X

Aktualitātes

Kalendāra arhīvs »
Iepazīstinām ar muzeja audiovizuālo materiālu krājumu - Šmulderu ģimenes stāsts

Iepazīstinām ar muzeja audiovizuālo materiālu krājumu - Šmulderu ģimenes stāsts

2020. gada 17. jūnijs

Uzsākam jaunu rubriku Okupācijas muzeja interneta vietnē "Mēneša stāsts". Jūnijā piedāvājam iepazīties ar Šmulderu ģimenes stāstu, kuru no muzeja 2399 lielā videoliecību krājuma publicēšanai sagatavoja Iveta Mediņa.

Šovasar aprit 80 gadi, kopš 1940. gada 17. jūnijā Latvijā ienāca PSRS  karaspēks un sākās okupantu īstenotās represijas pret tiem, kurus uzskatīja par bīstamiem padomju varai. 1941. gada 14. jūnijā 15 425S cilvēki, tostarp 3751 bērns vecumā līdz 16 gadiem, tika deprotēti no Latvijas. Līdz liktenīgā 14. jūnija rītam viņi bija seši, vecāki - Voldemārs un Alma Šmulderi un viņu četri bērni - Modris, Daina, Inese un Aivis. 1941. gada jūnijā tēvam, kuģubūves inženierim, bija 51 gads, mātei, skolotājai pēc profesijas - 40 gadi, Modrim - 15, māsām nepilni 12 un 9 gadi, bet brālītim gads un viens mēnesis.



Attēlā no kreisās: Alma, Daina, Inese, Modris un Aleksandrs Šmulderi. 1939. gada rudens. Latvija, Rīga. 

Voldemārs Aleksandrs Šmulders (1890–1942) - nošauts Usoļjes nometnē. Māte Alma (1901) - mirst nometinājumā Krasnojarskas novadā 1943. gadā. Bērni Daina (1929), Inese (1932) un Aivis (1940) - Latvijā atgriežas 1946. gadā.

 

AR SAKNĒM IZRAUTIE

Kaut arī jau gadu laiks vairs negāja “vecās sliedēs”, tomēr 14. jūnija rīts šai ģimenei vēl nevēstīja neko ļaunu. Voldemārs Šmulders, pilsētas satiksmes pārvaldes priekšnieks, bija devies uz darbu, bet abas meitas - Daina un Inese palīdzēja mammai Almai, kura auklēja gadu veco dēliņu. Aivis pēc nesen pārciestās vēdera operācijas bija vārgs, raudulīgs un pats vēl nestaigāja.

Tad atskanēja liktenīgais zvans. Durvis atvēra Daina un ieraudzīja četrus vīrus, kuriem rokās bija šautenes ar durkļiem. Tie ienāca iekšā un sāka runāt krieviski. Alma bērniem paskaidroja, ka visus vedīšot prom un tāpēc ātri jāsakravā mantas.

Mammiņa bija ļoti mierīga”, atceras Daina,“ņēma no gultām segas un krāva iekšā drēbes. Viņa teica, lai arī mēs vācam savējās, bet mums jau tā saprašana tāda bija, kāda bija… Nolēmu, ka svarīgi paņemt līdzi slidas, taču mammiņa lika tās izmest laukā, jo drīkstot ņemt tik, cik varot panest. Tā kā bijām seši cilvēki, tad sataisījām sešas paunas, bet nekas jau netika salikts ar apdomu. Neiedomājāmies ne karoti paņemt, ne nazi, ne šķēres. Laimīgā kārtā paņēmām vismaz ķemmi. Mammiņai līdzi bija rudens mētelis, kaut gan vajadzēja ņemt ziemas drēbes. Aizbraucām vasaras kurpēs. Vienā no paunām centāmies nemanīti ielikt cukura krājumus, taču tie vīri visu laiku vaktēja. Viens bija īpaši aktīvs - uzvārdā Gavars. Tas skraidīja pakaļ mammiņai un pieskatīja. Pārējie trīs sēdēja viesistabā uz krēsliem, šautenes turot starp kājām, ar štikiem uz augšu. Tie neizskatījās agresīvi. Šķita, ka viņiem mūs pat žēl… Tēvs atbrauca mājās, kad viss jau bija sakrāmēts. Smagā mašīna stāvēja pie vārtiņiem. Skatījos uz mūsu māju, man likās, ka redzu to pēdējo reizi. Es kliedzu.”

