X

Aktualitātes

Kalendāra arhīvs »
V. Nolendorfa uzruna atjaunotā muzeja atslēgu saņemšanas sarīkojumā

V. Nolendorfa uzruna atjaunotā muzeja atslēgu saņemšanas sarīkojumā

2021. gada 16. augusts

Valters Nollendorfa, ilggadējā Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēža, uzruna, saņemot rekonstruētā un paplašinātā muzeja atslēgas 2021. gada 13. augustā.

Iesākumā bija vīzija melnajai Latviešu sarkano strēlnieku muzeja ēkai pievienot gaišu piebūvi, to noslēdzot ar stikla sienu. Arhitekts Gunārs Birkerts to aprakstīja kā Latvijas nesenās vēstures metaforu: no tumšās pagātnes uz gaišo tagadni uz apskaidroto nākotni. Tas bija šomēnes, 2001. gada augustā, pirms  20 gadiem. Tā bija Birkerta dāvana Latvijas Okupācijas muzejam.

Un te mūsu acu priekšā ir nams, ko toreiz nosaucām par savu Nākotnes Namu.  Muzeja direktores un Okupācijas biedrības valdes priekšsēdes rokās tagad ir atslēga – uz šo namu un Muzeja saimes darāmo darbu.

Sarežģītais un grūtais celtniecības ceļš ir galā. Nams tagad bez pagātnes ēnām un bažīgām nākotnes cerībām var  droši nest nosaukumu LATVIJAS OKUPĀCIJAS MUZEJS.  

Muzejs un Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls tam blakus ir nešķirami saistīti. Kristapa Ģelža un viņa kolēģu veidotā “Vēstures taktīla” guva iedvesmu no Muzejā izstādītā  Mērijas Stakles lakatiņa. 

Bet ne tikai. Jau Birkerta skicēs bija iecerēta bērzu rinda. Tā sasaucas ar bērzu stādījumiem 1941. gada deportācijas upuriem vairākās Latvijas vietās un simbolizē bērza un tautas sīksto izdzīvošanas spēku, kas lauž komunistiskās varas sarkano bruģakmeni ēkas priekšā.

Birkerta vīzija un Muzeja jaunās mājas ir pati vienkāršība. Un šajā vienkāršībā ir tās spēks. Tā ir arhetipiskā gaismas cīņa pret tumsu, kas pazīstama un saprotama visās pasaules kultūrās. Tā ir cīņa par brīvību, kas blakus dziesmai caurstrāvo mūsu vēsturi un patriotisko dzeju kopš Tautas Atmodas 19. gadsimtā līdz pat valsts atjaunošanai pirms 30 gadiem.  

Šī cīņa būs arī caurejošs motīvs jaunajā ekspozīcijā, ko veidojuši Muzeja vēsturnieki kopā ar dizaina biroju H2E. Tā saista Birkerta vīziju ar ekspozīcijas stāstu par tautas nodibināto un veidoto valsti, ko cenšas iznīcināt svešās varas, bet kura izdzīvo un atjaunojas.

Tas ir stāsts par valsts noārdīšanu, tautas apspiešanu, par pazemojumiem, ciešanām, par – holokaustu, lielāko masu slepkavību uz Latvijas zemes, par nāvi karā, Gulagā, par tautas pakļaušanu iznīcībai izsūtījumā un ieceļotāju kolonistu plūdos savā zemē, par centieniem Latviju iegrūst melnā vēstures caurumā.  

Bet arī – stāsts par izturību un spītu, par nepakļaušanos, par pretošanos un cīņu ar kara un gara ieročiem. To spārno neizdzēšamā atmiņa par noārdīto valsti, cerība un griba to atjaunot – kā gaismas pavediens tumsas labirintā.  

Vīzijas dzimst cilvēku galvās. Tās piepildās, ja nāk tie, kas tās īsteno. Mūsu Muzejam un tā jaunajām mājām tādu ir pārāk daudz, lai te visus uzskaitītu vai pieminētu. Tie ir ziedotāji, kuru skaits – tūkstoši; devums – miljoni. Tie ir dāsnie dāvinātāji, kas bagātinājuši Muzeja krājumu ar tūkstošiem dokumentu, piemiņas lietu, rakstisko un video liecību un  mākslas darbu, kas Muzeja stāstu padara dzīvu.

Muzejs savulaik tapa kā dāvana Latvijai. Valsts to ir pieņēmusi  un atbalstījusi. Jaunais Muzeja nams ir valsts finansēts.  Visi atjaunotās valsts prezidenti, visas Saeimas un ministru kabineti, visi kultūras ministri ir  atraduši veidus atbalstīt Muzeja darbu un  šī nama tapšanu. Liels paldies Vides un reģionālās attīstības ministrijai par  Būvvaldes veidošanu, kad Rīgas būvvalde projektu noraidīja. Un paldies Finanšu ministrijai, bet it  sevišķi un vistiešāk Valsts nekustamajiem īpašumiem par sadarbību līdz šim un nākotnē. 

Man pašam bijis liels gods un nepārvērtējama iespēja dzīvot līdzi divām Muzeja vīzijām:

Pauļa Lazdas vīzijai 1993. gadā par Muzeju kā lielu vēstures grāmatu, kas pasaulei stāsta patiesību par mūsu vēsturi.

Gunāra Birkerta vīzijai, kas vēsturei dod simbolisku veidolu un telpas, kurās Muzejs var piepildīt savu misiju atcerēties, pieminēt un atgādināt.

Esmu pateicīgs par iespēju palīdzēt šīm vīzijām īstenoties un saku paldies Muzeja saimei un it visiem, ar kuriem man bijusi iespēja kopīgi strādāt, lai tas notiktu.

Mums ir sava valsts. Mums ir pagātnes pieredze. Tumšā pagātne ir pārvarēta,  ceļš uz gaismu ir iezīmēts.  

Bet vēl pār tagadni krīt pagātnes ēnas. Tās atgādina: okupācijas sekas nav pilnībā pārvarētas.  Un brīdina: spēki, kas centās mūs pazudināt melnajā vēstures caurumā vēl arvien darbojas.

Tāpēc ceļā uz gaismu atcerēsimies un atgādināsim paši sev:

  • valsts ir vērtība, kas ik dienas jānosargā;
  • brīvība ir vērtība, kas ik dienas jānopelna.

Citas aktualitātes

Latvijas Okupācijas muzeja rekonstruētajā ēkā būvuzņēmējs SIA “Skonto būve” turpina defektu novēršanas procesu2021. gada 17. septembris
13. augustā VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) svinīgi nodeva atjaunotā Latvijas Okupācijas muzeja...
Latvijas dalībai ANO – 30. Ženēvā atklāj izstādi “BATUN – Baltiešu aicinājums Apvienotajām Nācijām”2021. gada 17. septembris
2021. gada 17. septembrī aprit 30 gadi, kopš Latvija kļuva par Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dalībvalsti....
In Memoriam. Jānis Kukainis (1943 - 2021)2021. gada 17. septembris
Latvijas Okupācijas muzeja biedrība un Latvijas Okupācijas muzeja saime sēro un izsaka līdzjūtību tuviniekiem par Jāņa Kukaiņa,...
Izglītības nodaļas piedāvājums skolām 2021. gada rudenī2021. gada 6. septembris
...