X

Aktualitātes

Kalendāra arhīvs »
Cilvēcības vēstnese necilvēcīgā laikā. Lidijai Lasmanei - 95

Cilvēcības vēstnese necilvēcīgā laikā. Lidijai Lasmanei - 95

2020. gada 30. jūlijs

“Viņa ir patriotisma paraugs un cilvēcības vēstnese necilvēcīgā laikā” – tā par Lidiju Lasmani - Doroņinu (28.07.1925) teikts Latvijas Okupācijas muzeja topošajā ekspozīcijā, atspoguļojot viņas pretstāvi padomju okupācijas varai. Lidija ir vienīgā sieviete Latvijā, kura par pretpadomju darbību notiesāta trīs reizes.

Lidiju Lasmani - Doroņinu 1947. gadā kopā ar citiem ģimenes locekļiem tiesāja par nacionālo partizānu atbalstīšanu. Kara tribunāls Lidijai piesprieda ieslodzījumu uz 5 gadiem Austrumurālu labošanas darbu nometnē, kā arī noteica tiesību ierobežojumus uz 3 gadiem.

Divi gadi cietumā par aizliegtās literatūras lasīšanu un “apzināti nepatiesu izdomājumu izplatīšanu, kuri diskreditē padomju valsts un sabiedrisko iekārtu” 1970. gadā (Lidija kritizēja Brežņeva asiņainās represijas pēc Prāgas pavasara apspiešanas).

Trešo reizi Latvijas PSR Augstākā tiesa viņai piesprieda piecus gadus ieslodzījumā Mordovijas nometnēs un trīs gadus nometinājumā. Iemesls - “pretpadomju propaganda un aģitācija”. Jāpiebilst, ka apcietināšana notika jau Andropova varas periodā, 1983. gadā. Kad sākās Gorbačova perestroika, Lidiju atbrīvoja no ieslodzījuma, bet vairākus mēnešus turēja izsūtījumā Altaja novadā.

Ko tad īsti nozīmēja formulējums “pretpadomju propaganda un aģitācija”? Latvijas Okupācijas muzeja krājums glabā Lidijas Lasmanes - Doroņinas pierakstītās atmiņas par šo laiku. Juzdama, ka nespēs izvairīties no sistēmas visaptverošajiem meliem, viņa atteicās atbildēt. Vairākas nedēļas Lidija klusēja, līdz kādā dienā izmeklētājs iedeva papīru un zīmuli - lai uzrakstot klusēšanas iemeslu. Lūk, liecību fragmenti, kas izkopēti no Lietas Nr.23 izmeklēšanas materiāliem un adresēti “pilsonim Leinartam, izmeklētājam”:

Mana vaina bija sadarbība ar Gaismas akciju, ko čeka uzskatīja par vienu no visaktīvākajiem “reakcionārās latviešu emigrācijas grupējumiem.”1 [..]

Kā Jums zināms, esmu dzimusi 1925. gadā, veselīgā brīvības atmosfērā. No bērnības manā apziņā dzimtenes jēdziens saistās ar kaut ko stabilu, nemainīgu: mana dzimtene ir Latvija, mani vecāki, tuvinieki, tauta – latvieši. Vecāki bija ticīgi, bet man to neuzspieda. Arī skola neko neuzspieda. Tā mācīja mīlēt dzimteni, tās kultūru, pagātni, cilvēkus, bet ne varas un valdības, kas vēstures gaitā bieži mainījušās. Tā tas bija līdz 40. gadam. Tad pašā jaunības plaukumā nāca divi briesmīgi notikumi – 1941. gada masveida izvešanas un vietējo ebreju apšaušana 1942. gadā. Tika aizvesti bez miņas mani tuvinieki, kaimiņi… Tika nošauti mani skolas biedri un viņu vecāki. Mana dzimtene bija kļuvusi par kaujas lauku divām svešām varām. [..] 1946. gadā biju atradusi savu sūtību un mācījos 4. slimnīcas māsu skolā, bet mani arestēja un sodīja uz pieciem gadiem par dzimtenes nodevību. Sakarā ar augstāk aprakstīto dzimtenes mīlestības jēdzienu, sevi par vainīgu “dzimtenes nodevībā” nespēju atzīt vēl šodien.”

