X

Latvijas okupācijas vēsture

Latvija Otrajā pasaules karā

Latvija Otrajā pasaules karā

Autors: Uldis Neiburgs

LATVIJAS VALSTS TIESISKAIS STATUSS

Sākoties Otrajam pasaules karam 1939. gada 1. septembrī Latvija pasludināja neitralitāti, tā mēģinot izvairīties no iesaistīšanās kara darbībā un vēloties saglabāt savu valstisko suverenitāti. PSRS politiskā spiediena rezultātā Latvijas neitralitāte tika būtiski pārkāpta un ierobežota 5. oktobrī, kad tika parakstīts Latvijas un PSRS „savstarpējās palīdzības” līgums, kas noteica 25 000 cilvēku liela padomju karaspēka klātbūtni Latvijas teritorijā. Rūpējoties par valsts nākotni, Latvijas valdība 1940. gada 17. maijā pieņēma lēmumu par ārkārtējo pilnvaru piešķiršanu sūtnim Lielbritānijā Kārlim Zariņam un pēc viņa Latvijas sūtnim ASV Alfrēdam Bīlmanim. Ārkārtējās pilnvaras nespēja novērst Latvijas okupāciju un valstiskās neatkarības zaudēšanu de facto, tomēr kalpoja par instrumentu Latvijas valsts de iure pastāvēšanas nodrošināšanā kara un pēckara gados. Neskatoties uz Latvijas faktiskās suverenitātes zaudēšanu, kara gados tā turpināja de iure pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts. To apliecināja arī Otrā pasaules kara laikā pret Ass valstīm karojošo Rietumu sabiedroto lielvalstu - ASV un Lielbritānijas nostāja, kuras uzskatīja Baltijas valstu pakļaušanu PSRS, bet vēlāk Vācijai, par nelikumīgu un spēkā neesošu. No Latvijas valsts tiesiskā viedokļa nelikumīga bija gan Latvijas PSR valdība, kas kara gados bija evakuējusies uz PSRS, gan Latvijas Zemes pašpārvalde, kas bija izveidota nacistu okupētajā Latvijā. Vienīgie likumīgie Latvijas Republikas pārstāvji K. Zariņš un A. Bīlmanis, kuru statusu pilnā vai daļēji ierobežotā veidā atzina arī viņu mītņu zemju - Lielbritānijas un ASV valdības, vēlējās sekmēt Rietumu demokrātiju uzvaru karā, tomēr viņu mēģinājumi panākt Latvijas oficiālu pievienošanos 1941. gada 14. augustā parakstītajai Atlantijas hartai un 1942. gada 4. janvārī pieņemtajai Apvienoto Nāciju deklarācijai tika noraidīti.

LATVIJA PSRS UN VĀCIJAS OKUPĀCIJAS VARĀ

1940. gada 16. jūnijā pēc padomju karaspēka vienību uzbrukuma Latvijas robežposteņiem Masļenkos un Smaiļos, kas bija brīdinājums par militāra spēka lietošanu, PSRS uzstādīja Latvijas valdībai ultimātu, pieprasot tās atkāpšanos un neierobežota skaita padomju karaspēka ievešanu. Valsts prezidents Kārlis Ulmanis un valdība nolēma nepretoties, vēl saglabājot cerības par Latvijas suverenitātes saglabāšanu. 1940. gada 17. jūnijā PSRS okupēja Latviju. Pēc Latvijas valdības piespiedu atkāpšanās izveidoja t.s. „Tautas valdību” ar Augustu Kirhenšteinu priekšgalā, kas darbojās PSRS sūtniecības un no Maskavas atsūtītā ārlietu tautas komisāra pirmā vietnieka Andreja Višinska kontrolē. K. Ulmanis, atrazdamies mājas arestā, formāli turpināja pildīt Valsts prezidenta pienākumus. „Tautas valdība” par darbības mērķi izvirzīja demokrātiskas valsts iekārtas izveidošanu, līguma ar PSRS nodrošināšanu, bet ne iestāšanos Padomju Savienībā. Lai leģitimizētu jauno varu, īsā laikā tika sarīkotas parlamenta vēlēšanas, kas notika 14. un 15. jūlijā. Vēlēšanu organizēšanā un norisē pārkāpa Latvijas Republikas Satversmi, pret balsotājiem izdarīja spiedienu un tās norisinājās padomju karaspēka klātbūtnē. Lozungs par Latvijas pievienošanu PSRS Latvijas iedzīvotājus pārsteidza tikai pēc jaunā parlamenta ievēlēšanas. 21. jūlijā sanākusī „Tautas Saeima”, manipulējot ar it kā tautas izteiktu gribu, vienbalsīgi pasludināja Latvijā padomju varas nodibināšanu un pieņēma lēmumu par iestāšanos PSRS. Tādā veidā pārkāpa Latvijas Republikas Satversmi, kas paredzēja valsts suverenitātes, iekārtas un teritorijas izmaiņas izlemt tautas nobalsošanā. 5. augustā Latviju kā Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku iekļāva PSRS sastāvā, noslēdzot valsts aneksiju. Ar militāru draudu palīdzību notikusī Latvijas okupācija un tai sekojošā aneksija PSRS sastāvā bija nelikumīgs agresijas akts un rupjš starptautisko tiesību pārkāpums.

