X

Aktualitātes

Kalendāra arhīvs »
Ieskats Latvijas Okupācijas muzeja Krājumā: Vitolda Snipka stāsts

Ieskats Latvijas Okupācijas muzeja Krājumā: Vitolda Snipka stāsts

2020. gada 16. decembris

Latvijas Okupācijas muzejs aicina ieskatīties muzeja krājumā esošā laika video un foto liecībā. Stāsts, kā jau daudzi tā laika vēstneši, ataino dzīves apstākļus izsūtījumā.

Vitolds Snipkis dzimis 1932. gada 10. jūlijā “Strautiņu” mājās Cīravā.. Vitolda tēvsJānis Snipkis bija kalējs. Viņš apprecējās ar Olgu Neimani. Pēc kāzām Olgai Neimanei vecāki novēlēja māju “Strautiņi”. Būdams kalējs, Jānis Snipkis diezgan ātri spēja iekrāt naudu, lai iegādātos kaimiņos esošo saimniecību “Avotiņi”. Kopējā abu saimniecību platība bija 38 ha.

Vitolda Snipkis ģimenē bija četri bērni: Vitolds, māsaSilvija, (dzimusi 1935. gadā), brālis Egons (dzimis 1938. gadā), māsa Zigrīda (dzimusi 1941. gadā). Ģimene varēja savās mājās dzīvotun saimniekot tikai līdz Padomju Savienības okupācijai. 1940. gadā pēc Padomju okupācijas sākās Snipkis ģimenes dzīves postīšana, liela daļa no “Avotiņu” zemes tika atņemta un atdota citiem. Kad Latviju pakļāva acistiskās Vācijas okupācija, Jānis Snipki iesauca Vācijas armijā.
1949. gadā - 25. martā Vitoldu Snipki ar ģimeni deportēja uz Kalačinsku Omskas apgabalā.

Dzīve izsūtījumā.

Mājā, kurā dzīvoja Vitolds Snipkis ar ģimeni, viss tika iekārots paša rokām. Mājas sauca par barakām. Nevarēja pateikt, no kādiem laikiem māja ir, kad būvēta un kas īsti ir bijis mājas iekšienē. Sovhoza centrā tādas bija vairākas, visas sauca par barakām.

Tajās barakās, kurās dzīvoja Vitolds Snipkis, bija divas istabiņas un virtuvīte. Istabā, kurā dzīvoja Snipkis ģimene, bija paštaisīts akumulatora lādētājs. Tas bija nepieciešams, lai pārvietotos. Ar laiku Vitolds sakrāja naudu un 1955. gadā iegādājās motociklu K-125 par 700 rubļiem. Motociklam bija nepilnības, bet jauns puika būdams, Vitolds - apņēmās un laboja motociklu. Tā kā Vitolds strādāja par elektriķi un viņam bija pieeja darbnīcām, kurās bija iekārtotas arī virpas, kaltuve, tad iztrūkstošas detaļas varēja izveidot uz vietas. Kā pats Vitolds Snipkis smej, ne katram tas bija pa spēkam, tāpēc viņš jutās lepns un gandarīts, ka spējis paša rokām labot savu motociklu.

Par dzīvi un attiecībām ar citiem Kalačinskā dzīvojošajiem Vitolds Snipkis izsakās:

Attiecības ar krieviem bija dažādas. Kā elektriķim nācās iet pa mājām, skatīties, cik, kurš ir notērējis elektrību. Bija krievi, kas saprotoši attiecās pret mums (izsūtītajiem), bija tādi, kas nesaprata, kas mēs esam…. Lai gan mēs bijām Sibīrijā, tomēr mēs bijām jauni, dzīve tikai sākās. Dažam krievam bija IŽ motocikli. Gadās, ka dažreiz tie neiet. Latviešu puikas montēja un remontēja tos IŽ. Beigās, caur pieredzi, latvieši sāka labot motociklus. Tā labojot sadraudzējāmies, un sāka mums vairāk uzticēties. Dažreiz pat iedeva moci braukāties. Protams, ar laiku apnīk, ka ar svešu moci jābrauc, tāpēc sākām meklēt, kā un kur sev dabūt ar motociklu. Kas vien atlika, meklējām pat vecus bleķus, kopā likām.”

