X

Aktualitātes

12 feb 2020 Ēnu diena Latvijas Okupācijas muzejā un izstādē "Čekas vēsture Latvijā" 12 mar 2020 Dokumentālās filmas "Nesalauztās sievietes" izrāde
Kalendāra arhīvs »
Sandras Kalnietes uzruna izstādes

Sandras Kalnietes uzruna izstādes "Cerību raksti" atklāšanā

2019. gada 16. decembris

Eiropas Parlamenta deputātes Sandras Kalnietes uzruna izstādes "Cerību raksti" atklāšanā 2019. gada 13. decembrī Latvijas Okupācijas muzejā


"Es vēlos pateikties Okupācijas muzejam par aizkustinošo izstādi “Cerību raksti”. Holandiešu gleznotājs Rembrants radīja jaunu portreta veidu, kas mākslas vēsturē pazīstams kā portrets - biogrāfija. Katrs rokdarbs, kas aplūkojams šajā izstādē, noteikti ir pelnījis apzīmējumu priekšmets - biogrāfija, jo aiz katra ir tā darinātāja un viņas ciešanu ceļš. Tāpēc šī izstāde ir tik emocionāli spēcīga.

Pirms daudziem gadiem biju Lozannā, Pirmatnējās/raupjās mākslas muzejā. Nosaukumu pat grūti pārtulkot - Musée de l’art brut. Tā kolekcijas darbu autori ir autodidakti - lielākoties vienpatņi, liktens pabērni, no sabiedrības izstumtie, bēgļu nometnēs mītošie, smagas traumas pārdzīvojušie, garīgi trauslie - cilvēki, kam radīšanas process ir nepieciešams kā dziedinošs spēks, kā atbalsta punkts dzīvē. Viņi rada spēcīgas iekšējas vajadzības dēļ. Šī muzeja kolekcija uz mani ir atstājusi neaizmirstamu iespaidu vibrējošā, gandrīz ķermeniski sajūtamā radošā impulsa dēļ. Tāda pat vajadzība radīt bija no  Latvijas izrautajiem un uz Sibīriju uz mūžu izsūtītajiem. Sievietes no bada un ciešanām patvērās rokdarbos, to dziedinošajā spēkā, vīrieši - koka, metāla un citu priekšmetu radīšanā.

Šodien, kad šķietamu uzvaras gājienu svin virtuālā īstenība, daudziem var šķist, ka rokdarbi pieder citam laikmetam. Taču ar katru nākamo gadu kļūst arvien skaidrāks, ka cilvēkam nepietiek ar virtuālo pasauli vien, ka ir liela vajadzība pēc materiālās īstenības, lai savas radošās prasmes rezultātu varētu aptaustīt, pasmaržot, parādīt citiem, glabāt kā ģimenes piemiņas lietu. Īpaši aktīvi atdzimst rokdarbi, kas gadsimtiem ir bijusi īpaša pasaule, kurā sievietes ir patvērušās no dažādajām ģimenes, sociālajām un ekonomiskajām grūtībām, netaisnībām un vardarbības. Rokdarbi ir divējāda pasaule, kurā garīgais un materiālais cieši saskaras un savijās. Strādājot rokdarbus, sieviete ir savā nodabā, pati ar sevi, ar savām domām un izjūtām. Tā ir radīšana, kas ar savu tūlīt redzamo rezultātu sniedz gandarījumu, mierinājumu, atpūtu, prieku. 

Īpaša nozīme rokdarbiem ir kara un posta apstākļos. Tie palīdz sievietēm uz mirkli aizmirst necilvēcīgo realitāti un vismaz uz īsu brīdi garīgi pārcelties citā, labākā pasaulē. Sibīrijā gan izsūtījumā, gan Gulaga nometnēs rokdarbi bija nepieciešami kā dvēseles mierinājums. Tie stiprināja pašapziņu un pašcieņu, tie atdeva piederības sajūtu eiropeiskajai civilizācijai, Latvijai. Tā ir rokdarbu nemateriālā, psihoterapeitiskā loma.

Taču izsūtījumā rokdarbiem bija arī izdzīvošanas nozīme. Pirmajā izsūtījuma gadā mana mammīte Ligita, vecāku lutinātā un adīt neprotošā meitene, izārdīja gabaliņu no sarežģītā mežģīņu rakstā adītas jakas, izpētīja, kā jācilpo un jāvij diegs, un nodibināja adīšanas arteli. Diegus sanesa sādžinieces, kas tos savāca, izārdot vecus auduma un adījuma gabalus, pat kokvilnas zeķu veselās daļas. Pasūtījumu bija daudz, jo raksts bija skaists un daudzām tādu neredzētu jaku gribējās. Kolhoza priekšnieks uz šo darbošanos pievēra acis, gan ar noteikumu, ka jānoada viena jaka dienā. Tā piecām latvietēm - 2 priekšas, 2 piedurknes un mugura - bija iespēja laiku pa laikam izvairīties no smagiem meža darbiem un vēl nopelnīt kādu kartupeli.

Mana mammiņa bija ļoti uzņēmīga meitene. Drīz viņa sāka šūt sādžiniecēm blūzes, svārkus un kleitas. Piegriežņu nebija, taču mammīte to atrisināja asprātīgi - noguldīja uz grīdas savu draudzeni, apvilka tās augumam kontūru un pamatpiegriezne bija gatava. Tālākais bija izdomas un roku veiklības jautājums.

Kā lielu dārgumu es glabāju mammiņas un vecmāmiņas rišeljē tehnikā izšūtās un no spolīšu diegiem adītās sedziņas, kas kopā ar mūsu ģimeni 1957. gada maijā atgriezās no Sibīrijas Latvijā. Tās ir vestas 6000 kilometru un es ceru, ka mans mazdēls tās glabās tik pat rūpīgi, kā es, un kā dārgu ģimenes relikviju nodos saviem vēl nedzimušajiem bērniem."

Citas aktualitātes

Okupācijas muzejs saņem Ulda Danberga dāvinājumu - liecības par ieslodzījuma laiku Sibīrijā2020. gada 28. janvāris
28. janvārī Latvijas Okupācijas muzejā viesojās Uldis Danbergs no Talsu novada Laucienes pagasta, lai dāvinātu...
“Muzeja lielākais izaicinājums ir mainīt cilvēkus”. INTERVIJA ar muzeja direktori Solvitu Vību2020. gada 27. janvāris
Viestura Sprūdes intervija "Latvijas avīzē" ar Latvijas Okupācijas muzeja direktori Solvitu Vību...
Parakstīts līgums ar Latvijas Okupācijas muzeja jaunās ekspozīcijas dizaina veidotājiem2020. gada 22. janvāris
Trešdien, 21. janvārī Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis Valters Nollendorfs un dizaina...
Mēneša priekšmets - ieslodzījumā un svešumā darināti rokdarbi2020. gada 20. janvāris
Šie un citi rokdarbi izmantoti izstādē "Cerību raksti", kas apskatāma pie muzeja sētas Raiņa bulvārī 7. Rokdarbi...