Modris tobrīd nebija Rīgā, jo vasaras brīvlaikā strādāja pie lauku radiem. Viņš Rīgā ieradās dažas stundas vēlāk. Laikam jau puisim laimējās - ja tā, protams, var teikt, piecpadsmit gadu vecumā paliekot vienam un, zaudējot gan vecākus, gan mājas…

 

SĀPJU CEĻI

Viņus aizveda uz Šķirotavas staciju, kur stāvēja sarkani vagoni ar restotiem lodziņiem. Aiz tiem cilvēku sejas - viena pie otras, durvīm pāri metāla stienis. Vakarā vīriešus nošķīra no ģimenēm. Tā bija pēdējā reize, kad Alma un bērni redzēja Voldemāru. “Mēs nebijām salikuši tēva drēbes atsevišķi, viss bija kopā. Mamma paspēja iedot tēvam rudens mēteli, vatēto segu un klaipiņu maizes. Tēvs aizgāja plānās kurpēs, bet aukstums jau nāca virsū,” stāsta Daina Ģērķe,vagonos bija plaukti, divos stāvos. Cilvēki, kuri tika augšējos, bija laimīgi - guļot uz vēdera, varēja skatīties pa logu. Tā bija saskare ar ārpasauli. Mēs visu ceļu neredzējām neko.

Ūdens nebija. Par mazgāšanos nevarēja būt pat runa - labi, ja pietika ko padzerties.  Tualete - trīs kopā sasisti neēvelēti koka dēļi, pa kuriem nekas neslīdēja nost. Un kā gan bija iespējams visu klātbūtnē tupēt uz tiem?! Cilvēki taču gulēja turpat blakus. Tāpēc pirmais, ko darīja, mēģināja ap ateju sakarināt palagus apkārt…”


Kopš 14. jūnija rīta vagonā bija pavadītas vairākas nedēļas un bērni vairs nespēja pastaigāt. Kājas bija atrofējušās. Novosibirskā ļaudis sadzina milzīgā baržā un sākās brauciens pa Obu. Daina atceras, ka turpat uz liellaivas vārīja ūdeņainu kāpostu strēbekli, no kura visiem piemetās bada caureja: “Un atkal tās briesmīgās tualetes - mazas būdiņas ar riņķi virs ūdens, pie kurām stāvēja milzu rinda ar cilvēkiem. Šķita, ka tās būdeles tūlīt ielūzīs. Pēc kāda laika mūs atkal sadzina vagonos. Braucām arvien tālāk un tālāk. Pretī nāca ešeloni ar kara tehniku. No karavīriem sapratām, ka sācies karš.”

Nākamā pieturvieta bija Tevriza. “Tālu no civilizācijas,” saka Daina, “pieaugušie - analfabēti, radio nebija, avīzes līdz ciematam nenonāca. Pirmo nakti gulējām pie ciema kalēja, uz savām paunām. Visa nakts pagāja blaktis dzenājot. Mazo brālīti burtiski ēda nost. Otrā dienā aizgāju pie komandanta un lūdzu, lai mūs pārvieto citur, kur nav blaktis. Komandants sāka smieties un teica - mums visur ir blaktis, pat mežā.”

Pēc tam sākās brauciens ar plostu uz Malo Muromku. Sādžas iedzīvotāji bija 30. gados izvestie kulaki. Tie daži, kuri izdzīvoja, pa šiem gadiem bija iekopuši zemi un uzbūvējuši mājas. Mūs nomitināja pie saimnieces, kuru sauca Apožņikova. Priekšniecība viņu ciest nevarēja. Tāpēc mūs ar mazu bērnu ielika viņas izbā - lai sariebtu. Zināmā mērā mums paveicās, jo tikām pie kulakiem, kuri bija cietušie paši. Viņus izsēdināja taigā daudz sliktākos apstākļos. Tie bija apmiruši vēl vairāk nekā mēs. Jā, viņi nespēja saprast mūs kā inteliģentus un civilizētus cilvēkus, bet neizturējās kā pret fašistiem.”