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Latvija 1941. gada vasarā nonāca nacionālsociālistiskās Vācijas pakļautībā, kas uzskatīja Latviju nevis par atbrīvotu neatkarīgu valsti, bet gan par okupētu PSRS teritoriju. Sākotnēji Latvija atradās vācu militārās, bet no 1. septembra civilās pārvaldes pakļautībā. Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Baltkrievijas ģenerālapgabali kļuva par nacistu izveidotā Ostlandes reihskomisariāta sastāvdaļu, pie tam Rīgā atradās ne tikai Latvijas, bet arī visas Ostlandes civilās pārvaldes, militārās pavēlniecības, kā arī SS un Policijas galvenās institūcijas. Būtiskas izmaiņas Latvijas pārvaldībā notika pēc tam, kad PSRS Sarkanā armija 1944. gada 30. jūlijā straujā triecienā izrāvās līdz Rīgas jūras līcim pie Tukuma un uz trim nedēļām pāršķēla Latvijas teritoriju uz pusēm, bet 13. oktobrī ieņēma Rīgu. Vācu okupācijas varas iestādes reducētā veidā turpināja darboties Kurzemē, kas 1945. gada 21. janvārī nonāca SS reihsfīrera Heinriha Himlera pakļautībā un kļuva par vienīgo SS pārvaldīto teritoriju Otrā pasaules kara laikā. Kaut arī vācu ģenerālplāna „Ost” varianti paredzēja Baltijas kolonizāciju un ģermanizāciju, to īstenošanu būtiski ietekmēja Vācijas militārās sakāves Otrā pasaules kara frontēs. Līdz ar to praksē dominēja tuvākā laika plāni, kuros Latvijas ģenerālapgabala galvenais uzdevums bija apgādāt vācu armiju grupu „Nord”, bet aizvien tālāk atvirzījās tālākā laika plāni, kas paredzēja Latvijas padarīšanu par vācu dzīves telpu un pievienošanu Vācijas reiham. Reālais militārais un politiskais stāvoklis un nepieciešamība sekmēt vietējo iedzīvotāju atbalstu Vācijas kara mērķu sasniegšanai noteica to, ka dažādās Okupēto Austrumu apgabalu reihsministrijas un SS reihsfīrera institūcijās tika izstrādāti vairāki Latvijas autonomijas projekti, kas līdz kara beigām gan neguva Vācijas vadītāja Ādolfa Hitlera akceptu un ievērību.

