X

Latvijas okupācijas vēsture

Latvijas neatkarības ideja starptautiskajā politikā (1940–1991)

Latvijas neatkarības ideja starptautiskajā politikā (1940–1991)

Autors: Ainārs Lerhis

Tā kā Latvijas okupācija un aneksija balstījās uz prettiesiskiem pamatiem, Latvijas valsts de iure turpināja pastāvēt. Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas jautājuma uzturēšanai, kas ilga vairāk nekā 50 gadu, starptautiskajā politikā un tiesībās nebija precedenta, un tas atstāja ietekmi uz starptautisko tiesību attīstību. Turklāt, uzturot dzīvu ideju par Latvijas neatkarību un aktīvi to aizstāvot starptautiskajā politikā, Latvijas diplomāti un trimdas sabiedriskās organizācijas deva ievērojamu ieguldījumu Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanā.

 

Latvijas Republikas ārlietu dienesta ieguldījums Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā

1940. gada jūlija vidū Latvijas Republikas (LR) ārlietu dienests uzsāka diplomātisko cīņu pret Padomju Savienības (PSRS) veikto agresiju pret Latvijas neatkarību. Diplomāti ar protestiem pret okupāciju vērsās pie Rietumvalstu valdībām, aicinot turpināt atzīt Latvijas Republiku de iure. Latvijas ārlietu dienests pēc 1940. gada okupācijas bija vienīgā Latvijas Republikas valsts varas iestāde, kura turpināja pildīt savas funkcijas, pārstāvot valsti starptautiski. Vairākās valstīs (ASV, Lielbritānijā, Argentīnā, Šveicē) darbu turpināja Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības.

Laikā no 1940. līdz 1991. gadam LR ārlietu dienests turpināja izstrādāt un paust oficiālu viedokli Latvijas valsts vārdā. Latvijas diplomāti nemitīgi atgādināja par Latvijas valsts starptautiski tiesisko pastāvēšanu, apstākļiem Latvijā un par nacistiskās Vācijas un PSRS īstenotajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem un noziegumiem pret Latvijas valsti un tās iedzīvotājiem. Latvijas diplomāti aktīvi cīnījās pret Rietumvalstīs izplatīto PSRS komunistisko propagandu un sekoja, lai netiktu pārskatīta Rietumvalstu nostāja Baltijas valstu okupācijas jautājumā. Diplomāti runāja ne tikai ārzemēs nokļuvušo, bet arī nacistu un padomju režīma apstākļos (Latvijā, Sibīrijā u.c.) dzīvojošo latviešu labā.

Piecdesmit gadus Latvijas diplomāti ārzemēs uzturēja ticību neatkarības atjaunošanai. Latvijas un pārējo Baltijas valstu de iure statusa uzturēšana, tāpat kā triju valstu ārlietu dienestu darbības turpināšanās 50 gadu garumā, ir bezprecedenta gadījums pasaules diplomātijas vēsturē.

 

Latviešu trimdas Rietumvalstīs starptautiskās aktivitātes

Kopš 1945. gada arī latviešu trimda Rietumvalstīs Baltijas valstu okupāciju uzskatīja par pagaidu stāvokli, uzturēja dzīvu valsts pastāvēšanas un turpināšanās ideju, par galveno uzdevumu uzstādot latvietības saglabāšanu svešumā un Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Lielākās un politiski aktīvākās latviešu kopienas atradās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Austrālijā, Kanādā, Lielbritānijā, Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR) un Zviedrijā. 1940. gadu beigās – 1950. gadu sākumā mītnes valstīs izveidojās centrālās latviešu trimdas organizācijas. Daudzus gadus trimdas organizācijas pieņēma rezolūcijas un memorandus, kurus nosūtīja Rietumu valstu valdībām, pieprasot PSRS okupācijas izbeigšanu Latvijā un valstiskās neatkarības atjaunošanu. Kopš 1965. gada nozīmīgu lobēšanas darbu Baltijas valstu jautājumā pie ANO un tās dalībvalstu delegācijām veica trimdas baltiešu izveidota organizācija BATUN (Baltic Appeal to the United Nations).