Kā vienu no pārmaiņām  izsūtījumā Vitolds min Staļina nāvi. Pēc Staļina nāves 1953. gadā varēja novērot patieso attieksmi pret viņu. Vitolda Snipkes ģimene bija neitrāla, citas ģimenes nobirdināja asaras. Bet kopumā visi cerēja uz labāku stāvokli, pārmaiņām. Sovhoza centrā Vitolds ar ģimeni bija palikuši vienīgā latviešu ģimene. Pārējās ģimenes pamazām tika nomitinātas citviet.

Par iztiku un iespēju nopelnīt Vitolds Snipkis izsakās, atceroties pirmos gadus.

Mēs dzīvojām bez perspektīvas, šodienai, ar cerību, ka visam drīz jābeidzas, ka jāatgriežas atpakaļ tur, kur man jābūt. Strādājām, kaut ko ar maksāja, personīgi mums nebija saimniecības. Iztikām tikai uz to, ko nopelnījām. Pirmie gadi bija grūti. Nezinājām, pietiks vai nepietiks. Pēdējos gados, pēc Staļina nāves, dzīves apstākļi mazliet uzlabojās.”

Kā pats Vitolds Snipkis atzīmē, izsūtījumā viņus uzraidzīja. Katru mēnesi bija jāiet atzīmēties pie komandanta, ka neviens no ģimenes nav izbēdzis, miris vai saslimis. Komandants bija čekists, viņš bija tas, pie kura atzīmējās deportētie Kalačinskā. Arī ārpus ikmēneša atskaitei, ja kāds saslima un ārsts bija noteicis iziet apskati, tad bija problēma, jo rajonā nebija neviens izmeklējuma punkts. Tādos gadījumos bija jābrauc uz Omsku. Saprotams, ka nevienu nelaida vienu pašu, vienmēr bija pavadošā persona, čekists. Vienreiz Vitoldam Snipkim pašam bija jābrauc braukt uz Omsku. Viņam arī līdzi devās viens čekists.

Varētu nodomāt, ka čekisti bija skarbi, bet šis bija tāds lāgs vīrs. Omskā Čekistam dzīvoja brālis, mēs pie tā brāļa nakšņojām. Varētu padomāt, ka Čekista brālis dzīvotu savādāk, kā mēs. To pašu auzu putru ēda, līdzīgi kā mēs dzīvojām. Pieticīgi. Ar to pašu auzu putru cienāja...”

Darbs. 

Vitolda Snipkis tēvs strādāja par kalēju sovhozā.. Ierodoties nometinājuma vietā 9. aprīlī, deportētajiem paziņoja, ka darbā jābūt jau 12. aprīlī. Vitolda Snipkis tēvs tika norīkots darbnīcās par kalēja palīgu sākotnēji, vēlāk kļūdams par sovhoza galveno kalēju. Pats Vitolds Snipkis sāka strādāt kā gadījuma darbinieks, devās mežā pēc žagariem, gāja uz noliktavu tīrīt labību. Gadījuma darbos peļņa ir tāda, kāds ir sagādātais darbs.

Vitolda Snipkes tēvam darbnīcā bija vajadzīgs uzsitējs, tāpēc pamazām Vitolds pārgāja pie tēva strādāt. Nostrādāja pie tēva vairākus gadus, pat sanāca iekrāt, jo bija daudzi darbi, kuriem nepieciešams bija kalējs. Iekrātā summa sanāca ap 500 – 600 rubļus mēnesī. Tai pašā laikā, spriežot pēc darba smaguma, Latvijā peļņa būtu bijusi ap 1000 rubļiem mēnesī.