1944. gada 17. jūlijā Sarkanās armijas 1., 2. un 3. Baltijas frontes karaspēks sasniedza Latvijas robežu, un Vidzemē un Latgalē nacistisko okupāciju nomainīja atkārtota PSRS okupācija. Iekarotās teritorijas pārvaldīšanai sākotnēji izveidoja speciālas institūcijas - Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas operatīvās grupas, kas sekoja Sarkanajai armijai un sastāvēja no vadošiem partijas darbiniekiem. Lai gan tām ļāva pārņemt civilo pārvaldi, tomēr to darbība bija visai ierobežota, jo faktiskā vara piederēja PSRS bruņotajiem spēkiem un padomju drošības iestādēm. Arī vēlāk no Krievijas atgriezusies Latvijas PSR valdība bija tikai instruments, ar kura palīdzību varēja īstenot PSRS okupācijas politiku Latvijā. Jau 1944. gada 23. augustā daļu no Latvijas austrumu teritorijas - Abreni un sešus blakus esošos pagastus pievienoja Krievijas Padomju Federatīvajai sociālistiskajai republikai. 1944. gada 13. oktobrī PSRS Sarkanā armija ieņēma Rīgu, kuru organizēti jau bija atstājis vācu karaspēks, atkāpjoties uz Kurzemi. Latvijas iedzīvotāju vairākums nevēlējās atkārtotās padomju okupācijas režīma atgriešanos, taču bija spiests samierināties ar tā klātbūtni, iespēju robežās ieņemot nogaidošu pozīciju vai arī sadarbojoties vai norobežojoties no tā.

LATVIJAS NEATKARĪBAS CENTIENI

Neskatoties uz valstiskās suverenitātes zaudēšanu un okupācijas varu klātbūtni Latvijā Otrā pasaules kara laikā norisinājās nacionālā pretošanās kustība pret iekarotājiem. 1940.-1941. gadā Latvijā izveidojās vairākas pretošanās organizācijas, kas izdeva nelegālus uzsaukumus, sabotēja PSRS okupācijas varas rīkojumus un gatavojās bruņotai cīņai par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Pretošanās kustībā aktīvi iesaistījās skolu jaunatne. Pēc Vācijas-PSRS kara sākuma 1941. gada vasarā aktīvu darbību pret okupantiem un viņu atbalstītājiem uzsāka latviešu nacionālie partizāni. Nacistiskās okupācijas laikā par pretošanās kustības politisko centru centās kļūt 1943. gada 13. augustā Rīgā slepeni nodibinātā Latvijas Centrālā padome, ko veidoja pirmskara lielāko politisko partiju pārstāvji ar Konstantīnu Čaksti priekšgalā. LCP iestājās par demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošanu, balstoties uz 1922. gada Satversmi, sagatavoja vairākus memorandus Rietumu valdībām, un uzturēja kontaktus ar pārējo Baltijas valstu pretošanās kustībām un bijušo Latvijas sūtni Stokholmā Voldemāru Salno. 1944. gada vasarā-rudenī, vienai okupācijas varai nomainot otru, LCP nespēja īstenot plānus par Latvijas pagaidu valdības izveidošanu un militārās sacelšanās organizēšanu. Pēc ģenerāļa Jāņa Kureļa grupas galveno spēku apcietināšanas 1944. gada 14. novembrī Kurzemē, bruņotu pretestību nacistiem izrādīja leitnanta Roberta Rubeņa bataljona karavīri, kuri līdz 9. decembrim sekmīgi atsita daudzus vācu uzbrukumus, līdz dzīvi palikušie pārspēka mākti bija spiesti izklīst. Jau 1944. gada rudenī Latvijā sāka veidoties bruņota pretošanās kustība, kas bija vērsta pret atkārtoto PSRS okupāciju. Par partizāniem kļuva cilvēki, kuri vēlējās atgūt Latvijas neatkarību vai kam draudēja padomju varas represijas. Lielākās nacionālo partizānu kaujas ar PSRS bruņotajiem formējumiem notika 1945. gada martā Stompaku purvā, Latgalē un decembrī Kabilē, Kurzemē. Turpinājās arī skolu jaunatnes pretošanās okupantiem.