Robežšķirtni latviešu trimdinieku politiskajās aktivitātēs iezīmēja 1970. gadu vidus, kad līdz tam vairāk lokāli orientētā trimdas darbība kļuva daudz aktīvāka tieši starptautiskā līmenī. Pirmkārt, tā bija cīņa, lai Austrālija atceltu leiboristu valdības lēmumu atzīt Latvijas aneksiju de iure. Plaša politiskā lobija darba rezultātā baltiešu trimdiniekiem izdevās panākt lēmuma atcelšanu. Otrkārt, PSRS centās panākt savu rietumu robežu starptautisku atzīšanu (tas nozīmētu atzīt PSRS robežu, kas aptvēra arī Baltijas valstis). PSRS izdarīja spiedienu, lai Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) Helsinku Nobeiguma aktā tiktu ietverts robežu negrozāmības princips. ASV, Lielbritānija, Kanāda, Beļģija un citas Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) valstis deklarēja, ka Nobeiguma akta parakstīšana tomēr nemaina viņu realizēto Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politiku.

1980. gados trimdas organizācijas ne vien reaģēja uz pasaules politikā notiekošo, bet arī pašas sarīkoja vairākas plašas politiskas akcijas. Piemēram, 1985. gada jūlijā vairāk nekā 300 baltiešu un citu valstu pārstāvji, kā arī ap 50 žurnālistu devās braucienā ar kuģi gar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas krastiem. Akcija “Baltijas brīvības un miera kuģis” bija vērsta pret padomju okupāciju Baltijā un piesaistīja lielu Rietumu masu informācijas līdzekļu uzmanību Baltijas valstīm. Nozīmīgs virziens bija arī nelegālas informācijas nosūtīšana uz Latviju un no Latvijas saņemtās informācijas izplatīšana ārzemēs par nelikumībām un cilvēktiesību pārkāpumiem.

 

Pasaules valstu nostāja Baltijas valstu jautājumā

Pasaules valstīm jau 1940. gadā bija jāieņem noteikta politiska nostāja attiecībā uz notikumiem Baltijas valstīs – no tā bija atkarīga praktisku jautājumu risināšana. Starptautiskajā politikā un diplomātijā tādejādi radās “Baltijas jautājums” (Baltijas valstu jautājums), kura būtība bija saistīta ar PSRS īstenoto Baltijas valstu okupāciju un Rietumvalstu reakciju uz to. Baltijas valstu okupāciju pirmās neatzina ASV (Samnera Vellsa (Welles) 1940. gada 23. jūlija deklarācija), tādejādi aizsākot ilggadīgu Baltijas valstu okupācijas de iure neatzīšanas politiku starptautiskajā diplomātijā. Baltijas valstu okupācijas neatzīšana bija svarīga latviešu, igauņu un lietuviešu tautām, jo saglabāja iespēju atjaunot neatkarību, nevis dibināt jaunas valstis.

Valstis pēc to attieksmes pret Baltijas jautājumu varēja iedalīt vairākās grupās: pirmā bija viskonsekventākā un neatzina okupāciju ne de facto, ne de iure, otrā grupa atzina okupāciju un inkorporāciju tikai de facto, bet neatzina to de iure, trešā uzskatīja, ka PSRS rīkojusies likumīgi, bet ceturtā valstu grupa necentās konkretizēt savu pozīciju un vadījās no politiskās konjunktūras principiem. Visstingrākajās neatzīšanas politikas pozīcijās bija ASV, Kanāda un Austrālija. Lielbritānijas pieeja bija mērenāka. Zviedrija jau 1940. gada vasarā faktiski bija atzinusi Baltijas valstu aneksiju. Francija un VFR nekad neatzina Baltijas valstu okupācijas un aneksijas likumību. Kopumā apmēram 50 valstis tādā vai citādā veidā neatzina Baltijas valstu okupāciju de iure.

