X

Aktualitātes

Kalendāra arhīvs »
Molotova–Ribentropa pakts un tā ietekme uz Latvijas valsts suverenitāti

Molotova–Ribentropa pakts un tā ietekme uz Latvijas valsts suverenitāti

2021. gada 24. augusts

Autors: Veronika Sajadova

23. augusts ir pasludināts par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu, jo šajā dienā tika parakstīts Molotova–Ribentropa pakts, kas izmainīja pasaules ainu un vēsturi. Pakta noslēgšanas rezultātā ievērojami cieta arī Latvija, jo kļuva par starptautisko noziegumu upuri un uz pusgadsimtu zaudēja neatkarību. Apskatīsim kā risinājās šie liktenīgie notikumi, un kādas sekas tie izraisīja.

PAKTA NOSLĒGŠANAS GAITA

1939. gada 23. augustā Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS, Padomju Savienība) un Vācija parakstīja „Savstarpējās neuzbrukšanas līgumu”, ko dēvē par Molotova–Ribentropa paktu . Ziņa par līguma parakstīšanu nāca „kā zibens spēriens no skaidrām debesīm” , jo vienā mirklī komunisma un fašisma nesamierināmā cīņa kļuva par sociālisma un nacionālsociālisma ciešu sadarbību, un Vācija pēkšņi vairs nebija agresors. Vienlaikus ar Molotova–Ribentropa paktu parakstīja „Slepeno papildu protokolu”,  kurā puses vienojās sadalīt abpusējo interešu sfēras Austrumeiropā. Somijai, Igaunijai, Latvijai, daļai Lietuvas un Besarābijai bija jānonāk PSRS, bet Lietuvas dienvidu daļai – Vācijas ietekmes sfērā. 

Savukārt 1939. gada 28. septembrī noslēdza „Vācu–padomju Līgumu par draudzību un robežu starp PSRS un Vāciju”.  Tajā pašā laikā tika parakstīts „Slepenais papildu protokols”,  ar kuru grozīja 1939. gada 23. augusta Slepeno papildu protokolu un PSRS interešu sfērā pret samaksu nodeva arī Lietuvas valsts dienvidu teritoriju.

PAKTA NOZĪME

Pakta nozīmi visprecīzāk raksturo tā noslēgšanā ieinteresētās puses. Piedāvājumu kopā ar Savstarpējās neuzbrukšanas līgumu noslēgt Slepeno papildu protokolu, kur būtu konkrēti noteiktas Vācijas un PSRS interešu sfēras, bija izteikusi Vācija. Naktī no 21. uz 22. augustu Ā. Hitlera un J. Ribentropa vairāku stundu ilgstošās apspriedes laikā bija nolemts piedāvāt J. Staļinam vairāk nekā viņš varēja gaidīt. Lai gan PSRS deva konceptuālu piekrišanu pakta parakstīšanai ar Vāciju, tā tomēr nebija atteikusies no sadarbības ar Lielbritāniju un Franciju. Tāpēc Ā. Hitlers nolēma ar savu piedāvājumu noniecināt jebkurus Lielbritānijas un Francijas manevrus un pamudināt J. Staļinu „aizdedzināt rezerves tiltus” .

Padomju valdība nevarēja nenojaust, ka Vācijas puses vairākkārt izteiktā vēlēšanās parakstīt līgumu ar PSRS pēc iespējas ātrāk un ne vēlāk par 23. augustu liecināja tikai par vienu – līdz kara sākumam atlikušas dažas stundas. Apspriedē pie Ā. Hitlera kara sākumu plānoja 26. augustā, un tikai vēlāk to pārcēla uz 1. septembri.  Tāpēc J. Staļins labi apzinājās pakta noslēgšanas lietderību un sekas, piemēram, viņš precīzi norādīja: „Ja mēs noslēgsim savstarpējās palīdzības līgumu ar Franciju un Angliju, Vācija atteiksies no Polijas un sāks meklēt modus vivendi  ar Rietumvalstīm. Karš tiks novērsts, bet tālākie notikumi var kļūt bīstami PSRS. Ja mēs pieņemsim Vācijas priekšlikumu noslēgt ar to neuzbrukšanas paktu, tā, protams, uzbruks Polijai, un Francijas un Anglijas iejaukšanās šajā karā būs neizbēgama. Rietumeiropā sāksies nopietns satraukums un nekārtības. Šajos apstākļos mums būs daudz iespēju izvairīties no tieša konflikta, un mēs varam cerēt uz izdevīgu iekļaušanos karā.”