Kartupeļu mizas un zivju ķidas

Alma bija izlūgusies kolhoza priekšsēdētājam litru vājpiena, ko ik dienu dot  mazajam bērnam. Bet drīz vien arī citi sāka prasīt. Tā kā priekšsēdētājs visus lūdzējus nevarēja apgādāt, tad atteica vispār. Sākumā, vasaras mēnešos izsniedza maizi -  500 gramus pieaugušajiem, 300 gramus - bērniem, slimajiem un vecajiem. Beidzot tikai 100 gramu. Tad vairs nedeva nemaz. “Bija jācer uz to, ko vari pārdot, vai nozagt,” atceras Daina, “bet kaut ko pārdot bija gandrīz neiespējami. Pret vilnas segu izdevās iemainīt vecu emaljētu katliņu un krūzīti. Mums līdzi bija daudz palagu, kuri gāja labi. Vietējie uz palagiem negulēja, taču šuva no tiem drēbes.”

Tiem, kuri strādāja valsts darbā, piemēram, zivju pārstrādes artelī, bija kaut nedaudz vieglāk. Viņiem mēnesī pienācās 300 gramu sviesta, puskilograms cukura, drusciņa tvaicētu graudu un kāds mazumiņš miltu. Tāpēc arī Alma gribēja pieteikties uz zveju, bet saimniece atrunāja - neizturēsi: “Ledus ir 80 centimetrus biezs. Jāizkaļ viens āliņģis, kurā ielaiž tīklu un otrs, pa kuru jāvelk ārā. Cimdos strādāt nav iespējams, momentā sasalst un salūzt. Ūdenī var tikai ar plikām rokām. Arī bērnus nāksies pamest vienus uz pāris nedēļām.”

Rudenī, kad kolhoza laukā noraka kartupeļus, uz tiem laida virsū cūkas, lai nokopj atlikušos. Cilvēki tos nedrīkstēja pievākt, jo skaitījās zagšana. Paveicās, ja dabūja iemainīt no vietējiem kādu kartupeli. Alma rīvēja trīs tupeņus dienā, uzlēja verdošu ūdeni, atdzesēja un deva bērniem lēnītiņām dzert. Dažreiz izdevās nopirkt kartupeļu mizas. Tās raudzēja uz plīts virsmas un cepa plāceņus. Vārīja arī kartupeļu lakstus.

Vietējā artelī nodarbojās ar zivju sālīšanu. “Dažreiz mammiņa pa pazīšanos dabūja vārītas zivju iekšas, no kurām bija nosmelta eļļa. To ņēmām aizdaram - šausmīgi rūgta, jo klāt bija žultspūšļi. No zvīņām vārīja galertu. Asakas žāvēja un berza miltos. Rasolu no siļķu mucām lika sāls vietā. Nebija arī cukura. Pēdējo mazumiņu glabāja sērkociņu kastītē. Taupīja Aivim, jo smadzenēm, lai tās normāli attīstītos, ir vajadzīga glikoze. Mazais brālītis ēda to pašu, ko mēs, cita jau nekā nebija. No rītiem mūs ilgāk guldināja, lai nav jāmokās ar bada sajūtu,” stāsta Daina Ģērķe, “reiz mamma stipri sagrieza roku. Asinis pilēja zemē. Kaimiņiene Gobas kundze skatījās uz tām un teica, lai dodot puikam pasūkt. Un mammiņa deva sūkt tās asinis.

Viena no bijušām istabas biedrenēm atceras skatus, kā tajā mājiņā, kur visi vasarā dzīvojām, mans brālīti skatās pa logu - plikais dibentiņš krunkains, vēders liels, kājiņas tieviņas, līkas… Aivis nepārtraukti īdēja. Paraudāt vairs nebija spēka. Viņam visu laiku gribējās ēst. Gobas kundze teica mammiņai - tu nevelc to mazo, vienalga neizvilksi, velc meitenes! Bet mammiņa tā nevarēja, līdz pēdējam cerēja, ka izvilks mūs visus.”