LATVIJAS ZAUDĒJUMI KARA UN OKUPĀCIJAS REZULTĀTĀ

Politiskās represijas pret Latvijas iedzīvotājiem sākās uzreiz pēc valsts okupācijas 1940. gada 17. jūnijā. PSRS okupācijas vara Latvijā apcietināja 3353 cilvēkus, t.sk. lielu daļu bijušo Latvijas Republikas amatpersonu, arī Valsts prezidentu un citus valdības locekļus Apsūdzības balstījās uz Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58. pantu, kas paredzēja sodus par t.s. „kontrrevolucionāriem noziegumiem”, to skaitā par „Dzimtenes nodevību”. Represijas savu kulmināciju sasniedza 1941. gada 13./14. jūnijā, kad vienas nakts laikā uz PSRS aizveda 15 443 Latvijas iedzīvotājus - vīriešus, sievietes un bērnus. Viņu vidū bija arī daudzi bijušās Latvijas armijas karavīri un virsnieki, kurus Litenes nometnē nošāva uz vietas vai masveidā apcietināja un deportēja uz PSRS. Cilvēku masveida slepkavības notika Rīgas Centrālcietumā, Dreiliņos, Stopiņos, Baltezerā, Katlakalnā un citās vietās. 1940.-1941. gadā arestēja, nogalināja un represēja ap 26 000 Latvijas iedzīvotāju.

Vācu okupācijas varas represīvā politika Latvijā vērsās pret rases ienaidniekiem, politiskajiem pretiniekiem un okupācijas režīma noteikumus neievērojošajiem cilvēkiem. Nacistu organizētajā un ar vietējo iedzīvotāju līdzdalību īstenotajā holokaustā tika noslepkavoti ap 70 000 vietējo un ap 20 000 ārzemju ebreju. Okupācijas vara iznīcināja arī ap 2000 čigānu un 2271 psihiski slimu cilvēku. Citu nacistu represēto Latvijas pilsoņu kopskaits ietver ap 15 000 nogalinātos un nacistu cietumos un nometnēs ieslodzītos, un piespiedu kārtā darbos uz Vāciju nosūtītos cilvēkus, kuru skaits sasniedza no 16 000 līdz 25 000 personu.

Atkārtotas PSRS okupācijas rezultātā 1944.-1945. gadā frontes aizmugurē atrodošais represīvais iekšējais karaspēks un padomju drošības iestādes vērsās pret Latvijas iedzīvotājiem nevis kā pret PSRS pilsoņiem, bet gan kā pret okupētas teritorijas iedzīvotājiem. Pēc Vācijas armijas kapitulācijas Kurzemē 1945. gada 8. maijā, ķēdēs izkārtotas Sarkanās armijas vienības pārmeklēja tikko iekarotos apgabalus un personības noskaidrošanai aizturēja visus 16-60 gadus vecus vīriešus. Bieži vien karagūstekņus un filtrācijā nonākušos civilistus pārsūtīja uz filtrācijas nometnēm PSRS tālākos apgabalos, kur viņiem vajadzēja strādāt piespiedu darbu PSRS rūpniecības un celtniecības objektos. Daudzus apcietinātos notiesāja pēc Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58. Panta par Dzimtenes nodevību, un ieslodzīja padomju koncentrācijas (Gulaga) nometnēs un specnometinājumā, no kurienes daudzi neatgriezās.

NOBEIGUMS

Kara darbība no 1939. līdz 1945. gadam starp Ass valstīm un Sabiedrotajiem prasīja vairāk kā 55 miljonu civiliedzīvotāju un militārpersonu dzīvību. Pirmoreiz vēsturē, pasaules karam piemita totāla kara raksturs, kas skāra visplašākos tajā iesaistīto valstu iedzīvotāju slāņus, tā laikā tika veikti masveida kara noziegumi pret mieru un civiliedzīvotājiem. Otrais pasaules karš karojošām valstīm un okupētajām teritorijām prasīja milzīgus cilvēku, materiālo un garīgo resursu zaudējumus. Ja demokrātiskās ASV un Lielbritāniju ar totalitāro Padomju Savienību vienoja cīņa pret kopīgu ienaidnieku - nacionālsociālistisko Vāciju, tad to kara mērķi un ideoloģija tomēr bija diametrāli pretēji, ko apliecināja arī jau kara noslēgumā iezīmējušās militāri-politiskās pretrunas, un it īpaši jau pirmajos pēckara gados uzsāktais Aukstais karš bijušo sabiedroto - PSRS un Rietumu lielvalstu starpā. Ja Otrā pasaules kara beigas nacistu okupētās Rietumeiropas iedzīvotājiem nozīmēja brīvības atgriešanos, turpretī Austrumeiropa nonāca komunistiskās totalitārās sistēmas varā. Otrais pasaules karš un tā beigas Latvijai nenozīmēja atbrīvošanu un uzvaru pār absolūto ļaunumu, bet gan neatkarības zaudēšanu un viena ļaunuma nomaiņu ar otru.