PAKTA IETEKME UZ LATVIJAS VALSTS SUVERENITĀTI

23. augusta Slepenajā papildu protokolā minēts, ka Latvija un citas Baltijas valstis piedzīvos „teritoriāli politiskos pārkārtošanas gadījumus”. Izpratne par tiem skaidri rodas no J. Staļina vārdiem, kurus viņš teica dažas dienas pirms 28. septembra protokola parakstīšanas: „Vācija mums sniedz pilnīgu rīcības brīvību Baltijas valstīs”. Un, kad dienu pirms protokola parakstīšanas J. Ribentrops interesējās, vai PSRS negrasās „realizēt lēnu iekļūšanu Igaunijā, bet, iespējams, arī Latvijā”, tad J. Staļins atbildēja apstiprinoši, taču precizēja, ka tur „tomēr uz laiku tiks atstāta esošā valdības sistēma, ministrijas un tā tālāk”.

Jāatzīmē, ka 1939. gada 28. septembrī PSRS noslēdza Savstarpējo palīdzības līgumu ar Igauniju, bet 1939. gada 5. un 10. oktobrī attiecīgi ar Latviju un Lietuvu. Vēlāk – 1939. gada 25. oktobrī J. Staļins sarunā ar Kominternes izpildkomitejas ģenerālsekretāru G. Dimitrovu paziņoja: „Padomju vadība uzskata, ka ar savstarpējās palīdzības paktiem ar Igauniju, Latviju un Lietuvu ir atrasta forma, kura ļaus Padomju Savienībai iekļaut savā orbītā virkni valstu. Tikai tam pagaidām ir nepieciešams stingri ievērot to iekšējo režīmu un suverenitāti, necenšoties panākt sovetizāciju. Pienāks laiks, kad viņi paši to izdarīs [V.S.].” 

Laiks pienāca 1940. gada 16. jūnijā, kad PSRS izvirzīja Latvijai ultimātu. Vēlāk Latvijas teritorija tika okupēta un anektēta, bet iedzīvotāji pakļauti nežēlīgām represijām: masveidā nogalināti, nepamatoti ieslodzīti un spīdzināti, izsūtīti tūkstošiem kilometru tālu no dzimtās zemes, nodarbināti spaidu darbos un spiesti dzīvot necilvēciskos apstākļos. Šie notikumi kardināli mainīja Latvijas vēsturi un novirzīja Latvijas attīstību uz smaga ceļa.

PAKTA NOVĒRTĒJUMS

Molotova–Ribentropa pakts un slepenie papildu protokoli nesatur savstarpējās norādes, taču, kā cieši saistīti dokumenti, tie ir vērtējami kopā.

PSRS Tautas deputātu kongress 1989. gada 24. decembra lēmumā „Par PSRS un Vācijas 1939. gada neuzbrukšanas līguma politisko un tiesisko novērtējumu”  norādīja, ka ar Vāciju noslēgtie slepenie protokoli ir juridiski nepamatoti un spēkā neesoši kopš to parakstīšanas brīža.  Pie līdzīgiem secinājumiem nonāca arī Vācija savā 1989. gada 1. septembra deklarācijā. Vācija raksturoja slepenos papildu protokolus kā apkaunojošu uzbrukumu starptautiskajām tiesībām. Tā deklarēja, ka protokoli nevar attaisnot starptautisko tiesību pārkāpumus, kurus veica Vācija un PSRS.  Savukārt Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome 1990. gada 4. maija Deklarācijā „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” atzina Molotova–Ribentropa paktu par prettiesisku. 

NOSLĒGUMS

Noslēdzot Savstarpējās palīdzības paktu un slepenos papildu protokolus, PSRS un Vācija sadalīja Eiropu divās interešu sfērās. Šīs vienošanās sniedza PSRS „pilnīgu rīcību brīvību”, ļaujot okupēt Latviju un citas Baltijas valstis, kā arī veikt starptautiskos noziegumus pret šo valstu iedzīvotājiem. Pusgadsimtu vēlāk šo dokumentu noslēgšanu nosodīja gan PSRS, gan Vācija.

Ar Eiropas Parlamenta 2008. gada 4. septembra deklarāciju 23. augusts ir pasludināts par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu. Tādējādi tiek paturēti atmiņā masu deportāciju un iznīcinātie upuri, un vienlaicīgi nostiprināta demokrātija, miers un stabilitāte mūsu kontinentā.

Citas aktualitātes

Latvijas Okupācijas muzeja rekonstruētajā ēkā būvuzņēmējs SIA “Skonto būve” turpina defektu novēršanas procesu2021. gada 17. septembris
13. augustā VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) svinīgi nodeva atjaunotā Latvijas Okupācijas muzeja...
Latvijas dalībai ANO – 30. Ženēvā atklāj izstādi “BATUN – Baltiešu aicinājums Apvienotajām Nācijām”2021. gada 17. septembris
2021. gada 17. septembrī aprit 30 gadi, kopš Latvija kļuva par Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dalībvalsti....
In Memoriam. Jānis Kukainis (1943 - 2021)2021. gada 17. septembris
Latvijas Okupācijas muzeja biedrība un Latvijas Okupācijas muzeja saime sēro un izsaka līdzjūtību tuviniekiem par Jāņa Kukaiņa,...
Izglītības nodaļas piedāvājums skolām 2021. gada rudenī2021. gada 6. septembris
...