GOVS

Saimniecei, pie kuras mitinājās Alma ar bērniem, bija govs. Zāli pļaut nedrīkstēja, toties kolhozs atvēlēja salmus. Tad nu arī lopiņš attiecīgi ražoja, kā jau ar salmiem barots: “Atceros, atnāk saimnieces puika Markelka un es prasu - cik šodien mamma izslauca? Viņš saka - trīs karotes, tējai pieliet klāt pietikās. Tad pienāca brīdis, kad Apošņikovu govs kājās vairs necēlās. To ievilka “izbā”, kur gulējām uz grīdas, blakām mūsu paunām - ar asti pret durvīm, kur briesmīgi vilka aukstums. Saimniece mūs ielaida gultā. Bija jāsaguļ visiem četriem – mammiņa ar brālīti uz vienu pusi, mēs ar māsu - uz otru. Pati saimniece uzlīda uz krāsns. Tā nu mēs kopā ar to govi dzīvojām.”

Pēc kāda laika kļuva skaidrs, ka nabaga lopiņam gals ir klāt. Kad govi nokāvuši, viņai iekšā bijis dzīvs teliņš. Saimniece gribējusi mest ārā, sacīdama, ka nedrīkst tādu ēst, jo esot “paganna” - pagāniski. “Mammiņa izlūdzās, lai nedzimušo teliņu nemet prom, bet atdod mums. Atceros, ka vārīja zupu, tik garšīga bija!” stāsta Daina, “līdz pavasarim pavisam novārguši bijām. Tad sāka kartupeļus stādīt. Krievi mūs ņēma zemi rakt. Bija sarunāts, ka iešu palīgā pie vienas vecmāmiņas – par to man došot spaini ar kartupeļiem, ko gribējām iestādīt, lai nākamajā ziemā būtu vieglāk. Dažas reizes iedūru lāpstu zemē, bet nebija jau spēka parakt. Tajās mājas man iedeva pusspaini kartupeļu. Vairāk nedeva. Atceros, kā tajā pavasarī to pusspaini kartupeļu stādījām un, cik grūti bija zemē likt, jo gribējās tūlīt pat apēst. Es tobrīd domāju - vai mēs vispār nodzīvosim līdz tam laikam? Vai izvilksim, kamēr tie izaugs? Tie kartupeļi neizauga. Kāds tos izraka.

“OI, UMRJOŠ TI, IVANOVNA…” 

Pavasarī māte darbos vairs negāja. “Nevarēja. Pa ziemu bija pārāk švaka palikusi. Sēdēja mājās un vārīja balandu. Māsiņa lasīja zāli, mammiņa vārīja - ieliek katlā, lai ūdenī sakrīt, liek atkal klāt - biezumam. Nāca rudens, redzējām, ka ar kurināšanu būs traki. Gājām uz mežu, kur ar visām saknēm bija izgāzti jaunie bērziņi. Vilkām tos laukā un lauzām, jo nebija jau cirvja vai zāģa. Kaut gan saka, ka septiņi cilvēki vienas krāsns siltumu izdala, Sibīrijā tas siltums nederēja. Siltumu varētu dabūt, ja būtu īsta plītiņa. Bet tā plītiņa tāda - virsū lemesis, apakšā sakrauti ķieģeļi. Labi, ka mums segas bija, gulējām visi četri kopā, viens otru sildīdami, bet pa nakti ūdens jau bija sasalis.

Vienreiz bija ienākusi kaimiņiene krieviete un saka - ”oi, umrjoš ti Ivanovna…”  Mammiņa bija Jāņa meita, tur viņu par Ivanovnu sauca. Pienāca 1943. gada 28. janvāris.  Pamodos, kad mammiņai bija sākusies agonija. To es sapratu. Iepriekš vietējo ārstu bijām atveduši, 30. gados izsūtītu feldšeri. Viņa atnāca, paskatījās un teica: “Krējums vajadzīgs, sviests, piens, maize vajadzīga.” A nav nekā... Tā jau bada lieta, ko tur varēja ārstēt. Tad mammiņa nomira. Pirms tam bija runa, ka ieģērbs tautas drēbēs, taču saimniece teica, priekš kam kapā tādi brunči, labāk lai pārdod. Arī Milberga kundze teica, ka nevajag - vēl izraks tā apģērba dēļ. Ieģērbām mammiņu puķainā kleitiņā.”

Abas meitenes ar ragaviņām aizvilka mammu līdz kapam. Kāds nu tur kaps - kolhoza kalējs Šņegerjovs bija izracis dziļu nišu sasalušajā zemē un ieklājis tajā salmus, jo zārka jau nebija. Kalējs paņēma Almu uz rokām, iecēla iekšā, pēc tam aizlika priekšā dēli un uzmeta virsū sasalušos zemes gabalus. 