Lidija Lasmane - Doroņina raksta, cik ļoti viņu ir šokējuši Gulagā dzirdēto cilvēku stāsti. Proti, kā ar sev uzticīgajiem ļaudīm ir izrīkojusies padomju vara. 1951. gadā Lidiju atbrīvoja - slimu, ar kavernu plaušās, bet “cerību sirdī, ka brauks uz Latviju”. Staļina nāve un Hruščova vēsturiskā runa, kurā Ņikita Sergejevičs atmaskoja Staļina personības kultu, viesa ticību, ka dzīve mainīsies uz labu: “Atgriezos dzimtenē (lai slavēta tā diena 1954. gadā, ceriņu laikā!). Pamazām dzīve nostabilizējās. Taču jau 60. gadu vidū kults atkal sāka atdzimt. 1970. gads galīgi pārvilka svītru manam optimismam. Ieslodzījumi psihiatriskajās slimnīcā, politiskie procesi, kolosālu apmēru “samizdats” un sekojošais 183. pants kriminālkodeksā šīs parādības apkarošanai. Šis likums, kuram pēc manām domām, nav nekāda ētiska pamata, skāra arī mani. Nezinu, kamdēļ mani toreiz tik bargi sodīja. Pagāja divi gadi starp zagļiem, slepkavām, staigulēm un citiem grēku pilniem ļautiņiem. [..]

Šobrīd esmu gandrīz tai pašā kamerā, kurā biju 1946. gadā. Toreiz šajā 7x1,5 mazajā telpā bijām 11 cilvēki. Cementa grīda bez gultām un matračiem. Utis, kašķis… Piedodiet, ka šis ciešanu kamols reizēm aizspiež valodu un es nevaru parunāt. Manos vārdos nav ne kripatiņas melu. Nerakstu, lai iežēlinātu, jo labi apzinos šo utopiju. Vienkārši tāpēc, lai jūs mani labāk saprastu un arī tamdēļ, ka gribu zināt, cik ilgi mani vēl mocīsit šinī sviesta un desu pārpilnībā. Lūdzu vēl noskaidrojiet, kas vēl nav skaidrs un ļaujiet man atgriezties pie saknēm un saulespuķu eļļas. 1983. gada 14. martā. Ar cieņu L. Doroņina.”

Protams, neviens nekur Lidiju nelaida. Augustā, pēc tiesas prāvas – etapā pa tiešo uz Mordovijas lēģeri, bet pēc tam vēl 6000 kilometrus tālāk, uz nometināšanas vietu Kalna Altajā. Atgriežoties mājās, īsi pirms Atmodas, vairāk nekā gadu Lidiju pieskatīja čekisti un uz pārrunām aicināja Prokuratūras darbinieki.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas Lidija sāka darboties Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā/TSDC. Šīs iestādes bijušais vadītājs Indulis Zālīte atceras, ko viņam teikuši čekisti:

Esmu intervējis daudzus bijušās LPSR Valsts Drošības komitejas (VDK) darbiniekus, arī tos, kuru kompetencē bija ideoloģiskās pretizlūkošanas jautājumi un politieslodzīto personu uzraudzība pēc soda izciešanas. Nereti čekisti brauca uz soda izciešanas vietām, lai "apraudzītu" cilvēkus no Latvijas - faktiski, lai mēģinātu viņus iesaistīt sadarbībā. Šie bijušie VDK darbinieki - visi kā viens! - ar kuriem runāju, apgalvoja: Lidija Lasmane - Doroņina bija viena no tiem retajiem politieslodzītajiem, ar kuru nekāds "abpusēji izdevīgs dialogs" (lasi - vervēšanas piedāvājums) nav bijis iespējams - Lidijas konsekventās pārliecības un nostājas dēļ.”

Vēl īpaši jāatzīmē Lidijas Lasmanes darbība Atmodas laika izdevumā "Auseklis", kurā publicējās Helsinki-86, Vides aizsardzības kluba un Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības aktīvisti. To izdeva nacionālās pretošanās kustības dalībnieki. Paradoksāli, bet līdz ar čekas maisu atvēršanu, atklājas, ka ir aģenta kartiņa ir arī uz Ivara Žukovska vārda. Ivars Žukovskis bija "Auseklis" atbildīgais redaktors.

