X

Aktualitātes

Kalendāra arhīvs »

Saglabāt uzticību Latvijas valsts idejai un apzināties, ka valsts kā iekārojams dārgums būs jāsargā arī turpmāk

2013. gada 22. janvāris

Okupācijas muzeja ekspozīcijas kuratora, vēsturnieka Ritvara Jansona raksts "Lāčplēša ausis nedrīkstam atdot" portālā ir.lv.

Šogad janvārī Latvijas Okupācijas muzeja pagaidu ēkā - Rīgā, Raiņa bulvārī skolēni iepazīstas ar barikāžu laika notikumiem. 1991. gada 20. janvārī uz šīs ēkas jumta atradās Maskavai pakļautas nezināmas speciālas vienības vīri, kuri raidīja šāviņus gan uz blakusesošo Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēku, gan uz Bastejkalnu. Šķiet loģiski, ka tieši no viņu lodēm krita ministrijas aizstāvis leitnants Vladimirs Gomonovičs, kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, kuri dokumentēja notiekošo. Maskavai pakļautā spēka uzdevums bija provocēt no vietējiem impērijas aizstāvjiem saformētos OMON kaujiniekus ieņemt Iekšlietu ministriju.

Visticamāk, Maskavas provokācijas mērķis bija izsaukt bruņotu pretdarbību no barikāžu aizstāvju puses, lai Latvijā ieviestu tā saukto PSRS prezidenta pārvaldi – ievedot pilsētā karaspēku, likvidējot jaunievēlētās Latvijas Republikas valsts institūcijas un jebkādas demokrātiskās brīvības. Tas neizdevās. Tauta, pat sākotnēji nesaņemot ievēlētās varas akceptu, barikādes bija uzbūvējusi un 20. janvārī disciplinēti tās sargāja. Tautas rokās nebija ieroči. Tās spēks bija ticība Latvijas Republikas atjaunošanai. Ļoti daudzi cilvēki, atceroties to dienu notikumus, atzīst, ka tādu vienotības sajūtu nekad vairāk nav izjutuši.

Ticība valstiskumam ir tas, kas joprojām mums vajadzīgs arī šodien. Bieži vien apkārt esošās negācijas pat latviešos, kuri stāvēja uz barikādēm, raisa domu: sak, vai tāda valsts mums vispār būtu vajadzīga?... Tas sakrīt ar Krievijas varas aprindu un viņu pakaļskrējēju centieniem Latviju mums atspoguļot kā neveiksmīgu valsti („failed state”), kurai vajadzētu pašlikvidēties vai kuru vajadzētu demontēt.

Tādos brīžos es atceros 1991. gada notikumus: kā bija tad, kad mums savas valsts nebija. Uz vienkāršiem garāmgājējiem (kā, piemēram, uz 1991. gada janvāra upuri – skolēnu Ediju Riekstiņu) varēja nesodīti šaut Latvijas Republikas neatkarības noliedzēji. Kritiku neiztur šodienas apgalvojumi par toreiz it kā valdošo pārticību. Jā, tauta uz Doma laukumu barikāžu aizstāvjiem nesa tik daudz sviestmaižu, ka palika pat pāri. Tomēr PSRS saimniekošana jau 1980. gadu beigās bija novedusi līdz kartīšu sistēmai un tukšiem veikalu plauktiem. Lielie rūpniecības uzņēmumi vēl bija saglabājušies tāpēc, ka pirms tam gadu desmitiem bija apgādājuši PSRS militāristus.

Ticību Latvijas valsts idejai var salīdzināt ar mītiskajām Lāčplēša ausīm. Tās zaudējot, mēs zaudēsim savu valsti – vienalga vai tajā būs, vai nebūs eiro naudaszīmes. Ir pārāk daudzi, kuri vēlas šīs ausis noraut.