Mammiņu apglabāja un mēs gājām prasīt, lai mums palīdz. Tā kā bijām trīs, mums katram deva kilogramu sasalušu kartupeļu vai arī trīs kilogramus mazu zivtiņu. Dažreiz piešķīra miltus. Reiz pati izcepu maizi un kristīgi sadalīju. Brālītim iedevu viņa daļu. Aivis toreiz gandrīz nomira. Nezināju, ka nedrīkst dot badā mērdētam bērnam siltu maizi.

Šausmīgi utains viņš bija. Dabūju šķēres un, kā pratu, tā apgriezu matus. No silītes izlūdzāmies gultiņu ar restītēm, lai pa dienu viņš tajā var sēdēt. Tā nodzīvojām līdz pavasarim, bet tad kolhozam vairs nebija mums ko dot. Noliktavas pārzinis kliedza: “Man viss ir tukšs, man nav ko dot vairāk.”

BĒRNUNAMĀ

Aprīļa beigās Dainu un Inesi aizveda uz Sredņijas Vasjuganas bērnunamu. “Badā vairs nomirt nevarēja, kaut gan ēst mums gribējās vienmēr. No bada māsai izmetās augoņi, nebija nevienas dzīvas vietas. Skolā, protams, viņa negāja, jo nevarēja neko uzvilkt, viss lipa klāt. Inese visu ziemu nogulēja izolatorā. Es nomācījos dažas dienas, jo noberzu kāju un arī man sāka mesties augoņi, pat vēl vairāk nekā māsai. Pūžņoja visu ziemu. Kad mūs aizveda uz bērnunamu, brālītis jau bija projām.

Trīs gadu vecumā Aivis vēl nestaigāja, nerunāja un neprasījās uz podiņa. Viņam vajadzēja aukli, bet mums ar māsu bija jāiet uz skolu. Priekšniecība izlēma, ka brālīti jāved uz viņa vecumam piemērotu bērnunamu. Mēs ar māsu toreiz skrējām, lai paspētu paskatīties, kā Aivi ved projām, bet nepaspējām. Tā mums brālītis pazuda. Satikām kādu jauku, kuprainu zēnu, kurš zināja mums pastāstīt par Aivi. Izrādās, kad bērnus veduši ar kuģi prom, mazos nesuši uz klāja pasildīties saulītē. Bet tad sācies lietus un par Aivi aizmirsuši. Brālītis palika tajā lietū. Pēc tam viņš saslima un brālīti atstāja Kargasokas slimnīcā. Lūdzām direktoram, lai painteresējās, kur Aivis palicis, bet tā arī neuzzinājām. Domājām, ka miris. Švaks jau viņš bija ļoti…”

1946. gadā daļa Latvijas bāreņu saņēma atļaujas atgriezties mājās. Tikko bija izgājis ledus, ar pirmo kuģi Daina un Inese devās ceļā. Vietā, kur Vasjugana ietek Obā, ir pilsētiņa Kargasoka, kur trīs dienas bija jāgaida nākamais kuģis. Jā, tieši tur bija palicis Aivis.

 

BRĀLI MEKLĒJOT

Tikai trīs dienas līdz kuģa atiešanai… Meitenes sāka izmisīgus mazā brāļa meklējumus: “Aizgājām uz slimnīcu, prasījām, vai kāds zina par bērnu, kas šeit atstāts 1943. gada vasarā. Kāda sieviete iedeva feldšeres adresi un teica, lai apjautājas viņai. Sameklējām, un viņa saka - “Jā, atceros. Tas ir tas bērniņš, kurš, ja, izkrita no gultas, nevarēja ar rokām un kājām līdz zemei aizsniegties, tik liels viņam bija vēders. Viņu pie sevis paņēma mācītāja sieva, audzināt. Otrā dienā atkal meklējām, prasījām cilvēkiem. Mums sacīja, ka mācītāja sieva te vairs nedzīvojot - aizbraukusi uz pilsētas jauno daļu. Gājām uz turieni. Atradām mājiņu dziļi dārzā. Iegājām iekšā, klauvējām pie durvīm, un… durvis attaisīja brālītis. Aivītis staigāja un runāja, bet nepazina mūs. Viņam tikko bija palikuši seši gadi.