Tā kā Vitoldam Snipkim skolā patika fizika it īpaši elektronika, citi ļoti aši ievēroja viņa interesi un izpratni par elektrību, pamazām sarunāja viņam darbu pie radiolīnijām. Sovhozā bija radio mezgls, Vitolds Snipkis vilka radio līnijas pa mājām. Tā sākās darbs pie elektrolīnijām un radio mezgliem. Katru mēnesi bija jāiet, jāskatās, cik katrā mājā tika notērēta elektrība. Ļoti bieži vietējie un izsūtītie, kuriem palaimējās, ka viņu mājās ievelk radiolīnijas, bija pateicīgi un pat nereti lielījās kaimiņiem par jauno mājas sastāvdaļu.

Svētku svinēšana.     

             

Uz jautājumu par ziemassvētkiem Vitolds Snipkis atbildēja diezgan mums neierasti.

Ziemassvētkus mēs svinējām, parasti mums bija tā. Upsēdē mums dzīvoja laba tante, mātes māsa. Ziemassvētku laikā viņa mums parasti atsūtīja kādu paciņu. Paciņas varēja sūtīt. Reizē paciņā ar sūtījumu ielika arī ziemassvētku eglīti. Tikai tā mēs tikām pie eglītes. Skujkoku mūsu pusē, kur tikām nomitināti, nebija, bija tikai lapu koki. Uzstādījām savu eglīti, izpušķojām. Ziemassvētkus svinējām savā garā, savā ģimenes lokā. “

Vitolda Snipkis ģimene svinēja arī citus svētkus. Klusībā tika svinētas Lieldienas, dzimšanas un vārda dienas. 18. novembris netika svinēts, tikai pieminēts, toties pārējie svētki notika draugu un paziņu mazā lokā.

Vitoldu Snipkis ar ģimeni atbrīvoja 1956. gada 1. oktobrī. Pēc atbrīvošanas viņš atgriezās Latvijā. Pēc gada viņš atgriezās Kalačinskā, lai apmeklētu māsas Silvijas un vecāmātes Minnas kapus. Pats atminās, ka, ja tagad tur dotos, nespētu atrast ceļu, jo viss ir aizaudzis.


No kreisās: Zigrīda Snipke, Minna Snipke un Egons Snipkis. Visi sēž pie galda. Uz galda atrodas sapušķota ziemassvētku eglīte. Eglīte atsūtīta paciņā no Latvijas.


131130975_693248444893534_5224748518403627137_n

Pie rotātas Ziemassvētku eglītes: pirmajā rindā no kreisās puses - Minna Snipke, Zigrīda Snipke, Olga Snipke un Jānis Snipkis. Otrajā rindā no kreisās puses Vitolds Snipkis un Egons Snipkis. Eglīte atsūtīta paciņā no Latvijas. Omskas apgabalā, Gorjkovskas rajonā 1955. gada 25. decembrī.


Deportētie svinību laikā. Omskas apgabals Gorjkovskā 1956. gada 1. augustā.


No kreisās Nikolajs Rudzuroga, Vitolds Snipkis. Vīriešiem galvā ausaines un mugurā vatenis. Viņi sēž uz motocikla. Omskas apgabals Gorjkovskas rajons 1955. gads.

Citas aktualitātes

Barikādēm - 30. Piedāvājam ieskatu Latvijas Okupācijas muzeja krājumā2021. gada 20. janvāris
Attēlā: Barikādes Amatu ielā Vecrīgā. 1991. gada janvāris. Fotogrāfs Valdis...
Muzeja vēsturnieka video stāsts par 1991. gada janvāra barikāžu notikumiem2021. gada 15. janvāris
Aicinām noskatīties epizodi video stāstu sērijā "No okupācijas līdz brīvībai", kurā Latvijas Okupācijas muzeja...
In Memoriam. Biruta Abuls (28.07.1929-11.01.2021.)2021. gada 15. janvāris
Latvijas Okupācijas muzeja biedrība un Latvijas Okupācijas muzeja saime sēro par Birutas Abuls, ilggadējās muzeja...
Okupācijas muzejs un izstāde Stūra mājā slēgta līdz 2021. gada 7. februārim2020. gada 18. decembris
Saistībā ar ārkārtas situāciju valstī Latvijas Okupācijas muzejs slēgts no 2020. gada 20. decembra līdz 2021. gada 7....