Ieteicamā literatūra

A. Ezergailis, A. Nazi Soviet Disinformation about the Holocaust in Nazi-Occupied Latvia. Daugavas Vanagi: Who Are They? Revisited, Riga, Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, 2005

V.O. Lumans, Latvia in World War II. New York, Fordham University Press, 2006

D. Bleiere, I. Butulis, I. Feldmanis, A. Stranga un A. Zunda, Latvija Otrajā pasaules karā (1939–1945), Rīga, Jumava, 2008

B.M. Felder, Lettland im Zweiten Weltkrieg. Zwischen sowjetischen und deutschen Besatzern 1940-1946, Paderborn, Schöningh, 2009

U. Neiburgs un V. Zelče (red.), (Divas) puses. Latviešu kara stāsti: Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās, Rīga, Mansards, 2011

U. Neiburgs, „Dievs, Tava zeme deg!”. Latvijas Otrā pasaules kara stāsti, Rīga, Lauku Avīze, 2014

  • 1939 - 1940 Okupācijas priekšvēsture
    1939 - 1940
    Okupācijas priekšvēsture
    • 1939. gada 23. augusts
      Padomju Savienība un nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz neuzbrukšanas līgumu.
    • 1939. gada 1. septembris
      Vācija uzbrūk Polijai, sākas Otrais pasaules karš. Latvija pieņem deklarāciju par neitralitāti.
    • 1939. gada 17. septembris
      PSRS uzbrūk Polijai.
    • 1939. gada 5. oktobris
      Militāra un politiska spiediena rezultātā Latvija paraksta “savstarpējās palīdzības” līgumu ar PSRS, atļaujot savā teritorijā izvietot Sarkanās armijas kara bāzes.
    • 1939. gada 30. oktobris
      Nacionālsociālistiskā Vācija noslēdz līgumu ar Latvijas valdību par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju.
    • 1940. gada 15. jūnijs
      PSRS agresija pret Latviju, uzbrukums vairākām sardzēm uz Latvijas austrumu robežas.
    • 1940. gada 16. jūnijs
      PSRS iesniedz Latvijas valdībai ultimātu un pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos un PSRS karaspēka neierobežota skaita ielaišanu Latvijā.
  • 1940-1941 Padomju okupācija
    1940-1941
    Padomju okupācija
    • 1940. gada 17. jūnijs
      PSRS okupē Latviju.
    • 1940. gada 20. jūnijs
      Latvijā izveido jaunu valdību, kas sastādīta Maskavā. Valdības vadītājs Augusts Kirhenšteins.
    • 1940. gada 14.-15. jūlijs
      Pārkāpjot Latvijas Vēlēšanu likumu un Latvijas Satversmi, notiek nedemokrātiskas Saeimas vēlēšanas, kurās piedalās viens vēlēšanu saraksts – „Latvijas Darba Tautas bloks”.
    • 1940. gada 21. jūlijs
      Jaunā Saeima pasludina Latviju par Sociālistisku Padomju Republiku un lūdz PSRS uzņemt Latviju tās sastāvā. Kārlis Ulmanis atstāj prezidenta amatu, nākamajā dienā viņu arestē un deportē uz Krieviju.
    • 1940. gada 5. augusts
      Latviju iekļauj PSRS.
    • 1940. gada 13. augusts
      VK(b)P CK Politbirojs apstiprina LPSR Konstitūciju.
    • 1940. gada novembris
      Okupētajā Latvijā oficiāli stājas spēkā Krievijas Kriminālkodekss.
    • 1941. gada 14. maijs
      PSRS valdība un VK(b)P CK sāk gatavoties Latvijas iedzīvotāju masveida represijām un pieņem slepenu lēmumu "Par sociāli svešu elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas".
    • 1941. gada 13./14.jūnijs
      Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija, uz PSRS izsūta 15 443 Latvijas iedzīvotāju.
  • 1941-1944/45 Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    1941-1944/45
    Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija
    • 1941. gada 22. jūnijs