Kas par lietu? – saimniece prasa. Sakām, ka esam māsas. Mācītājsieva noliedz - puika esot no Ļeņingradas blokādes bērniem. Dokumentu viņam nebija klāt, varbūt toreiz slimnīcā tīši iznīcināja. Brālīti bija nosaukuši par Vitaļij Nikolajevič. Es saku -  viņš ir mūsu brālis, mēs viņu pazīstam! Varam pierādīt! Aivim ir rēta no operācijas. Jā, esot gan. Nu nebūtu tās rētas… Mācītājsieva bija spiesta piekrist, bet tomēr nevarot bērnu atdot. Es aizgāju uz Izglītības nodaļu, bet tur mani dzen ārā un saka: “Tu esi nepilngadīga un nekādu dokumentu tev nav”. Atnācu uz ostu, raudam abas ar māsu. Direktora sieva, kura mūs toreiz veda līdz Tomskai, saka: “Nesakiet, ka jums vairs nav tēva. Ja pateiksit, ka vecāku nav, brālīti adoptēs kā bāreni. Ej pie augstākās priekšniecības!” Tad es gāju pie prokurora, jo likās, ka tas ir vislielākais priekšnieks. Prokurors teica - “Ejiet, atvediet to audžu māti šurp!” Izrādās, tā bija mācītājsievas audžumeita, uz kuru bija noformēti dokumenti. Prokurors mutiski pieteica, lai atdodot puiku - ja reiz atradušies piederīgie, tad bērns esot jāatdod. Diemžēl rīkojumu prokurors neiedeva rakstiski…”

Līdz kuģa atiešanai bija palikusi viena diena. Kamēr formēja dokumentus, meitenes jau aizveda uz Latviju, bet brālītis palika Tomskā, bērnu namā. Kad beidzot Aivi atveda uz Latviju, sieviete, kura pavadījusi bērnus, stāstīja - vecais mācītājs un viņa ģimenes locekļi esot raudājuši, raudājis arī zēns. Puikam bija iedots līdzi maisiņš ar burkāniem. Iespējams, tā ģimene zināja, ko dara, jo Aivis pie viņiem bija sācis runāt, staigāt un attīstījies kā normāls bērns. “Viņš jau mums bija gudrs,” nosaka Daina, “vēlāk filozofiju Ļeņingradā studēja. Sāka mācīties, bet pēc tam saprata, ka “filozofija” tā pati partijas vēsture vien ir - un pameta.”

Almas un Voldemāra bērni izauga pie radiem un paziņām. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sākās vēl viens moku ceļš, cīnoties par savas mājas atgūšanu. No ierēdņiem bija jādzird: “Izsūtītie? Nu un tad? Kurš latvietis nav cietis? Visi latvieši cietuši.” Beigu beigās Šmulderu bērni dabūja izpirkt savu vecāku celto māju - bet tas jau ir cits stāsts...

Iveta Mediņa, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības sekretāre

Citas aktualitātes

Noslēgumam tuvojas konstrukciju izbūves darbi Okupācijas muzeja kompleksā2020. gada 11. augusts
“Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) vadībā turpinās darbi Strēlnieku laukumā 1, Rīgā. Vienlaikus ar atjaunoto...
Cilvēcības vēstnese necilvēcīgā laikā. Lidijai Lasmanei - 952020. gada 30. jūlijs
“Viņa ir patriotisma paraugs un cilvēcības vēstnese necilvēcīgā laikā” – tā par Lidiju Lasmani - Doroņinu...
Kursi skolotājiem: „Ceļš uz Latvijas neatkarības atjaunošanu: “ATMODA”, LTF, čeka un “Radio Brīvā Eiropa””2020. gada 3. augusts
Latvijas Okupācijas muzeja Izglītības nodaļa organizē pedagogu profesionālās kompetences pilnveides kursus 2020. gada 18....
In memoriam Ilze Schwartz (1935.- 2020.)2020. gada 27. jūlijs
Muzeja ilggadēja atbalstītāja, Muzeja atbalsta fonda Amerikā (OMFA) agrākā vadītāja Ilze K. (Knezinskis) Schwartz...