Uzvaru jāmāk nosargāt
Barikādes bija mūsu uzvara. Bet uzvaru – kā toreiz, tā arī tagad – jāmāk  nosargāt. Te atkal jāatceras 1991. gada mācības. No 1991. gada janvāra līdz augustam, kad PSRS notika pretlikumīgs apvērsums, bija pagājuši septiņi mēneši. Taču šo mēnešu laikā netika izveidots bruņots spēks, kas tautu varētu aizstāvēt pret OMONiešu teroru. Kā to pierāda puča dienas, pat ja šādi bruņoti vīri Latvijas Republikai bija, tad nebija, kas viņus vada. Kaut cik aizsargāta jutās vienīgi Augstākā Padome.
Ir saprotams, ka 1991. gadā Latvijas Republikas vadība nevarēja veidot armiju. Tā nebūtu līdzvērtīgs pretinieks PSRS Baltijas kara apgabalam un saspīlētu jau tā trauslās Latvijas un Maskavas attiecības. Taču pretspēkam OMONiešiem bija jābūt. Pēc puča izgāšanās Latvijas valstij jau bija tik daudz spēka, lai arestētu apvērsuma dalībnieku – Alfrēdu Rubiku. Spēka, lai novērstu OMONiešu aizbraukšanu uz Krieviju, nebija. Gan Rubiks, gan OMONieši toreiz arī Krievijas ieskatā bija noziedznieki. Vēlākie Latvijas lūgumi Krievijai izdot noziedzniekus – OMONiešus izskatās kaunpilni.

Arī šodienas Latvijai ir nepieciešams stiprināt aizsardzības spējas, jo impērijas restaurētāji nekur nav pazuduši. Lai gan pārtikusī Zviedrija izsenis pieder Rietumu pasaulei un nav bijusi ievilkta Krievijas impērijas ietekmes sfērā, NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens 14. janvārī norādīja: Zviedrija nevar paļauties uz garantijām, ka NATO tai palīdzētu ārēja uzbrukuma gadījumā, jo tā nav alianses dalībvalsts. Lai gan Latvija nevar atļauties tādus bruņotos spēkus kā Zviedrija, kura saviem spēkiem spēj sevi aizsargāt vienu nedēļu, mēs toties esam NATO dalībvalsts. NATO aicina dalībvalstis aizsardzībai novirzīt 2% no iekšzemes kopprodukta. Mēs aizsardzībai novirzām tika nepilnu procentu, atskanot žēlabām, ka no Latvijas budžeta milzīgi līdzekļi tiek izlietoti nevajadzīgi.

Ja gribam nodrošināt Latvijas valsts ilglaicīgumu, jāsaglabā uzticība Latvijas valsts idejai un jāsaprot, ka valsts kā iekārojams dārgums būs jāaizsargā no svešiem arī turpmāk. Pagājušogad, pateicoties arī Latvijas vēsturniekiem, barikāžu aizstāvju piemiņa saglabāta Komunistiskā režīma upuru ansamblī Rīgā, Torņkalnā. Barikāžu dalībnieki, tāpat kā latviešu karavīri un nacionālie partizāni ir mūsu tautas varonības un valstiskuma apziņas apliecinājums.  

Citas aktualitātes

Izsludināts konkurss Latvijas Okupācijas muzeja direktora amatam2019. gada 20. augusts
Latvijas Okupācijas muzeja biedrības (LOMB) valde 21. augustā izsludinājusi atklātu konkursu uz Latvijas Okupācijas muzeja...
Muzeja piedāvājums skolām 2019/20202019. gada 20. augusts
Jaunajā mācību gadā Latvijas Okupācijas muzejs skolēniem piedāvā nodarbības "Dzīve Padomju Latvijā", "Kā pēta vēsturi?",...
Iepazīstinām ar Latvijas Okupācijas muzeja krājumu!2019. gada 15. augusts
Austrālijas pilsonības iegūšanas apliecinājums izsniegts 1958. gada 9. septembrī Jānim Straubergam (1930-2016). ...
Iznācis Latvijas Okupācijas muzeja 47. apkārtraksts2019. gada 15. augusts
Visus Latvijas...