      Nacistiskā Vācija uzbrūk Padomju Savienībai. Sākas Otrā pasaules kara darbība Latvijas teritorijā un nacistiskā okupācija.
    • 1941. gada 16. jūlijs
      Berlīnē izveido Okupēto Austrumzemju apgabalu Ostlandi, kurā Latvija ir tikai viens no četriem Austrumu apgabaliem.
    • 1941. gada jūlijs
      Tiek īstenotas pirmās ebreju iznīcināšanas akcijas, lielākās no tām Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un arī daudzās mazpilsētās.
    • 1941. gada 30. novembris
      Sākas Rīgas geto iemītnieku masveida iznīcināšana. Pavisam holokaustā Latvijā iet bojā 70 000 ebreju. Pateicoties vietējo iedzīvotāju atbalstam, izdodas izglābt 400 Latvijas ebrejus.
    • 1941. gada 5. decembris
      Vācu armija cieš sakāvi pie Maskavas.
    • 1942. gada 7. marts
      Nacistiskās okupācijas vara izveido Latvijas Zemes pašpārvaldi.
    • 1943. gada 29. janvāris
      Nacisti izdod rīkojumu par visu Latvijas romu (čigānu) tautības iedzīvotāju arestu un nosūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm.
    • 1943. gada 11. februāris
      Paraksta pavēli par Latviešu „brīvprātīgo” leģiona dibināšanu SS karaspēka ietvaros, to veido piespiedu mobilizācijas ceļā.
    • 1943. gada 13. augusts
      Pēdējās Latvijas Republikas Saeimas četru lielāko partiju pārstāvji Rīgā nodibina Latvijas Centrālo Padomi (LCP), kas iestājas par demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Par LCP vadītāju ievēl Konstantīnu Čaksti.
    • 1943. gada 28. novembris
      Irānā, Teherānas konferencē, ASV prezidents Franklins Rūzvelts, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čerčils un PSRS vadītājs Josifs Staļins. Staļins panāk PSRS tiesības pēc kara brīvi rīkoties Baltijas valstīs un Austrumeiropā.
    • 1944. gada 22. marts
      189 latviešu politiķi iesniedz prasību nacistiskās okupācijas varas iestādēm par neatkarīgas Latvijas Republikas atjaunošanu. Prasība tiek noraidīta.
    • 1944. gada 18. jūlijs
      Padzenot vācu armiju no Šķaunes Ludzas apriņķī, Sarkanā armija pāriet Latvijas robežu. Sākas otrā Latvijas padomju okupācija.
    • 1944. gada jūlija beigas – augusta sākums
      Ar vācu atļauju ģenerālis Jānis Kurelis un viņa štāba priekšnieks kapteinis Kristaps Upelnieks nodibina atsevišķu militāru vienību. Tā sadarbojas ar LCP un cer kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
    • 1944. gada 8. septembris
      Notiek LCP pēdējā sēde dzimtenē, kurā pieņem deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu.
    • 1944. gada 20. novembris
      Nespējot Kureļa grupu pakļaut savai kontrolei, vācu SD vienības arestē kureliešu galveno štābu. Astoņus štāba virsniekus, notiesā uz nāvi un nošauj. Arestētos kureliešus iesloga koncentrācijas nometnēs.
    • 1945. gada 5. februāris
      Jaltā tiekas ASV, PSRS un Lielbritānijas vadītāji. Sarunās akceptē PSRS prasības. Latviju atkārtoti okupē PSRS.
  • 1944/45-1953 Staļinisma terors. Padomju okupācija.
    1944/45-1953
    Padomju okupācija
    Staļinisma terors
    • 1945. gada 8. maijs
      Latvijas teritorijā beidzas Otrais pasaules karš, kapitulē vācu karaspēka grupējumi Kurzemē, t.sk., 19. latviešu leģionāru divīzija.
    • 1945. gada 3. oktobris
      Austrijā, Lustenavā, uz pirmo sēdi sanāk no Latvijas uz Vāciju izceļojusī LCP daļa. Latvijas valsts pilsoņi emigrācijā tupina cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu.
    • 1945. gada 6. oktobris
      LPSR AP deputāti apstiprina Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR.