Daudzu gadu garumā žurnālisti taujājuši Lidijas viedokli par vajadzību kratīt vēstures spaļus no čekas maisiem un, protams, arī par lustrācijas nozīmi. Kaut gan… diez vai šis vārds Lidijai šķistu vispiemērotākais, runājot par aizaugušu sirdsapziņu un tās attīrīšanos no grēkiem. Viņa, būdama ticīgs cilvēks, saka: “Lai saņemam katrs savu tiesu pēc Dieva žēlastības. Kura pāridarījumi ir noziegums pret cilvēci, lai saņem tiesas spriedumu. Kamēr mūsu vidū būs pāridarītāji un upuri, nebūs miera un salīdzināšanās, jo viņi nelūdz piedošanu saviem upuriem. Būtu ideāli, ja katrs stukačs savam upurim teiktu - piedod man! un pastāstītu, kāpēc tā sanāca. Cik labi mēs saprastos – savas tautas ļaudis… Visi taču pazīstam bailes no varmākām. Ja tas nav iespējams, tad vismaz vajadzētu publicēt aģentu vārdus, lai arī viņi kļūst zināmi, tāpat kā zināmi ir kadru čekisti un kompartijas ideologi. Par cietušajiem nav daudz ko teikt. Pēc ciešanām neviens mūs nevērtē. Vērtē pēc paveiktā. Ciešanas Dievs izvērtēs. [..]

Katrai tautai Dievs devis laiku un vietu, kur īstenot šo patiesību. Nezinu nevienu kristieti, kurš būtu slikts patriots. Mīlēt savu tautu – nozīmē mīlēt savu tuvāko.”

Sveicot jubilejā - publicista Arņa Šablovska teiktais:

Lidija Lasmane ir mūsu valsts un tautas morālā sliekšņu uzturētāja, kas allaž iestājas par “patiesību, kas dara brīvu”. Gan toreiz, okupācijas smagumu nesot, gan tagad - ne tik vieglo brīvības nastu...

Iedvesmotāja. Tik daudziem. Tik dažādiem. Viņa ir no tiem cilvēkiem, kuru klātbūtnē jau viss vai gandrīz viss paliek skaidrs, skaidrāks. Apskaidrojas. Viņa cenšas būt Dieva Klātbūtnē. Un viņas Kristus ir saprotošs, pieņemošs, atvērts, katru no mums gaidošs. Atrisinošs. Un vienalga kas ar katru no mums arī nebūtu noticis vakar, aizvakar... mūsu dzīvē iepriekš. Risinājums IR. Gan tautai, gan katram personiski.

Labā vēsts. Lidija to zina un vienmēr cenšas mums to pastāstīt, (ap)liecināt. Neatkarīgi no apstākļiem.

Pagājušā gadsimta 80.gadu vidū 10 politieslodzītajām Mordovijā (no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Ukrainas un Krievijas) - Lidijai un viņas apcietinājuma biedrēm galvenais sauklis esot bijis: Krasivo žit ne zapretiš! (Skaisti dzīvot neaizliegsi!). Tagad satiekoties, tas ir viņu tosts – tik mūžam aktuālais, vitalitātes pilnais teikums. Cilvēcisko pašcieņu ir iespējams uzturēt vienmēr. Visos apstākļos. Jā, noteikti arī šodien, mūsdienu pasaulē. Tā Lidija saka un tik daudzi nu viņai ir arī noticējuši, ka tā ir patiesība. Tā, kas dara brīvus.”

11970.–1980. gados trimdā dzīvojošie latvieši noorganizē “Gaismas akciju”, izveidojot slepenu sakaru sistēmu starp latviešiem Latvijā un rietumvalstīs ar mērķi saņemt informāciju par reālo politisko, ekonomisko un nacionālo situāciju Latvijā padomju režīma apstākļos.

 

Attēls no muzeja krājuma. Lidija Lasmane 2. rindā 1. no kreisās 1948. gadā, Austrumurālu labošanas darbu nometnē ieslodzījuma laikā strādājot par medmāsu. (OMFp 8019)

Iveta Mediņa, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes sekretāre

Citas aktualitātes

Noslēgumam tuvojas konstrukciju izbūves darbi Okupācijas muzeja kompleksā2020. gada 11. augusts
“Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) vadībā turpinās darbi Strēlnieku laukumā 1, Rīgā. Vienlaikus ar atjaunoto...
Kursi skolotājiem: „Ceļš uz Latvijas neatkarības atjaunošanu: “ATMODA”, LTF, čeka un “Radio Brīvā Eiropa””2020. gada 3. augusts
Latvijas Okupācijas muzeja Izglītības nodaļa organizē pedagogu profesionālās kompetences pilnveides kursus 2020. gada 18....
In memoriam Ilze Schwartz (1935.- 2020.)2020. gada 27. jūlijs
Muzeja ilggadēja atbalstītāja, Muzeja atbalsta fonda Amerikā (OMFA) agrākā vadītāja Ilze K. (Knezinskis) Schwartz...
Muzejā atkal nopērkama Sandras Kalnietes grāmata2020. gada 21. jūlijs
Okupācijas muzejā atkal ir pieejama Eiropas Parlamenta deputātes, bijušās Latvijas Republikas ārlietu ministres un vēstnieces...