Aukstā kara gados Baltijas valstu jautājuma aktualitāte bija atkarīga no atslābuma vai saspīlējuma periodiem Austrumu un Rietumu (PSRS un ASV) attiecībās. Abu lielvalstu konfrontācija aktualizēja Baltijas valstu problēmu, tomēr reālpolitikas principi guva pārsvaru, un Baltijas valstu jautājums tika uzturēts, bet netika risināts. Aukstā kara spriedzes mazināšanās un zināms dialogs ar PSRS ienesa nelielas korekcijas ASV pieejā Baltijas jautājumam. Pateicoties baltiešu trimdas organizāciju aktivitātei un atsevišķu politiķu spiedienam, ASV Kongress kļuva par vienu no galvenajiem lobijiem neatzīšanas politikas saglabāšanā. Baltijas valstu jautājums periodiski tika aktualizēts arī Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO), Eiropas Padomes Parlamentārā asamblejā, EDSA, Eiropas Parlamentā u.c., starptautiskajā politikā turpinot uzturot nozīmīgu jautājumu par Baltijas valstu un to tautu stāvokli.

 

Ceļš uz Latvijas neatkarības de facto atjaunošanu

1980. gadu beigās iedzīvotāji arī pašā Baltijā sāka paust savu nostāju Baltijas valstu nākotnes jautājumā. Mihaila Gorbačova (Горбачёв) politika sekmēja attiecību uzlabošanos starp PSRS un Rietumvalstīm, kas dažreiz atstāja pretrunīgu ietekmi uz pieeju Baltijas jautājumam. Rietumvalstīs pieauga interese par Baltijas valstīm, tomēr vienlaikus Rietumvalstu vadītāji, baidoties, ka PSRS ātrs sabrukums var izsaukt globālu nestabilitāti un kodolieroču izplatību, atbalstīja M. Gorbačovu un neforsēja Baltijas jautājuma ātru atrisināšanu.

1980. gadu beigās Rietumvalstu pārstāvju vizītes uz Latviju deva iespēju uzsākt pirmos kontaktus ar Latvijas neatkarības idejas piekritējiem. ASV un citu valstu diplomāti uzsvēra inkorporācijas neatzīšanu un tādēļ kontaktu iespējamību vienīgi ar nevalstiskām organizācijām. Neatkarības ideju atbalstošās organizācijas uzsāka ārpolitisko nevalstisko “tautas diplomātijas” kontaktu dibināšanu, kuru viens no mērķiem bija iegūt arī starptautisku rezonansi.

LR Augstākā Padome 1990. gada maijā Latvijas neatkarības de facto atjaunošanai izveidoja pārejas perioda valdību. Beidzās “tautas diplomātijas” periods un sākās pāreja uz valstisko diplomātiju. 1990. gada maijā – 1991. gada augustā notika Latvijas valdības pārstāvju pieņemšana augstā līmenī ASV, Vācijā, Francijā, Anglijā, Kanādā, Zviedrijā, Dānijā u.c. valstīs. Tādā veidā Rietumvalstis izteica arvien lielāku atbalstu Latvijas parlamenta un valdības centieniem atjaunot valstisko neatkarību.

 

Noslēgums

Latviešu trimdas daudzpusīgā darbība bija viens no faktoriem, kas veicināja un atvieglināja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Ievērojama nozīme bija LR ārlietu dienesta un trimdas konsekventajai nostājai par 1918. gadā proklamētās valsts neatkarības atjaunošanu atbilstīgi Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai, nevis jaunas valsts dibināšanu. Arī Rietumvalstu īstenotā Baltijas valstu inkorporācijas neatzīšanas politika atviegloja triju valstu atjaunotās neatkarības starptautisku atzīšanu 1991. gada augustā – septembrī.

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Noderīgas saites

Noderīgas saites

Vēsturnieka konsultācija

Vēsturnieka konsultācija