    • 1946. gada 10. februāris
      Notiek PSRS AP vēlēšanas.
    • 1947. gada 17. februāris
      Ar mērķi vājināt komunistu kontroli pār Austrumeiropu ASV sāk raidīt radiostacija „Amerikas balss”, ko Latvijas teritorijā klausās nelegāli.
    • 1949. gada 29. janvāris
      PSRS Ministru padome izdod rīkojumu par nacionālo partizānu, viņu atbalstītāju un turīgāko saimnieku („kulaku”), deportāciju no Latvijas uz Sibīriju.
    • 1949. gada 25. marts
      Padomju okupācijas vara īsteno otro Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju uz Sibīriju. Izsūta 42 322 cilvēku.
    • 1949. gada jūlijs
      Padomju okupācijas varas represīvās politikas rezultātā kolhozu skaits Latvijā trīskāršojas, tiek izveidoti 3857 kolhozi.
    • 1953. gada 17. janvāris
      Latvijas PSR Augstākās padome pieņem dekrētu par jauno Latvijas PSR karogu.
    • 1953. gada 5. marts
      Staļina nāve.
  • 1953-1959 “Atkusnis”. Padomju okupācija.
    1953-1959
    Padomju okupācija
    “Atkusnis”
    • 1953. gada 12. septembris
      Ņikitu Hruščovu ievēl par PSKP CK pirmo sekretāru.
    • 1955. gada 14. maijs
      Izveido Varšavas līguma valstu organizāciju.
    • 1956. gada 25. februāris
      PSKP XX kongresā Ņikita Hruščovs runā par Staļina noziegumiem un nosoda Staļina “personības kultu”.
    • 1956. gada 23. augusts
      Ungārijā sākas tautas sacelšanās, ko apspiež PSRS bruņotie spēki.
  • 1959-1985 “Stagnācija”. Padomju okupācija.
    1959-1985
    Padomju okupācija
    “Stagnācija”
    • 1959. gada 7. – 8. jūlijs
      Notiek Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā nosoda nacionālkomunistus.
    • 1961. gada 13. augusts
      Vācijas Demokrātiskā Republika slēdz robežu ar Rietumberlīni; sāk celt Berlīnes mūri.
    • 1964. gada 10. oktobris
      Hruščovs spiests atteikties no PSKP CK pirmā sekretāra amata; viņa vietā nāk Leonīds Brežņevs.
    • 1965. gada decembris
      Atklāj Pļaviņu HES
    • 1968. gada 27. maijs
      Ar likumu par cenzūras atcelšanu un politisko ieslodzīto amnestiju sākas “Prāgas pavasaris”.
    • 1968. gada 20. augusts
      PSRS karaspēka vadībā likvidē “Prāgas pavasari”.
    • 1979. gada 25. decembris
      PSRS karaspēks iebrūk Afganistānā.
    • 1982. gada 10. novembris
      Leonīda Brežņeva nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Jurijs Andropovs.
    • 1984. gada 9. februāris
      Jurija Andropova nāve; par PSKP CK ģenerālsekretāru kļūst Konstantīns Čerņenko.
    • 1985. gada 10. marts
      Konstantīna Čerņenko nāve.
    • 1985. gada 11. marts
      Par PSRS un PSKP vadītāju kļūst Mihails Gorbačovs.
  • 1985-1990/91 “Perestroika”. Padomju okupācija.
    1985-1990/91
    Padomju okupācija
    “Perestroika”
    • 1986. gada 10. jūlijs
      Liepājā izveido Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu „Helsinki 86”.
    • 1986. gada oktobris
      Sabiedrībā sākas plaša Daugavas aizstāvēšanas kampaņa.
    • 1987. gada 28. februāris
      Nodibina Vides aizsardzības klubu (VAK).
    • 1987. gada 14. jūnijs
      Helsinku grupa aicina nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, pieminot 1941. gada deportāciju upurus.
    • 1987. gada 23. augusts
      Molotova – Ribentropa pakta noslēgšanai veltīts protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa.
    • 1988. gada 27. aprīlis
      Rīgā Arkādijas parkā notiek VAK rīkots mītiņš pret metro būvi Rīgā.
