Padomju Savienības draudzība!” Vēl kādu laiku plīvoja neatkarīgās Latvijas karogi.

PADOMJU TIPA VĒLĒŠANAS

It kā nolūkā atjaunot demokrātiju un atsaucoties uz organizēto demonstrāciju un “tautas” prasībām, okupācijas varas izveidotā valdība steigšus, neievērojot Latvijas Republikas vēlēšanu likumu, izsludināja Saeimas vēlēšanas. Tās ignorēja visus demokrātisku vēlēšanu pamatprincipus.

Vēlēšanas izsludināja 10 dienas pirms noteiktā vēlēšanu datuma, un saraksti bija jāiesniedz četru dienu laikā. Mainīja vēlēšanu likumu, lai padarītu neiespējamu citu partiju piedalīšanos. Tā okupācijas varas apstiprinātais “Latvijas darba tautas bloka” kandidātu saraksts bija vienīgais, ko deklarēja kā atbilstošu “visām likuma prasībām”.

Pārvarot šķēršļus, bijušajam Latvijas Republikas izglītības un tieslietu ministram Atim Ķeniņam gan izdevās izveidot alternatīvu “Demokrātisko latviešu vēlētāju” sarakstu, bet to tehnisku iemeslu dēļ nepielaida vēlēšanās. Ķeniņu un lielāko daļu opozīcijas kandidātu vēlāk arestēja, un daudzi no viņiem nonāca GULAGa nometnēs Padomju Savienībā.

T.s. Tautas saeimas vēlēšanas 14. un 15. jūlijā notika stingrā okupācijas iestāžu un armijas pārraudzībā. Lai vēlāk varētu pārbaudīt, ka balsotāji izdarījuši pareizo izvēli par “Latvijas darba tautas bloku”, pasē iespieda zīmogu par piedalīšanos vēlēšanās. Tāds bija arī iespiests agrākajās demokrātiskajās vēlēšanās, bet atšķirībā no šīm tās bija daudzpartiju vēlēšanas, un zīmogs vienīgi nodrošināja, ka vēlētājs nobalso tikai vienreiz. Maskava paziņoja oficiālos rezultātus: Latvijā vēlēšanās piedalījušies 94,8% balsstiesīgo un par vienīgo kandidātu sarakstu nobalsojuši 97,8%. Tā kā nebija vēlētāju reģistra, piedalījušos skaits stipri apšaubāms. Igaunijā par vienīgo sarakstu nobalsojuši 92,8%, Lietuvā pat 99,2%.

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Noderīgas saites

Noderīgas saites

Vēsturnieka konsultācija

Vēsturnieka konsultācija