    • 1988. gada 1. – 2. jūnijs
      Latvijas Radošo savienību plēnums. M. Vulfsons paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta.
    • 1988. gada 10. jūlijs
      Latvijas Nacionālās Neatkarības kustības (LNNK) dibināšana.
    • 1988. gada 16. jūlijs
      VAK rīko manifestāciju Mežaparkā, nacionālā sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācijai.
    • 1988. gada 8. un 9. oktobris
      Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress. Par LTF priekšsēdētāju tiek ievēlēts Dainis Īvāns.
    • 1989. gada februāris
      Interfrontes protesta mītiņi pret migrācijas pārtraukšanu un pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai.
    • 1989. gada 5. maijs
      LPSR AP pieņem „LPSR valodu likumu”. Latviešu valodai tiek piešķirts valsts valodas statuss.
    • 1989. gada 23. augusts
      Norisinās Baltijas ceļš – 660 km garā cilvēku ķēde caur visām trijām Baltijas valstīm, pieminot 1939. gada PSRS un nacistiskās Vācijas vienošanos.
    • 1989. gada 9. novembris
      Berlīnes mūra krišana.
    • 1989. gada 18. novembris
      Tautas manifestācija „Par neatkarīgu Latviju” Daugavmalā. Piedalās vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
    • 1990. gada 18. marts
      Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanas.
  • Neatkarīga Latvija
    Neatkarīga Latvija
    • 1990. gada 4. maijs
      LPSR AP pieņem „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”
    • 1990. gada 3. oktobris
      Vācijas atkalapvienošanās
    • 1991. gada 2. janvāris
      PSRS iekšlietu karaspēka speciālā milicijas vienība OMON ieņem Preses namu Rīgā, bruņoti uzbrukumi Latvijas Republikas varasiestādēm.
    • 1991. gada 13. – 27. janvāris
      Latvijas iedzīvotāji piedalās barikādēs Rīgā.
    • 1991. gada 3. marts
      Latvijas iedzīvotāju aptaujā par demokrātisku un neatkarīgu Latviju, 2/3 iedzīvotāju nobalso par valsts neatkarības atjaunošanu.
    • 1991. gada 12. jūnijs
      Par Krievijas Federācijas prezidentu ievēl Borisu Jeļcinu
    • 1991. gada 19. augusts
      Radikālo komunistu valsts apvērsuma mēģinājums Maskavā – augusta pučs.
    • 1991. gada 21. augusts
      Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, pasludinot Latvijas Republiku par neatkarīgu, demokrātisku valsti.
    • 1991. gada 22. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Islande
    • 1991. gada 24. augusts
      Latvijas neatkarību atzīst Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika.
    • 1991. gada 17. septembris
      Latvija kļūst par ANO dalībvalsti.
    • 1991. gada 30. decembris
      Oficiāli beidz pastāvēt PSRS.
    • 1994. gada 14. februāris
      Latvija pievienojās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”
    • 1999. gada 12. marts
      NATO pievienojās pirmās postpadomju valstis - Čehija, Polija, Ungārija.
    • 2002. gada novembris
      Prāgas samits. NATO valstu vadītāju apspriedē nolemj uzaicināt Latviju sākt iestāšanās sarunas.
    • 2003. gada 20. septembris
      Referendums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.
    • 2004. gada 29. marts
      Latvija kļūst par NATO dalībvalsti.
    • 2004. gada 1. maijs
      Latvija kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Eiropas Savienībai pievienojās 10 jaunas valstis.
Rumbula 1941

Rumbula 1941

Noderīgas saites

Noderīgas saites

Vēsturnieka konsultācija

Vēsturnieka konsultācija